problēmas

Reformas kavēkļi —

likumdošanas nepilnībās

Dr.iur. Ilma Čepāne — “Latvijas Vēstnesim”

Jācer, ka, pastāvot šādai zemes izpirkšanas kārtībai, palielināsies kompensācijas sertifikātu tirgus vērtība. Ja zeme juridiskajām personām pastāvīgā lietošanā piešķirta citām vajadzībām, tai skaitā mežaudzes, to varēs izpirkt par latiem un kompensācijas sertifikātiem. Paredzēts, ka maksāšanas līdzekļu proporciju nosaka Ministru kabinets. Diemžēl valdība līdz šim to vēl nav izdarījusi.

2. Kā zināms, daļa bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) savulaik pieprasīto zemi neizmanto, bet pēdējā laikā, baidoties no nespējas samaksāt zemes nodokli, sāk pat no tās atteikties. Likuma “Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 2.panta 3.daļa paredz, ja vēl nav uzsākta tās zemes robežu ierādīšana (uzmērīšana), uz kuru tiek atjaunotas zemes īpašuma tiesības, bijušajam zemes īpašniekam (mantiniekiem) ir tiesības no šīs zemes atteikties un pieprasīt par to īpašuma kompensācijas sertifikātus.

3. Līdz šim strīdīgs bija jautājums, no kura brīža bijušajiem zemes īpašniekiem (mantiniekiem) jāmaksā zemes nodoklis. Atsaucoties uz likuma “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību” 21. panta 2.daļu, dažkārt bijušie zemes īpašnieki (mantinieki) piekrita zemes nodokli maksāt tikai pēc zemes robežu ierādīšanas dabā. Tagad likuma 2.panta 2.daļa nosaka, ka, ja pagasta zemes komisija ir pieņēmusi atzinumu par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu vai līdzvērtīgas zemes piešķiršanu īpašumā, bet nav veikta zemes gabalu robežu ierādīšana (uzmērīšana) dabā, bijušajiem zemes īpašniekiem (mantiniekiem) zeme, uz kuru tiek atjaunotas īpašuma tiesības, līdz šī gada 30.novembrim piešķirama pastāvīgā lietošanā. Ja šāds lēmums, kuram pievienota zemes lietojumu un zemes īpašumu pārskata plāna kopija ar attiecīgā zemes gabala robežām, 10 dienu laikā pēc tā paziņošanas bijušajiem zemes īpašniekiem (mantiniekiem) netiek pārsūdzēts, rodas pamats nekustamā īpašuma (zemes) nodokļa maksāšanas uzsākšanai.

4. Lai gan likumprojekta apspriešanas gaitā tika izteikti priekšlikumi par Centrālās zemes komisijas nelietderību un pat likvidāciju, Saeima, iedziļinoties tās darbā, nolēma būtiski paplašināt šīs institūcijas kompetenci. Piemēram, līdz šim, ja bija nokavēts termiņš, līdz kuram bija jāiesniedz dokumenti, kas apliecina zemes īpašuma vai mantošanas tiesības, zemes īpašuma tiesības varēja atjaunot tikai tiesa. Lai atslogotu tiesu darbu, tagad šādas tiesības ir Centrālajai zemes komisijai.

Pēdējā laikā tiek izteikti viedokļi, ka nepieciešams analogs likums, kas regulētu zemes reformas pabeigšanu pilsētās. Domājams, ka tas būtu pareizāk nekā “atvērt” likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, kas kopš 1991.gada, ieskaitot Satversmes 81.panta kārtībā izdotos noteikumus, grozīts vismaz septiņas (!) reizes. Jaunajā likumā būtu jāatrisina turpmāk minētās zemes reformu traucējošās problēmas.

1. Likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta 1.daļas pirmajā un otrajā punktā minētajiem ēku un būvju īpašniekiem nenosaka termiņu, kurā zemes komisijā būtu jāiesniedz nepieciešamie dokumenti, lai saņemtu zemes gabalu īpašumā par maksu (privatizācijas sertifikātiem). Bez tam, vadoties no likuma 12.panta 5.daļas, jāsecina, ka minētās personas vēl šodien var iesniegt pieprasījumu par apbūves gabala saņemšanu īpašumā par maksu. Dažkārt zemes komisijās atrodas tikai “pliks” iesniegums. Līdz ar to tiek kavēta kā šo ēku un būvju īpašnieku, tā arī bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) zemes lietošana un zemes īpašuma attiecību sakārtošana.

2. Saskaņā ar Ministru kabineta 1997.gada 16.oktobra rīkojumu nr.418 “Par zemes privatizācijas termiņa pagarināšanu” 31 pilsētā, tai skaitā Rīgā, likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta 1.daļas pirmajā un otrajā punktā minētajiem ēku un būvju īpašniekiem tika pagarināts zemes pieprasījumu iesniegšanas termiņš līdz 1996.gada 31.decembrim. Gadījumos, ja bijušais zemes īpašnieks (mantinieki) nav pieteicies, pieprasījis kompensāciju vai nav iesniedzis līdz 1996. gada 1.jūnijam nepieciešamos dokumentus, dzīvojamo ēku īpašniekam, Latvijas Republikas pilsonim, bija tiesības saņemt apbūves zemes gabalu īpašumā par privatizācijas sertifikātiem.

Zemes komisijās tika pieņemti pieprasījumi arī no ēku īpašniekiem, kas pēc 1992.gada 20.jūnija tās ieguvušas dažādu darījumu ceļā. Cerībā saņemt zemi īpašumā par privatizācijas sertifikātiem viņi maksāja par robežu uzmērīšanu un zemes gabala plāna sastādīšanu, veica saskaņošanas darbus noteiktajās valsts institūcijās. Saskaņā ar Rīgas zemes komisijas sniegto informāciju šādu gadījumu pilsētā ir vairāki simti.

Taču neizprotamu iemeslu dēļ šī gada 23.maijā izdarītajos likuma grozījumos 12.panta 1.daļas 2.punktā parādījās norma, ka iepriekš minētās zemes iegūšanas kārtība attiecināma uz pilsoņiem, kas “likumā noteiktajā kārtībā dzīvojamās ēkas ieguvuši īpašumā līdz 1992.gada 20.jūnijam”. Tāpēc, neraugoties uz pilsētas zemes komisijas pozitīvajiem atzinumiem, zemesgrāmatu tiesneši šādos gadījumos nostiprinājuma lūgumus par zemes ierakstīšanu zemesgrāmatā pamatoti atstāj bez ievērības. Domājams, ka likumā par zemes reformas pabeigšanu pilsētās jānovērš pretrunas starp likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta 1. un 5.daļu.

3. Joprojām nav sakārtotas bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) un pašreizējo zemes lietotāju savstarpējās tiesiskās attiecības ostās. Kā zināms, likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta 1.daļas 3.punkts nosaka, ka bijušajiem zemes īpašniekiem (mantiniekiem) netiek atjaunotas zemes īpašuma tiesības ostu teritorijās, izņemot gadījumus, ja viņiem tur pieder dzīvojamās ēkas. Tad īpašuma tiesības uz zemi nostiprināmas valstij vai attiecīgai pašvaldībai pēc tam, kad bijušie zemes īpašnieki (mantinieki) atbilstoši savai izvēlei saņēmuši kompensāciju vai līdzvērtīgu zemes gabalu citā vietā. Lielākā daļa bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) ir izvēlējušies pēdējo variantu.

Taču Rīgas Dome šī gada 28.janvārī pieņēma lēmumu nr.5809, ar kuru paredz atteikt līdzvērtīgu zemes gabalu piešķiršanu, ja bijušie zemes īpašumi atrodas Rīgas ostas un Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijās. Nekomentējot šāda lēmuma pretlikumību, jāatzīmē divas svarīgas problēmas. Pirmkārt, ja bijušie zemes īpašnieki (mantinieki) nepiekrīt kompensācijas saņemšanai, nav iespējams Rīgas ostu teritorijās panākt zemes īpašuma tiesību nostiprināšanu uz valsts vai pašvaldības vārda. Otrkārt, līdz ar to tiek kavēta zemes reformas pabeigšana un traucēta uzņēmējdarbība ostās, piemēram, investīciju piesaiste.

4. Kā zināms, saskaņā ar Civillikuma 1082.pantu īpašuma lietošanas tiesības aprobežojumus noteic vai nu likums, vai tiesas lēmums, vai arī privāta griba. Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 13. panta 1.daļa paredz, ka zemes īpašuma izmantošanas aprobežojumus, pamatojoties uz likumiem un apbūves noteikumiem, zemes reformas gaitā noteikt ir tiesīgas zemes komisijas. Viens no svarīgākajiem šādiem likumiem ir šī gada 5.februārī pieņemtais Aizsargjoslu likums, kur savukārt paredzēts, ka aizsargjoslu noteikšanas metodiku nosaka Ministru kabinets pēc attiecīgu valsts institūciju (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Ekonomikas ministrija, Satiksmes ministrija u.c.) priekšlikumiem.

Diemžēl šādas metodikas vēl līdz šim nav apstiprinātas, un pamatoti tiek izteiktas bažas, ka zemes komisijas atrodas neatrisināmas dilemmas priekšā: pārtraukt zemes reformu pilsētās vai, pieņemot lēmumus, nenoteikt zemes gabaliem aprobežojumus ( sk. E.Vīgants “Likums jauns, bet jau — “caurs””. “Zemes Reformas Vēstnesis”, 1997, Nr.4, 18.lpp. ). Protams, zemes reformu apturēt nav iespējams. Taču aprobežojumu nenoteikšana un to nefiksēšana zemesgrāmatā saistīta ar vismaz divām juridiskām problēmām. Pirmkārt, kā liecina prakse, potenciālais zemes pircējs var nopirkt “kaķi maisā”, jo, piemēram, apakšzemes komunikācijas ne vienmēr var redzēt. Otrkārt, Aizsargjoslu likuma 45. un 46.pantā noteikts, ka elektroenerģijas un siltumapgādes uzņēmumi izmanto nekustamo īpašumu aizsargjoslām gar siltumtīkliem un elektriskiem tīkliem bez atlīdzības par nekustamā īpašuma īpašniekam, valdītājam vai lietotājam noteikto nekustamā īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu. Taču likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta 2.daļa nosaka, ka zemes, uz kuras atrodas valstij vai pašvaldībām piederoši ūdensapgādes, siltumapgādes un energoapgādes objekti, nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt piecus procentus no zemes kadastrālās vērtības. Uzskatu, ka, nepastāvot aizsargjoslu noteikšanas metodikai, dažkārt neiespējami būs noteikt, kur sākas un beidzas aizsargjosla un cik lielu zemi aizņem minētie “objekti”.

Būtu jau labi, ja varētu pievienoties V.Šadinova apgalvojumam, ka “zemes privatizācijā neskaidru jautājumu nav” ( sk. V.Šadinovs “Cik daudz un cik plaši esam privatizējuši savu zemi”, “LV”, 13.11.97. ). Tiesa, viss pa plauktiņiem parasti ir salikts likumprojektos, kurus izstrādā Privatizācijas aģentūras speciālisti. Kā piemēru varētu minēt likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 7.daļu par zemesgabalu privatizācijas procedūru. Lai gan arī tajā ir atsevišķas strīdīgas vietas. Nevaru piekrist minētā likuma 70.panta 3. un 4.daļai, kur bez tiesas vai Centrālās zemes komisijas starpniecības Privatizācijas aģentūrai ir dotas tiesības zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda nostiprināto zemi tik vienkārši ierakstīt uz valsts vārda.

Nobeidzot atsevišķo zemes privatizāciju traucējošo problēmu izklāstu, īpaši gribu uzsvērt, ka iespējamajā likumprojektā par zemes reformas pabeigšanu pilsētās tik lielu akcentu nevajadzētu likt uz šodien jau devalvējušos jēdzienu “pastāvīgā zemes lietošana”. Pilsētās, atšķirībā no lauku apvidiem, nav nepieciešams radīt veselu rindu privileģētu subjektu, kas zemi īpašumā varētu iegūt uz atvieglotiem noteikumiem. Īpaši jau tāpēc, ka likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 7.nodaļā noteikti vispārējie principi valsts un pašvaldību zemes privatizācijā.

Pieprasījuma būtība —

vajadzībā un maksātspējā

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis — “Latvijas Vēstnesim”

Vispirms izglītībai,

ceļojumiem — pēc tam

Turpinājums no 1.lpp.

Samērā neliels ir arī pārtikas izdevumu elastības koeficients. Arī šos izdevumus diezgan stipri nosaka vajadzība. Samērā mazo pārtikas izdevumu elastības koeficientu Latvijas apstākļos nosaka vairāki apstākļi. Vispirms — uztura produktu augsta prioritāte, kad lielākā daļa mājsaimniecību dzīvo izdzīvošanas apstākļos. Tālāk jāatzīmē pārtikas produktu relatīvi pieejamās cenas salīdzinājumā ar rūpniecības preču un pakalpojumu cenām. Lauksaimniecības produktu ražotāji ir gandrīz vienīgie, kas reāli konkurē tirgū un nav pilnīgi vai lokāli monopolisti. Visbeidzot, lielu daļu pārtikas izdevumu iedzīvotāji sedz ar pašu ražotiem produktiem, tādējādi apejot naudas apgrozību. Arī šis apstāklis samazina pārtikas izdevumu elastības koeficientu.

Mazs uztura produktu elastības koeficients nenozīmē, ka pārtikas izdevumiem būtu mazs īpatsvars Latvijas iedzīvotāju patēriņa budžetos. Tieši otrādi — tas pārsniedz 50% visu izdevumu kopsummas. Attīstītās valstīs šis īpatsvars ir ap 20 procenti.

Kā “mērenus” var vērtēt elastības koeficientus izdevumu grupās mājokļa uzturēšanai, veselības aprūpei, arī alkohola un tabakas izstrādājumu iegādei. Šie visi izdevumi pieder pie “spiedīgiem”, kaut arī katrs savā veidā. Tādēļ mājsaimniecībām tie jāsedz prioritāri, budžeta deficīta apstākļos atsakoties no citām precēm un pakalpojumiem. Līdz ar to diezgan ievērojama loma ir vajadzībām, kaut gan dominē jau maksātspēja.

Tālāk seko vairākas izdevumu grupas, kuru elastības koeficienti, ņemot vērā izlases kļūdu, gandrīz neatšķiras no viena. Tie ir izdevumi apģērbu un apavu iegādei, transporta izdevumi, izdevumi, kas saistīti ar brīvā laika pavadīšanu, atpūtu, kultūru, mājokļa iekārtojumu (mēbeles, elektropreces u.c.). Šie izdevumi mājsaimniecībās pieaug proporcionāli ienākumiem. Attiecīgās likmes grafiskajā attēlā reālā ienākuma variācijas apgabalā neatšķiras no taisnēm.

Vienīgi izdevumi, kas saistīti ar ceļojumiem, viesnīcu, kafejnīcu u.c. līdzīgu pakalpojumu samaksu, uzrāda par vienu lielāku elastības koeficientu. Šo izdevumu pieaugumu tempi apsteidz mājsaimniecību ienākumu pieaugumu tempus. Mūsu apstākļos šie izdevumi parādās tikai sabiedrības augstākās labklājības grupās. “Vidējā” mājsaimniecību budžetā viņu īpatsvars ir ļoti mazs.

Kartupeļi — pēc vajadzības,

augļi — pēc maksātspējas

Līdzīgi elastības koeficientu augošā secībā var sakārtot svarīgāko pārtikas izdevumu grupas (2.tabula).

Kartupeļu cena, salīdzinot ar citu pārtikas produktu cenām, ir tik zema, ka gandrīz visas mājsaimniecības kartupeļus spēj iegādāties sev vēlamā daudzumā. Kartupeļu pieprasījumu nosaka tikai vajadzība, kas nabadzīgiem un turīgiem gandrīz vienāda. Valsts mērogā kartupeļu pieprasījumu nosaka iedzīvotāju skaits.

Otra pārtikas izdevumu grupa ar mazu elastību ir taukvielas (sviests, margarīns, augu eļļas u.c.). Nabadzīgie iedzīvotāji ar taukvielām lielā mērā cenšas kompensēt citu produktu trūkumu. Relatīvi turīgiem taukvielu nevajag daudz vairāk, nekā var atļauties trūcīgie.

Zemāks par vidējo elastības koeficients vēl ir izdevumiem maizes un labības izstrādājumu, cukura iegādei, jau augstāks — piena produktiem un olām, zivīm un zivju produktiem. Šo produktu iegādē iedzīvotāji vadās gan no vajadzības, gan maksātspējas.

Pārējo produktu grupu izdevumu elastības koeficienti pārsniedz vidējo elastības koeficientu visai pārtikas izdevumu grupai. Vidēji augsts elastības koeficients ir izdevumiem gaļas un gaļas produktu iegādei. Šī izdevumu apakšgrupa veido vislielāko īpatsvaru pārtikas izdevumu grupā.

Augsts elastības koeficients ir izdevumiem bezalkoholisko dzērienu iegādei, bet visaugstākais — augļu un ogu iegādei. Pēdējās divas produktu grupas nosacīti var uzskatīt par turīgo ļaužu pārtiku.

Analītiskās iespējas

Izdevumu funkcijas ļauj izdarīt vairākus analītiskus aprēķinus, no kuriem atzīmēsim tikai divus.

Dalot ar funkciju aprēķinātos izdevumus ar attiecīgo ienākumu, iegūstam t.s. vidējo rezultātu, konkrētajā gadījumā — vidējos izdevumus.

Piemēram, izmantojot pārtikas izdevumu funkciju

= 4,043 x0,4678 ,

vidējo izdevumu funkcija ir

–– = 4,043 x-0,5322

Aprēķinot izdevumu funkcijas pirmo atvasināto, iegūstam papildu izdevumu funkciju. Pārtikas izdevumiem tā ir

y' = 1,891 x-0,5322 .

Ievietojot šajās funkcijās interesējošos ienākumu lielumus, iegūstam ļoti uzskatāmu informāciju, kā veidojas pārtikas izdevumi.

Lai raksturotu pārtikas izdevumu veidošanos nabadzīgu mājsaimniecību grupā, pieņemsim, ka rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, ir Ls 30. Ievietojot x=30 vidējo izdevumu funkcijā, iegūstam /x = 0,66. Tas nozīmē, ka no visas ienākumu summas pārtikas produktu iegādei šādas mājsaimniecības izdod vidēji 66 procentus. Šis rādītājs pēc satura ir tuvs empīriskam izdevumu struktūras rādītājam, tikai dod izlīdzinātus rezultātus.

Ievietojot x=30 papildu izdevumu funkcijā, iegūstam y' = 0,31. Tas nozīmē, ka no katra papildus ieņemta lata (virs jau esošā ienākuma) šādas mājsaimniecības pārtikai vidēji izdod Ls 0,31 jeb 31 santīmu.

Latvijas “vidējā” mājsaimniecībā, kur rīcībā esošais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli 1996.gadā bija Ls 51,52, pārtikas izdevumi teorētiski veido 50% no izdevumu kopsummas (empīriskais šo izdevumu īpatsvars – 52%), bet no katra papildus ieņemta lata pārtikai izdod 23 santīmus.

Relatīvi turīgu mājsaimniecību grupā ar vidējo rīcībā esošo ienākumu Ls 150 mēnesī, vidējais teorētiskais pārtikas izdevumu īpatsvars izdevumu kopsummā noslīd līdz 28%, bet papildu izdevumi no katra lata — līdz 13 santīmiem.

Izdevumu funkcijas un to vienkāršākos pārveidojumus māca gan mikroekonomikas, gan ekonometrijas kursos, taču pagaidām reti aprēķina pēc reāliem statistikas datiem. Līdz ar to iegūtās zināšanas nenonāk līdz praksei.

Ko var prognozēt?

Izdevumu funkcijas un ar tām saistītie analītiskie aprēķini ir vērtīga informācija ne vien zinātniekiem, politiķiem un sociālās nozares darbiniekiem. Principā tās dod iespēju arī prognozēt pieprasījuma izmaiņas iekšējā tirgū un tirgus ietilpību pa svarīgāko preču un pakalpojumu grupām.

Ja būtu pasūtījums, Valsts statistikas komitejas speciālisti varētu izrēķināt šādas funkcijas arī šaurākām preču grupām, par ko būtu jau interese uzņēmējiem — ražotājiem un tirgotājiem.

Kādēļ šādus aprēķinus vēl neizmanto?

Nepakavējoties pie subjektīviem iemesliem, kā objektīvs iemesls jāmin grūtības prognozēt izdevumu funkcijā ietilpstošo argumentu — iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu pieaugumu. Vadošās ekonomikas un finansu institūcijas prognozē, kā tuvākajos gados vajadzētu pieaugt iekšzemes kopprodukta vērtībai. Varbūt tādā pašā mērā pieaugs iedzīvotāju ienākumi? Taču uz šādu jautājumu atbildes nav. Kā sadalīt iekšzemes kopprodukta pieaugumu visas tautas interesēs un ar kādām svirām to panākt, tas būtu viens no principiālākajiem saimnieciskās politikas jautājumiem. Ja politiķi uz to mēģinātu atbildēt, tad vēlētājiem būtu daudz skaidrāk redzams, kurš ir labējais, kurš — kreisais, kurš liberālis un kurš — konservatīvais.

1.tabula

Galveno izdevumu grupu elastības modeļu parametri

pēc visu Latvijas mājsaimniecību datiem 1996.gadā

Parametri Izdevumi vidēji

elastības multipli- uz vienu mājsaim-

koefi- kators niecības locekli

cients mēnesī, Ls

Izglītība, apmācība 0,2859 0,2846 0,87

Uztura produkti 0,4678 4,043 24,51

Mājokļa uzturēšana 0,7465 0,3806 6,94

Alkohols, tabakas izstrādājumi 0,7577 0,06015 1,19

Veselības aprūpe 0,7815 0,08563 1,81

Apģērbi, apavi 0,9263 0,06841 2,74

Transports 0,9904 0,05750 2,93

Atpūta, brīvā laika pavadīšana 1,006 0,03378 1,84

Mājas iekārtojums 1,044 0,01863 1,21

Viesnīcas, kafejnīcas, ceļojumi 1,1918 0,006310 0,82

Pārējās preces, pakalpojumi 0,9527 0,04720 2,07

Visi patēriņa izdevumi 0,6533 3,6980 46,93

2.tabula

Galveno pārtikas izdevumu grupu elastības modeļu parametri pēc visu Latvijas mājsaimniecību datiem 1996.gadā

Parametri Izdevumi vidēji

elastības multipli- uz vienu patērē-

koefi- kators tāju, vienību

cients mēnesī, Ls

Kartupeļi 0,0765 1,365 1,87

Taukvielas 0,1466 0,9159 1,67

Maize, labības izstrādājumi 0,1911 2,297 4,97

Cukurs 0,2731 0,3040 0,92

Piena produkti, olas 0,3856 1,084 5,22

Zivis un zivju produkti 0,4187 0,2067 1,14

Garšvielas, uztura piedevas 0,4557 0,07354 0,48

Dārzeņi 0,5146 0,4076 3,37

Gaļa un gaļas produkti 0,5704 0,7010 7,30

Medus, džems, saldumi 0,6752 0,06638 1,08

Bezalkoholiskie dzērieni 0,7083 0,06681 1,26

Augļi un ogas 0,8687 0,04919 1,83

Visi pārtikas izdevumi 0,4327 5,308 31,11