RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

ZA Ekonomikas institūta direktore Dr. oec. Raita Karnīte:

Kultūras tautsaimnieciskie aspekti

Runājot par kultūru un aizstāvot tās intereses, parasti uzsver kultūras nozīmi garīgo vērtību radīšanā un tautas kultūras mantojuma saglabāšanā, nacionālās identitātes stiprināšanā, tautas izglītības un intelektuālā līmeņa pacelšanā un arī pilnvērtīgas atpūtas nodrošināšanā. Ir pieņemts, ka kultūra tiek uzskatīta par nozari — patērētāju. Kā tāda tā tiek finansēta pēc atlikuma principa — kas paliek pāri pēc “īsto” vajadzību apmierināšanas, tiek atvēlēts kultūrai, zinātnei. Kultūras nozares attīstībai nekad nav bijis īsti formulēts tautsaimnieciskais mērķis.

Pašlaik kultūras nozīme tiek nopietni pārvērtēta. To liek darīt procesi, kas notiek pasaules mērogā — arvien pieaugošā globālā konkurence, kas skar gan atsevišķus uzņēmējus, gan valstis un to savienības. Globālā konkurence ir pārsteigusi nesagatavotas pat spēcīgas lielvalstis, un tās sekas ir bezdarbs, uzņēmumu izputēšana, kapitāla atdeves samazināšanās, tautas labklājības līmeņa pazemināšanās. Izrādās, ka globālā konkurence ir kļuvusi bīstama pat lielu valstu savienībām — Eiropas Savienība ir spiesta konstatēt savu atpalicību attīstības tempu ziņā no Japānas un ASV un analizēt tās cēloņus. Galvenais secinājums, kas tiek izdarīts šajā sakarā ir, ka, lai novērstu draudošo Eiropas atpalicību pasaules mērogā un paaugstinātu tās konkurētspēju, ir nepieciešams radīt liberālas ekonomikas apstākļus un pakļaut Eiropas tautsaimniecību globālai konkurencei, maksimāli ierobežojot protekcionismu. Ko tas nozīmē un kāds tam sakars ar kultūru?

Sākšu ar to, ka agri vai vēlu mēs kļūsim Eiropas Savienības sastāvdaļa. Kaut vai tāpēc, ka Eiropas Savienībā valda uzskats, ka Austrumeiropas valstu pievienošana varētu būt unikāla iespēja paaugstināt Eiropas valstu konkurētspēju — Rietumeiropai ir nepieciešami lielie potenciālie un, iespējams, ne pārāk kaprīzie austrumu tirgi, un tai ir vajadzīgi Austrumeiropas valstu lētie darba resursi. Savukārt mēs vēlamies labāku dzīvi un politisko drošību.

Eiropas Savienība nav Padomju Savienība, kur republikas darbojās pēc vienota plāna, slēgtam un aizsargātam tirgum, un tautsaimniecības attīstības grūtības atrisināja, realizējot resursus. Eiropas Savienība ir ekonomiski neatkarīgu valstu sadarbība, kur valstis brīvi konkurē viena ar otru. Faktiski savstarpējā konkurence ir nozīmīgākais Eiropas Savienībā ietilpstošo valstu izaugsmes dzinējspēks. Tas nozīmē, ka Latviju neizbēgami skars konkurence Eiropas mērogā. Kopā ar citām Eiropas Savienības valstīm un vienkārši kā valsts tā būs pakļauta globālai konkurencei.

Lai pastāvētu globālās un arvien pieaugošās konkurences apstākļos, nepieciešams samazināt izmaksas, attīstīt inovācijas procesus un atrast jaunas attīstības iespējas. Visu trīs mērķu sasniegšanas ceļš ir tehniskais progress. Tehniskais progress rada divas nozīmīgas sekas:

— tas izbrīvē darba resursus un, ja šis process netiek kompensēts, palielina bezdarbu;

— tas pieprasa augstāku darba resursu kvalitāti.

Pašlaik Rietumvalstis cenšas izvietot Austrumeiropas valstīs darbietilpīgās nozares, un mēs tehniskā progresa iespaidu vēl nejūtam. Minēšu vienu piemēru. Pēc viena no ABB (elektroiekārtu un siltumiekārtu ražošana) vadības pārstāvja Dāvida de Puru vārdiem, viens ABB Austrumeiropas valstīs nodarbinātais vidēji strādā par 400 stundām gadā vairāk nekā Rietumvācijā un saņem par stundas darbu, piemēram, Polijā 2,5 dolārus, bet Vācijā 30 dolārus. Dāvids de Puru atzīst, ka algu ietaupījums ievērojami pārsniedz zaudējumu, ko rada Austrumeiropas valstu darbaspēka zemāka produktivitāte, viņš uzskata, ka produktivitātes ziņā rietumvalstu darbaspēka līmeni Austrumvalstis var sasniegt divu gadu laikā. Šie dati publicēti Austrumu–Rietumu pētījumu centra izdevumā.

Ir paredzēts, ka Austrumvalstīm tiks piedāvātas un visticamāk arī panāktas ierobežotas lauksaimniecības preču, dzelzs, tērauda un tekstilpreču tirgus iespējas. Tātad arī ierobežota šo nozaru attīstība. Kas paliek? Nozares, kuras neprasa lielos daudzumos ievestas izejvielas un dabas resursus. Tātad nozares, kuras dod jaunradīto vērtību, izmantojot cilvēka potenciālu.

Nav cita ceļa valsts izdzīvošanai kā tās konkurētspējas paaugstināšana. Lai paaugstinātu konkurētspēju, ir jāceļ darba ražīgums, ieviešot jaunas tehnoloģijas, uzlabojot darba kvalitāti, samazinot darba izmaksas, pastāvīgi kāpinot darba spēka kvalitāti, darba spējas un iemaņas jauno tehnoloģiju pielietošanā, meklējot jaunas darbības sfēras. Ja atceramies tikko minētās Latvijas iespējas, mums uz cilvēku, tā attīstību un radošo spēju izmantošanu vērstie politiskie risinājumi ir divtik svarīgi.

Te nu parādās jaunā kultūras loma un nozīme.

Pirmkārt, kultūra ir nozare, kas pati var radīt darba vietas un jaunas nozares (multimedia, audio, video utt.). Kultūras ekspansija ir saistīta ar pakalpojumu nozares nozīmīguma paaugstināšanos un normālos apstākļos ar iedzīvotāju brīvā laika palielināšanos tehniskā progresa rezultātā, kuru nepieciešams kvalitatīvi aizpildīt.

Otrkārt, kultūra ir nozare, kas darbojas kā katalizators darba vietu radīšanai citās nozarēs (multiplikatīvais efekts).

Treškārt, kultūra ir svarīgs darbaspēka kvalitātes, darba spēju un radošās iniciatīvas uzlabošanas faktors.

Ceturtkārt, kultūra ne mirkli nezaudē savu tradicionālo nozīmi — garīgo vērtību radītāja, tautas intelektuālā līmeņa paaugstinātāja.

Piektkārt, kultūra ir nozīmīgs reģionālās attīstības faktors vismaz divu iemeslu dēļ: kultūras mantojuma saglabāšana un papildināšana un kultūras industrijas attīstība rada jaunas darba vietas un samazina bezdarbu un tā veicina investīcijas, jo tā palielina teritorijas pievilcību, veido tās tēlu.

Sestkārt, kultūra ir cieši saistīta ar tūrismu, tā rada motīvu tūrisma attīstībai, savukārt tūrisms, kā zināms, piesaista papildu finanses un rada plašu multiplikatīvo efektu, paaugstinot nodarbinātību un ražošanas apjomus citās nozarēs — arī tas labvēlīgi iespaido reģionālo attīstību.

Septītkārt, kultūra veicina ilgtspējīgu attīstību, jo tā attīsta iniciatīvu, cilvēku pašcieņu un pašapziņu, veicina cilvēku kopdarbību un tādējādi sekmē demokrātijas attīstību valstī, tā veicina inovācijas procesu un uzņēmējdarbības kultūras attīstību, apkārtējās vides aizsardzību un kultūru, un tas neapšaubāmi sekmē uzņēmējdarbības attīstību.

Principiālā atšķirība starp kultūras jauno un līdzšinējo izpratni ir tā, ka jaunajā izpratnē kultūra no patērētājas nozares pārvēršas radītājā nozarē, tā tiek uzskatīta par pilntiesīgu tautsaimniecības sastāvdaļu, vienu no svarīgākajiem sektoriem, kas varētu aizsargāt pret masveida bezdarbu un veicināt attīstību.

Šīs un ne tikai šīs atziņas par kultūras jauno nozīmi neesmu izdomājusi es, bet tās radušās rūpīgas analīzes rezultātā. Tās apspriestas visaugstākajā līmenī Eiropas valstu reģionālās attīstības ministru sanāksmē 1996. gada maijā un ne tikai tur. Eiropas Komisija šo jauno kultūras lomu un nozīmi ir formulējusi vairākos svarīgos dokumentos: Baltajā dokumentā “Izaugsme, konkurētspēja un nodarbinātība”, Zaļajā dokumentā “Par inovāciju”, “Vietējā attīstība un nodarbinātība”, vairākos dokumentos, kas risina bezdarba problēmas. Plaši pētījumi par kultūras jauno nozīmi un kultūras sektora attīstības veicināšanu, kā arī aktīva darbība notiek gandrīz visās Eiropas valstīs.

Šai darbā ir svarīgi visi ar kultūras attīstību saistītie jautājumi: kultūras mantojuma saglabāšana un papildināšana, profesionālās mākslas un amatiermākslas attīstība, masu kultūras tradīciju veidošana u.c.

Eiropas Savienības un citu valstu stratēģiskajos dokumentos ir uzsvērts, ka jaunā tendence kultūras sektora attīstībā ir tā, ka pastiprinās kultūras dzīves un kultūras ekonomikas mijiedarbība. Kā katrai nozarei, kultūrai ir jādomā par konkurences, produkcijas kvalitātes, mārketinga, efektivitātes, tirgus attīstības un citiem jautājumiem.

No tautsaimnieciskā viedokļa kultūras sektoru iedala divās daļās:

1) profesionālā māksla un kultūras iestādes, ko veido kultūras un mākslas iestādes, radošās grupas un atsevišķi mākslinieki;

2) kultūras industrija, ko veido media un citas kultūras industrijas iestādes, neatkarīgas kultūras iestādes un radošie cilvēki – operatori.

Kultūras industrijas definīcija pašlaik tiek veidota, bet uzskata, ka kultūras industrija ir tā kultūras sektora daļa, kas ir saistīta ar masveida produkcijas radīšanu vai kultūras produkta izplatīšanu — grāmatu izdošana, televīzija, radio, kinoražošana, kompaktdisku un skaņu ierakstu ražošana un cita masveida mūzika. Daži kultūras industrijai pieskaita arī datorgrafiku, presi un vispārēju izdevējdarbību, bet nepieskaita tēlotāju mākslu un daiļamatniecību. Savukārt britu izpratnē māksla un daiļamatniecība pieder kultūras industrijai, bet datorgrafika, prese un vispārēja izdevējdarbība nepieder. Latvijā, cik man zināms, šāds jautājums nav īpaši apspriests.

Abas kultūras sektora daļas ir savstarpēji saistītas, bet no tautsaimnieciskā viedokļa tām tomēr ir dažāda pieeja. Profesionālā māksla rada pašnodarbinātību, tai ir mazāks tiešais nodarbinātības paaugstināšanas efekts, bet tā veicina kultūras industrijas attīstību, veido tās saturisko daļu. Piemēram, profesionālais mākslinieks veido multimedia projekta māksliniecisko noformējumu utt. Katrai no kultūras sektora sastāvdaļām ir cita pieeja, veidojot to attīstības politiku.

Ir formulēti trīs galvenie darbības virzieni, kā panākt, lai kultūra varētu pildīt tās jaunos uzdevumus.

Pirmkārt, ir jānodrošina efektīva sektora attīstība, iekļaujot kultūru valsts plānos kā pilnvērtīgu tautsaimniecības sastāvdaļu, stratēģiski plānojot tās attīstību un pieņemot politiskos lēmumus, nodrošinot pašas nozares efektīvu vadību.

Otrkārt, ir jānodrošina kultūras produktu piedāvājums, radot tam atbilstošus nosacījumus (iespēju strādāt, atbilstošas kvalitātes darbaspēku utt.).

Treškārt, ir jāstimulē pieprasījums pēc kultūras sektora produkta.

Lai veiktu pirmo uzdevumu, nepieciešams:

1) vienoties par definīcijām — kas ir kultūras sektors un kultūras industrija;

2) izdarīt nozares attīstības analīzi, tas ir, noskaidrot tās ietekmes sfēru un ietekmes mērogu, izsakot to skaitļos;

3) noteikt nozares attīstības veicināšanas pasākumus, piemēram, nodokļu atvieglojumus, izdarot šo pasākumu seku analīzi;

4) integrēt kultūras sektoru tautsaimniecības attīstības un reģionālās attīstības stratēģiskajos plānos;

5) veidot koalīcijas un labvēlīgus politiskos spēkus kultūras politikas veidošanai;

6) apgūt ārzemju pieredzi;

7) saskaņot valsts un privātās intereses un ieguldījumus kultūras sektora attīstībā;

8) atvieglot kultūras produkta radīšanas procesu — attīstīt izglītību, biznesa pakalpojumus utt.;

9) nodrošināt investīcijas kultūras sektora attīstībai.

Lai palielinātu kultūras produkta piedāvājumu, nepieciešams:

1) veikt pasākumus, kas piesaista darbībai kultūras sektorā — kultūras sektora nozīmīguma proklamēšana, laba imidža radīšana, informācija par iespējām, izstādes;

2) izglītība, lai sagatavotu darba resursus;

3) kultūrsektora pieejamības palielināšana — masu kultūras attīstība — festivāli, amatieru kolektīvi u.c.;

4) biznesa servisa attīstība kultūras sektora dalībniekiem — teorētiskā un tehniskā palīdzība, konsultāciju dienestu attīstība biznesa un nozares specifiskajos jautājumos, starpniecība biznesa jautājumu risināšanai, lai atbrīvotu kultūras darbiniekus tiešajam radošajam darbam;

5) kultūras sektora darba formu pilnīgošana, privātā sektora iesaistīšana kultūras nozarē, mazo un vidējo uzņēmumu veidošana;

6) biznesa inkubatori — Latvijā tautas nami, klubi un citas institūcijas, kas veicina kultūras darbības uzsākšanu;

7) projektu finansēšana.

Lai palielinātu kultūras sektora produkta piedāvājumu, nepieciešami:

1) tirgus pētījumi par iespējamo kultūras produkta patērētāju;

2) reklāma, kultūras sektora produkta popularizēšana, kultūras sektora produkta tirdzniecības vietu (izstāžu zāļu, skatuvju utt.) nodrošināšana un racionāla organizācija — tuvāk patērētājam, lielu notikumu sakarā utt.;

3) valsts pasūtījums kultūras produktam vai atviegloti nosacījumi kultūras sektora produkta realizācijai;

4) kultūras produktu kvalitātes nodrošināšana;

5) kultūras produktu tirgus pakalpojumu attīstība, veidojot speciālus valsts vai privātus mārketinga uzņēmumus, kuru uzdevums ir informācija par produkta piegādēm, kontakti, tirgus organizācija, tirgus nosacījumu veidošana;

6) starptautisko attiecību nokārtošana kultūras produktu tirgus jautājumos.

Vēl paliek jautājums, kur ņemt naudu. Ir vairāki naudas avoti:

1) valsts finansējums;

2) ārvalstu finansējums;

3) ziedojumi, mērķprogrammas un nevalstisko organizāciju finansējums;

4) pašu nopelnītā nauda.

Nevienai valstij nepietiek līdzekļu kultūras sektora pilnīgai finansēšanai, un tas arī nav vajadzīgs. Arī attīstītās Eiropas valstīs muzeji, teātri un citas kultūras iestādes izjūt naudas trūkumu, un tās tiek aicinātas attīstīt pašiniciatīvu naudas sagādē. Tas notiek pat valstīs, kas par kultūru rūpējas nevis tāpēc, ka ir bagātas valstis, bet tāpēc, ka tās saprot, ka kultūra ir ceļš uz bagātību. Kultūras finansējums veidosies valdības un kultūras sektora dalībnieku sadarbības ceļā. Valdības uzdevums ir padarīt to darbu, ko nevar veikt paši kultūras sektora dalībnieki — izstrādāt konceptuālos un stratēģiskos dokumentus un nodrošināt to izpildi, veidot vidi un iespējas starptautiskai sadarbībai kultūras nozarē. Svarīgi ir apgādāt kultūras sektora attīstībai nepieciešamās iestādes ar tā saucamo “sēklas naudu”, lai tās varētu uzsākt darbību. Protams, daļa kultūras sektora finansējuma ir jāsedz no valsts un pašvaldību budžetiem, bet jāsaprot, ka arī kultūras sektors ir piedalījies šo budžetu veidošanā.

Arī Latvija var sākt domāt par Eiropas Savienības centralizēto finansu izmantošanu kultūras sektora attīstībai, kas Eiropas valstīs ir ļoti nozīmīgs. Tie ir Eiropas Savienības strukturālie fondi (kultūras attīstība pakļaujas 2. mērķim), starpreģionālās kooperācijas programmas, kurās piedalās pašvaldības, speciālas programmas. 1989.–1993. gadā kultūras sektora attīstībai tika izmantoti 400 miljoni ekiju. Protams, pašlaik Latvijas iespējas šo fondu izmantošanā ir ierobežotas, bet jau tagad ir jāsāk gatavoties brīdim, kad tas varētu būt iespējams — jāapgūst valodas un starptautiskās sadarbības pieredze, lai varētu sagatavot konkurētspējīgus projektu pieteikumus, jāiesaistās starptautiskajos informācijas tīklos un jāveido starptautiskie kontakti un lobiju institūcijas, jāizprot jaunās tendences kultūras sektora attīstībā un jāspēj tām sekot. Dažas no tām Latvijas kultūras darbiniekiem, kas pieraduši pie tradicionāla darba stila, var likties gluži nepieņemamas. Piemēram, koncepcija, ka kultūra nav identificējama ar kultūras iestādi. Teātris var pastāvēt bez savas teātra ēkas, vai, pareizāk sakot, vienu un to pašu skatuvi var izmantot vairāku teātru kolektīvi. Taupības nolūkos šo principu jau īsteno Somijā un Īrijā.

Latvijā ir daudz darīts kultūras attīstībai galvenokārt uz kultūras darbinieku entuziasma pamata. Pagaidām vēl kultūras nozare ir saglabājusies diezgan spēcīga, gan par ļoti dārgu cenu. Lietas, kuras attīstītās pasaules valstīs ir zudušas un kuras tagad, pamatojoties uz jauno kultūras nozares izpratni, cenšas atjaunot, Latvijā vēl pastāv. Jūsu uzdevums ir par katru cenu tās nosargāt, saprast, ka pat pie vislabvēlīgākās attieksmes pret kultūras attīstību pašiem nāksies daudz darīt, lai atrastu līdzekļus tās uzturēšanai, izturētu konkurenci un saglabātu to, ar ko mēs esam bagāti. Vēlu jums sekmes šajā grūtajā, bet cildenajā darbā.

Referāts Latvijas kultūras centru, tautas namu vadītāju sanāksmē 1997. gada 23. oktobrī

Kultūras ministrija. E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs

Latvijas iestāžu konkursa

“Pilsētas tautas nama/kultūras centra modelis '97"

Vērtēšanas protokols 1997.gada 16.oktobrī

Lai izvērtētu iestāžu radošo darbību, veicinātu informācijas un labākās pieredzes apmaiņu E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs no 1996.gada 1.oktobra līdz 1997.gada septembrim organizēja iestāžu konkursu “Pilsētas tautas nama/kultūras centra modelis '97".

Konkursa komisija saskaņā ar nolikumu iepazinās ar iesniegtajiem materiāliem par iestādes ziņām un darbību, par radošajiem darbiniekiem un noteiktu funkciju realizāciju, kā arī iestādes darbības publicitāti un sadarbības kultūru ar valsts pašvaldību un nevalsts institūcijām un n o l ē m a:

1. Atļaut piedalīties konkursā arī Rīgas rajona Mālpils pagasta kultūras namam.

2. 1.vietu nepiešķirt.

3. 2.vietu un naudas prēmiju Ls 200 katrai iestādei piešķirt:

Daugavpils rajona kultūras centram, direktore Jolanta Urbāne (Daugavpils raj. padomes prieksšēdētājs Arvīds Kucins);

Ventspils pilsētas kultūras centram, direktore Maija Feldmane (Ventspils pils. domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs);

Rīgas raj. Mālpils kultūras namam, direktore Edīte Priekule (Mālpils pag. padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs).

4. 3.vietu un naudas prēmiju Ls 150 katrai iestādei piešķirt:

Balvu rajona kultūras namam, direktore Ilga Oplucāne (Balvu raj. padomes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis);

Bauskas pilsētas tautas namam, direktors Jānis Matisons (Bauskas pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Teikmanis).

5. Atzinības prēmijas Ls 50 katrai iestādei piešķirt:

Jēkabpils raj. kultūras namam, direktore Ruta Kalniņa (Jēkabpils raj. padomes priekšsēdētājs Jānis Lācis);

Krāslavas rajona kultūras namam, direktors Jāzeps Dobkevičs (Krāslavas raj. padomes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks);

Kuldīgas raj. Skrundas kultūras namam, direktore Nellija Kleinberga (Skrundas pils. domes priekšsēdētājs Valdis Danenbergs);

Limbažu raj. Salacgrīvas a/s “Brīvais vilnis” kultūras namam, direktore Pārsla Dzērve.

Latvijas pagastu pašvaldību tautas namu

konkursa “Kultūras norišu kalendārs pagastā”

Vērtēšanas protokols 1997.gada 16.oktobrī

Lai izvērtētu pagastu pašvaldību tautas namu radošo darbību pašreizējos sociālekonomiskajos apstākļos, uzturētu pozitīvus kultūras vērtību kritērijus laukos un veicinātu pieredzes apmaiņu, E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs no 1996.gada 1.septembra līdz 1997.gada 1.septembrim organizēja konkursu “Kultūras norišu kalendārs pagastā”.

Konkursa vērtēšanas komisija iepazinās ar Nolikumā noteiktajiem iesniegtajiem materiāliem, noskatījās vienu no kultūras norišu kalendārā plānotajām norisēm pagastā un nolēma:

konkursa uzvarētājiem piešķirt 9 prēmijas Ls 100 katrai iestādei.

1. Saldus rajona Saldus pagasta Druvas kultūras namam, direktore Ļuba Kapteine (Saldus pag. priekšsēdētāja Ausma Liepa).

2. Valmieras rajona Mazsalacas pilsētas kultūras namam, direktore Nellija Nurmika (Mazsalacas pilsētas domes priekšsēdētājs Ojārs Beķeris).

3. Limbažu rajona Lēdurgas pagasta kultūras namam, direktors Didzis Trūba (Lēdurgas pag. padomes priekšsēdētājs Kārlis Bērziņš).

4. Tukuma rajona Jaunpils pagasta kultūras namam, direktore Ligija Rutka (Jaunpils pag. padomes priekšsēdētāja Ligita Gintere).

5. Jēkabpils rajona Salas pagasta kultūras namam, direktore Sandra Kaņepa (Salas pagasta padomes priekšsēdētājs Ludis Skosta).

6. Ogres rajona Jumpravas pagasta kultūras namam, direktore Diāna Freimane (Jumpravas pag. padomes priekšsēdētājs Imants Balodis).

7. Madonas rajona Ērgļu pagasta kultūras namam, direktore Anita Sarmone (Ērgļu pag. padomes priekšsēdētājs Guntars Velcis).

8. Cēsu rajona Jaunpiebalgas kultūras namam, direktore Inta Pelēce (Jaunpiebalgas pag. padomes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs).

9. Madonas rajona Barkavas kultūras namam, direktore Iveta Dukaļska (Barkavas pag. padomes priekšsēdētājs Staņislavs Smelters).

Vērtēšanas komisija:

TMC vadītāja vietniece A.Leitāne

Mākslas zinātņu doktore kultūras skolas pedagoģe I.Rasa

TMC Met. darba daļas vad. D.Raituma

TMC Met. darba daļas speciāliste I.Asare

TMC preses sekretāre I.Žukovska