Lauku īpašums —

kapitāla piesātināta saimniecība vai ģimenes saimniecība

Diskutējot

par racionālu

saimniekošanu

Arturs Boruks, Dr.habil.agr., — “latvijas Vēstnesim”

Arturs Boruks

Problēmas nostādne

Lai gan zemes reforma Latvijā tuvojas nobeigumam, vēl arvien nav skaidrības par lauku saimniecību veidošanu, par zemes īpašuma formām, lielumu un attīstības ceļu. Gluži otrādi, neskaidrības šajā svarīgajā pamatjautājumā arvien pieaug. Tas, kas 1990.gadā, atjaunojot valsts suverenitāti, šķita skaidrs un pats par sevi saprotams, pašreiz no dažādām aprindām, tā sauktajiem “tīrajiem ekonomistiem”, tiek apsmiets un noraidīts. Runa ir par lauku saimniecību, tās īpašuma formu, apsaimniekošanas veidu un lielumu.

Īstenībā šim jautājumam ir gara vēsture, ar mūžseno dialogu par lielsaimniecību un mazsaimniecību jeb, kā 19.gadsimtā teica, lielgruntniecību un mazgruntniecību. Lielgruntniecība vienmēr ir bijusi zemes īpašuma forma, kas dibināta un balstīta ar politisku varu un kas arī pašreiz pasaulē plaukst t.s. “trešās pasaules” valstīs, kur aiz lielajiem zemes īpašniekiem stāv armija. Ekonomiski tā var pastāvēt tad, ja ir ļoti lēts darbaspēks. Latvijā uz kapitālistisko lielsaimniecību sistēmu pārgāja 1817. un 1819. gadā, atceļot dzimtbūšanu, nododot visu zemi muižniekiem un ieviešot praksē “brīvā līguma” sistēmu starp muižnieku un zemnieku. Prakse parādīja, ka šie “brīvie līgumi” nebija ne brīvi, ne arī taisnīgi, jo stiprākais (muižnieks) gluži vienkārši diktēja savus noteikumus vājākajam. Sekas bija ievērojama lauksaimniecības lejupslīde, no kā cieta visi — zemnieki, muižnieki, valsts. To saprata arī valdošās aprindas, ko apliecina Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Pālena 1844.gadā teiktais: “No 1819.gada likumiem izrietošie trūkumi bija drīz vien stipri sajūtami. Zemniecība pazaudēja zemi, to pamatu, uz kura tai jāsakņojas, ja tā grib plaukt... Zūd mīlestība un rūpes par zemi, tas viss, kas tik brīnumaini iedarbojas uz katru cilvēku, bet it sevišķi uz zemnieku, kam visa dzīve no šūpuļa līdz kapam ir saistīta ar zemi; zemi, kura viņu baro un kuru viņš ar mīlestību un rūpēm kopj.”

Lauksaimniecības sabrukums, ko izraisīja ultraliberālais 1817.—1819.gada likumu saturs, turpinājās un piespieda vietējo pašvaldību rīkoties: 1860.gadā Vidzemē un 1863.—1869.gadā Kurzemē pieņēma “zemnieku likumus”, kas ievadīja zemes pārdošanu zemniekiem īpašumā jeb, kā tolaik teica, par dzimtu. Tie bija vēsturiski lēmumi, uz kuru pamata Vidzemē un Kurzemē vienlaikus ar līdz tam valdošo lielgruntniecību tika izveidota spēcīga mazgruntniecība. Praktiski līdz 1905.gadam lielākā daļa bijušās zemnieku zemes bija pārdota zemniekiem. Atbilstoši likuma garam, Baltijā bija radītas iekšēji organizatoriski noslēgtas, ilglaicīgi darboties spējīgas zemnieku saimniecības, kuru vidējā zemes kopplatība Vidzemē bija 46,0 ha, Kurzemē — 44,9 ha un Igaunijā — 35,3 ha. Taču šo saimniecību attīstību drīz vien pārtrauca 1. pasaules karš, ar to saistītā iedzīvotāju evakuācija — t.s. bēgļu gaitas — un sekojošās cīņas par Latvijas brīvības atjaunošanu.

Brīvības cīņu laikā līdzās mazgruntniecībai pastāvēja vēl spēcīga lielgruntniecība, kurai piederēja puse no kopējās zemes platības un apmēram ceturtā daļa no lauksaimniecības zemēm. Latvijas valsts izveidošana notika zem lozunga “Zeme un brīvība” un bija iespējama tikai tādēļ, ka Pagaidu valdība solīja (un arī sāka šo solījumu realizēt) piepildīt tautas mūžseno vēlēšanos atgūt reiz zaudēto zemi un līdz ar to arī brīvību. Agrārās reformas pamatos bija nacionāli un sociāli mērķi, un to īstenošana deva iespēju izveidot vienotu, neatkarīgu Latviju un to saimnieciski nostiprināt. Jau toreiz tā saucamie “tīrie ekonomisti” vērsās pret ģimenes tipa saimniecību veidošanu, ieteica veidot lielas, kapitāla piesātinātas saimniecības, kas strādātu tirgum ar algota darbaspēka palīdzību. Tādu ceļu aizstāvēja arī A.Niedra, kas, apvienojoties ar Latvijas Republikai naidīgiem spēkiem, nostājās pret zemnieku saimniecībām un aizstāvēja lielsaimnieku intereses.

Latvijas 1920. gada Agrārās reformas pamatprincipi bija:

* Latvijā dominējošās ir privātā īpašuma tiesības uz zemi, taču sociālu, kulturālu un saimniecisku vajadzību apmierināšanai daļa zemes jāsaglabā valsts īpašumā un lietošanā;

* agrārās iekārtas pamatā ir mazgruntniecība; no zemes fonda ir izdalāmas jaunas vai paplašināmas esošās sīksaimniecības līdz divzirgu ģimenes saimniecības modelim ar 60 pūrvietām (22 ha) lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību;

* lai aizkavētu sociālā netaisnīguma rašanos laukos, turpmāk ierobežojama līdz 50 ha vienās rokās nododamā zemes īpašuma platība.

Agrārās reformas gaitā Latvijā, tāpat arī Lietuvā un Igaunijā, izveidojās klasiskas ģimenes tipa saimniecības ar valdošo zemes platību 10—50 ha. Šā gadsimta 20.—30. gadu prakse parādīja, ka tās bija dzīvot un attīstīties spējīgas pie nosacījuma, ka valsts sniedza lauksaimniecībai vispārēju atbalstu — noteica tādu Latvijas lata kursu pret ārvalstu (tolaik pret Anglijas mārciņu) naudu, pie kura cenas sedza pašizmaksu un bija iespējams pārdot Latvijas ražojumus kā iekšējā, tā arī ārējā tirgū. Valsts izrādīja jaunsaimniekiem pretimnākšanu arī citā veidā — piešķīra būvmateriālus valsts mežos par pazeminātu cenu, piešķīra kredītu par ļoti zemu procentu būvmateriālu un inventāra iegādei, atbalstīja kultūraugu selekciju un mājdzīvnieku ciltsdarbu. Tas deva iespēju jaunizveidotajām saimniecībām nostiprināties un uzplaukt.

Tāda pati pieredze izveidojās lielākajā daļā Eiropas valstu, kurās starplaikā starp 1. un 2. pasaules karu veica agrārās reformas un sadalīja daļu bijušo lielsaimniecību zemes jaunsaimniekiem, pie tam jaunizveidotās saimniecības zemes platības ziņā parasti bija mazākas nekā Latvijā — it sevišķi Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Vācijā, Holandē, Beļģijā un citur. Tomēr visur Eiropā tolaik un vēl arī pašlaik ģimenes tipa zemnieku saimniecības tika un tiek uzlūkotas par lauksaimniecības pamatu un valsts stipruma un sociālā miera garantu.

Padomju laikā agrāk bijusī lauksaimniecības ražošanas struktūra tika likvidēta, zeme nacionalizēta un nodota ļoti lielu valsts saimniecību un kolhozu lietošanā. Pēc komunistiskās ideoloģijas un padomju valsts sabrukuma visās postkomunisma valstīs notika pilnu īpašuma tiesību atjaunošana, saimnieciskās dzīves pārkārtošana uz personiskās atbildības un tirgus saimniecības principiem.

Pašreizējais stāvoklis Latvijā

Atjaunojot Latvijas Republikas suverenitāti, valdošā bija doma par ģimenes tipa saimniecību veidošanu. Šai nolūkā 1990.gadā pieņēma deklarāciju “Par agrāro reformu Latvijas Republikā”, kas noteica, ka valdībai ir jārealizē zemes, ekonomisko attiecību un agrārās nozares vadības reforma. Uz šīs deklarācijas pamata 1990. gada beigās (21.novembrī) pieņēma likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”, kas izvirzīja mērķi — pakāpeniskas privatizācijas gaitā pārkārtot zemes lietošanas un īpašuma tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības laukos, lai veicinātu Latvijai tradicionālā dzīvesveida atjaunošanu, nodrošinātu dabas un citu resursu saimniecisku izmantošanu un aizsardzību, augsnes auglības saglabāšanu un celšanu, kvalitatīvu lauksaimniecības produktu ražošanas palielināšanu. Likums paredzēja zemi atdot tiem, kam tā bija nacionalizēta 1940.gadā, kā arī bijušo īpašnieku tiešiem mantiniekiem (vecākiem, bērniem, bērnubērniem).

Taču jau 1992.gada 9.jūlijā pieņemtais likums “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” ienesa dažas izmaiņas. Pirmkārt, tika mainīti zemes reformas mērķi, atsakoties no zemes īpašuma tiesiskās, sociālās un ekonomiskās pārkārtošanas un zemniecības atbalstīšanas, kā arī no zemes izmantošanas efektivitātes nodrošināšanas, uzsverot tikai bijušo īpašnieku un viņu mantinieku tiesības saņemt atpakaļ 1940.gada 21.jūlijā piederējušo zemi. Otrkārt, ļoti paplašināja mantinieku loku, iekļaujot tajos arī attālos radiniekus. Treškārt, formulēja principu par visu mantinieku vienādām mantošanas tiesībām neatkarīgi no zemes faktiskās lietošanas līdz reformai un reformas brīdī, kā arī neprasot solījumu atpakaļ saņemto zemi apsaimniekot.

Šīs izmaiņas bija iemesls tam, ka būtiski cieta esošo zemes lietotāju tiesības, tika radīts pamats zemes īpašumu ļoti stiprai sadrumstalotībai, kas bija pretrunā ar zemes racionālas izmantošanas principiem, jo daudzi zemi pieprasīja un zemes reformas gaitā saņēma nevis saimniekošanai, bet gan ar mērķi saņemto zemi pārdot vai iznomāt. Tika ignorētas arī valsts un pašvaldību intereses, jo bijušajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem, bieži vien ļoti attāliem, atdeva atpakaļ skolu, valsts zinātnisko un mācību saimniecību, selekcijas staciju, vēsturisku objektu zemes, kas noveda šīs sabiedriski nepieciešamās saimniecības līdz likvidācijai.

Kopā 1997.gada 1.janvārī, kad zemes reformas 1. un 2. kārta lauku apvidos galvenos vilcienos tuvojās noslēgumam, rajonos bija izveidotas 94902 zemnieku saimniecības ar 2.24 milj. ha zemes, 156563 piemāju saimniecības ar 1.24 milj. ha zemes un bez tam bija 14674 personīgās palīgsaimniecības un 77950 individuālie augļu dārzi. Zemnieku un piemāju saimniecības samērā nelielas, to vidējā platība bija attiecīgi 23,6 un 7,9 ha, tai skaitā lauksaimniecības zeme attiecīgi 13,7 un 4,9 ha.

Sakarā ar lauksaimniecības neapmierinošo materiālo stāvokli, visa veida valsts atbalsta likvidēšanu 1992.gadā, Eiropas Savienības kopējās agrārās politikas principu neievērošanu par lauksaimniecības atbalsta nepieciešamību un robežu atvēršanu ārvalstu lauksaimniecības produktu neierobežotam importam ir sagrauts Latvijas iekšējais tirgus. Sīkāk nepievēršoties tirgus analīzei, tikai atzīmēsim, ka 1996.gadā Latvijā lauksaimniecības produktus ieveda par 171.3 milj. latu, izveda par 134.0 milj. latu, un imports pārsniedza eksportu par 37.3 milj. latu. 1997.gadā stāvoklis turpina pasliktināties, un pirmos 6 mēnešos lauksaimniecības preču imports sasniedza 104.7 milj. latu, eksports — 65.4 milj. latu un negatīvais saldo — mīnus 30.3 milj. latu, pie kam prognozē, ka visā gadā imports pārsniegs eksportu par apmēram 75 milj. latu. Latvijas zemnieki un piemāju saimniecību apsaimniekotāji valdības pārmērīgi liberālās politikas dēļ zaudēja iekšējo tirgu un bija spiesti pāriet uz naturālo saimniekošanas veidu un pašapgādi.

Valdība veicina tādas lauksaimniecības ražojumu un resursu (mašīnu, minerālmēslu, ķimikāliju, elektroenerģijas, degvielu u.c.) cenu attiecības, pie kurām lauksaimnieciskā ražošana kopumā valstī ir nerentabla; 1996.gadā vidējie izdevumi uz 1 lauksaimniecības zemes hektāru pārsniedza ieņēmumus par Ls 6,57, un prognozē, ka 1997.gadā tīrie zaudējumi uz katru apstrādāto zemes hektāru varētu būt vidēji ap 17—18 latiem, bet rajonos ar mazāk izdevīgiem dabas apstākļiem arī vairāk. Pie tam aprēķinos līdz šim nav ieslēgti visi izdevumi — procenti par zemes kapitālu, nolietojums (amortizācija) pēc ēku un inventāra atjaunošanas vērtības, zaudējumi par zemes kvalitātes pazemināšanos.

Tātad lauksaimniecība pašreiz atrodas dziļā depresijas stāvoklī. To izmanto dažas aprindas, it sevišķi tie, kas sevi dēvē par tīriem ekonomistiem, lai uzbruktu lauksaimniecībai vispār un it sevišķi esošajai saimniecību zemes platībai speciāli. Tiek izplatīti uzskati, ka visa vaina pie pašreizējās krīzes ir vienīgi pārāk mazā saimniecību zemes platība, ka ir jāveicina tikai lielu, kapitāla piesātinātu, uz tirgu orientētu un ar algotu darbaspēku strādājošu saimniecību izveidošanās, veicinot esošo mazsaimniecību izputēšanu. Parādās raksti par to, ka valsts politikai ir jābūt vērstai uz to, lai minimālā zemnieku saimniecības lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība būtu 50 ha. Tiek propagandēta ideja, ka ražošana, it sevišķi lauksaimnieciskā, nav vajadzīga, ka saglabājamas tikai 10—20 procentu esošo zemnieku saimniecību, bet pārējām jāļauj izputēt, un jo ātrāk, jo labāk. Tāpēc esot jāveicina zemes pārdošana laukos ārzemniekiem, jo tie jau paši zemi neapstrādāšot, pieņemšot kalpus un latviešiem būšot darbavietas. Ideja, ka nākotne var būt tikai privātām lielsaimniecībām un ka tāpēc jāatbalsta tikai to izveidošanās, 1997.gadā ir atradusi atbalsi arī LR Zemkopības ministrijā, konkrēti 1998.gada un sekojošo gadu valsts subsīdiju nolikuma projektā, kur ietverti noteikumi un kritēriji, lai ar 1998.—1999.g. subsīdijas varētu saņemt tikai lielās lauku saimniecības: celtniecībai, kam ir vismaz 50 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ), zemes iegādei — kam arī ir vismaz 50 ha LIZ, lopkopībā — kam ir vismaz 50 govis utt. Izplatās uzskats, ka valsts atbalsts nedrīkst tikt piešķirts pēc Eiropas Savienības parauga lauksaimniecībā nodarbinātiem vispār, bet gan pēc “trešās pasaules” valstu parauga tikai lielsaimniecībām.

Sakarā ar to nepieciešams apskatīt:

* saimniecību pašreizējo zemes platību pozitīvo un negatīvo devumu;

* lauku saimniecību attīstības virzību Eiropā un citur pasaulē.

Saimniecību pašreizējo zemes platību

pozitīvā un negatīvā puse

Saimnieciskās dzīves pārstrukturēšanas periods visās postkomunisma valstīs raksturojas ar ražošanas krasu samazināšanos, bezdarba pieaugumu, iedzīvotāju vairākuma ienākumu krišanos un neliela bagātnieku slāņa uzkundzēšanos pārējiem iedzīvotājiem. Sevišķi zemi ienākumi ir laukos, turklāt LR Ekonomikas ministrija savā 1996.gada ziņojumā par Latvijas tautsaimniecības attīstību prognozē, ka stāvoklis turpinās pasliktināties arī 1997.gadā. Iedzīvotājiem visi ienākumi aiziet ikdienas izdzīvošanai: pilsētās mājsaimniecības izdevumiem — vairāk par 50 procentiem, laukos — pat 57 procentiem. Privatizācijas process saasina ekonomisko stāvokli, tā rezultātā krītas ražošana un pieaug bezdarbs. Apvienoto Nāciju attīstības programmā Latvijai 1996.gadam norādīts, ka “ēnu ekonomikas” rokās ir 30 procentu Latvijas iekšzemes kopprodukta, bet laukos — vēl vairāk. Šādos apstākļos skaitliski daudzajām zemnieku un piemāju saimniecībām bija un vēl arvien ir šāda pozitīva nozīme:

1. Tās uz samērā mazas zemes platības ir saglabājušas ražošanu, nodrošinot iztiku sev un vēl dodot produkciju tirgum.

2. Nodrošina nodarbinātību lielam skaitam cilvēku — tieši lauksaimniecībā ap 17 procentiem no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, lauksaimniecības produktu pārstrādē — vēl 8 procentiem. Ja nebūtu šo saimniecību, bezdarbnieku skaits būtu lielāks un lielāki būtu arī budžeta izdevumi sociālajam pabalstam.

3. Ir pasargātas no izputināšanas daļa agrākajos gados uzcelto ēku, iegādātās mašīnas, kā arī kultūraugu un mājlopu genofonds.

4. Ģimenes tipa lauku saimniecību izveidošanās novērsa lielāku sociālo sarežģījumu rašanos un labvēlīgi ietekmēja arī jaunu uzņēmējdarbības formu veidošanos, it sevišķi tirdzniecībā un arī pārstrādes rūpniecībā.

5. Ģimenes tipa lauku saimniecības nodrošināja to, ka liela daļa lauku īpašumu tomēr saglabājās Latvijas iedzīvotājiem, un līdz šim tie vēl nav nokļuvuši ārzemnieku rokās.

6. Individuāla pieeja mājlopiem, kas ir sekmīgas lopkopības pamats.

7. Pamazām veidojas saimniecības, kas arī nākotnē būs dzīvotspējīgas un nodrošinās Latvijas zemes aizņemtību (aizpildīšanu) ar Latvijas iedzīvotājiem.

Lielā skaita samērā mazo lauku saimniecību galvenie trūkumi ir šādi:

1. Kapitāla trūkums atsevišķām saimniecībām, un kā sekas tam vājš materiālais un finansiālais nodrošinājums.

2. Nespēja atsevišķām saimniecībām iegādāties modernās lauksaimniecības mašīnas, it sevišķi no Rietumiem, kā arī nespēja tās pilnvērtīgi izmantot savā saimniecībā.

3. Neuzticība kooperācijai, kas dotu iespēju, savstarpēji sadarbojoties, uzlabot tehnikas izmantošanu.

4. Nepilnīgas esošo darba resursu izmantošanas iespējas savā saimniecībā.

5. Nelielās kapitāla uzkrāšanas iespējas.

Izsverot mazsaimniecību pašreizējos plusus un mīnusus, jāsecina, ka pie pašreizējā vispārējā ekonomiskā stāvokļa, lielā bezdarba un bieži vien neapmierinošā ražošanas materiālā nodrošinājuma, tieši mazsaimniecības nodrošina lielas daļas iedzīvotāju izdzīvošanu un līdz ar to zināmu stabilitāti valstī.

Vispārējās lauku attīstības tendences

Analizējot lauku apvidus attīstību Eiropā un citās valstīs, kā arī lauksaimniecības nozīmi, ir konstatējamas dažas vispārējas likumības.

1. Lauksaimniecība arvien vairāk un pilnīgāk saaug ar lauku apvidus, kā arī ar pilsētu ražošanu. Pasaulē arvien mazāk kļūst fermeru saimniecību, kas iztiek tikai no savas saimniecības ienākumiem (t.s. pilnas slodzes saimniecības), un arvien vairāk saimniecību, kas līdzās lauksaimniecībai gūst ienākumus no citām nozarēm (t.s. daļējās slodzes saimniecības). Pēdējās īpašnieks, vai viņa ģimenes locekļi, pastāvīgi vai sezonāli strādā ārpus saimniecības.

Būdams Zviedrijā, apmeklējot kādu no vairāk ziemeļos esošiem reģioniem, painteresējos par fermeru nodarbinātību. Izrādījās, ka no apmēram 4000 fermeriem tikai 4 bija pilnas slodzes zemnieki, bet pārējie — daļējas slodzes zemnieki. Attiecīgajā reģionā ļoti daudzi ziemā strādāja mežsaimniecībā, slēpošanas tūrisma nozarē, sporta medniecības apkalpošanā, apkalpojošās nozarēs (sniega izvešana no pilsētas ziemā) un citur. Sagaidāms, ka arī Latvijā dzīve attīstīsies šajā virzienā. Tādā gadījumā saimniecības zemes platībai vairs nebūs izšķirošā nozīme.

2. Lielu pilsētu tuvumā visās valstīs arvien vēl eksistē sīksaimniecības ar nelielu zemes platību un izteiktu palīgsaimniecības raksturu (daļējas slodzes saimniecības). Tās ir specializējušās augļkopībā, dārzkopībā, dārzeņkopībā, puķkopībā, arī olu ražošanā u.c. Piemēram, Kanādā pa ceļam no Toronto līdz Niagāras ūdenskritumam, Ontario un Eri ezeru piekrastē, sīksaimniecībās ar nelielu zemes platību tūkstošiem daļējās slodzes fermeru saražo visas vīnogas Kanādas vīnrūpniecībai, turklāt nelielā vīna dārzu platība nav šķērslis vīnogu realizācijai. Arī gandrīz visa dārzeņu un liela daļa augļu produkcijas Kanādā tiek iegūta nelielajās piemāju saimniecībās. Tādēļ arī sīksaimniecības (lai arī to skaits gadu gaitā samazinās) ir noturīgas un eksistē visā pasaulē.

3. Eiropas Savienībā, arī Kanādā un ASV valdošās ir ģimenes tipa saimniecības. Iemesls tam ir augstās darbaspēka algas, ko demokrātiskās zemēs, kur ievēro likumus, lauksaimniecībā nespēj apmaksāt. Saimniecību lielums pie tam ir dažāds, un tas ir atkarīgs no valsts politikas, saimniecības ģeogrāfiskā novietojuma, ražošanas specializācijas un lauksaimniecības kultūras līmeņa. Biezi apdzīvotās zemēs pilsētu tuvumā parasti valdošās ir lopkopības un dārzeņkopības tipa saimniecības, turklāt zemes platību ziņā Vācijā, Holandē, Beļģijā un Zviedrijā dominē saimniecības ar 10—30 hektāriem lauksaimniecības zemes; nedaudz lielākas ir Dānijā un Francijā, kur dominē 30—40 ha saimniecības, bet mazākas, 5—10 ha saimniecības, ir Itālijā, Grieķijā. Kanādas austrumkrastā pie lielajām pilsētām arī dominē intensīvas lopkopības saimniecības ar zemes platību 20—40 ha, bet Saskačevanas un Albertas provincēs — graudsaimniecības ar 100—150 ha platību. Lielsaimniecību mūsu izpratnē ar daudziem simtiem vai tūkstošiem hektāru šajās valstīs nav.

4. Ļoti lielas saimniecības ir “trešās pasaules” jeb attīstības ceļu ejošās zemēs, kurās valda brīvā tirgus ideoloģija un prakse, kad zeme lielās platībās pieder ārvalstu uzņēmumiem, multikorporācijām, kas ražo galvenokārt tikai eksportam un izmanto ļoti lēto, mākslīgi zemā apmaksas līmenī noturēto vietējo darbaspēku. Uzskatu, ka Latvijai šāds ceļš nav ejams.

5. Latvijā lielum lielais vairākums pašlaik ir ģimenes tipa saimniecības, kas ir veidošanās stadijā; pie pašreizējā tehniskā nodrošinājuma (ēkas, inventārs) tās spēj vidēji apstrādāt līdz 25—30 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Ražošanas modernizācija un ražīgāku tehnoloģiju ieviešana ir saistīta ar lieliem kapitālieguldījumiem, ap 50000—100000 latu saimniecībai. Tādu kapitālu nav ne atsevišķām saimniecībām, ne esošajiem kooperatīviem, un to par lētiem procentiem nevar piedāvāt arī kredītiestādes. Tāpēc vienīgais ceļš ir nevis iznīcināt esošās lauku saimniecības, bet ar mērķtiecīgu valsts atbalstu, pēc Eiropas Savienības agrārās politikas parauga, veicināt tādu apstākļu rašanos, lai saimniekošana jau pašlaik kļūtu rentabla un spētu pati uzkrāt līdzekļus ražošanas modernizācijai. Pie tam šie apstākļi ir jārada nevis tikai dažām izredzētām, bet visām saimniecībām, bez diskriminācijas.

6. Ļoti daudzās valstīs valdības ņem aktīvu dalību ražošanas struktūrpolitikas veidošanā, aktīvi atbalstot mazo uzņēmumu veidošanos un jaunu darbavietu radīšanu lauku apvidū. Tiek veicināta, it sevišķi lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcijas pārstrāde uz vietām — graudu, kartupeļu, piena, gaļas, linu, cukurbiešu, kokmateriālu pārstrāde, nekoncentrējot to lielās pilsētās. Tas veicina arī pilnas nodarbinātības iespējas t.s. daļēja laika fermeriem jeb, kā saka pie mums, piemāju saimniecību īpašniekiem. Valdībai ir jāveicina vietējo spirta brūžu darbības atjaunošana, saistot to ar lopu nobarošanu. Jāpalīdz izveidoties rapša audzēšanai gan pārtikai (eļļai), gan arī biodegvielas un smērvielu ieguvei. Neaplūkojot visus iespējamos mazās un vidējās uzņēmējdarbības veidus, jānorāda, ka šo ceļu ļoti aktīvi realizē, piemēram, Zviedrijas valdība. Arī Latvijā uz to ir jāpāriet nevis vārdos, bet darbos. Tas dos Latvijas laukiem jaunu seju un jaunu spēku.

Noslēgumā gribu sacīt, ka Latvijā nākotnē zemes īpašuma piederības ziņā paredzamas zināmas izmaiņas. Pašreiz daudzi zemes īpašnieki ir gados padzīvojuši vai pat veci, daļai no tiem bērnu nav, citiem bērni nav gatavi pārņemt saimniecību, jo ir iekārtojušies pilsētās. Līdz ar to dabīgā procesa gaitā saimniecību skaits samazināsies un notiks zināma zemes īpašumu koncentrācija. Šī iemesla dēļ valdībai nevajadzētu pielietot ekonomiskas sankcijas pret mazajām saimniecībām, piemēram, liedzot tām saņemt valsts subsīdijas vai cita veida valsts atbalstu. Gluži otrādi, vajadzētu ierobežot tieksmi uz pārāk lielu zemes īpašumu koncentrāciju laukos. Šāda maksimālā zemes īpašuma robeža, veidojot jaunas saimniecības, Latvijā 30.gados tika noteikta 50 ha. Pēc eksperta aprēķiniem, pašreiz fiziskām personām tā varētu būt līdz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes, bet dažāda veida sabiedrībām — līdz 500 hektāriem. Tas ir pilnīgi pietiekami no ekonomiskā viedokļa un maksimāli pieļaujami no sociālā viedokļa.

Taču kategoriski būtu jānorobežojas no valsts pasākumiem ar ekonomisku vai politisku spiedienu, ar valsts atbalsta atņemšanu pēc platības mazākām saimniecībām, gandrīz vai piespiedu kārtā veidot lielsaimniecības.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”