AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsnieks Raimonds Karnītis

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Rīgas pilī 1996. gada 2. maijā

TTT meistarkomanda septiņdesmitajos gados ar treneriem Raimondu Karnīti un Dzidru Karamiševu

Jaunības gados

Ar dzīvesbiedri un pirmdzimto

Piecdesmitajā dzimšanas dienā

Veterānu sacensībās

Par sevi — pats

Bērnību pavadīju Pārdaugavā kopā ar saviem brāļiem Gunāru un Helmūtu. Ar vecāko brāli Gunāru visos “darījumos” bijām “pirmajās rindās” skolā un arī ārpus tās. Mums patika sports, bet tolaik gan nedomāju, ka tas vēlākajos gados kļūs mans darbs. Tēvs mūs allaž atbalstīja. Reiz viņš teica: “Ko jūs te mētājaties pa ielām? Brauciet uz Rīgu, uz lielajiem sporta laukumiem, tur atradīsiet, ko darīt.” Tā ik vasaru, no rīta paēduši brokastis, braucām uz pilsētas centru. Mana lielākā aizraušanās bija futbols. Spēlējām arī citas sporta spēles, apmeklējām dažādas sacensības. Gājām uz Viesturdārzu, uz tenisa kortiem. Bijām bumbiņu padevēji, lai kaut cik naudiņu nopelnītu. Visu, ko noskatījāmies, atdarinājām mājās. Mums nebija līdzekļu, lai nopirktu tenisa raketes. Tās izgatavojām paši. Pagalmā iekārtojām futbola vārtus. Ziemā 45.pamatskolā, kur tolaik mācījos, trenējāmies tautas bumbā.

Ilgu laiku — gan pirma kara, gan kara gados — pupulāra bija soļošana. Tā kā mani vecāki bija no slavenā Jāņa Daliņa dzimtās puses, viņi mūs, bērnus, ņēma līdzi uz soļošanas sacensībām.

Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās dzīvot uz Teikas rajonu. Iestājos pilsētas 9. pamatskolā, kuras sporta zālē bija basketbola grozi. Te varējām darboties pat vairākas stundas dienā. Vingrotāju ielas zālē skatījos starptautiskās sacensības basketbolā. Biju spēlējis sporta biedrības “Spartaks” basketbola komandā. Pēc tam treneris Augusts Raubēns mani iesaistīja jaunatnes izlasē. 1946.gadā Rīgā notika astoņu lielāko PSRS pilsētu sacensības, kurās mūsu komanda ieguva pirmo vietu. Tādējādi mans liktenis izšķīrās par labu basketbolam. No futbola vajadzēja atteikties lielās slodzes dēļ.

Vajadzēja trenēties arī individuāli. Šādu iespēju atradām sporta biedrības “Daugava” zālē Vingrotāju ielā, jo citur Rīgā tādas zāles nebija.

Te varējām trenēties tikai vēlās nakts stundās no vienpadsmitiem līdz vieniem pēc pusnakts. Paši izlūdzāmies zāli un bumbas. Tēvam, protams, miera nebija, ka nāku mājās naktī. Taču es nebaidījos, jo tolaik uz ielām likās droši.

Pabeidzu Rīgas industriālo politehnikumu. Tad mani iesauca armijā. Par laimi, dienēju Rīgā. Pirmos trīs četrus mēnešus mūs no kazarmām ārā nelaida. Vēlāk varējām pieteikties uz nodarbībām dažādos sporta veidos vakaros. Šo izdevību izmantoju un pierakstījos, kur vien varēju, — uz rokas bumbu, vieglatlētiku, pat boksu un grieķu-romiešu cīņu. Dienesta laikā spēlēju Armijas sporta kluba meistarkomandā. 1951.—1953.gadā padomju armijas kausu izcīņā uzvarējām.

1956.gadā notika pirmā PSRS tautu spartakiāde. Tolaik spēlēju Latvijas basketbola izlasē. Saņēmu zelta medaļu, ko uzskatīju par savu augstāko sasniegumu.

Pēc armijas strādāju “Rīgas ekspresī” takelāžas darbos. Slodze bija pamatīga, darbs pat divās maiņās. Te sastapāmies ar dažādu sporta veidu pārstāvjiem. Mums bija pat sava sportistu grupa, kas spēja īsākā laikā izpildīt visus pasūtījumus. Tāpēc arī varējām vairāk nopelnīt.

Savulaik man bija daudz aizraušanos, piemēram, šahs, dambrete un preferanss. Man diezgan labi veicās. Par panākumiem dambretē esmu pateicīgs tēvam, jo ar viņu to spēlējām kopš manas bērnības.

Piedalījos zibensturnīros un simultanspēlēs. Atceros šādu gadījumu. Notika simultanspēle dambretē ar pasaules čempionu Andri Andreiko. Es nospēlēju ar neizšķirtu rezultātu. Kā balvu saņēmu grāmatu ar ierakstu, ka pret Andri Andreiko esmu panācis neizšķirtu. Es viņam jokodamies teicu, ka viņš jau panāca neizšķirtu.

Visās spēlēs vajadzīga loģiskā domāšana un zināšanas matemātikā. Skolas gados man patika matemātika un ķīmija. Toties latviešu valoda un svešvalodas gan nepadevās. Jebkurās sacensībās mani vadījusi doma: “Spēlēt, lai nezaudētu.”

No 1958. līdz 1961.gadam mācījos Latvijas Valsts fiziskas kultūras institūta Treneru skolā. Pēc tās studijas turpināju institūta neklātienē. Institūtu tomēr nepabeidzu, jo nebiju nokārtojis praktiskās nodarbības vingrošanā. Gan institūtā, gan Treneru skolā bija līdzīgi speciālie priekšmeti, arī treniņu metodika. Tomēr Treneru skolā lielāka uzmanība tika veltīta treniņu metodikai konkrētā sporta veidā. Man tas bija basketbols.

No 1958. līdz 1962.gadam spēlēju VEF vīriešu basketbola meistarkomandā, biju tās kapteinis. Bet tad man piedāvāja trenēt slaveno TTT sieviešu basketbola meistarkomandu. Ko darīt? Sākumā negribēju piekrist. Man jau bija pieredze darbā ar vīriešiem un jauniešiem. Šaubījos, vai pratīšu strādāt ar sieviešu komandu. Taču vilināja solījums piešķirt dzīvokli. Līdz tam mēs ar dzīvesbiedri un mazo dēliņu mitinājāmies mazā divpadsmit kvadrātmetru istabiņā. Solījums tika izpildīts.

Un tā ar 1962.gada 1.septembri kļuvu par TTT meistarkomandas treneri.

Nelaime mani piemeklēja 1986.gadā. Rīgā notika PSRS meistarsacensības, kurās mūsu komanda kārtējo reizi guva labus panākumus.

Zālē dzīvoju līdzi spēlei, bet mājās atgriezies, vēl noskatījos tās videoierakstu televīzijā. Laikam stress bija pārāk liels — naktī pārcietu infarktu. Nākamais infarkts atkārtojās drīz — 1987.gadā. Kopš tā laika esmu pensijā.

Mana dzīvesbiedre Ieva jaunības gados aktīvi nodarbojās ar airēšanu un slēpošanu, veiksmīgi startēja sacensībās. Viņa strādāja par fiziskās audzināšanas skolotāju vispārizglītojošajā skolā. Tagad abi esam pensionāri.

Mūsu dēli Ojārs un Valdis ir ieguvuši augstāko izglītību. Ar sportu viņi gan vairs nenodarbojas. Vecākajam dēlam Ojāram ir sava ģimene, kurā aug meita un dēls. Nu jau esmu vectētiņš.

Par viņu —

“Ne jau vienmēr

saulīte spīdējusi”

Divdesmit piecus gadus (no 1962. līdz 1987.gadam) Raimonds Karnītis aizvadījis kopā ar TTT sieviešu basketbola meistarkomandu. Iekams viņš kļuva par tās treneri, šī komanda jau bija ieguvusi labu slavu, par ko pateicība pienācās pirmajam trenerim Oļģertam Altbergam. Bet kā šo slavu saglabāt, kā vēl vairāk sekmēt komandas sportisko izaugsmi? Padies Dievam, saka Raimonds Karnītis, tas izdevās.

Taču jau sākumā vajadzēja domāt, kā atjaunināt komandas sastāvu, jo spēlētāju vecums bija caurmērā trīsdesmit gadu. Jaunākās komandas dalībnieces bija Skaidrīte Smildziņa un Silvija Krodere. Pārkārtojumus vajadzēja izdarīt tā, lai neaizvainotu līdzšinējās gados vecākās spēlētājas.

— Nolēmām izsludināt “iesaukumu”, piepulcinot komandai jaunas dalībnieces, paplašinot tās sastāvu un vienlaikus nodrošinot konkurenci. Papildinājumu deva Rīgas, Liepājas, Ventspils, Kuldīgas un citas bērnu un jaunatnes sporta skolas. Ar labu vārdu gribu pieminēt Rīgas 3.sporta skolas treneri Viktoru Strupoviču, 2.sporta skolas treneri Andri Purkalnu un Bauskas rajona fiziskās audzināšanas skolotāju Juri Garkalnu. Viņi sagatavoja labas basketbolistes, kuras varējām iesaistīt mūsu komandā.

Zināma loma TTT komandas sastāva atjaunināšanā bija arī konkursam par gara auguma jauniešu meklējumiem. Šāda konkursa organizēšanu sekmēja basketbola entuziasts Tālivaldis Pētersons. Tā Daugavpils rajonā izdevās atrast vēlāk slaveno basketbolisti Uljanu Semjonovu. Piebildīšu, ka nereti meitenes no provinces komandā bija cītīgākas nekā rīdzinieces. Daudzas spēlētājas, neraugoties uz lielo slodzi treniņos un sacensībās, ieguva augstāko izglītību.

Ne reizi vien Raimondam Karnītim esot vaicāts, cik kopskaitā tajos daudzajos gados viņa komandā bijis spēlētāju. To viņš neesot precīzi saskaitījis — pāri par septiņdesmit gan būšot. Tātad tāds skaits spēlētāju izgājis lielā basketbola meistarības skolu.

Treneris vienmēr ticējis un uzticējies savai komandai, kas bijusi latviski noskaņota, ar labām tradīcijām, spēju maksimāli koncentrēties atbildīgām sacensībām. Tieši tas ir daudzo uzvaru pamats. Sešās PSRS tautu spartakiādēs no 1963. līdz 1983.gadam tika saņemtas zelta medaļas. Astoņpadsmit reizes pēc kārtas iegūta pirmā vieta Eiropas kausa izcīņā, kurā piedalījās čempionu komandas. Pietiktu ar divpadsmit reizēm, lai TTT sieviešu basketbola meistarkomandu (Rīga, “Daugava”) ierakstītu Ginesa rekordu grāmatā. Tātad komanda ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā!

Bija arī meistarkomandas spēlētāju individuālie panākumi: Uljana Semjonova un Tamāra Dauniene kļuva par olimpiskajām čempionēm, Skaidrīte Smildziņa (Budovska), Silvija Krodere, Marina Feodorova un citas bija pasaules un Eiropas čempiones.

Raimonds Karnītis gan neuzskata, ka meistarkomandas panākumi būtu viņa nopelns.

— Man bija lieliski palīgi, it īpaši otrā trenere Dzidra Karamiševa, kas savulaik spēlēja PSRS izlasē, pildīja komandas kapteines pienākumus. Pēc manām domām, sportā augstākos amatos jāizvirza sievietes. Kā gudra un pašaizliedzīga trenere Dzidra prata atrisināt dažādas sadzīves un psiholoģiskas problēmas, kas nereti rodas sieviešu komandā.

Nedaudz piebildei. Tikos ar Dzidru Karamiševu pirms daudziem gadiem, kad viņa bija TTT meistarkomandas trenere. Tad Dzidra teica: “Mūsu komandai vajadzīgs vīra spēks — tāds mums ir Raimonds Karnītis, sieviešu problēmas atrisināsim pašas.” — E.G. )

Kā teica Raimonds Karnītis, taisnība katram var būt sava, bet patiesība ir tikai viena. Ja nenonāksim pie vienota kopsaucēja, ja nebūs kopīgas atziņas par patiesību, nebūs arī saliedētas komandas.

Vēlāk par treneriem strādāja Juris Garkalns un Andris Purkalns. Tāpat daudz palīdzējusi komandas administratore Ira Strazdiņa un ārste Solveiga Brīvkalne.

TTT meistarkomandu vienmēr atbalstījis Tramvaju un trolejbusu pārvaldes ilggadīgais priekšnieks Aleksandrs Zālītis, kas gādāja par labiem treniņu apstākļiem un atbilstošu sporta bāzi. Raimonds Karnītis ar labu vārdu piemin bijušo LPSR Ministru padomes Plāna komitejas priekšsēdētāju Miervaldi Ramānu, kurš bija arī basketbola federācijas goda prezidents. Tiklīdz komandai radās kādi lielāki organizatoriski vai cita veida sarežģījumi, viņš palīdzējis tos nokārtot vai nu tepat Latvijā, vai Maskavā.

Līdztekus TTT sieviešu basketbola meistarkomandas panākumiem Raimonds Karnītis piedzīvoja arī sabiedrisko atzīšanu — viņam tika piešķirti dažādi goda nosaukumu un apbalvojumi. Par nopelniem bagātā trenera nosaukumu viņam pienācās personālā pensija. Nu jau tas pieder pagātnei. Tagad Raimonds Karnītis ir tāds pats pensionārs kā daudzi citi, saņem četrdesmit četrus latus mēnesī.

— Savulaik nopirku “Volgu”, bet to esmu pārdevis, jo ekspluatācijas izdevumi man par lieliem. Arī benzīns dārgs. Pēc diviem infarktiem ar sirdi un asinspiedienu nav visai labi. Bez zālēm no mājas ārā neeju. Ārsti man gribēja piešķirt otro invaliditātes grupu, es lūdzu trešo, jo tad varētu kaut kur strādāt. Reizēm jūtos gluži ciešami, lai gan tas var būt mānīgi. Tā man gadījās Jaunķemeru sanatorijā. Cītīgi darbojos ar trenažieri un šķita, ka spēka pietiek, taču ārsts, kas kontrolēja man sirdsdarbību, pēkšņi apturēja.

Ne trenera, ne sportista mūžs nav viegls. Lielais sports prasa milzīgu fizisko un garīgo spēku piepūli, rada psiholoģisko spriedzi. Katras sacensības izraisa spēcīgu pārdzīvojumu. Sekas dažkārt parādās pēc daudziem gadiem. Raizes sāk sagādāt sirds, asinsvadu, pēdu, gūžu un citas kaites. Tas sakāms ne tikai par basketbolistiem, bet arī citiem lielā sporta pārstāvjiem. Ne jau katrs no viņiem saņem pienācīgu aprūpi un atbalstu. Labi, ka vismaz Uljanai Semjonovai piešķirta pensija simt latu apmērā, taču no tās atvelk nodokli.

Raimonds Karnītis saka: “Ne jau vienmēr saulīte spīdējusi.” Taču bijis arī daudz saulainu brīžu — gan tad, kad TTT meistarkomanda izcīnījusi uzvaru pēc uzvaras, gan tad, kad treneris pats guvis sabiedrisko atzīšanu kā tagad, kad saņemts Triju Zvaigžņu ordenis. Turklāt redzēta pasaule — no Ķīnas un Korejas līdz Izraēlai, Grieķijai, Amerikai, Kanādai un Kubai, nemaz jau nerunājot par Eiropas valstīm. Parīzē vien Raimonds Karnītis bijis divdesmit piecas reizes. To, kas skatīts paša acīm, nevar aizstāt nedz lasītais, nedz dzirdētais. Tagad ir daudz ko atcerēties, it īpaši tiekoties ar bijušajām meistarkomandas spēlētājām. Arī atmiņas vieš gaišumu ikdienā.

Dr.ped. Elza Gžibovska,

“LV” nozares korespondente

Foto no Raimonda Karnīša

ģimenes arhīva