Latvijas Valsts prezidentam, Rīgā, Pilī:

Ar prieku izmantoju šo izdevību — Latvijas Republikas nacionālos svētkus, lai nodotu Jūsu ekselencei vissirsnīgākos sveicienus un vislabākos novēlējumus no Federālās padomes.

Vēlot laimi Jums personiski un labklājību Jūsu valstij,—

Arnolds Kollers,

Šveices Konfederācijas prezidents

Latvijas Republikas nacionālajos svētkos mums ir īpaši patīkami vērsties pie Jūsu ekselences ar vissiltākajiem sveicieniem un vislabākajiem novēlējumiem Jums un Jūsu tautai.

Ar dziļu cieņu, —

Hasans II,

Marokas karalis

Priecājos nosūtīt Jums sveicienu Jūsu valsts nacionālajos svētkos. Vēlot veselību un labklājību Jūsu valstij, —

ģenerālis Lansana Konte,

Gvinejas Republikas prezidents

Sakarā ar Jūsu valsts svētkiem pieņemiet, Jūsu ekselence, laba vēlējumus no ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas, kā arī manus veselības un laimes vēlējumus. Lai Jūsu valsts tauta bauda mieru un labklājību!

Ar cieņu,—

Žaks Diufs,

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas ģenerāldirektors

Godājamais Gunti Ulmaņa kungs! Apsveicu Jūs un visus Latvijas Republikas pilsoņus Neatkarības dienā! Esmu pārliecināts, ka Latvija sekmīgi pārvarēs šīs dienas grūtības un ieņems cienīgu vietu pasaules ekonomikā. No sirds vēlu Jūsu valstij labklājību un uzplaukumu. Lai laime, miers un saskaņa ienāk katrā mājā.

Ar cieņu,—

Amans Tuļejevs,

Kemerovas apgabala gubernators

Latvija ir pieaugusi valsts

Ministru prezidents Guntars Krasts:

................................

Runa Latvijas Televīzijā 1997.gada 18.novembrī pulksten 8.50

Dāmas un kungi!

Es apsveicu jūs Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā, lielākajos mūsu valsts svētkos. Esmu laimīgs, jo piederu paaudzei, kas atguvusi šos svētkus un uzņēmusies atbildību par Latvijas valsti. Ar katru atjaunotās neatkarības gadu 18. novembris atgūst pašpārliecību un spožumu, kas piedien brīvas valsts svētkiem. Mums vairs nav nevienam nekas jāpierāda, mēs savā valstī svinam savus svētkus, aicinot ikvienu mūsu draugu priecāties kopā ar mums.

Arvien vairāk lietu mūsdienu pasaulē ir atkarīgas tieši no veida, kā cilvēki uz šīm lietām raugās, un nozīmes, kādu tajās ieliek. Fakti atkāpjas attieksmes priekšā. 18. novembris šajā ziņā nav izņēmums, tas ir vienmēr tas pats un tomēr cits, lai gan nemainīgs paliek vēsturiskais fakts, ka 1918. gada 18. novembrī Rīgā Latvijas Tautas Padome pasludināja Latvijas valstisko neatkarību. Taču fakts ir čaula. Kodolu — nozīmi — tajā ieliekam mēs paši, izvēloties to saskaņā ar saviem mērķiem un pasaules izjūtu.

18. novembris neapšaubāmi ir Latvijas valstiskuma simbols, taču tā konkrētais vēsturiskais saturs ir ļoti sarežģīts. Šī valsts 1918. gada 18. novembrī nebija gatava pēc burvu mājiena. No Satversmes sapulces, kas deva Latvijas Republikai tiesisku spēku, to šķīra vēl ilgs, politiski pretrunīgiem notikumiem pilns laiks. Savstarpēji cīnījās ne tikai armijas, ne tikai savu politisko identitāti meklējošā latviešu tauta pret vācu un krievu apspiedējiem. Tā bija arī atšķirīgu uzskatu cīņa par to, kādai jābūt neatkarīgai Latvijas valstij, un šī cīņa risinājās Latvijas sabiedrības iekšienē gan pirms, gan pēc 18. novembra. Mums septiņdesmit deviņus gadus vēlāk 18. novembris ir trīskāršs simbols. Tas mums nozīmē neatkarīgas Latvijas iespējamību, tās spēju pastāvēt, saprātīgi risinot sabiedrības iekšējās pretrunas, un tās spēju atdzimt, pārvarot ārējos apstākļus. Taču vēsture mūsu valstī vairs nav politisku argumentu noliktava, jo šai valstij nekādi argumenti nav vajadzīgi. Valsts ir, tā pastāv un pastāvēs neatkarīgi no tā, ka cilvēku politiskie uzskati kādreiz ir bijuši dažādi, tāpat kā tie ir dažādi tagad. Būt vienotiem sava valstiskuma vārdā jau nenozīmē būt vienādiem. 18. novembris kā ideāls nozīmē arī integrētu sabiedrību un vienkopienas valsti, tāda nostāja bija jau valsts dibinātājiem. Latvijas sarežģītajos apstākļos tas bija un ir grūti sasniedzams ideāls, bet mūsdienu Latvijai šajā ziņā ir svarīga priekšrocība, salīdzinot ar pagātni, — tagad Latvijas sabiedrības saliedēšanās notiek miera un vienotas Eiropas kontekstā.

Man kā politiķim un valsts premjeram pats svarīgākais šodien, valsts dzimšanas dienā, pasakāmais šķiet tas, ka es uzskatu šo valsti par pieaugušu.

Ja mēs esam ar kaut ko neapmierināti — un tādi mēs bieži esam — mēs vairs nerunājam par ārpusē atrodamiem ienaidniekiem vai nepārvaramiem apstākļiem. Šeit kritizē savu valdību, tas varbūt ir nepatīkami valdībai, taču likumsakarīgi un pareizi, jo šī ir mūsu valsts un mēs tajā esam savējie. Mūsu domāšanā pamazām ienākusi kopējā labuma izpratne. Ja katrs cilvēks samēro sevi ar kopējo labumu, viņš prasa no valsts nevis ielāpu vai dāvanu, bet iespēju strādāt, pats sevī meklē spēju sevi darbināt, meklē savas veiksmes formulu. Katra atsevišķā cilvēka veiksme kļūst par jaunu iespēju valstij un līdzpilsoņiem.

Pieaugusi valsts — tā ir valsts, kas attīstās, un Latvija tāda ir. Tieši tādēļ mums ir tik svarīgi vēstures pretrunīgumā saredzēt cildeno, kas spēj dot Latvijai noturību garajā attīstības ceļā. Pārmantotās vērtības atrod jaunu izpausmi šodienas Latvijā. Mēs esam sajutuši, ka visās dzīves jomās mums atrodas spējīgi cilvēki, kas sevī apvieno strādīgumu ar intelektu un gribu. Mēs esam nolēmuši, ka tērēsim tik, cik nopelnām, jo atkarība, ko rada parādi, latvietim vienmēr bijusi nepieņemama. Pēc ilgās piespiedu nošķirtības mēs esam atgriezušies pasaulē, un pasaule ir mūs pieņēmusi. Šie attīstības pakāpieni, kurus jau esam pārvarējuši, ļauj redzēt tālāk. Pieaugusi valsts nozīmē arī cilvēku vēlmi saskatīt pozitīvo, un šāds “caurspīdīgums” nav mazāk svarīgs kā atklātība kritizējot.

Vēlu jums visiem Latvijas valsts svētkos izjust lepnumu un gandarījumu par to, ka dzīvojam šajā valstī, ka tās liktenis ir atkarīgs no mums un tieši mēs varam to veidot, par to, ka mums ir savi svētki — 18. novembris. Vēlu jums domāt uz priekšu un uz augšu, paceļot acis uz 18. novembra ideāliem, kas vienmēr būs augstāki par ikdienu, un uz Latvijas piļu un baznīcu torņiem, kuros tūlīt atskanēs zvanu skaņas.

Dievs, svētī Latviju!