Pie saknēm

Latvijas valsts un tās vīri

Par laikiem un ļaudīm

Turpinājums. Sākums “LV” 13., 19., 20. novembra numuros

“Nekad un nekur nav jāpagurst

prasīt Latvijas brīvību”

Fragmenti no nodaļas par Hermani Enzeliņu

Liktenim bija tā iepaticies, ka arī šis mazais izbraucēju pulciņš vairs neatradās vienkopus.

Enzeliņš savas dzīves pēdējās dienas vadīja Vācijā, veco ļaužu mītnē Farelē, kur pārnāca no Špakenbergas pie Hamburgas. Mičkēnu māju pēdējā laika saimnieks, viņa dēls Oļģerts ar savu ģimeni dzīvo Anglijā.

Šīs svešniecības gaitas, kas ikvienu mētāja apkārt, arī sava laika stiprajam kaugurietim nenāca par labu. Šo rindu rakstītājam, apmeklējot Enzeliņu Lībekā, viņš likās vēl stipri možs. Turēja priekšlasījumus. Pēc aukstās ziemas rakstīja, ka esot to labi pārcietis, sieva esot laba adītāja un pelnījusies kurināmā iegādei.

Saņēmis stiprāko triecienu ar dzīves biedres zaudējumu, no Špakenbergas Farelē iebrauca jau manāmi saguris.

Bija miglaina, auksta agra pavasaŗa pievakare. E. stāvēja pie sētā izkrautām savām atlikušajām mantām un gaidīja uz apmešanās telpu. Tas bija viņa pēdējais ceļojums, vēl dzīvam esot. No šejienes atgriezās atpakaļ iepriekšējā dzīves vietā pa kapsētas ceļu.

Farelē Enzeliņš nejutās vientulis. Piecos kazarmju dubultblokos latvieši skaitā stāvēja pirmā vietā. Bija paziņas, apmeklēja. Dažreiz pienāca atbalsts sūtījumos no ārzemēm, kas bija saņemams muitā. Izrakstījis uz mana vārda pilnvaru, gāja apstiprināt parakstu.

Administrācijā šīs lietas pārzināja kāds pa pusei no blokiem izvēlēts, pa pusei iecelts poļu tautības kungs, kas bija simpatiska, savā laikā dižciltīga persona, bet vecos ļaudis vēroja kā caurmēra savējos. Attiecībā uz E. viņš bažīgi noteica: “Bet vai viņš prot parakstīt?”

Uz to vecais E. atmeta: “Ja jau esmu pats pratis uzrakstīt, tad pratīšu arī parakstīt”, un administrators pieņēma sarunā citu toni.

Savā zemē šis vecais Latvijas ozols vēl ilgi zaļotu. Pārstādīts svešajā, nokalta nesalīdzināmi ātrāki. 1953. g. 2. septembrī Tēvzemes balvas laureāts Hermanis Enzeliņš pēdējo reizi atskatījās uz saviem pavadītiem 86 mūža gadiem, bet 14. novembrī pienāca neatlaidīgā līdumnieka pēdējā diena svešā zemē. Bagātais mūžs bija nobeidzies. Lai atdzimušās Latvijas nākotne svētī šī mūža darbu, kas ieguldīts mūsu valsts pamatos.

Apbedīts Gestachtas Meža kapos blakus dzīves biedrei Marijai.

Tāda ir šīs ievērojamās ģimenes līdzšinējā, vēl nenoslēgtā gaita, par kuŗas pirmsākumu un turpinājumu še runāju.

Hermaņa Enzeliņa mūža darbs nicināts un postīts tik daudzu pārmaiņu laikos.

Lai kāda bija tā krievu caru laiku vara, kā mēs to redzējām, Enzeliņu respektēja pat tā laika bargie gubernatori. Viņa darbu Ziemeļlatvijā trijos paņēmienos postīja boļševiki un divreiz vācu okupācija. Bet tas atkal atzēla, līdz beigās nokalta galīgi. Tik smagās važās kā tagad mūsu tauta laikam vēl nav iestigusi nekad.

“Mēs vienas tautas bērni, mums visiem viena tēvija — Latvija,” dziļā satraukumā pie Meierovica kapa teica K. Ulmanis.

Mēs esam gājuši tālumā, svešumā un vēsumā. Bet Dieva svētīto zemi ar visu, kas uz tās, ar viņas straujo darba sākumu un turpinājumu, nevar aizmirst neviens patiess latvietis.

Būdams ārpus dzimtenes, Ulmanis ar Hermaņa Enzeliņa starpniecību nekad nezaudēja savas zemes balsi. To apliecina ne tikai tās 300 vēstules, ko E. saņēma no viņa trimdas ceļojumos.

Šinī sakarā — par Ulmani trimdā un Enzeliņa garīgo un materiālo atbalstu viņam šajos ceļos, kā mums tagad trimdā pietrūkst, nāksies vēl kādreiz pakavēties atsevišķi.

Enzeliņu un Ulmani ilgstoši vienoja nešķirama personīga draudzība. Vai, pareizāki izsakoties, ideju un darba draudzība, jo Ulmanim draugu vārda parastā nozīmē nemaz nebija.

Viņi viens no otra jau sākotnējā kopīgā darbā tik daudz bija mantojuši. Un tādi tuvinieki viņi palika līdz neatkarīgās Latvijas galam un vēl tālāk...

No otrreizējās trimdas Ulmanis atkal raksta Enzeliņam un saņem no viņa siltas veļas sūtījumu.

Pati pēdējā ziņa Enzeliņam no Ulmaņa ir 1940. g. 19. decembrī no Vorošilovskas rakstītā vēstulē. Tā ir Ziemsvētku apsveikums un vēlējums nākamam gadam. Tās saturs rakstīts lieliem burtiem: “Tālumnieka sveiciens Ziemsvētkos un 1941. gadam. K . Ulmanis.” Un beigās: “Atkal gandrīz līdzīgi kā pirms 35 gadiem Pleskavā.” Pēdējais teikums norāda, ka viņš sevi uzskata līdzīgu cietumniekam, kā tas jau reiz ar viņu bija Pleskavā cara laikā. Vēstule rakstīta 1940.g. 19. decembrī, bet pēc pasta zīmoga pienākusi Valmierā 1941.g. 4. janvārī. Uz pelēkas aploksnes ar labā stūrī uzspiesto pastmarkas vērtību — lidotāju un kreisā — sirpi un āmuru, uzrakstīta adrese. Krieviski: Latvijskaja S.S.R. un latviski: Valmiera, kungam H. Enzeliņam. Apakšdaļā zem svītras redzam obligātā nosūtītāja adresi: — Ulmanis, K.I., Vorošilovsk, Ordžinik, kr., ul. Molotova, 271.

Neaizvadīts līdz beigām, pats lielais darba sākums nobeidzas šī gadsimta ceturtā gadu desmitā ar pasaulē vēl nepiedzīvotu, moderni izsmalcinātu verdzību, tautas iznīcību, saimniecisko pasākumu un latviskās kultūras ruinēšanu, lauku viensētu noplēšanu un savešanu kolchozu centros, lai no šiem atlikušiem saimniecības ēku būvgružiem celtu latviešu arājam pretīgo krievu sādžu, no kuŗas pat atpalikušā caru valstība raisījās vaļā, sadalot viensētās. Un mēs varam vairs laist vaļu tikai fantāzijai un iedomāties: Ja mūsu zemē tik bieži neuzklīstu sveši postītāji, kas jau tagad nebūtu paveikts, un kā ziedos un augļos tītos tava laika darbs. Bet mēs pat nevaram redzēt, kā īsteni viss tur tiek sapostīts un kā šie postījumi izskatās.

Un nu beidzot, saņemot kopā visus Enzeliņa mūža darba panākumus, nobeigšu ar vispārīgiem konstatējumiem:

1) Hermanis Enzeliņš bija viens no visstiprākiem stūrakmeņiem mūsu lauku saimnieciskā, sabiedriskā un panākumos stabilā kooperācijā ne tikai Vidzemē, bet visā Latvijā. Apzinot un ceļot lauku interešu balstošus iestādījumus, viņš iesaistīja praktiskā kopdarbā vēl neizmantotus, bet jau nobriedušus tautas spēkus visiem saredzamā priekšzīmē.

2) H. E. jūtami un tālejoši ietekmēja un ievadīja ideālisma un praktiskā darba saskaņojumā mūsu pirmo un vairākkārtējo valdības galvu un pēdējo valsts prezidentu K. Ulmani visauglīgākā valsts saimniecībā.

3) E. savās darba gaitās viscaur devās ar neatlaidību, enerģiju, mantotu cilšu augumos no senčiem, un lietderību, taupību un ticību savam darbam, paveicot visu Brāļu draudzes dziļi reliģiskā ētikā, skaidrībā un apgarotībā. Ko nojauca svešas varas, viņš atkal tikpat ātri atjaunoja.

4) E. nekad negāja savā līdumā viens. Plašajā darba laukā viņam bija simtiem un tūkstošiem sekotāju. Darba priekšzīmē un sajūsmā viņš visus aizrāva sev līdzi. Un viņu ir tik daudz, ka nav iespējams nosaukt vārdā.

5) Kā viens var tik daudz panākt, kā to veicis Enzeliņš?

Tā ir veca un vienmēr jauna latviešu zemnieka dzīves gudrība.

Viņš bija apveltīts ar labu zemnieka veselību un dzīves veidu, nesavtības izpratni un stipru latviskā pienākuma apziņu par gala mērķi — stipru un apzinīgu zemnieku vienību tautas visu šķiru labklājības pacelšanā un vairošanā kopdarbības interešu visā plašumā.

Fragmenti no nodaļas par Kārli Zariņu

(..) Viņa vārds bija ne simboliski, bet juridiski vienots ar Latvijas pastāvēšanu. Mans pienākums šodien ir pieminēt rūjienieti no pašiem rūjieniešiem, kas vēl dzīvo turpat vai arī izkaisīti pa pasaules kontinentiem un valstīm.

Savu Ipiķu pagastu Kārlis Zariņš atstāja, kad vēl nebija pieaudzis, pašu Rūjienu — 19 gadu vecumā, bet novada piemiņu turēja godā vairāk nekā daudzi citi, kas sava tēva pagastā piemituši visu dzīves gājumu. Šī dzimtās zemes pievilcība un spēks, ar ticību nākotnei, arī bija tas, kas Kārli Zariņu pavadīja visos dzīves ceļos un mūža darbos, novedot pēcgalā pie ārkārtējām Latvijas valsts pilnvarām. Ikviens, kas mīl savu tautu, atceras savu dzimto vietu, kur sācies dzīves gājums. Risošo notikumu iespaidi kā dzīvi piemēri paliek atmiņā cauri visām mūža gaitām. Uz šiem pamatiem prezidents Kārlis Ulmanis dibināja savu Draudzīgo aicinājumu, kam līdzīga praksē vēl nebija neviena tik plaša piemēra. Mēs nedrīkstam zaudēt ticību savai zemei un taisnībai, teica Kārlis Zariņš Zemnieku dienās Almelijā 1955.gada 3.septembrī.

Kad kāda laikraksta uzdevumā sūtni pirms gadiem astoņiem intervēju, beigās noprasīju: “Ko jūs varētu tieši vēlēt saviem rūveniešiem?” (tā paši saucāmies). Bez apdomāšanās nāca atbilde: “Rūveniešiem varētu novēlēt — palikt tiem pašiem, kas viņi bija agra darba sākumā un arī tā turpinājumā.” Nav nekāds noslēpums, ka Latvijas sūtniecība savos mēneša apskatos komentē lielus un mazus notikumus no savas tautas un valsts viedokļa. Beidzamajā, 1963.g. 30.aprīlī saņemtajā, kas rakstīts sūtnim, vēl dzīvam esot, apskata beigu teikumā varēja lasīt: “Latvijas tauta ir izkaisīta pa plašo pasauli, bet gars visiem viens. Lai kādā vidē atrastos, nekad un nekur nav jāpagurst prasīt Latvijas brīvību. Uz to es novēlu izturību un Dieva svētību. To vēlu ikvienam latvietim. K.Z.” (paraksts).

Tas viņa pēdējais draudzīgais aicinājums, kam viņš sekojis pats visu savu mūžu, tam sekojusi arī atbalss no visām plašām zemes malām, kur dzīvo latvieši.

Kārli Zariņu mēs apbedījām Brukvudā, bet viņa nacionālās brīvības idejas nevar aprakt pat tik liela valsts kā Krievijas padomija. Nespējot diplomātiskā ceļā nolikvidēt sūtniecības, šī vara ķeras pie tādiem līdzekļiem, kādus starptautiskā praksē neviena valsts vēl nav pielietojusi. Šīs valsts izdevumi (tikai tādi tur ir, neviena privāta!) sacerējuši un izplatījuši par trimdiniekiem, sūtniecību, sūtni un par Latvijas sūtniecības nama jautājumiem neskaitāmus melus. Varbūt, ka kāds arī tam noticējis, ka šo namu piesavinājusies sūtņa persona. Bet sūtnim par godu jāsaka, ka viņš nekad nepazemojās, turot zem sava goda ielaisties paskaidrojumos un polemikā ar Maskavas valsts kases subsidētiem okupantiem un viņu aģentiem. Kādreiz šī patvara kā valdība nolaidās vēl zemāk. Redzot, ka jubilejas gados latvieši plašos sarīkojumos aicina un godina sūtni, arī tie no savas puses ko darīja: izplatīja pamfletu dzejā. Līdzekļi un izrīcība nāca no vienas un tās pašas valsts kases un pirktiem aģentiem “dzejniekiem”. Pats šis ārkārtējais laiks tautas likteņus ar Latvijas valdības 1940.gada 17.maija pilnvarām sasaistīja ar Latvijas sūtņiem: Londonā — Kārli Zariņu un Vašingtonā — A.Bīlmani.

(..) Kārli Zariņu sākotnējā laikā redzēju Rūjienā, nelielā veikalā, kas bija zem viena jumta ar cepļa viesnīcu. Tā piederēja Lielrūjienas muižas īpašniekam F.Cīrulim. Zariņš pārzināja ir veikalu, ir viesnīcu. Pēc tam viņu vēroju Pēterpilī organizāciju sarīkojumos, kur viņš jo plaši bija ieslēdzies sabiedriskā darbā. Pats tikai vēl mācījos, šīm sabiedriskām aprindām vēl netuvojos, biju arī gadus piecus par viņu jaunāks. Manas tēva mājas Ipiķu pagasta kaimiņos Zariņš labi pazina. Bija tās kādreiz arī apmeklējis, no galvaspilsētas atbraukdams, kopā ar draugu studentu, vēlāko ķīmiķi un satiksmes ministru Krievu, un manu māsu, kas pārzināja viņa vadītās Pēterburgas labdarības biedrības bibliotēku un dziedāja Vītola–Reitera korī. Viņa apmeklēja arī Bestuževa sieviešu augstākos kursus (Krievijas universitātēs sievietes vēl neuzņēma).

(..) Ja Zariņam savs pagasts nebūtu licies par šauru — lai gan viņš to ļoti mīlēja, varbūt, par pagasta sekretāru būtu palicis turpat. Pirms pāriešanas pārzināt veikalu viņš turpat Rūjienā, Turnejas pagasta kancelejā, bija sācis gatavoties pie laba juridisko lietu pratēja, vēlākā privātadvokāta P.Grīnvalda. Latvijas laikā neviens vien studijas beidzis jurists pārcēlās pārprodukcijas dēļ uz vēlētā pagasta sekretāra amatu.

Īsta iepazīšanās ar sūtni Zariņu man iznāca tikai Anglijā. Esam neskaitāmas reizes tikušies dažādos sarīkojumos, esmu virinājis viņa diplomātiskās vietas durvis un ticis uzņemts sūtņa viesmīlīgajā ģimenē. Gribētu teikt, ka no šīs viņa laika pagātnes, paša Kārļa Zariņa personības un darba varētu daudz mācīties vēl šodien, sevišķi jaunā paaudze. Ir vērts tam drusku pasekot no tuvuma.

Vislabāk sava novada dēlu pazina paši rūjienieši. Kad viņš ik vasaras tur ieradās no ārzemēm, tad tas bija liels notikums. Kādreiz, ieejot Rūjienas saviesīgajā biedrībā, kad pats piemitu laukos, ekonoms Bērziņš jau pa gabalu iesaucās: “Vakar te Rūjienā bija sūtnis Zariņš!” Tas nozīmēja nožēlu, ka biju iebraucis par vēlu un nepaspēju viņu satikt. Tos savējos, kas apmeklēja novadu, kaut arī jau dzīvoja citur, paši novadnieki ļoti cienīja. Tur tiku redzējis lauksaimniecības izstādē pirmā latviešu mēnešraksta “Austrums” izdevēju Jēkabu Velmi, teātŗa uzvedumos aktieri režisoru Erichu Lambertu, priekšlasījumos — Latvijas Ministru kabineta locekli Sprici Paegli, dziedoņu Plauktiņu saimes locekļus un daudzus citus. Bet visbiežāk savās mājās ierodamies tika redzēts agrārreformas tēvs, arī zemkopības ministrs un Ministru prezidents Arturs Alberings. Rūjienieši cienīja savas gara un saimniecības prominences. Bet, kad kādreiz ceļā uz Pērnavu, krievu laikos, Rūjienai cauri izbrauca vidzemes gubernātors, tam veltīja visai mazu ievērību. Izkāpis no vagona, tas pāris desmit minūtes pastaigājies pa platformu, bet šim vientuļniekam neviens netuvojies.

Kad dažus gadus vēlāk Rūjienas tirgus laukumā klausījos pirmo Latvijas valsts vīru Kārli Ulmani, apmeklētāju tūkstoši nebija saskaitāmi. Ne par velti Rūjiena bija Latvijas saimnieciskās brīvības — mazgruntniecības šūpulis.

No Rūjienes Kārlis Zariņš nonāk Pēterpilī, kur viņam kā tolaiku vairumam citu, nākas savas gaitas vadīt mācībās un darbā. Viņš atrod nodarbošanos pie dārznieka un reizē turpina izglītību, ko bija iesācis pagasta skolā, tad Kārļa Lapiņa privātskolā Rūjienā un kādreiz slavenajā 1687.gadā, zviedru laikos celtajā, priekšzīmīgajā Rūjienes draudzes skolā. Šī skola nesenā pagātnē bija izvadījusi dzīvē ne mazāk kā pussimts vēlāk vairāk vai mazāk atklātībā pazīstamu novadnieku.

Šai laikā krievu vidusskolu nav nevienā apkārtnes apriņka pilsētā; tālākiem ceļojumiem nav līdzekļu. Zariņš uzsāk patstāvīgus izglītības ceļus, kas ir priekšnoteikums, lai dzīvē tiktu uz piekšu.

Tā laika skolu un augstskolu stāvoklim nav nekāda salīdzinājuma ar šo laiku trimdā un arī pašu Latvijas laiku. Daudzi latvieši iestājās privātā Maskavas Šaņavska universitātē, Pēterpilī — Bestuževa augstākos kursos un citur. Zariņš Pēterpilī apmeklēja un beidza dažādus kursus, klausījās lekcijas daudzos priekšmetos. Nobeidzis pirmos speciālos komerckursus, viņš ietiek lepnā biržas notāra Geca kantorī, kur, galvenokārt, darījumi ir ar ārzemēm. Reizē viņš apmeklē un nobeidz arī augstākos komerckursus, kas arī ir subsidēts privātiestādījums. Kursu protektors ir galma lielkņazs, ar līdzekļiem atbalsta pazīstamie miljonāri Jelisejevi; kursos lasa lekcijas izcilākie Pēterpils profesori. Pēc laika, savām spējām piemēroti, Zariņš ieņem vienu no atbildīgākām un labi atalgotajām vietām lepnajā kantorī Jūŗas ielā.

Šai starptautiskā rakstura iestādē pavadītie 18 gadi Zariņam ir svētīgi. Sasniedzis labas eksistences un izglītības līmeni, piedalīdamies arī igauņu pasākumos, viņš turpina ar plašu vērienu darbu latviešu organizācijās. Ilgākus gadus viņš vada Pēterburgas labdarības biedrību, vecāko latviešu biedrību galvaspilsētā, kuŗā kādreiz darbojušies Baumaņu Kārlis, Andrejs Jurjāns, Kažoku Dāvis, Auseklis, A.Vēbers, F.Grosvalds, R.Blaumanis, prof.J.Vītols un daudzi citi.

Kad sabiedriskais gaiss jau pilnīgi elektrizēts, 1905.g. 17.oktobrī galvaspilsētas iedzīvotājus pārsteidz Manifests par Valsts domes sasaukšanu. Cik pati šī diena ārēji nemīlīga, slapja un auksta, tik jūsmu pilna un saulaina Domes sasaukšanas diena 1906.g. maijā.

Uz Ņevas tiltiem pulcējas ļaudis, sasveicinās ar domniekiem uz kuģa klaja. Tie brauc uz Ziemas pili, uz cara pieņemšanu. Daudzi tiem sekoja, bet bija arī daudz tādu, kas to nedarīja. Jo pati galvaspilsēta jau bija nonākusi tik tālu, ka kādreiz uz galvenās ielas — Ņevska prospekta trūka gaismas un to apgaismoja ar Admiralitātes torņa prožektoriem: Universitātes mītiņā kāds anarķists kliedza: “Daloi Nikoļku!” — (“Nost ar Nikolajiņu!”) Likumdošanas iestādes sanākšana ļaudis pa daļai nomierināja. Būtībā visas trīs Valsts domes latviešiem nekā nedeva. Pozitīvais bija — latviešu polītiskā laika sākums ar pirmām vēlēšanām, zināmu atklātu līdzrunāšanu vispārīgās valsts lietās.

Krievijā sveštautu bija pāri pusei, var jau būt, ka ar laiku tās sev ko izkaŗotu, bet līdz tam vēl bija gaŗš ceļš. Paši Maskavas liekrievi bija lieli rusifikātori, kas jau skolā vēsturē un ģeogrāfijā sevi slavināja ja ne par bagātākiem, tad vismaz par viesmīlīgākajiem ļaudīm pasaulē. Ko viņi varēja dot — paši nabagi un tumši, un tā paši drīz nokļuva sarkanā fašisma pavadā. Viņu sādžas jau sāka mazliet līdzināties — saimnieciskā nozīmē — pašreizējiem kolchoziem. Nav dzirdēts arī tagad par kādu plašāku sacelšanos pret vergu kārtību. Vairāk gan par to dzird par citām pakļautām tautām. Viņu inteliģence — studenti, rakstnieki, dzejnieki, pa retam sāka prasīt sev kādu brīvību rakstīt un runāt, bet ne komūnisma atcelšanu.

Latviešu pirmie patstāvības ceļi praksē parādījās pirms nepilniem 70 gadiem, vēlot Krievijas Valsts domi un tam sekojošo kaŗa bēgļu laikā, kad darbojās divas prāvas latviešu bēgļu organizācijas galvaspilsētā. Tas noslēdzās ar Domes pilsonisko aprindu apvērsumu 1917.gada februārī Pēterpilī, nodibinoties Krievijas pagaidu valdībai un pilsoniskām partijām Latvijā.

Izņemot Kārli Ulmani, kuŗa polītiskā skola bija Vācijā, Šveicē un Amerikas Savienotās Valstīs, kur agronomijas aroda augstskolā viņš guva zināšanas saimnieciskās lietās, vairums pārējo vadošo personu nāca no toreizējās galvaspilsētas centrālajām organizācijām, Bēgļu centrālkomitejas. Lai pieminam tikai pirmos polītiķus un diplomātus: Zigfridu Meierovicu, Jāni Čaksti, J.Goldmani, J.Zālīti, A.Bergu, pirmo sūtni Londonā F.Vesmani un citus.

Kad ap to laiku pacēlās jaunas, vēl maz diskutētas problēmas — kas būs tālāk ar latviešu tautu nedabīgi lielajā tautu savārstījumā Krievijā, kas nespēja kaŗot ar okupantu Baltijā — Vāciju, ne pat dzīvot un saimniekot, noslīgstot nevarībā, nihilismā, rusifismā uz komūnistiskiem pamatiem, sākās latviešu tautas atklātā polītika. Radās pilsoniskas polītiskas partijas un to pamatā kopīgas organizācijas, kas bija priekšnoteikums valsts proklamēšanai.

Jau pimsākumā galvaspilsētā radās daži sakari ar turienes diplomātisko korpusu, drīz tie paplašinājas ārzemēs līdz pat ārlietu ministrijām. Tā radās arī daži pirmie diplomātisko vagu dzinēji. Tiem iznāca rakt robežu grāvi starp latviešu tautu un Eiropā vistālāk atpalikušiem maskaviešiem — lielkrieviem, kas gan agri prata mācīt citus — tos cienīt un tiem paklausīt — bet paši nebija tā vērts. Vēl ap gadusimta maiņu skolās lietotajā Pučikoviča ģeogrāfijas grāmatā lielkrievi bija izcelti kā dižciltīgākie, bet latvieši uzņēmumos parādīti gaŗiem matiem un tādos nātna kamzoļos un vīzēs, kādos paši staigāja. Lai gan lielākas kaujas, kur bijusi kāda pretestība, krievi zaudējuši, viņi apbrīnojami pratuši spiesties uz priekšu kā daudzgalvaina rupja masa.

Turpmāk — vēl