RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

Lauki nav tikai lauksaimnieciskå ražoķana

Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūta direktora vietas izpildītājs Andris Miglavs:

“Par dažiem mītiem Latvijas laukosī

Latvijas sabiedrības un tautsaimniecības attīstībā problēmu netrūkst. Ja kādas no esošajām tiek atrisinātas, nevajag uztraukties — jaunas nāk vietā. Un to atrisināšana prasa ne mazākus pūliņus, ja ne vēl lielākus.

Liekas — cik tad sen, kad runājām par to, ka

• kolhozi un kolektivizācija ir slikti,

• valsts nodara pāri lauksaimniekiem, nosakot viņu ražotajai produkcijai pārāk zemas cenas,

• padomju nacionalizācija ir atņēmusi zemes īpašumus daudziem simtiem tūkstošu zemes īpašnieku,

• meliorācija ir iznīcinājusi Latvijai raksturīgo lauku dabas un apdzīvotības ainavu, bet

• sliktā saimniekošana ir atņēmusi Latvijai veselu miljonu hektāru lauksaimniecības zemju.

Ir pagājuši jau septiņi reformu gadi,

• kolhozu un sovhozu vairs nav,

• zeme ir atdota atpakaļ vairumam, ja ne visiem tās agrākajiem īpašniekiem,

• jauna meliorācija vairs nenotiek,

• cenas tagad nosaka tirgus, un valstij tajā ir maza loma,

• bet arī no atlikušajiem pēcpadomju lauksaimniecības zemju hektāriem gandrīz pusi neizmanto.

Un nereti liekas, ka, sekojot tagad pieņemtajam sabiedrības dalījumam vinnētājos un zaudētājos, Latvijā ir vairāk ar laukiem saistītu zaudētāju nekā vinnētāju. Un, kā vienmēr šādos gadījumos, mēs meklējam vainīgos, rakājamies pagātnes kļūdās un zīlējam, kā būtu, ja nebūtu...

Bet ir mainījusies ne tikai lauksaimniecības struktūra — dziļas pārmaiņas skārušas arī tautsaimniecības kopējo struktūru, ir mainījusies produkcijas sadales sistēma un ražošanas orientācija kopumā. Produktu deficītu veikalos ir nomainījis naudas deficīts. Arī valsts budžetā trūkst naudas, no kā atbalstīt kādreiz tik ļoti atbalstīto lauksaimniecību, maksājot piemaksas par virsplāna produkciju un mazrentablajām saimniecībām.

Savukārt meži no agrākā klaušu objekta šobrīd kļuvuši par vienu no galvenajiem lauku ienākumu avotiem.

Jā, daudz kas ir mainījies, bet tikmēr radušies jauni mīti un joprojām ir dzīvi vairāki vecie. Šoreiz par dažiem no tiem.

“Visi laukos dzīvojošie

ir lauksaimnieki”

Jā, arī šobrīd lielā mērā tā ir, jo gandrīz katrā lauku sētā ir govs, cūka, vistas vai vismaz kartupeļu tīrums. Bet, vai tā tam ir jābūt arī turpmāk, tas faktiski ir nopietni diskutējams jautājums. Tajā pašā laikā vairs nav pamata diskusijām par to, vai visi pašlaik lauksaimniecībā nodarbinātajiem pieskaitītie nākotnē varēs iegūt ienākumus no šīs nodarbes.

Varētu pat izteikt prognozi, ka tuvāko piecu gadu laikā preču produkciju ražojošajā lauksaimniecībā nodarbināto skaits samazināsies par trešo daļu, pat palielinoties ražotās produkcijas apjomam, bet nākamajos piecos gados — par otru trešdaļu, ja tiks atrasts pastāvīgs eksporta tirgus Latvijas lauksaimniecības produkcijai. Vēl vairāk — šis skaits varētu samazināties, ja eksporta tirgus nebūs. Un pārējiem ir jāatrod cita nodarbe. Tā var būt jau par tradicionālo izeju piedāvātais lauku tūrisms un serviss. Bet ja nu tā nebūs saistīta ar dzīvi laukos un arī dzīves vieta tiks pārcelta uz pilsētu? Tad kam sniegt pakalpojumus, ja cilvēku vairs nav? Un no kā saņemt pakalpojumus, ja tas prasītājs ir palicis tikai viens no retajiem? Un kāpēc tik bieži aizmirstam mežu, kas šobrīd faktiski ir kļuvis par galveno ienākumu avotu?

Var, protams, teikt, ka lauksaimniecībā ir jāpaliek tikai spēcīgākajiem, bet ne tuvu tam negribētos piekrist attiecībā uz laukiem. Ir nepieciešams zināms sociālo un komunikācijas tīklu blīvums, lai attiecīgajā teritorijā vispār būtu iespējama šodienas cilvēka dzīve.

“Zemnieku sēta

ir lauku apdzīvotības pamats”

Tajā pašā laikā varbūt ir pat jāpārskata lauku jēdziens vispār, tajā ietverot arī rajonu pilsētas un ciematus. Un jāsāk skaidri apzināties, ka zemnieku sētās dzīvos tikai sekmīgie zemnieki, bet pārējie savas dzīves telpas varētu atrast tajos pašos ciematos un pilsētiņās, kur, kopā dzīvojot, gan izmaksas mazākas, gan pakalpojumi un darbavietas tuvāk, gan skola pieejamāka. Un varbūt arī laukos ne visiem jādzīvo uz pushektāra zemes atsevišķā mājā, bet gan kādā ērtā miteklī vairākdzīvokļu mājā. Arī pat bagātāko valstu pilsētās ne visi var atļauties dzīvot savās privātmājās.

Starp citu, vai esam padomājuši par vārda “lauksaimnieks” izcelsmi? Vai tas tomēr nenozīmē — “lauku saimnieks”? Un vai ar vārdu “saimnieks” tomēr neapzīmē to cilvēku, kurš pats pieņem lēmumu, kā saimniekot, kā strādāt. Šodien mums laukos bieži pietrūkst saimnieku, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc veidojas lielas zemnieku saimniecības, kurās strādā pat vairāki desmiti algotu strādājošo.

Tāpēc man, apzinoties pašreizējās realitātes un cienot tos lauksaimniekus, kas daudz ko sasnieguši ilgtspējīgas nākotnes sabiedrības attīstības vārdā, tomēr nav simpātiska perspektīva, ka Latvijas laukos agrākos sociālisma priekšposteņus — kolhozus — nomainītu agrīnā kapitālisma atribūti — dzimtmuižas — varbūt tikai ar labākiem kungiem, nedaudz mazākām platībām un mazāku strādājošo cilvēku skaitu nekā agrāk, bet tikpat atkarīgiem no priekšnieka lēmumiem.

Nākotnē gribētos redzēt Latvijas lauksaimniecību tādu, kas balstītos uz spēcīgām un konkurētspējīgām zemnieku saimniecībām, kuru saimnieki paši būtu šīs saimniecības galvenais darbaspēks un veidotu plašu lauku aktīvās sabiedrības viduslāni un pat bagāto slāni, kuras ar savu kūsājošo dzīvi būtu arī lauku vides piepildītājas.

“Kooperācija — lauku glābiņš.

Lauksaimnieku kooperatīvi atrisinās produkcijas realizācijas un peļņas pārdales problēmu un neļaus iedzīvoties šaurai sabiedrības daļiņai uz plašo lauksaimnieku masu rēķina”

Tāpat kā daudz kur, te ir daudz patiesības. Katram atsevišķam lauksaimniekam, pat vislielākajam, tirgū būs mazāks spēks nekā produkta uzpircējam vai resursu piegādātājam. Lai šo spēku iegūtu, nav daudz alternatīvu pašu lauksaimnieku veidotām kooperatīvajām organizācijām, kas nodarbojas ar produkcijas pārstrādi un tālāku realizāciju.

Tomēr neviens kooperatīva nosaukums pats par sevi problēmu neatrisina. Kooperatīvs vispirms ir organizācija, kas pieder tās biedriem un kalpo to interešu apmierināšanai. Faktiski tā ir aksioma. Un par jebkura kooperatīva sekmīgu saimniecisko darbību jārūpējas un lēmumi jāpieņem kooperatīva biedriem — līdzīpašniekiem, nevis kādam no ārpuses.

Bet, runājot par lielo peļņu, ar skumjām jāatzīst, ka var pārdalīt tikai to peļņu, kas ir nopelnīta. Un tas ir iespējams tikai tad, ja uzņēmumam ir sava biznesa stratēģija, stingra vadība un ekonomiska darbība.

Bet,

• kamēr saimnieki bez savu vajadzību apzināšanās un risinājumu noformulēšanas paši nevienosies arī konkrētai rīcībai un arī kopējai līdzekļu ieguldīšanai un

• kamēr tā vietā, lai pieņemtu saimnieciskus (un ne tikdaudz politiskus) lēmumus, kā uzlabot arī savā līdzīpašumā esoša uzņēmuma darbu, sabiedrības padomes priekšsēdētājs savā saimniecībā saražoto ved garām sava uzņēmuma vārtiem uz divreiz attālāku vietu, jo tur tajā brīdī maksā lielāku cenu.

Latvijas lauksaimniecībā un laukos nebūs sekmīgas kooperācijas.

Bet līdz kooperācijas izveidošanai var glābt tikai asa un pat nežēlīga konkurence produkcijas pārstrādātāju un resursu piegādātāju starpā, kaut arī tie piederētu atsevišķiem cilvēkiem. Lai tikai tie piedāvātu lauksaimniekiem labākus darījumu noteikumus. Ne jau kooperācija pati par sevi ir pašmērķis, bet gan tās rezultātā iegūtās labākās ekonomiskās iespējas lauksaimniekiem — zemākas resursu izmaksas un lielākas produkcijas realizācijas cenas.

“Jāļauj Latvijas lauksaimniekiem

paēdināt savu tautu”

Runājot par lauksaimniecības ražotāju ekonomiskajām problēmām, šis ir bieži minētais arguments, kā tās risināt — neļaut valstī ievest sviestu un gaļu, piespiest visus apelsīnu un banānu vietā ēst ābolus. Abstraktā valsts vara esot (ir) ļoti slikta, jo ļaujot nekontrolēti valstī ieplūst lētajām un (vai) subsidētajām importa precēm, pašmāju ražotās ar tām nespējot konkurēt. Savukārt, lai izvestu savu produkciju uz citām valstīm, arī mūsu lauksaimnieku produkcijai ir vajadzīgas eksporta (vai kādas citas) subsīdijas, kuras valsts maksā nepietiekami vai nemaksā vispār.

Tomēr gribētos atzīmēt, ka šodien tautas apetīti ierobežo ne tik daudz ēdiena trūkums tirgū, bet gan tas, ka nav par ko nopirkt vairāk. Mēs esam pārāk nabagi, pārāk maz pelnām. Tāpēc arī budžetā naudas nav tik daudz, lai varētu pietiekami maksāt subsīdijas, tajā skaitā eksportam.

Un vai nav aizmirsts, ka šim it kā nozīmīgajam, tomēr mazajam mērķim Latvijā pietiktu ar tikai pusi no pašreizējiem lauksaimniecības zemes hektāriem un ka, saimniekojot tā, kā to dara labākie saimnieki, darbs būtu vairs tikai kādiem 30 — 40 tūkstošiem lauksaimnieku vai tikai katram piektajam no pašreizējiem statistikas uzskaitītajiem.

Un vai tomēr nebūtu labāk, ja mūsu ražotā produkcija būtu konkurētspējīga arī eksporta tirgū, tad nebūs jāprasa subsīdijas produkta izvešanai no valsts un iespējamo subsīdiju naudu varētu ieguldīt mūsu pašu saimniecību paliekošā attīstībā. Nevis lai to būtībā samaksātu ārvalstu enerģijas un tehnikas piegādātājiem, kā arī pircējiem.

“Lauksaimniecība ir dzīvesveids”

Jā, zināmā mērā var pat teikt, ka tas ir dzīvesveids. Tāpat kā dakterēšana, mācīšana, tirgošanās un vēl daudz kas cits. Un katram ir tiesības izvēlēties savu dzīvesveidu. Vienam tā ir pilsēta un darbs ostā, bankā vai rūpnīcā. Citam tā ir dzīve laukos un darbs ar saviem lopiem un (vai) savā tīrumā, dārzā vai mežā.

Bet katrs ir pilnīgi brīvs savā izvēlē tikmēr, kamēr var to pats apmaksāt vai ar savu darbību neapdraud apkārtējo dabu vai sabiedrību.

Arī lauksaimnieciskā ražošana var noritēt, kamēr uzņēmumu ieņēmumi pārsniedz izdevumus. Vai arī — ja saimniekam ir citi ienākumu avoti vai ietaupījumi, kurus var izdot sava vaļasprieka piepildīšanai.

Ja atmetam pēdējo, tad lauksaimnieciskā ražošana pati ir patstāvīga uzņēmējdarbības nozare, kuras noteicošie faktori ir

• tirgus, kur pārdot savu produktu, kas ir tāda pati prece kā ziepes un mašīna,

• zināšanas, kā šo produktu iespējami lēti un kvalitatīvi saražot,

• kapitāls.

Bet, ja pietrūkst darba savā saimniecībā vai lauksaimnieciskajā ražošanā vispār, ir jāmeklē cita nodarbes iespēja.

“Lauksaimniecībai un laukiem

ir vajadzīgs valsts atbalsts”

Jā, arī lauksaimniecībai un laukiem ir vajadzīgs atbalsts. Tāpat kā mūsu rūpniecībai, komunikācijām, arī tranzītam. Katrai no šīm nozarēm ir vajadzīgs kādā veidā sniegts valsts atbalsts — ar likumu, starptautisku līgumu, valsts pasūtījumu starpniecību vai citādi saņemts.

Bet, lai saņemtu valsts (faktiski — pārējās sabiedrības) atbalstu, ir jāpanāk šīs sabiedrības piekrišana šāda atbalsta sniegšanai.

katrs atbalsts zināmā mērā ir tirgus, kurā viens kaut ko piedāvā un otrs šo piedāvājumu apmaksā (ar naudu vai likumiem, kas būtībā galarezultātā arī nozīmē naudu).

Šāda atbalsta prasīšanai var minēt vairākus iemeslus, piemēram,

• zemāka bezdarba līmeņa sasniegšanu,

• garantēti kvalitatīvu pārtikas produktu piegādes nodrošināšanu,

• lētāka produkta ražošanas sistēmas izveidošanu,

• sakoptu un tīru dabas vidi,

• paliekamo dabas bagātību, piemēram, mežu un ūdenskrātuvju vairošanu.

Pagaidām gan parasti atbalsta prasīšanā racionālu argumentu un piedāvājumu bieži pietrūkst.

Daži gan teic, ka tā esot kļūda visas subsīdijas novirzīt tikai lauksaimniecībai. Tā esot pārējo laukos dzīvojošo diskriminācija. Tomēr gribētos teikt, ka lielākā nelaime nav tā, ka lauksaimniecībai ir par daudz atbalsta (subsīdiju), bet gan — ka pagaidām ir par maz (vai pat vispār nav) līdzekļu citām vajadzībām.

Starp citu, slavenie 3% valsts budžeta arī ir tikai trīs procenti no lauksaimniecības ražošanas kopapjoma. Pārējos 97% samaksājam mēs visi, ejot uz veikalu, tirgu un apmaksājot savus pirkumus. Samaksā arī patērētājs citās valstīs, apēdot mūsu ražoto preci. Un būtībā Latvijas produktu izvēle ir mūsu lielākais atbalsts savai lauksaimniecībai.

“Alternatīva lauksaimniecībai

ir lauku tūrisms un mazais bizness”

Tā bieži saka. Un ar to bieži apstājas alternatīvu uzskaitījumā.

Kaut būtībā tūrisms un mazais bizness nav pretmeti. Arī tūrisms ir bizness. Bet nav bezpriekšmeta tūrisma, kurā pircējam (un maksātājam) bez naktsmājām tīros palagos vai smaržīgā sienā tiek piedāvātas arī kādas citas ar ceļojumu saistītas izjūtas — redzēt agrāk neredzēto, izbaudīt citur neizjusto.

Vai mums visur ir šādas iespējas? Vai visur ir ko piedāvāt iespējamajam pircējam?

Jā, viens no piedāvājumiem var būt arī izbaudīt neko īpašu, vienkārši izjust lauku vidi vai dabas neskartumu. Tomēr jāuzsver: var būt nekopta daba, bet tad tai ir jābūt dabiskai — nepielūžņotai un nesagrautai. Arī pa ceļam līdz tūrisma objektam.

Runājot par citām tā sauktā mazā biznesa iespējām, var minēt vēl faktiski divas — pakalpojumi apkārtējiem cilvēkiem un uzņēmumiem, bet tad ir jābūt maksātspējīgiem šo pakalpojumu pircējiem. Un rūpnieciskās produkcijas ražošana pārdošanai, tajā skaitā līdztekus meža materiālu pārdošanai jāmin arī cita veida rūpnieciskas produkcijas ražošana.

Un nobeigumā...

Godīgi sakot, ir vienalga, kā to visu sauc — superliberālā, liberālā, sociālā, tirgus orientētā vai kāda cita pieeja. Zinu tikai to, ka jebkuram, pat visskaistākajam projektam ir jāatmaksājas, ka ekonomikā jebkurai darbībai ir jābūt racionālai un ka,

• lai ko izdotu, tas vispirms ir jānopelna, bet aizņemties vari tad, ja droši zini, ka varēsi atdot, bet,

• lai kādam ko iedotu, kādam citam tas ir jāziedo vai no viņa tas ir jāatņem.

Zem guloša akmens ūdens tek reti. Pasaulē netrūkst naudas. Trūkst labu projektu, kā naudu paņemt. Kaut dažkārt no projekta formulēšanas līdz realizācijai paiet daudz laika. Tas prasa arī daudz pacietības un uzņēmības.

Referāts konferencē “Latvijas lauki un meži šodien un rītdienas skatījumā” Rīgā 1997.gada 8.novembrī

Latvijas Zemnieku federācijas ģenerālsekretārs Bruno Barons:

“Par lauksaimniecības pašpārvaldes sistēmu"

Šobrīd ir vērojama zemnieku un ar lauksaimniecību saistīto nozaru interešu saskaldītība. Ir izveidojušās vairākas saimnieciskās un sabiedriskās organizācijas, kuras daļēji apvieno atsevišķas lauksaimniecības un pārstrādājošās rūpniecības nozares. Taču visus šos pēdējos 5–6 gadus nav nopietnas virzības uz priekšu, lai šīs atsevišķās saimnieciskās un sabiedriskās organizācijas saliedētu savus centienus un būtiski ietekmētu valsts likumdošanu (kas ir Saeimas kompetencē) un izpildvaras rīcību (kas ir Ministru kabineta, tajā skaitā arī Zemkopības, Finansu un citu ministriju kompetencē). Koncentrētā veidā netiek paustas zemnieku ekonomiskās intereses valsts institūcijām.

Veidojama atbilstoša lauksaimniecības pašpārvaldes sistēma, kas būtu nostiprināma ar attiecīgu valsts likumu, piemēram, dodot likumam nosaukumu “Par lauksaimniecības pašpārvaldi”. Šāda likumprojekta sagatavošanas un pieņemšanas nepieciešamība saistās ne tikai ar to, ka pašreiz nav zemnieku interešu vienotas pārstāvniecības, bet to tīri formāli un juridiski paredz arī pieņemtā “Lauksaimniecības likuma” 2.–8. pants, kurš nosaka, ka jārada priekšnoteikumi “(..) valsts institūciju un lauksaimniecības produkcijas ražotāju pašpārvaldes organizāciju racionālai darbībai, nosakot to pienākumus un atbildību par lauksaimniecības politikas izstrādi un realizēšanu”.

Lauksaimniecības pašpārvaldes izveides nepieciešamību rada šādi apstākļi.

Pirmkārt, lai izstrādātu vienotu pieeju – priekšlikumus savu biedru (zemnieku, lauksaimnieku statūtsabiedrību, kooperatīvu u.c.) ekonomisko interešu aizstāvēšanai un tos iesniegtu Saeimā un valdībā tālākai divpusējai apspriešanai un praktiskai lēmumu pieņemšanai.

Otrkārt, lai sniegtu savu atzinumu, viedokli par visiem Saeimas sagatavotajiem likumprojektiem (vai izmaiņām esošajos) un Ministru kabineta Noteikumu projektiem (vai izmaiņām esošajos) pirms to pieņemšanas vai apstiprināšanas, kas skar lauksaimniecības attīstības stratēģiju, uzņēmējdarbību, tirgus un nodokļu politiku un jebkura cita jautājuma risinājumus šajā tautsaimniecības nozarē.

Treškārt, lai veidotu sistemātisku sadarbību gan ar lauksaimniecības produkcijas pārstrādes un agroservisa uzņēmumiem, kurus veidojuši zemnieki un lauksaimnieki kā līdzīpašnieki, gan ar tiem, kuri organizēti uz privātīpašuma bāzes kā akciju sabiedrības, SIA, kopuzņēmumi (piemēram, “Aloja–Starkelsen”), gan arī ar tādiem, kuri darbojas Latvijā un pārstrādā mūsu zemnieku saražoto produkciju, bet kuru īpašnieki ir ārvalstu fiziskās vai juridiskās personas (piemēram, “Latfood”). Vienlaikus saskaņā ar ekonomisko lietderību jāveicina jaunu pārstrādes un agroservisa uzņēmumu veidošana. Piemēram, tas ir ļoti aktuāls augu eļļas ražošanā uz rapša un ripša sējumu paplašināšanas rēķina vai iesala ražošanā uz alus miežu sējumu paplašināšanas rēķina.

Ceturtkārt, lai organizētu zemnieku un lauksaimnieku savstarpējo kooperāciju ar mērķi lētāk ražot, visu izaudzēto pārdot, nodrošinot ražošanu ar vajadzīgajiem materiāliem un resursiem. Tas cieši saistīts ar centieniem veidot konkurētspējīgas zemnieku saimniecības, kas balstītas uz jaunāko tehniku un tehnoloģiju, kas nodrošinātu ilgstošu, stabilu saimniecisko darbību.

Piektkārt, lai analizētu un izstrādātu priekšlikumus Saeimai un valdībai par lauksaimniecības produkcijas cenu, no vienas puses, un lauksaimniecības produkcijas ražošanā patērēto un apmaksāto preču un pakalpojumu cenu un tarifu, no otras puses, par kopējā līmeņa paritātes nodrošināšanu, “cenu šķēru” nepieļaušanu.

Sestkārt, lai sagatavotu priekšlikumus Saeimai un valdībai par lauksaimniecības kredītpolitikas veidošanu, iespējamiem valsts atbalsta veidiem un valsts subsīdiju izmantošanu, piemēram, par mērķkreditēšanas un hipotekārās kreditēšanas paplašināšanu, paredzot līdzekļus no Valsts īpašuma privatizācijas fonda saskaņā ar Saeimas agrāk pieņemto likumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem” un valsts budžeta.

Šī pašpārvaldes struktūra uzņemtos arī pienākumus savu biedru konsultēšanā:

pirmkārt, sistemātiski analizējot lauksaimniecības attīstības stratēģiju, tajā skaitā arī gaidāmās patiesās perspektīvas, iestājoties Eiropas Savienībā, apkopotu iespējamās tendences un tirgus konjunktūras izmaiņas, izstrādātu ieteikumus un par to informētu savus LZF biedrus;

otrkārt, nodrošinot LZF biedrus ar informāciju par lauksaimniecības kultūru izaudzēšanas un mājlopu turēšanas augstražīgākajām tehnoloģijām un tehniku, materiālo izmaksu un darba patēriņa paraugnormatīviem;

treškārt, nodrošinot LZF biedrus ar kārtējo un perspektīvo iekšējā un ārējā tirgus informāciju par lauksaimniecības produkcijas realizāciju un iepērkamo ražošanai vajadzīgo resursu (degvielas, minerālmēslu, herbicīdu, elektroenerģijas u.c.) cenām, produkcijas noieta tirgiem, kvalitātes standartiem, muitas nosacījumiem, nodokļiem un nodevām, konkurences apstākļiem citu valstu lauksaimniecības produkcijas tirgos.

Ir jautājums, kā praktiski to sākt: veidot pavisam jaunu lauksaimniecības pašpārvaldes sistēmu vai arī uz kādas jau esošās organziācijas bāzes. Mūsuprāt, izmantojama kāda no jau esošajām. Analizējot situāciju Latvijā, var secināt, ka pieaugošu ietekmi iegūst Latvijas Zemnieku federācija (LZF), kurai ir savas struktūrvienības jau 24 Latvijas rajonos, LZF pagasta zemnieku biedrības 245 pagastos. LZF savas eksistences sešos gados ir pārdzīvojusi visādus uzplūdu un pagrimuma brīžus, bet ir organizatoriski saglabājusies un šodien praktiski darbojas. Uz LZF bāzes tālāk varētu veidot arī lauksaimniecības pašpārvaldes sistēmu, ieviešot nepieciešamās izmaiņas un papildinājumus tās statūtos. Tātad, veidojot likumu par lauksaimniecības pašpārvaldi, vispirms būtu lietderīgi tajā likt akcentu uz to, ka Latvijas Zemnieku federācija ir pašu neapstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotāju — zemnieku (zemes īpašnieku saimniecību un zemes nomas saimniecību) un ar lauksaimniecību saistīto uzņēmēju intereses pārstāvoša sabiedriska organizācija. Tā ar laiku aptvertu visus lauku apvidus, izveidojoties savām struktūrām arī katrā pagastā. Visu pagastu zemnieku (lauksaimniecības) biedrības kopumā veidotu attiecīgo rajonu zemnieku (lauksaimniecības) apvienības un visbeidzot organizatoriski formētu visas Latvijas Zemnieku federācijas augstāko pārvaldes posmu — LZF kongresu ar tās vēlēto padomi un valdi.

Protams, tā vai cita zemnieku vai nomas saimniecība var brīvi iestāties gan sava pagasta LZF struktūrā, gan vienlaikus būt par biedru arī vairākās citās saimnieciskajās kooperatīvajās sabiedrībās un apvienībās. Tās parasti apvieno saimniecības pēc specializācijas virziena (piemēram, piensaimnieki, graudaudzētāji, cukurbiešu un kartupeļu audzētāji, augļkopji, bioloģiskā lauksaimniecība, biškopība un tamlīdzīgi) un agroservisa pakalpojumu veidiem (tehnikas remonts, graudu kaltēšana, tīrīšana un uzglabāšana, kokzāģēšana u.c.).

Šīm apvienībām un asociācijām (sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, akciju sabiedrībām, kopuzņēmumiem), kas veidotas pēc nozares principa, ir tiesības un arī lietderīgi būt par Latvijas Zemnieku federācijas biedriem (pagasta, rajona vai visas valsts līmenī).

Latvijas Zemnieku federācijas paspārnē var būt dažādi kooperatīva tipa saimnieciski formējumi, kuru galvenais mērķis nav peļņa, bet zemnieku un citu lauksaimnieku ražošanas tehniskā apkalpošana.

Šajā pašpārvaldes sistēmā iekļautos arī Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrs, kas jau ieņem arvien noteiktāku vietu zemnieku konsultēšanā un grāmatvedības kārtošanā. Te ir arī LZF pirmā nelielā līdzdalība tās pamatkapitālā, kā arī savi pārstāvji šī centra vadības struktūrās.

Nepietiktu tikai ar minēto pašpārvaldes tiesību deleģēšanu Latvijas zemnieku federācijai. Likumā būtu jānosaka arī pats darbības mehānisms. Tas varētu būt reglamentēts tā, ka Republikas valdība un Latvijas Zemnieku federācija rīko sarunas, kuras jāpabeidz vismaz 1. augustā, par lauksaimniecības ražošanas atbalsta politiku, par valsts budžetā iekļaujamām pozīcijām. Sarunās panākto vienošanos noslēdz rakstiski, ko republikas valdība iekļauj valsts budžeta projektā, iesniedzot Saeimā. LZF iesniegtu arī Ministru kabinetam katru gadu līdz 15. jūlijam līdzziņojumu par Zemkopības ministrijas sagatavoto lauksaimniecības gada ziņojumu saskaņā ar Lauksaimniecības likuma 6. pantu.

Latvijas Zemnieku federācijas zemākās struktūras — pagasta līmeņa — uzturēšanas finansēšana varētu veidoties no trim daļām:

pirmkārt, uz esošā valsts budžeta finansējuma rēķina, kurš izdalīts lauksaimniecības organizatoru darbam pagastos (pašreiz tādu organizatoru ir vairāk nekā 300 pagastos). Šī summa paliktu nemainīga turpmākajos gados, kas būtu jānofiksē pieņemamajā likumā (attiecīgi mainot Lauksaimniecības likuma 19.(3) pantu). To var nosaukt arī par valsts pabalstu Latvijas Zemnieku federācijas darbības pilnvērtīgai izvēršanai šogad un nākamajos gados;

otrkārt, uz LZF pagasta struktūrvienības biedra maksas rēķina;

treškārt, uz LZF pagasta struktūrvienības un citu LZF struktūru maksas pakalpojumu rēķina.

Analoga kārtība varētu būt par rajona un republikas līmeņa LZF struktūru finansēšanu.

Vēl iepriekšminētajā likumprojektā būtu vēlams, lai Latvijas Zemnieku federācija saņemtu vismaz 51% (pašreiz LZF ir tikai 1%, valstij – 99%) no Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra pamatkapitāla, ar nosacījumu, ka LZF vienmēr turpina darboties atbilstoši saviem pieņemtajiem statūtiem. Te jāpiezīmē, ka šī centra pamatkapitāla izveidē noteicoša loma bija piešķirtajiem līdzekļiem tehniskās palīdzības veidā no Eiropas Savienības fondiem.

Sadarbības paplašināšanā ar Zemkopības ministriju pirmais solis pēc Latvijas Zemnieku federācijas priekšlikuma ir jau sperts. Zemkopības ministrija un Latvijas Zemnieku federācija 1997. gada 28. jūlijā noslēdza sadarbības līgumu. Lai veicinātu sadarbību lauksaimniecības ražošanas koordinācijā, zemnieku saimniecību attīstības veicināšanā, progresīvo tehnoloģiju ieviešanā un kooperācijas attīstību pagastā, saskaņā ar sadarbības līgumu ministrijas pakļautībā esošajiem pagastu organizatoriem un Zemnieku federācijas rajonu struktūrvienībām jāsadarbojas šādu jautājumu risināšanā:

a) pagasta zemnieku (lauksaimniecības) biedrības organizēšanā un praktiskā izveidošanā;

b) dažādu specializēto lauksaimniecības produkcijas ražotāju kooperatīvo sabiedrību (lauksaimniecības produkcijas pārstrādē, agroservisa pakalpojumu veikšanā) izveidošanā pagastā;

c) pagasta zemnieku (lauksaimniecības) biedrību un kooperatīvo sabiedrību integrēšanās rajona, reģiona vai republikas, kā arī nozaru nacionālajās pašpārvaldes sistēmās.

Bez tam sadarbības līgums paredz, ka katra mēneša otrajā trešdienā ministrijas un Zemnieku federācijas pārstāvji tiekas un risina pārrunas par pagastos esošajām problēmām, pagastu organizatoriem uzticētajiem pienākumiem un to izpildi, sagatavo priekšlikumus ministrijas vadībai iesniegšanai valdībā u. tml. Sarunu gaita tiek fiksēta protokolā, kuru paraksta sanāksmes dalībnieki.

Pieņemot likumu “Par lauksaimniecības pašpārvaldi”, tālāk Latvijas Zemnieku federācija un tās struktūras varētu arvien ciešāk sadarboties ar Latvijas Hipotēku un zemes banku un tās rajonu nodaļām, kā arī ar veidojamām krājaizdevu sabiedrībām. Apsverams jautājums arī par specializētas apdrošināšanas sistēmas veidošanu, kura veiktu, piemēram, arī sējumu, stādījumu, augļu un ogu dārzu, ražošanas krājumu (piemēram, sēklas) apdrošināšanu. Te varētu būt arī lauksaimniecības tehnikas (traktoru, pašgājēju mašīnu, piekabju u.c.) īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana.

Šīs izmaiņas ir sen nobriedušas. Uz to savu uzmanību vērsa Latvijas tautsaimnieki agrārās ekonomikas laukā jau 1990.–1992. gadā. Šādas plašas iniciatīvas reāli jau aizsāktas kaimiņos Lietuvā, Polijā, Igaunijā. Piemēram, Lietuvā šī gada 20. maijā pieņemts speciāls likums par lauksaimniecības pašpārvaldi (lauksaimniecības palātu), kura pārstāv tās biedru intereses valsts institūcijās, ieteic un piedalās, nosakot lauksaimniecības produkcijas iepirkumkvotas, cenas, subsīdijas, nodokļus par lauksaimniecības produktiem, kā arī pārtikas preču importa un eksporta tarifus un risina citus jautājumus. Tā vada arī konsultāciju dienestu.

Var tikai piebilst, ka virknē valstu šīs pašpārvaldes formas ir ar desmitiem gadu ilgu pozitīvu pieredzi (Vācijā, Austrijā, Dānijā u.c.). Tā, Francijā darbojas plašs lauksaimniecības kameru tīkls, kurām ir divējāda loma. Politiskā ziņā kamera pārstāv lauksaimnieku intereses gan valsts līmenī, t.i., parlamentā, valdībā un republikas prezidenta pilī, gan arī departamentu un reģionu līmenī. Otra loma — uz vietas departamentos kameras ir zemnieku padomdevēji, konsultanti.

Savukārt Zviedrija, daļēji izmantojot pirmās neatkarīgās Latvijas pieredzi, izveidojusi pārdomātu lauksaimniecības pašpārvaldes sistēmu. Te Lauksaimniecības nacionālajā apvienībā (LRF) pārstāvēts gan fermeru sabiedriskais spārns (zemākās teritoriālās struktūrās, tālāk otrajā līmenī — 25 lēņu apvienības), gan kooperatīvo saimniecisko formējumu spārns (lauksaimniecības kooperatīvi, 16 nacionālās apvienības atsevišķas lauksaimniecības produkcijas pārstrādē, vairumrealizācijā un apgādē). Šo abu atzaru pamatā ir tiešie 120 165 fiziskie biedri (pēc datiem 1996.gada jūnijā–jūlijā). Visatbilstošākais Latvijas apstākļiem varētu būt Zviedrijas modelis.

Ar likumdošanas palīdzību šo pašpārvaldes organizāciju statuss atsevišķās valstīs ir pietiekami augstā līmenī. Piemēram, Austrijā iekšējā lauksaimniecības tirgus regulēšanā noteicošā loma ir Paritātes komisijai. To vada Austrijas lauksaimniecības prezidents, un tajā iekļauts pa vienam ierēdnim un ekspertam no Federālās tirdzniecības palātas, Lauksaimniecības palātu prezidentu konferences, Federālās strādnieku un kalpotāju palātas un Austrijas arodbiedrības. Komisijas sastāvā ir arī federālais kanclers un trīs federālie (valsts) ministri. Būtiskākie ekonomikas jautājumi, kuri te tiek apspriesti, ir cenas un atalgojums. Pakāpeniski lauksaimniecības atbalsts mainījās no ražošanas subsidēšanas (valstij nosakot ražotāju cenas un garantējot ienākumus) līdz infrastruktūras attīstības pasākumiem, ražošanas kvotēšanai un ieguldījumiem lauksaimniecības kredītos ar zemām procentu likmēm, kā arī kalnu saimniecību speciālas atbalsta programmas īstenošanai. Rezultātā ieguvums izpaužas sekojoši: viendabīga ekonomikas attīstība, streiku vietā sarunas un viens no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē. Līdzīgus piemērus var minēt arī no citu valstu prakses.

Jāpiezīmē, ka virknē valstu (Francijā, Zviedrijā u.c.) lauksaimniecības pašpārvaldes iepriekšminētās organizācijas jau paspējušas izveidot arī savas pastāvīgās struktūras Briselē pie Eiropas Savienības. Šo izveidoto struktūru nolūks ir, pirmkārt, iegūt tiešāku un precīzāku informāciju, otrkārt, ietekmēt Eiropas Savienības likumdošanu attiecībā uz lauksaimniecības tālāko attīstību.

Protams, var būt dažādi viedokļi lauksaimniecības pašpārvaldes risinājumā. Ir dažādas organizācijas, kuru pamatā ir pirmražotāji (piemēram, Latvijas Lauku atbalsta asociācija Vidzemē, Ropažu zemnieku kustība un tamlīdzīgi). Pastāv bailes, ka vienu formējumu varētu, tēlaini izsakoties, “apēst” otrs, bailes, ka varētu notikt pašlikvidācija. Domāju, ka ir jāatrod savstarpēja sapratne un pamazām virzāmies uz savu interešu pārstāvniecības organizatorisko noformēšanos.

Savukārt valsts iestādēm ir sava veida bailes: ja blakus neierasti parādīsies lauksaimniecības pašpārvaldes sistēma, būs zināmu laiku neierasta sajūta. Bet pāri tam visam — dažādām pašpārvaldes organizācijām, tiešo zemnieku interešu paudējām, kā arī valsts institūcijām, tajā skaitā arī Zemkopības, Finansu ministrijai un citām lauksaimniecībai tuvu stāvošām institūcijām — jābūt kopējām bailēm (kā saka tajā dziesmā — mani bailes māc) par nabadzības novēršanu laukos, par bezdarba samazināšanu, par cilvēku lielāku ticību pārtikušākai dzīvei. Mūs visus kopā vieno viens vienīgais — lai ātrāk izkultos no lauku cilvēku bezcerīgā noskaņojuma, lai ātrāk panāktu saimnieciskās darbošanās aktivizāciju.

Mēs ceram, ka vēl šīs Saeimas laikā, tai pieņemot attiecīgu likumu, līdz nākamā gada pavasarim Latvijā būs izveidota Lauksaimniecības pašpārvaldes sistēma.

Referāts konferencē “Latvijas lauki un meži šodien un rītdienas skatījumā” Rīgā 1997.gada 8.novembrī

Latvijas Valsts Mežierīcības institūta taksators Mārtiņš Dāboliņš:

Stürakmens attīstības Īkai — mežs

Pēdējos gados esmu ierīkojis ap 2000 zemnieku saimniecību mežus.

Nolaistas ēkas, ekoloģiski tīri ušņu lauki, bebru sagandēti grāvji, alkšņiem apauguši necaurejami upju krasti, izlases cirtēs sacūkots mežs — tāds ir tā saucamās zaļās domāšanas praktiskais rezultāts.

Šādi mēs iebrauksim nevis Eiropas Savienībā, bet Pleskavas guberņā.

Zemniekam nepieciešami līdzekļi, lai uzslietu trīszvaigžņu tūristu mītnes, saremontētu ceļus, lai varētu piebraukt tie ārzemju tūristi, kas būšot mūsu galvenais ienākumu avots.

Par šādu attīstības modeli var sapņot tikai tādi cilvēki, kuri tālāk par Rīgu nav tikuši. Lielā daļā Latvijas pagastu mežs zemniekam ir vienīgais atspēriena punkts, kam tā nav, tas pārtiek no pensijas un bērnu pabalstiem.

Lauku attīstība prasa līdzekļus, un tādi radīsies tikai uz tautsaimniecības pamata.

Tās stūrakmens ir mūsu mūžam atjaunojošais resurss — mežs un tā produkcijas kompleksā pārstrāde, kas pēdējos 8 gados ir aizmirsusies, tikai zāģējam un eksportējam. Nav vajadzīgs ne pašu papīrs, ne kartons, ne sveķi un ēteriskās eļļas. Visu ievedīsim.

Tādēļ jau neceļas tās celulozes un papīra ražotnes, kuru celtniecības vietu 1995.gada decembrī meža arodbiedrību sanāksmē solīja darīt zināmu toreizējais ekonomikas ministrs — tas būšot zināms 1996.gada maijā, un to pateikšot valsts ministrs Arvīds Ozols.

Pagājis gan tas, gan 1997.gads, un stāvam pie 1998.gada sliekšņa. Presē parādās skopa informācija par sen zināmiem faktiem, ka kombināts ir vajadzīgs, bet joprojām miglā tīti ir gan investori, gan celtniecības vieta. Valdības maiņas esot vajadzīgas. Mums būtu tiesības zināt, kas maksās tos simtus miljonu dolāru. Ja zviedri, tad kombinātu labākā gadījumā uzcels pēc 2010.gada, kad pat Pleskavā, nerunājot par Lietuvu, tāds būs uzsliets.

Vislielākā nelaime ir tā, ka meža politiku šodien Latvijā virza godkārīgi cilvēki ar gaužām mazu pieredzi praktiskā darbā un apšaubāmu ieinteresētību Latvijas tautsaimniecības nākotnē.

Mežs dzīvo 100 gadus, un tikai tāds mežkopis, kas savā mūžā redzējis, kā tas mainās, var dot izsvērtu slēdzienu, kas mežā darāms.

Jebkurā meža nogabalā ieejot un spriežot par veicamo, parasti rodas vismaz trīs viedokļi. Atceros Šnēfelda kungu, kas prata uzklausīt tos, izvilkt kuba sakni un pateikt pareizo vārdu.

Nu ir radīts jauns Meža likums, un tajā tik daudz samudžinājumu, ka vecie mežkopji saka: to izstrādājis kāds ārzemju specdienestu aģents.

Likumdošanas tehniskā padomē enerģiski strādājām, strīdējāmies par katru punktu, beigās izrādījās, kas visas iebildes ignorētas un šaurā lokā pielikts punkts galīgajam variantam bez plašākas aptaujas VMD vidū.

Un ko tad aptaujāsi, ja radīta jauna kasta — valsts ierēdņi ar cietu algu un aizbāztu muti.

Pēdējos trīs gados par sāpīgiem jautājumiem presē mežziņi neizsakās, jo zina, ka tad būs represijas.

Arī meža darbinieku biedrība neko pretī nevar teikt, tad tai atraus beidzamo pabalstu.

Pēc mana raksta presē, kur atklāti izteicu savas domas par meža likumdošanu, saņēmu vairākus dūrienus.

Viens no tiem bija mana vārda svītrošana no delegācijas sastāva uz Zviedriju par meža ekonomikas jautājumiem.

Sabiedriskā doma ļoti ietekmējas no “zaļajiem”, kuru rindās nezinu speciālistu ar desmit gadu praktiskā darba stāžu mežkopībā.

Daži varbūt ir pārliecināti “zaļie”, kas tiešām domā, ko runā, bet otrie ir lieliski demagogi ar lielu caursišanas spēju līdz pat pasaules masu medijiem, lai nomelnotu Latvijas mežkopju iepriekšējo veikumu.

Ir teiciens — “Kā maizi ēd, tā dziesmu dzied!”

Ja pasūta zviedru plati, tad pat atslaukāmais papīrs pašu mājās netiks ražots.

Kas man nepatīk jaunajā Meža likumā?

Jaunajiem meža īpašniekiem nav tiesības protestēt pret viņu mežu ieskaitīšanu dažādās aizsardzības kategorijās.

Valsts, ja vēlas, var kaut visus savus mežus ieskaitīt biotopos, bet attiecībā uz privātmežiem tas ir Civillikuma pārkāpums.

Eiropā, kurā mēs tā tiecamies nokļūt, par atteikšanos no saimnieciskās darbības valsts maksā īpašniekam milzu naudu.

Mēs atjaunojam īpašnieku tiesības uz mežu, bet vecie padomju likumi uz aizsargājamām teritorijām darbojas, un nekas nav mainījies.

Neskaitām ne to naudu, kas nopūst apšaubāmos liegumos, ne arī to, kas pienāktos likumīgajam īpašniekam.

Pirmais ir noziegums pret sabiedrību, otrais — noziegums pret īpašnieku.

Īpašniekiem, kuru meža platība ir līdz 50 ha, ir tiesības izcirst vienā gadā 10 gadu normu, bet virs 50 ha šādas tiesības mežzinis var nedot. Piemēram, piecgadē nocērtamo 2 ha egļu cirsmu sadala 5 daļās un ik gadu atļauj nocirst 0,4 ha. Kurš izstrādātājs brauks pēc 100 m3 pa sadangātu meža ceļu?

Šo virs 50 ha īpašnieku (potenciālā turīgā vidusšķira) turpina represēt, jo viņu vecākus četrdesmitajos gados aizsūtīja uz mūžīgo sasalumu.

Uzskatu, ka tāmes aprēķins privātmežā atceļams līdz 500 ha platībai.

Pareizi teicis Edgars Liepiņš savā pirmsnāves intervijā: “Vēl nav brīvā Latvija, ir LPSR Nr.4”.

Ar piebildi — plus Eiropas Savienības valstu izmēģinājuma poligons, kā izveidot nabadzīgo baltiešu rezervāciju Eiropas centrā.

Vēl man nepatīk šādi punkti.

Cirsmās varot atstāt lazdu, ievu pamežu — rezultātā radušies jauni meža tipi — ievājs, pamežs un lazdājs, kuros nav iespējama normāla meža atjaunošana.

Esot jāsaudzē atsevišķi koki — apses u.c., uz kuriem augot retie ķērpji. Kolēģi zina, ka tādi aug visā Latvijā uz visām pāraugušām apsēm. Ja tām Āfrikā būs noiets kā pret termītiem izturīgu koku sugu, tad likumu pārtaisīs un izvāks beidzamo praulu.

Nemurgojiet par ķērpjiem, runājiet par ekonomiku — neejoša koksne atstājama mežā, pieprasītā — pieņemama un eksportējama!

Jāatstājot cirsmās vējlauztie, sauskaltušie stumbeņi — tajos mitinoties tie vērtīgie kukaiņi, kas apkarojot kaitīgos. Blakusaudzēs tādu ir pietiekoši daudz, Latvijas mežu bonitāte uz milzīgā dabiskā atmiruma rēķina pēdējos 50 gados ir pieaugusi vismaz par vienu klasi.

Nesatīrīt cirsmas — atkal ekonomika, jo satīrīšana maksā naudu.

Nedrīkst cirst kailcirtes gar I—IV kategorijas autoceļiem 30—50 m platumā. Es atkārtošos — sniegs un vētras Latvijā ir parastas parādības, nevis dabas katastrofas jau 3 gadus pēc kārtas, un tādēļ mani izbrīnī idiotiskā taisnošanās par nupat notikušiem postījumiem — vainīgas esot pašvaldības vai pārāk liels koku augstums gar elektrotrasi.

Tā koku rinda gar ceļiem vienmēr radīs problēmas, sevišķi pāraugušas egles, apses, bērzi un baltalkšņi, un “Latvenergo” tādēļ var pacelt cenas pamatoti. Austrijā un Čehijā visas automaģistrāles un komunikācijas ir attīrītas no apauguma drošā attālumā.

Dīvains ir aizliegums cirst mežu gar upītēm no 1 km garuma. Šis aizliegums ir patiesi ģeniāls savā absurdumā. Bebri to ignorē, korķē ciet caurtekas un sarok alas novadgrāvju atbērtnēs, bet tiesneši nespriež tiesu tiem, un bebrs darbojas visnotaļ ekoloģiski pareizi gravās, palejās, bet meliorācijas sistēmās bebram nav dodama vaļa.

Citādi ir jānoraksta tie pāris miljardi dolāru, kas iztērēti kopš brīvvalsts sākuma, lai vienu ceturtdaļu no mūsu mežiem nosusinātu un radītu milzīgo koksnes pieaugumu — 16,5 miljonus kubikmetru ik gadu.

Latvijā hidromeliorācijas fonds ir apmēram puse no mežu platības. Jābeidz muldēt par pārmitro zemju izcilo ekoloģisko vērtību — tāda tām ir Sahārā, mums rudeņos ūdens smeļas mutē un zemnieks uz lauka netiek.

Paldies tiem saimniekiem, kuri izrok kādu grāvi, lai novadītu lieko mitrumu.

Nepatīk aizliegums veikt galveno izmantošanu parkos un dendroloģiskos stādījumos. Uz rokas pirkstiem var saskaitīt normālus lauku parkus, jo pēc kara tajos ir izauguši pārauguši alkšņi un blīgznas. Pašreiz 80 procenti parku ir džungļu statusā.

Eiropā mēs tiksim tikai caur sakoptību.

Apšaubu liegumu cirst mežu gravās un stāvās nogāzēs.

Austrijā tikko redzēju, kā ar vinčām lieliski strādāja līdz 75 grādu slīpumam.

Pie mums vislielāko eroziju esmu redzējis Slīteres gravā, kur 130—180 gadus vecs mežs gāzās ar visām saknēm, radot nobrukumus, bet pēc kara izcirtumos auga normālas audzes bez erozijas pazīmēm.

Nepatīk mode uz izlases cirtēm. Mīļie kolēģi, pēc 10—15 gadiem mēs redzēsim pa īstam šo “zaļās” filozofijas augli — nekvalitatīvas daudzstāvu retaines ar biezu ievu, lazdu pamežu.

Ar pašreizējām zemnieku finansiālajām iespējām VMD nebūs spējīgs ierobežot izlases ciršu brīvdomību mežā.

Satriec aizliegums cirst kailcirtes slapjajos meža tipos, kas platākas par 50 m, un aizliegums veikt iecirtes bērzu audzēs. Šādi projektējot, lielāka daļa bērzu audžu Latvijā nopūs uz celma.

Cerams, ka nākamā Saeima tiks galā ar minētām Meža likuma nepilnībām un nodibināsies Meža ministrija ar Lauksaimniecības departamentu!

Referāts konferencē “Latvijas lauki un meži šodien un rītdienas skatījumā” Rīgā 1997.gada 8.novembrī

Valmieras virsmežniecības virsmežzinis Inesis Boķis:

“Zars, uz kura mēs sēžam"

Šodienas konferences temats ir par mūsu valsts galveno nacionālo bagātību, un tikai no mums pašiem, mūsu kopīgi veidotās izpratnes, gribas un politikas būs atkarīgs, cik aizsargāta un reizē pieejama šai un arī nākamajām paaudzēm būs Latvijas zeme un mežs.

Strādājot savā amatā Valmieras pusē, nākas saskarties ar lauku un mežu problēmām ikdienā, vēl un vēlreiz pārliecinoties, cik lielai mūsu tautas daļai tas ir un vēl ilgāku laiku būs gandrīz vienīgais izdzīvošanas un iztikas avots. Tāpēc, lai arī nav pagājis nemaz tik ilgs laika posms no iepriekšējā saieta par šo tēmu, uzskatu konferenci par savlaicīgu un aktuālu.

Šā gada laikā ievērojamas pārmaiņas skārušas Valsts meža dienestu (VMD) — no augstākās vadības struktūras līdz pat mežsarga apgaitai, kura pēc pēdējās štatu samazināšanas, ņemot vērā pašreiz veicamās funkcijas, sasniegusi savu maksimāli pieļaujamo lielumu 1800–2000 ha. Ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka valsts mežu apsaimniekošana no sēklas līdz nocirstam baļķim ar katru brīdi uzlabojas. Pieaugot privāto īpašnieku skaitam, zināma sakārtotība rodas arī pārējo apsaimniekotāju mežos, par kuru tālāko likteni, īpaši pēc kailciršu izstrādes, zināms satraukums ir gan mežkopju, gan lielas sabiedrības daļas prātos.

Diemžēl šobrīd esam nonākuši pie situācijas, kad ar mežu nozarēm saistīti un ieinteresēti biznesmeņi, mežkopji un politiķi var diezgan aktīvi iejaukties un koriģēt sev vēlamajā virzienā visu meža nozaru kompleksu. Balstoties uz to vai citu partiju bieži vien vienpusējiem, no konteksta izrautiem piemēriem par pasaules un Eiropas valstu pieredzi un praksi, tiek izstrādātas un aizstāvētas visdažādākās idejas, sākot ar VMD pārcelšanu no vienas ministrijas uz citu un beidzot ar kārtējo dienesta reorganizāciju — pēc septiņiem nostrādātiem gadiem atkal dalot un pārdalot funkcijas, cilvēkus, materiālos resursus utt. Kā jau pieņemts šādās reizēs, neiztiek arī bez virsmežniecību darba nomelnošanas kampaņas, kas bieži vien balstīta uz apšaubāmiem faktiem.

Nepalielinot valsts un speciālā budžeta finansējumu (16–18 milj. latu atkarībā no ieņēmumiem par meža resursiem), kas absolūti neļauj atvēlēt pietiekamus līdzekļus tādām ļoti nepieciešamām lietām kā meža infrastruktūras attīstība, apmācība utt., daudziem tomēr gribas uz tā paša VMD rēķina izveidot kādu aģentūru vai valsts akciju sabiedrību ar visiem to pārvaldes mehānismiem, kuras tad beidzot “godīgi” pārvaldīs, pārredzēs un kontrolēs valsts meža apsaimniekošanu. Lielākajai daļai virsmežniecību darbinieku gan liekas, ka drīzāk var notikt valsts mežu pārdale, sadale utt., droši vien neiztiekot bez pamatīgiem skandāliem pēc lielāko valsts uzņēmumu “labākajiem paraugiem”, jo arī mežā vēl ir ļoti daudz vērtīgas koksnes, turklāt tā nepārtraukti pieaug, tātad ir ko dalītÉ

Reizēm pārņem sajūta, ka viss pakārtots tikai vienai fāzei — mežizstrādei, kurā, protams, iegūst galaproduktu — koksni, tomēr vēlreiz visiem gribu atgādināt, ka tā nav iespējama bez citām tikpat svarīgām sastāvdaļām — meža stādīšanas un kopšanas, kā arī meža apsardzības un aizsardzības.

Jēkabpils pusē tagadējā Briežu un Viesītes mežniecību teritorijā Pirmā pasaules kara laikā frontes vajadzībām kopumā tika izcirsts vairā nekā 1000 ha augstvērtīga skuju koku meža. Pēc kara valstij nebija ne spēku, ne līdzekļu to mākslīgi atjaunot, tāpēc tagad, kā mācību grāmatā, jebkurš no mums (es šeit domāju gan mežu īpašniekus, gan lietotājus) var redzēt pāraugušas nekvalitatīvas apšu un bērzu audzes.

Protams, arī es, tāpat kā jebkurš mūsu valsts pilsonis, saprotu, ka nozare, kura dod gandrīz 1/3 daļu no valsts eksporta apgrozījuma, nevar klusu un mierīgi palikt bez jebkādas ievērības, tai jāattīstās un jāpilnveidojas. Tikai vispirms visiem meža nozaru speciālistiem jāpabeidz izstrādāt (kārtējais termiņš no valdības puses ir noteikts) meža politikas projektu, tas jāpublicē vispārējai apspriešanai, bet pēc tam jāakceptē MK un Saeimā. Tikai pēc šāda dokumenta pieņemšanas loģiski un pareizi būtu sākt nepieciešamos pārkārtojumus.

Pašreiz aktuālākās problēmas, kurām virsmežniecības gaida risinājumu, ir šādas.

1. Visiem mežiem vienotu, ar Civillikumu u.c. normatīviem aktiem saskaņotu likumdošanu, lai pēc iespējas novērstu neskaidrības starp VMD darbiniekiem, no vienas puses, un mežu apsaimniekotājiem, izstrādātājiem, tiesības sargājošām institūcijām utt., no otras puses.

2. Jāsāk beidzot izstrādāt vienotu, reālu programmu, paredzot un piesaistot attiecīgu finansējumu meža īpašnieku un lietotāju apmācībai mežsaimniecībā un mežizstrādē.

Šeit galvenais skolotājs un arī prasītājs vēl ilgāku laiku paliks mežsargs un mežzinis, tomēr profesionālu apmācītāju ierašanās pagastos, speciālā literatūra, bukleti utt. jāizstrādā kopīgi.

Es domāju, katram nopietnam meža īpašniekam (piem., no 15–20 ha meža) pēc šīs programmas realizācijas ar laiku būtu jāiegūst sertifikāts (apliecība).

Tāpat skudriņas skrien pa kauliem, iedomājoties, cik cilvēku mums visos mežos vēl aizvien strādā bez motorzāģu un krūmgriežu vadītāju tiesībām, bet darbs mežā ir viena no bīstamākajām profesijām un ne tikai pašam zāģētājam.

3. Jāizstrādā lauksaimniecībai nederīgo platību apmežošanas projekti, valstij mēģinot piesaistīt ārzemju kapitālu uz atvieglotiem noteikumiem kā vidi stabilizējošam pasākumam. Neviens pat īsti neapzina tos simtus tūkstošus hektāru, kuri Latvijā aizaug ar mazvērtīgiem krūmiem. Mežs šeit neaugs vēl daudzus gadus, tāpēc vēl grūtāk ir aprēķināt zaudējumus, kuri varētu nebūt, ja tomēr mēs izšķirtos uzsākt cīņu ar Latvijas “kokvilnu” par labu mežam.

4. Korekta valsts meža nomas likuma izstrāde.

Šajā jautājumā jau tagad ir daudz kaislību un emociju. Pie lielākām un labākām valsts meža platībām ar manis jau iepriekš minētās aģentūras vai valsts akciju sabiedrības starpniecību cer tikt gan pašreizējie ilgtermiņa līgumu mežizstrādātāji, gan jauni gribētāji. Kā mežkopim man personīgi vieglāk būtu strādāt ar lielu un spēcīgu firmu, kura ar saviem speciālistiem apsaimnieko mežu. Tikai šobrīd jādomā arī par firmām, kuras šo 7 gadu laikā ir izveidojušās, iegādājušās lietotu ārzemju traktoru, dažus motorzāģus, bet mežizstrādes darbu izpildes kvalitātē ne ar ko neatpaliek no lielākajām. Tādu uzņēmumu Valmieras rajonā ir ap 50, bet gateru, kuri gaida zāģbaļķus, — ap 60. Šī ir problēma, kura jārisina ne tikai meža politikā un vairāk vai mazāk godīgā tirgus konkurencē, bet arī no sociālā aspekta. Valsts mežu nomniekiem, manā uzskatā, vismaz turpmākajos 15, 20 gados jāliedz izpirkšanas tiesības. Visās manis minētajās problēmās gribētu sagaidīt arī mūsu zinātnieku un mācību spēku aktīvāku līdzdalību.

Virsmežniecību darbinieki cer uz vēl lielāku aktivitāti no valdības puses šādu jautājumu risināšanā:

— celulozes rūpnīcas projekta ātrākā īstenošanā;

— finansējuma nodrošināšanā (mērķa dotācijas, akcīzes nodokļa daļa utt.) meža ceļu remontam un būvei;

— sapratnes un sadarbības pilnveidošanā ar VID.

Latvijas meži šodien nav ne uz iznīcības, ne bankrota robežas, tāpēc aicinu visas ieinteresētās puses vairākas reizes pārdomāt, saskaņot un tuvināt viedokļus, pirms pieņemt turpmākajiem gadu desmitiem svarīgus un pat izšķirošus lēmumus.

Referāts konferencē “Latvijas lauki un meži šodien un rītdienas skatījumā” Rīgā 1997.gada 8.novembrī