Katram cilvēkam vajadzīgs savs ārsts. Ģimenes ārsts

Veicinot ārstniecības likuma ieviešanu praksē

Ilze Ozola, ģimenes ārste, 1. doktorāta īpašniece un direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Ilze Ozola

Pirmais doktorāts Āraišu ielā 28

Veselības aizsardzības kārtotāji daudzās pasaules valstīs sen sapratuši, ka pats svarīgākais, lai slimais cilvēks vispirms sastaptos ar tā dēvēto mājas ārstu vai ģimenes ārstu. Katram cilvēkam ir vajadzīgs savs mājas ārsts.

Rīgā pirmo ģimenes ārsta doktorātu atvēra pirms trīsarpus gadiem. Tā pirmais pacients bija zēns ar savainotu kāju. Pēc tam bijuši daudz un dažādi pacienti ar dažādām kaitēm. Doktorāts darbojas un gaida jaunus pacientus.

— Arī Latvijā ārsts beidzot ir brīvās profesijas pārstāvis. Bet vai medicīnā privātā darbība nav visnotaļ sarežģītāka nekā, teiksim, tirdzniecībā vai kādā citā jomā?

— Nezinu, kā ir citās jomās, taču zinu, ka medicīnā ir grūti. Jo te vienmēr saskaras divas problēmas — bizness un morāle. Bez naudas neko nevar darīt. Medicīna visā pasaulē ir ļoti dārga. Bet mēs, Latvijā, piecdesmit gadus bijām pieraduši, ka ārstēšana ir par brīvu. Tā nevar būt. Vienīgais jautājums ir, kas par ārstēšanu maksā — pacients pats, apdrošināšanas sabiedrība vai valsts. Varbūt — kāds sponsors. Latvijā joprojām nevar pierast pie maksas medicīnas, joprojām daudzi uzskata, ka viss notiek uz entuziasma pamata. Ir bagātas valstis, kurās ir valsts apmaksātas veselības aprūpes programmas, pacientu ārstēšana, bet Latvija nav tik bagāta. No vienas puses — nav ētiski prasīt no pacienta naudu par ārstēšanu, jo viņš bieži vien nav spējīgs to samaksāt. No otras puses — esam arī ierobežoti, lai ņemtu lielāku samaksu. Tagad pat ir izveidojusies tāda situācija, ka mēs nesaņemam, cik esam nopelnījuši. Slimokase visu nopelnīto mums nesamaksā. Bet mums ir jānorēķinās par komunālajiem pakalpojumiem, par elektrību un siltumu, par apsardzi. Jāmaksā nodokļi. Un, protams, arī algas doktorātā strādājošiem. Sākumā es cerēju, ka veikšu primāro aprūpi, strādāšu, sadarbojoties ar Slimokasi, pacienti nebūs no elites, un doktorāts saņems kādu pretimnākšanu, kādu palīdzību no pašvaldības. Vēlāk sapratu, ka varu paļauties vienīgi pati uz sevi. Ne uz vienu citu. Jo cik esmu sākumā griezusies pēc palīdzības pašvaldībā un pie fondiem, tik esmu saņēmusi atteikumus. Vienīgā palīdzība — neliels kredīts no Slimokases, kas tagad jau ir atdots. Strādājam, liekot santīmu pie santīma un rūpīgi rēķinot.

— Ja jūs pirms trim gadiem būtu zinājusi, cik daudz būs grūtību, cik daudz nāksies skaitīt santīmus, vai jūs uzņemtos vadīt doktorātu?

— Jā, uzņemtos. Lai gan situācija ir pilnīgi citādāka nekā toreiz, 1994.gadā. Tad medicīna bija daudz nesakārtotāka. Prasības bija mazākas un bez daudz kā varbūt varēja sākumā iztikt. Bet pamazām, rodoties lielākām prasībām, auga arī izdevumi. Var teikt, ka tagad mūsu bizness (ja tā var sacīt par doktorāta darbību) ir uzplaucis. Cik vien varam, cenšamies pelnīt ar dažādiem maksas pakalpojumiem. Esmu uzstādījusi siltuma skaitītāju un karstā ūdens regulētāju, domājusi par iespējamu taupību. Ar uzliktajiem skaitītājiem, maksājam trīs reižu mazāk nekā agrāk.

Pašlaik ir izveidojusies visai paradoksāla situācija, jo no daža laba mutes izskanējusi doma, ka tagadējos laikos medicīnas iestādes bez maksas pakalpojumiem eksistēt nevarot. It kā tas būtu pats par sevi saprotams un normāli! Bet normāls ārsta darbs? Ar to tātad eksistēt nevar. Ar to nopelnīt nevar un obligāti ir jābūt kaut kādiem maksas pakalpojumiem, kaut kādai tirdzniecībai. Kad beidzot ārsts saņems atalgojumu, kāds viņam patiešām pienākas? Mūsu doktorātā pacientiem par maksu ir fizikālā terapija, injekcijas, dažu speciālistu konsultācijas. Tas, ko Slimokase neapmaksā.

Ar medicīnu un mediķiem, šķiet, eksperimentē. Cik varēs izturēt. Ja mums maksātu tā, kā maksāja sākumā, kad atvērām doktorātu, mēs varētu dzīvot normāli. Bet tagad, piemēram, arī par oktobri Slimokase samaksāja mazāk, nekā esam nopelnījuši. Pie tā nākas pierast. Diemžēl.

— Bez Slimokases starpniecības nevarat strādāt?

— Tādu pacientu, kas varētu nākt pie ārsta regulāri un par visu maksāt skaidrā naudā, mums nav. Cilvēki nav tik bagāti. Tātad nav izvēles iespējas.

— Vai pacientam izdevīgāk iet uz poliklīniku vai uz doktorātu?

— Maksas ziņā nekādu atšķirību nav.

— Pacientu skaits pa šiem trijiem gadiem ir audzis?

— Protams. Tagad tas ir jau tūkstošos.

— Jau pašā sākumā jūsu doktorātā strādāja arī pediatrs. Tagad ir vēl kādi speciālisti?

— Ir ginekologs un acu ārsts, jo šajās specialitātēs pati tik labi neorientējos. Ir arī speciālists ausu, kakla un deguna slimībās. Varam lepoties ar ļoti labi iekārtotu acu ārsta kabinetu. Esam iekārtojuši ilgi loloto fizikālās terapijas kabinetu. Protams, viss ir tapis, kā mēdz sacīt, ar sirds asinīm, liekot santīmu pie santīma.

— Cik ārstu ir jūsu doktorātā?

— Deviņi.

— Mēdz sacīt, ka cilvēki vērtē savu mantu un rūpējas par to, tāpat rūpējas par saviem mājdzīvniekiem. Turpretim savu veselību cilvēki nevērtē. Piekrītat?

— Jā. Un tāpat kā visās lietās, arī šeit ir divi grāvji. Ir pacients, kas pret savu veselību izturas galēji nevērīgi. Tas ir viens grāvis. Citi savukārt par veselību rūpējas pārmērīgi. Un arī tas ir grāvis. Ir arī ideālie cilvēki, kas iet pa ceļa vidu. Viņi ar sīkumiem neaizraujas, bet intuitīvi izjūt, kad ir kaut kas nopietns un jāgriežas pie ārsta. Sliktajā grāvī, kurā ir tie, kas itin nemaz par savu veselību nerūpējas, ir pacienti ar ielaistām kaitēm. Vai mēs viņus tādēļ nosodīsim? Viņus var arī saprast. Lai gan vismaz nedaudz tomēr par savu veselību vajadzētu padomāt.

— Ar katru gadu palielinās ar tuberkulozi slimo skaits. Vai doktorātā esat ar šādiem pacientiem sastapušies?

— Vairākiem pacientiem bija aizdomas par tuberkulozi, bet tās neapstiprinājās. Taču vienam pacientam bija atklātā tuberkuloze. Tagad visus pacientus cenšamies nosūtīt uz fluorogrāfisko pārbaudi.

— Ko jūs gribētu pateikt par primāro veselības aprūpi?

— Domāju, ka tā ir nepieciešama. Jo zināmai kārtībai ir jābūt. Protams, kārtības nebūs vēl ilgi. Pacientiem ir jāpiereģistrējas un jānostabilizējas pie kāda konkrēta ārsta, pie kura viņi vēlas ārstēties. Vēl, protams, notiks sijāšanās un pārbīde. Droši vien paliks cilvēki, kuri nebūs izvēlējušies savu ārstu. Bet arī viņiem nāksies šo izvēli izdarīt. Jāaug ir arī pacientu apziņai, ka tad, ja rodas problēma, viņiem ir jāgriežas pie sava ārsta. Nevis pašam tūlīt jādodas pie kāda speciālista. Ģimenes ārsts ir tas, kas izlemj, kad un kāds speciālists pacientam nepieciešams.

— Cik aptuveni pacientus dienā pieņemat?

— Kādus piecpadsmit sešpadsmit, bet reizēm pat divdesmit vai divdesmit piecus. Pieņemšanas ir lielas. Protams, gripas laikā slodze ir lielāka.

— Ir vēl arī mājas vizītes...

— Jā, lai gan visā pasaulē ir tendence mājas vizīšu skaitu samazināt, jo pacientam tomēr ir jācenšas pašam aiziet pie ārsta. Mājas vizīte ir tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Dānijā, piemēram, paaugstināta ķermeņa temperatūra nav nekāds šķērslis, lai apmeklētu ārstu.

— Vai pastāvīgie pacienti var jums jebkurā diennakts laikā piezvanīt pa tālruni?

— Jā, viņi zina manu mājas telefonu, tāpat mobilo. Doktorātā, un arī pie ieejas, ir redzamā vietā ārstu mājas tālruņa numuri. Tas nodrošina kontaktu ar pacientiem. Protams, es vienmēr lūdzu zvanīt tikai neatliekamos gadījumos. Jo, ja ir divi tūkstoši pacientu un katrs no viņiem piezvanīs tikai reizi gadā — būs divi tūkstoši zvanu. Lai gan jāteic, ka ir daudzi jautājumi, kurus mēs varam atrisināt telefona sarunā.

— Zvana arī naktī?

— Parasti nē. Zvana piecos no rīta. Starp citu, ir cilvēki, kuriem nav nekādu bremžu un viņi zvana ārstam uz māju par katru sīkumu jebkurā brīdī. Tādu gan ir ļoti maz.

— Daudzi ir neapmierināti ar nodokļu sistēmu. Jūs arī?

— Medicīna šajā ziņā ir labākā situācijā. Pievienotās vērtības nodokli mēs taču nemaksājam. Peļņas mums nav, bet ir zaudējumi. Nodokļi kā jau nodokļi. Ja vien mums samaksātu to, ko esam nopelnījuši un es algas varētu maksāt kaut cik pieklājīgā līmenī. Par nodokļu sistēmu man iebildumu nav. Ja vien mēs saņemtu to, kas pienākas.

Armīda Priedīte, “LV”

Foto: Atis Ieviņš