Foto: A.F.I.

Rīgas vidū — zinātnes namā

Šai novembra mēnesī kaut kur Eiropā (Briselē vai Strasbūrā?) izlems, kas varētu kļūt par “Eiropas kultūras galvaspilsētu” 2001.gadā — Dženova, Bāzele, Oporta, Roterdama, Lile, Valensija vai arī mūsu Rīga savas pastāvēšanas astoņsimtajā gadā. Tāpat novembrī uz savu pilnsapulci sanāks Latvijas Zinātņu akadēmija, lai pieņemtu jaunus, pārveidotus statūtus, noklausītos akadēmisku lekciju un ievēlētu jaunus ZA locekļus. Abi šie itin kā nesaistītie notikumi tomēr neapšaubāmi skar arī kādu ne visai populāru Rīgas augstceltni Maskavas forštatē, daudzināto “Kolhoznieku namu”. Lai nu kā, tas reizē ir Rīgas silueta sastāvdaļa — gribēta vai negribēta, un arī Latvijas ZA mājoklis, gandrīz vai varētu sacīt, pēdējais zinātnes bastions mūsdienu Latvijā.

Aprit tieši 40 gadi, kopš Rīgas siluetu papildina arī šī dīvainā ēka. Rietumu un Austrumu, dažādu laikmetu sintēze Rīgas veidolā pašreiz tiek izvirzīta kā viens no spēcīgākajiem argumentiem, lai gūtu “Eiropas kultūras galvaspilsētas” statusu, lai Eiropa justos kā vienots veselums savā daudzveidībā. Dažādi laikmeti un dažādas varas ir atstājušas savus vaibstus Rīgā — tas ir gadsimtu guvums un varbūt arī pilsētas nelaime, stilistiskā nevienveidība, taču savdabība gan. 40 gadi nav pārāk liels laiks, lai izvērtētu kādas celtnes nozīmību, taču sava vēsture tai jau ir un “Staļina baroka” stila ēkas Rietumu ārzemniekiem varbūt pat liekas interesantākas nekā pašmājās redzamie stili.

Šai celtnei un ar to saistītu notikumu virknei bija veltīti referāti, ko iepriekšējā LZA pilnsapulcē nolasīja LZA viceprezidents Jānis Stradiņš un viens no Augstceltnes projekta autoriem — arhitekts un LZA goda loceklis Vaidelotis Apsītis. Tie dod, mūsuprāt, diezgan pamācošu ieskatu Rīgas un Latvijas nesenās pagātnes norisēs un arī šodienā. Ierosmi diskusijai deva toreiz šajās aprindās lolotā ēkas privatizācijas iecere, nododot to komercstruktūrām, kas nu, liekas, ir novērsta. Vai būs arī nākotnes guvums, rādīs laiks.

Pie Latvijas pirmās

augstceltnes stāvot

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents

akadēmiķis prof. Jānis Stradiņš

LZA goda loceklis Vaidelotis Apsītis, viens no būvprojekta LZA augstceltnes jeb “Kolhoznieku nama” autoriem, raksturoja arhitektonisko veidolu un celtniecības gaitu. Es pastāstīšu, kā ēka nokļuva Zinātņu akadēmijas rīcībā, kā tā tikusi izmantota, kādas norises Latvijas zinātnē saistās ar šo celtni. Vai ēku var uzlūkot par Latvijas zinātnes vēstures pieminekli? Kā atrašanās augstceltnē ietekmējusi ZA darbību un prestižu — pozitīvi vai negatīvi? Kāda varētu būt ēkas nākotne, vai Zinātņu akadēmijai būtu jāturas pie šī mitekļa, vai to varētu arī atstāt?

Kad 1951. gada 17. februārī Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas centrālkomiteja un Ministru padome pieņēma lēmumu par “Kolhoznieku nama” celtniecību Rīgā, tas neapšaubāmi bija propagandistisks akts. Celtnei bija jāsimbolizē padomju iekārtas un kolhozu uzvara Latvijā saistībā ar “diženo Staļina laikmetu” un Maskavu. Līdzīgas augstceltnes, kas būtībā bija gadsimta sākuma Amerikas pirmo debesskrāpju sovetizēts variants (arhitekts O.Tīlmanis līdzīgu projektu bija veidojis jau Ulmaņa laikā izsludinātajam Rīgas pilsētas biroja nama konkursam, un arī viens no augstceltnes projekta konsultantiem arhitekts V.Oltarževskis kādreiz bija piedalījies agrīno Ņujorkas debesskrāpju būvē), tika uzceltas arī Varšavā un Bukarestē kā padomju valdības dāvinājums. Baltijā gan šāda ēka bija vienīgā, un, kad celtniecības darbu vadītājs pulkvedis Īzaks Glancs tīri tehnisku grūtību dēļ gribēja attteikties no zvaigznes smailē, būvlaukumā ieradās pats Jānis Kalnbērziņš un norāja par politisku tuvredzību, par simbolikas neizpratni — tā esot padomju zvaigzne virs Baltijas . Ieklausīsimies trimdas arhitekta Roberta Legzdiņa (Kārļa Skalbes znota) sniegtajā celtnes raksturojumā, kas bija politizēts kā pati celtne ( Archīvs . Melnburna, 1973, 12. sēj. 170.lpp.):

“Kolhoznieku pils — Amerikas pagājušā gadsimta arhitektūras ietvaros.. celta ar nepiedzīvotu reklāmu krievu speciālistu vadībā (“virsarhitekts” M.Špektorovs) no daudzām “draudzīgām un brālīgām republikām”. [..] Namā nevienu kolhoznieku neielaiž. Arhitektūras ziņā šis nams ir pilnīgi līdzīgs Maskavas universitātei un “kultūras namiem”, kādus piespiedu kārtā “uzdāvināja” Varšavai, Sofijai un citu satelītu valstu galvaspilsētām. Šeit ir paralēle ar cara laikiem, kad pareizticīgo katedrāles ar esplanādēm cēla visās Krievijas guberņas pilsētās kā krievu varas simbolu. Krievi paši uzskata kolhoznieku namu par visievērojamāko monumentālceltni Baltijas padomju republikās un arī Krievijā, jo tas esot celts “pārrepublikāniski” kā visas kolhozu kustības piemiņas pils. Namu izprojektēja ar septiņiem torņiem, bet beigās uzcelts tikai viens, bez tam ir četri torņu vietas apzīmējumi.”

Kāda tad bija “Kolhoznieku nama” sākotnējā iecere? Pirmos celtniecības līdzekļus ņēma no likvidētās lauksaimniecības kooperācijas savienības, kura pārstāja darboties pēc prāvo kolhozu izveidošanas un bagāto zemnieku izsūtīšanas. Ēkā bija iecerēts atvērt Lauksaimniecības izglītības centru, kur kolhozu darbinieki varētu apgūt “progresīvās metodes”, Mičurina, Lisenko un Viljamsa mācības, lai tās ieviestu jaundibināto kolhozu praksē. Ēkas trīsstāvīgajā lejasdaļā bija paredzēta lekciju kinozāle (200 m2), astoņas auditorijas (65 m2 katra) un agrotehnikas, zootehnikas, meliorācijas, augļu un dārzeņu kultivēšanas, mehanizācijas un elektrifikācijas, kolhozu un sovhozu celtniecības, lauksaimniecības ekonomikas mācību laboratorijas (kabineti), kā arī partijas mācību kabinets, bez tam izstāžu zāle, bibliotēka (40 000 grāmatu), centrālā kongresu un konferenču zāle (800 vietas). Augstceltnes smailajā daļā bija iecerēta viesnīca ar 15 divvietīgiem, 65 četrvietīgiem un vēl četriem četrvietīgiem kopmītnes numuriem, kopā 320 vietām. Intereses pēc piebildīšu, ka tagadējās LZA telpās — labā spārna otrajā stāvā — bija paredzēta bibliotēka ar grāmatu krātuvi vidū (kur tagad Prezidija foajē) un biljarda telpa tagadējās Karoga zāles vietā. LZA prezidenta kabinetā būtu sēdējis bibliotēkas vadītājs, akadēmiķa sekretāra kabinetā bija domāta grāmatu izsniegšanas vieta. Konferenču zālē bija iecerēta plaša bufete. Celtniecības otrajā kārtā bija paredzēti izstāžu paviljoni ārpus pašas augstceltnes, tāpat atbilstoša stila ēku celtniecība Gogoļa un Puškina ielā, nojaucot seno krievu Nikolaja Brīnumdarītāja baznīciņu, arī maģistrāles izbūve uz Daugavu, varbūt pat uzceļot ielas galā tiltu.

Celtniecībai tuvojoties nobeigumam, bija skaidrs, ka kolhoznieki ēku nedabūs, jo tiem nebija līdzekļu ne kompleksa uzturēšanai, ne dzīvošanai tik lepnā viesnīcā. Bija miris Staļins, sākās viņa laikmeta ieceru pārvērtēšana, Ņikita Hruščovs bija pieņēmis principiālu lēmumu, ka lauksaimniecības zinātne esot jātuvina laukiem, visi šāda profila institūti izvietojami ārpus galvaspilsētas. Varas gaiteņos dzima doma nodot ēku Zinātņu akadēmijai, kura kopš 1946. gada mitinājās Finansu ministrijas namā Smilšu ielā. Šķiet, ka ideja par “Kolhoznieku nama” nodošanu Zinātņu akadēmijai pieder toreizējam viceprezidentam un arī Ekonomikas institūta direktoram Fricim Deglavam (bij. Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs); visu sākotnējo saraksti līdz pat savai negaidītajai nāvei 1957. gada 18. novembrī ir veicis viņš. Pirmā vēstule Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim datēta ar 1956. gada 26. decembri, pēc tam 1957. gada 11. janvārī izteikts konkrēts lūgums nodot trīsstāvu korpusa kreiso spārnu tehnisko zinātņu nodaļai, proti, Fizikas un arī citiem institūtiem. Domāts tika arī par piemērotām telpām Ekonomikas institūtam, kas F.Deglava un P.Dzērves vadībā veidojās par nacionālkomunistu — “berklaviešu” idejisko citadeli. Varbūt šo ieceri stimulēja Varšavas piemērs, kur jaundibinātajai Polijas Zinātņu akadēmijai nesen bija nodota līdzīga stila augstceltne.

Sekoja LKP CK un Ministru padomes 1957. gada 12. marta lēmums par nepabeigtās ēkas nodošanu no Lauksaimniecības ministrijas Rīgas pilsētas izpildkomitejas bilancē ar noteikumu, ka augstceltni bez konferenču zāles nodotu ilgtermiņa nomā Latvijas PSR ZA, bet konferenču zāli iznomātu Valsts Filharmonijai koncertu rīkošanai. Taču šāds lēmums Zinātņu akadēmiju neapmierināja: divi saimnieki šādā ēkā neesot iespējami vienotās ekspluatācijas un komunikāciju dēļ. 1957. gada jūlijā Rīgas izpildkomiteja lēma, ka augstceltnes pabeigtā daļa nododama ZA ilgtermiņa nomā uz pieciem gadiem, bet konferenču zāle — Filharmonijai īstermiņa nomā uz diviem gadiem. Celtniecība virzījās uz priekšu gausi, Deglavs bombardēja direktīvos orgānus ar jauniem pieprasījumiem. Nedēļu pirms viņa nāves 1957. gada 12. novembrī LKP CK un Ministru padome pieņēma lēmumu, ka augstceltnes trīsstāvu lejas zonas celtniecība pabeidzama līdz 1958. gada 1. janvārim un LPSR ZA pārziņā nododama visa augstceltne līdz ar konferenču zāli.

Taču 1958. gada vasaras beigās augstceltnes lejas zona vēl nebija gluži pabeigta, un Ministru padomei nācās pieņemt atkārtotu lēmumu par celtniecību. Beidzot 1958. gada rudenī uz augstceltni pārcēlās ZA Prezidijs, nodaļas, tehniskais aparāts, Fizikas institūts (dažas telpas līdz 1962. gadam bija ierādītas arī Organiskās sintēzes institūtam). Pastarpām bijušais ZA prezidents Jānis Peive bija kļuvis par LPSR Ministru padomes priekšsēdētāju. Sekoja Ministru padomes 1960. gada 4. februāra rīkojums par augstceltnes nodošanu no Rīgas pilsētas bilances Zinātņu akadēmijas bilancē saskaņā ar 1. janvāra tāmi. Interesanti, ka ZA augstceltnes vērtība toreiz bija notaksēta 27 miljoni 488 rubļi (pēc 1961.g. mainītā rubļa kursa — 2,75 milj. rubļu), bet 1996. gada beigās tās vērtība ir 2 377 397 lati, tātad attiecībā gandrīz 1:1. Tā augstceltne nokļuva ZA valdījumā un akadēmija pabeidza ēkas celtniecību 1961. gada beigās. 1962.–1963. gadā Zinātņu akadēmija galīgi atstāja telpas Smilšu ielā. Bez Fizikas institūta uz augstceltni pārcēlās Valodas un literatūras, Vēstures un materiālās kultūras, Ekonomikas institūts, izdevniecība “Zinātne”, te sāka veidoties arī J.Ikaunieka vadītā Astrofizikas laboratorija.

Nepabeigtā “Kolhoznieku nama” nodošanu ZA rīcībā centās raksturot kā padomju valdības īpašu gādību par zinātni, un daļēji tā tas bija. Zinātnes prestižs Padomju Savienībā tolaik bija ļoti augsts, un minētie lēmumi laika ziņā bija visai tuvi pirmā “sputņika” palaišanai un Gagarina lidojumam (1957.–1961. g.) Saprotams, “Kolhoznieku nams” bija samērā neērts un ne pārāk piemērots Zinātņu akadēmijai, celtniecība un ēkas ekspluatācija bija dārga, taču valsts dotētas plānsaimniecības apstākļos šo momentu ne pārāk izjuta. Augstceltne nespēja atrisināt visu ZA institūtu telpu problēmu, bija jāceļ akadēmiskās pilsētiņas Šmerlī, mazliet vēlāk Salaspilī un Kleistos. Taču augstceltne nodrošināja ar telpām toreiz visai prāvo ZA centrālo aparātu un daļēji arī humanitāra rakstura institūtus, un tiem laikiem ēka bija pietiekami reprezentabla un laikmetīga.

ZA augstceltnes konferenču zālē rīkoja arī vairākus ar zinātni nesaistītus pasākumus. Jāatceras LKP CK sasauktā bēdīgi slavenā republikas radošo darbinieku apspriede par ideoloģiju 1963. gada 22. martā, kur A. Pelšes un A. Vosa vadībā iznīcinoši kritizēja Ojāru Vācieti (par “nesaprotamo” poēmu “Einšteiniāna”), Vizmu Belševicu, Māri Čaklo, Ēvaldu Vilku, Montu Kromu.

Bet kādi zinātnei paliekoši veikumi saistīti ar augstceltni? Vispirms Fizikas institūtā desmit gadu laikā tika veikti nozīmīgi pētījumi magnetohidrodinamikā, J. Daube izbūvēja pirmo oriģinālo ESM Latvijā “LM–3” (1961. g.), tika veikti pirmie Organiskās sintēzes institūta vielu molekulārās struktūras pētījumi. Šajā ēkā veidots Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskais izdevums 30 sējumos, Jāņa Endzelīna darbu izlase, desmit sējumu Latviešu literārās valodas vārdnīca, dažādi terminoloģijas krājumi un vārdnīcas, aizsākts tautasdziesmu akadēmiskais izdevums, toreizējie Latvijas PSR un Rīgas vēstures lielizdevumi, grāmata par sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Būtu atzīmējama arī Latvijas PSR Mazā enciklopēdija (1966.–1970. g.), jo ZA bija Enciklopēdiju redakcijas pirmā mītne. Vērienīgs ir bijis izdevniecības “Zinātne” darbs grāmatu un žurnālu rediģēšanā. Te 1965. gadā veidojās pirmie plašāka mēroga žurnāli par heterociklu ķīmiju, polimēru mehāniku, magnētisko hidrodinamiku (ko angļu tulkojumā izdeva un joprojām izdod ASV), te notiek J.K. Broces “Monumente” rediģēšana u. tml. Šajā ēkā vismaz daļēji tapušas T. Vilciņa grāmata par profesiju prestižu Latvijā, V. Samsona grāmatas par sarkanajiem partizāniem, P. Guļāna grāmata par Latviju PSRS tautas saimniecības sistēmā, daudzi literatūrzinātnieku, mākslas zinātnieku, teātra zinātnieku fundamentāli darbi. Kopš 1963. gada te mīt Latviešu folkloras krātuve ar leģendāro “Dainu skapi”, te ritējusi folkloras krājumu sistematizācija un datorizācija. Veikts darbs latviešu etnogrāfijas, valodniecības un citās jomās.

Saprotams, galvenie ZA institūtu pētījumi izdarīti ārpus šīs ēkas — institūtos, bibliotēkās, laboratorijās, humanitāro nozaru pārstāvju gadījumā arī mājās, taču neapšaubāmi šis tas no paveiktā saistīts ar šo ēku.

Augstceltnē notikušas arī vairākas plašas zinātnieku konferences — IV Baltistikas konference 1980. gada septembrī (piedaloties arī vēlākajiem ZA ārzemju locekļiem T. Fennelam, T. Matiasenam, V. Rūķei–Draviņai, V. Šmidam), pāvesta Jāņa Pāvila II Baltijas apmeklējuma laikā viņam veltītā fenomenoloģijas konference (1993), vēsturnieka E. Andersona piemiņas konference par Latvijas historiogrāfiju (1990), Kārļa Ulmaņa konference (1990), vērienīgās Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejas konferences (1984, 1985) un turpmāk tradicionālās Barona folkloras dienas. Te regulāri notiek Jāņa Endzelīna konferences, arheologu un etnogrāfu atskaites sesijas. Ir ticis dots latviešu literatūras gada devuma izvērtējums Andreja Upīša dienā u. tml., darbojas gandrīz kopš dibināšanas Latvijas Zinātņu vēstures asociācija un ir noturētas vairākas Baltijas zinātņu vēstures konferences (1962, 1968, 1975, daļēji 1996), Latvijas grāmatniecības 400 gadu konference (1988), Fundamentālās bibliotēkas 450 gadu (1974) un Misiņa bibliotēkas 100 gadu (1985) jubilejām veltītas ZA sesijas, arī vairākas vērienīgas dabaszinātņu un mediķu konferences; te daļēji ritēja arī lielās IUPAC 7. starptautiskā dabasvielu ķīmijas simpozija darbs (1970) — preses konferences, presimpoziji (starp citu, sakarā ar to 1970. gadā augstceltnē pirmoreiz izveidota brūnā kafejnīca). Notikuši vairāki F. Candera piemiņas lasījumi (1970, 1977, 1987) ar izcilāko PSRS raķešu konstruktoru un kosmonautu (Bikovskis, Jeļisejevs, Kizims) līdzdalību un Zentas Loginas kosmisko motīvu izstādi. Kopš 1963. gada augstceltnē nodaļu apvienotajās disertāciju padomēs aizstāvētas daudzas doktora un kandidāta disertācijas. Ar lekcijām plašākam vai šaurākam klausītāju lokam uzstājušies trimdas zinātnieki M.E. Straumanis, U. Ģērmanis, E. Andersons, A. Ezergailis, V. un I. Freibergi, referējuši krievu zinātnieki A. Bergs, Ā. Aganbegjans u.c.

Kopš 1958. gada šajā ēkā notikuši visi ZA īstenotie pasākumi — Prezidija sēdes, kopsapulces un pilnsapulces, arī bēdīgi slaveni notikumi, kā P. Dzērves izslēgšana no ZA sastāva, vēstules parakstīšana pret A. Saharovu, tikšanās ar odiozo PSKP CK zinātnes nodaļas vadītāju S. Trapezņikovu, tāpat akadēmiķes R. Kukaines organizētās diskusijas par ekoloģiju sakarā ar Daugavpils HES, Olaines ķīmijas kompleksu un citas. 1986. gada 24. decembra sēdē — “Ziemassvētku kaujā” — te noraidīja Daugavpils HES celtniecību, un vēlāk 1987. gada jūlijā M. Ramāns to pirmoreiz te deklarēja oficiāli.

Atmodas gados te sāka veidot priekšlikumus par latviešu valodas kā valsts valodas statusu (1988), notikušas kādreiz visai aktīvās LTF ZA nodaļas organizētās diskusijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu, Satversmi, zinātnes organizācijas modeli un finansējumu Latvijā, kuru rezultātā dzima Latvijas Zinātnes padome (1989.–1990. g.). Tāpat te lielā mērā veikti priekšdarbi Pasaules latviešu zinātnes kongresa organizēšanai (1991) un kongresa laikā notikusi emocionālā LZA sēde ar LZA ārzemju locekļu piedalīšanos. Šajā ēkā ir notikusi gan bēdīgi slavenā tikšanās ar Gorbačova emisāru Vadimu Medvedevu (1988. g. rudenī), gan arī nākamo LTF deputātu sanāksmes par Latvijas neatkarības atjaunošanas stratēģiju un darbu parlamentā, izstrādāts deklarācijas projekts par LR neatkarības atjaunošanu (1990. g. aprīlī).

Augstceltnē ir notikušas visas diskusijas un norises ZA transformācijas sakarā, arī 1992. gada 14. februāra kopsapulce, piedaloties Zviedrijas Karaliskās ZA prezidentam T. Laurentam, jauno LZA locekļu vēlēšanas un pilnsapulces, tikšanās un sarunas ar G. Ulmani, I. Godmani, V. Birkavu, M. Gaili u.c., dažas no Baltijas valstu ZA vadītāju apspriedēm (1990, 1993). Kopš 1993. gada te notiek LZA publiskās sēdes, kuru skaitā arvien nozīmīgākas kļūst letonikas sēdes (par valodu, kultūrpieminekļiem, folkloras situāciju Latvijā, par “Lībiešu krastu” un Sēlijas reģionālajām problēmām u. tml.).

Šeit risinājušās diskusijas par Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra (VIRAC) veidošanu, par Baltijas stratēģisko pētījumu centru, Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas institūta “EUROLAT” pasākumi, organizēts starptautiskais simpozijs “Kristīgā un laicīgā dialogs” (1995). Pēdējos gados te notiek visi Latvijas Zinātnes padomes pasākumi, daļēji arī Latvijas Zinātnieku savienības darbība, vārdu sakot, Latvijas zinātnes kopumu vienojoši pasākumi.

Šajā aspektā intriģējošs šķiet norvēģu literāta profesora Entonija Korbeta romāns “Misija Rīgā” (1982. g., latviešu tulkojums. Rīga, Vaga, 1997, 367 lpp.), kura darbība risinās Rīgā un saistās ar PSRS militāristu izstrādātās programmas “Pastarās dienas prognoze” atklāšanu un to briesmu novēršanu, kas varēja apdraudēt Rietumus. Romāna darbība daļēji risinās ZA augstceltnē, “daudzstāvu tortes formā celtajā būvē, kam vajadzēja simbolizēt autoritāti un varu”. Šīs celtnes pazemē 5–6 stāvu dziļumā autors savā iztēlē novietojis Padomju Latvijas vadošo datorcentru — PSRS galvenā datorcentra “Logaritma Centraļnij” filiāli. Romānā Latvijas zinātnieki (Matīss Zaķis, Pāvels Eilers, Vera Kalvāne u.c.) rādīti kā principiāli padomju varas pretinieki, kas sadarbojas ar Izraēlas izlūkdienestu. Sniegts augsts vērtējums viņu zinātniskajai kvalifikācijai, tāpat visai atzinīgi runāts par Latvijas zinātnieku sasniegumiem ar jauno, militāro tehnoloģiju saistītajās modernās fizikas un ķīmijas jomās. Tas liecina, ka Latvijas zinātniekus — kaut vai pusfantastiska romāna formā — kā respektējamu “padomju zinātnes” sastāvdaļu toreiz bija ievērojuši arī ārzemēs.

Rezumējot sacīto, kas ne tuvu nav pilnīgs uzskaitījums, varam secināt, ka 40 gados Zinātņu akadēmijas un tās augstceltnes loma Latvijas zinātnes dzīvē un daļēji arī sabiedriskajās norisēs nav bijusi nemanāma, kaut arī ne visi pasākumi bijuši pozitīvi ievirzīti.

Un te nu nokļūstam pie sākumā uzdotā jautājuma — vai atrašanās augstceltnē ir cēlusi ZA prestižu, veicinājusi vai mazinājusi tās lomu sabiedrībā, Latvijā. Saprotams, attieksme pret pašu celtni latviešu sabiedrībā allaž bijusi noraidoša, tā uzlūkota kā svešķermenis. Arī vecā Zinātņu akadēmija dažkārt ir tikusi uzlūkota par konservatīvisma citadeli Latvijā, vismaz 70.–80. gados, jo atšķirībā, piemēram, no Rakstnieku vai Mākslinieku savienības, Kultūras fonda vecā režīma ietvaros tā nav īpaši veicinājusi mūsu kultūrvēstures vai nacionālās identitātes manifestēšanos vai vismaz darījusi to pārāk piesardzīgi. Taču zinātnes prestižs bijis salīdzinoši augsts, un nav noliedzams, ka šajā laikmetā zinātni Latvijā reprezentēja galvenokārt ZA ar tās institūtiem. Neņemos tomēr apgalvot, ka attieksme pret augstceltni un tur izvietoto ZA vadību institūtos būtu viennozīmīgi pozitīva. Strādādams ilgus gadus Organiskās sintēzes institūtā, esmu jutis reizē gan bijību, gan nicinājumu, ko īstenie zinātnieki veltīja augstceltnei. Šajā ēkā, īpaši tās interjeros, mājoja sovetisma gars un stils, un zinātnieki vairījās izmantot ēku reprezentabliem, starptautiska mēroga zinātnieku pasākumiem. Jāpiebilst, ka augstceltnes celtniecības laikā tika pieņemts lēmums, kas nosodīja “kā pretvalstisku pastāvošo naudas un materiālo līdzekļu izšķērdības praksi sabiedrisko un administratīvo ēku apdarē, iekārtošanā un iekšējā apdarē”, t.i., arhitektūras “pārmērības”. No vienas puses, ir labi, ka piemēram, E. Treilons neveidoja paredzēto kupola gleznojumu augstceltnes lielajā zālē, no otras puses, žēl, ka gadu desmitiem netika domāts par mājīgu, pievilcīgu, eiropeisku, cilvēciskās dimensijās ieturētu interjeru veidošanu. Gaisotne te no laika gala palikusi nemājīga, bez gara. Sabiedrībā, īpaši atmodas gados, izpaudās negatīvisms gan pret Zinātņu akadēmiju kā privileģētu, konservatīvu, no Latvijas atrautu kastu, gan arī pret tās mājokli — Staļina arhitektūras reprezentanti. Dzejnieks un mediķis Jānis Liepiņš, pats izbijis ZA darbinieks, pat gandrīz aicināja šo celtni nojaukt.

Savs labums arī bija, proti — neradās spēcīgi pretendenti uz šo ēku. 1992. gadā šurp mēģināja pārcelt gan Tieslietu ministriju, gan Rīgas Domi, taču šos mēģinājumus bez lielākas piepūles izdevās atvairīt. Šajā laikā tika arī mēģināts mainīt celtnes “auru” — 1993. gada februārī līdz ar jauno ZA karogu LU Teoloģijas fakultātes dekāns profesors R. Akmentiņš iesvētīja arī pašu augstceltni. Akadēmijai pārveidojoties, pamazām zuda — vismaz zinātnieku apziņā — ēkas negatīvā reputācija, sabiedrība to uztvēra mazāk nervozi. Ceļu sāka lauzt viedoklis, ka katrs laikmets Rīgā atstājis savas arhitektūras liecības un arī augstceltne ir kāda laikmeta, netīkama laikmeta, varbūt pat unikāla liecība, kas laika gaitā var kļūt interesanta un gūt arhitektūras pieminekļa nozīmību. Ēkā atrodas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, Zinātnes un dialoga centrs, humanitārie institūti, 1997. gada septembrī atvērts Latvijas un Francijas zinātniskās informācijas centrs, un tas arī maina priekšstatu par ēku un norisēm tajā.

Tiesa, pēdējos gados ēkā bez zinātņu institūcijām iemitinājušās jo daudzas citas iestādes — dažādas firmas, sabiedrības, arī Praktiskās psiholoģijas institūts, par ko mūsu astronomi errojas, ka šī institūta un arī tā direktora Mihailova vārds kā zvaigžņu nosaukumi Hērakla zvaigznājā esot iekļauti kādā apšaubāmā Šveices komercizdevumā. Taču šo iestādījumu, arī bijušās “Latintrādes” bankas un pašreizējā īrnieka — bankas “Viktorija” maksātā īres nauda ir ļāvusi noturēt institūtus, pašu Zinātņu akadēmiju vismaz tādā līmenī, ka nomaksājama to infrastruktūra, turklāt šie ieņēmumi palīdz uzturēt ārsezonas laikā arī Zinātnes namu Lielupē. Zinātnes finansējums un prestižs sabiedrībā diemžēl ir krities, tādēļ it kā nav vajadzības pēc lielās zāles, par ko akadēmija kādreiz tā cīnījās. Pēdējos gados zinātnieki, šķiet, ienākuši tajā zālē tikai divreiz — Zinātnieku savienības kongresā un akadēmijas jubilejas svinīgajā kopsapulcē. 1992. gadā no sienām nokalti ģipsī veidotie zinātnieku portreti. Dažu no tiem žēl — D. Mendeļejeva, F. Candera, M. Lomonosova, Č. Darvina portreti bija samērā kvalitatīvi veidoti (Ļ. Bukovska darbi), citi, kā J. Endzelīns, A. Upīts, bija darināti paviršāk. Kopš 1993. gada zāli saviem dievkalpojumiem svētdienās īrē Rika Rennera Rīgas Vasarsvētku draudze, pentakosti, dažkārt arī nacionālās kultūrbiedrības (ukraiņu, baltkrievu, arī krievu — tas atbilst bij. Maskavas priekšpilsētas profilam). Akadēmijas vajadzībām gandrīz nemaz vairs netiek izmantota kinozāle.

Un tad nu vietā jautājums, vai Zinātņu akadēmijai vispār būtu jāatrodas šajā ēkā. 1997. gada 31. janvārī savā pēdējā preses konferencē jau demisionējušais augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs Pēteris Cimdiņš sacīja:

Zinātņu akadēmijai ir jāatrod un jāpastiprina sava loma visā Latvijas izglītības un zinātnes politikā. Zinātņu akadēmijai jādod tās garīgajam aicinājumam atbilstoša vieta un arī telpa. Visiem zināmā augstceltne vairs nav tam piemērota, vajag uzcelt modernas telpas. Zinātņu akadēmijai vajag pievilcīgas telpas un pievilcīgu vietu.

Kā lai komentē šo izteikumu? Principā tam varētu pievienoties (jau 1992. gada janvārī šo rindu autors bija ierosinājis Zinātņu akadēmijai perspektīvā ierādīt telpas jaunceļamā Melngalvju nama kompleksā). Protams, pašreizējās telpās izjūtam zināmu stilistisku diskomfortu, kontrastu starp jauna ZA gara meklējumiem un līdzšinējo ārējo čaulu, ne velti ZA goda locekļu saietam nupat meklējām telpas Reiterna namā un vienu otru humanitārām zinātnēm veltītu sēdi rīkojam Rīgas Latviešu biedrības ēkā. Šajā ziņā LZA situācija ir sliktāka nekā mūsu kaimiņu akadēmijām Igaunijā un Lietuvā. Taču laikam jau nekas labāks netiek piedāvāts — 1992. gadā, kad Zinātņu akadēmijai grasījās atņemt ēku, piedāvāja telpas vai nu “Kaķu mājā”, vai Elektronikas un datorzinātņu institūtā, kurp domāja pārvietot pat humanitārā profila institūtus! Piedāvāja arī Salaspili un Matīsa ielas Inženiertehnoloģijas centru. Ir gluži skaidrs, ka tā būtu bijusi Zinātņu akadēmijas likvidēšana un arī humanitāro institūtu bojāeja. Šodien, šķiet, stāvoklis šajā ziņā nebūt nav labāks. Solījumi ierādīt vai uzcelt ZA jaunu ēku diemžēl jāuzskata par nereālistiskiem. Zinātņu akadēmijai un Latvijas Zinātnes padomei, ja tās grib reāli funkcionēt, jābūt lokalizētām pilsētas centrā, zinātniekiem viegli pieejamā vietā. Ģeogrāfiskā ziņā augstceltne daudzmaz atbilst šīm prasībām.

Pēdējos gados daudz ir paveikts gan ZA prestiža celšanai, gan arī tās valdījuma tiesību nostiprināšanai uz ēku. Pateicoties toreizējam LR Ministru prezidentam Valdim Birkavam, augstceltne 1994. gada jūlijā ir nodota ZA valdījumā; 1996. gada 2. decembrī ēka ir ierakstīta zemesgrāmatā uz LZA vārda. Tā ir liela uzvara, tāpat kā apstāklis, ka Saeima 1997. gada 23. janvārī vienbalsīgi apstiprinājusi LZA Hartu, legalizējot Zinātņu akadēmiju atjaunotajā Latvijā un nostiprinot tās tiesības. Savukārt Rīgas Dome 1996. gadā ir piešķīrusi laukumam, uz kura atrodas augstceltne, Akadēmijas laukuma nosaukumu. Arī pats Zinātņu akadēmijas vārds sabiedrībā pēdējos piecos gados ir guvis jaunu skaņu. Šādos apstākļos atstāt pašreizējo mitekli būtu vairāk nekā neapdomīgi, kaut arī tālāk nākotnē šādu iespēju neizslēdzam. Ir ievadītas sarunas, ka Latvijas Zinātņu akadēmijai varētu ierādīt telpas Nacionālās bibliotēkas kompleksā — G. Birkerta projektētajā “Gaismas pilī”, taču pagaidām tā ir fantāzija. Nodomu pārdot augstceltnes ēku komercstruktūrām tirdzniecības biroju nama iekārtošanai, kā tiek baumots, šodien var vērtēt tikai kā vēl vienu triecienu Latvijas zinātnei.

Augstceltnes saglabāšana skar ne tikai Zinātņu akadēmiju — galu galā akadēmijai pašai nemaz tik daudz telpu nevajag. Vispirmām kārtām tas skar šajā ēkā izvietoto humanitāro institūtu likteni. Būsim reālisti — telpu atņemšana nozīmētu šo institūtu likvidēšanu to pašreizējā statusā. Mūsuprāt, saprātīgākais risinājums šobrīd varētu būt letonikas centra izveidošana Zinātņu akadēmijas paspārnē, cieši sadarbojoties ar Latvijas Universitāti, Kultūras ministriju un varbūt arī Kultūras un mākslu augstskolu asociāciju. Letonikas nacionālo centru ir paredzēts veidot saskaņā ar Ministru kabineta 1997. gada 28. janvāra rīkojumu. Zinātņu akadēmija jau daudz ir darījusi Letonikas programmas izveidošanā, ir organizētas 10 letonikai veltītas LZA sēdes, Zinātņu akadēmijas sēžu virknē pēdējo divu gadu laikā tās kļuvušas par galvenajām, “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” A daļa ir letonikas publikāciju galvenais forums. Sadarbībā ar kaimiņu zinātņu akadēmijām tiek veidots plašāks projekts “BALTHONIKA” humanitāro zinātņu attīstībai visās trijās Baltijas valstīs, atbalstu tam sola arī Ziemeļvalstu ZA. Visi četri potenciālie letonikas institūti pašreiz atrodas šajā ēkā, arī pārejot LU sastāvā, tie tepat vien, šķiet, paliks. Būtu saprātīgi, ka vismaz šajā stadijā potenciālie letonikas speciālisti kopīgi izstrādātu šāda centra nolikumu un apspriestu arī telpu jautājumu. Domāju, ka vismaz tuvākajā laikā gan Zinātņu akadēmijai, gan letonikas centram būtu jāpaliek augstceltnē, bet varbūt ar laiku abas institūcijas varētu iegūt jaunas, cienīgākas telpas, kaut vai jau minētajā jaunajā Nacionālās bibliotēkas kompleksā. Taču tā nav tuvākās nākotnes problēma. Aicinu visas ieinteresētās puses šo jautājumu kopīgi izvērtēt.

Un pēdējais — ja Zinātņu akadēmija ilgāku vai īsāku laiku paliek šajās pašās telpās, tās tomēr vajadzētu kaut kādā mērā padarīt akadēmijas un arī Zinātnes padomes un pārējo zinātnes institūciju cienīgākas. Galu galā tā ir Latvijas zinātnes prestiža lieta — brauc delegācijas no citām akadēmijām, Eiropas Savienības, nāk valstsvīri, diplomāti, zinātnieki. Karoga zāle ir daudzmaz pieņemama, bet ieeja Zinātņu akadēmijā, vestibili un pārējais bojā kopiespaidu. Saprotu, ka domāt par lielākiem pārkārtojumiem šajā trūcībā ir pagrūti, taču kādus paliatīvus risinājumus vajadzētu rast.

Tā nu no augstceltnes celtniecības un akadēmijas darbības pirmajiem gadiem esam nonākuši pie mūsdienu problēmām, pie ēkas veidola un letonikas centra. Šīs problēmas ir būtiskas gan mūsu Zinātņu akadēmijai, gan humanitāro zinātņu tālākattīstībai, par tām jādomā kopā, varbūt pat visai sabiedrībai. Ilgtermiņa domāšanā mēs nonāksim pie nākotnes vīzijas — Latvijas un tās zinātnes, kādu to vēlamies te redzēt. Īstermiņa domāšanā mums pagaidām jāapmierinās ar to, ka mēs esam un esam tur, kur esam, cenšoties nezaudēt mazumiņu, kas mums ir, bet reizē arī pašreizējo situāciju vērst sev un citiem par labu. Katrā ziņā Zinātņu akadēmijai tik drīz izkļūt no šīs “pompozās padomju stila” augstceltnes, kā to raksturo arhitekts Sigurds Grava, šķiet, neizdosies, taču tas nebūt nenozīmē, ka pompozai jābūt akadēmijai pašai.

Un varbūt vēl vienu faktu varētu atgādināt. Vaidelotis Apsītis jau minēja, ka augstceltnes vietā kādreiz pletušās tirdzniecības ansambļa “Gostinij dvor” īpatnējās koka ēkas. Taču vēl agrāk, pirms Napoleona karos nodedzinātās Rīgas priekšpilsētas, te, iespējams, bijusi vecākā Jēzus baznīciņas ēka, kur par palīgmācītāju piestrādājis apgaismotājs un filozofs Johans Gotfrīds Herders, — pēc seniem plāniem tā atradusies tuvāk Rīgai nekā tagadējā baznīca. Šis apstāklis ir vēl viena saistība ar mūsdienām un sniedz vielu pārdomām.

Raksts veidots, izmantojot LZA Centrālā arhīva un LZA Lietu pārvaldes materiālus, kā arī pēc autora

atmiņām un piezīmēm

Raksta pamatā ir referāts LZA gada pilnsapulcē 1997. gada 21. februārī.