Latvija savā ceļā uz Eiropu

No Finansu ministrijas analīzes

par Latvijas gatavību Eiropas saimei

Baltijas valstis ceļā uz ES: makroekonomiskais aspekts

Prof., Dr.hab. Inna Šteinbuka,

Tautsaimniecības analīzes un fiskālās politikas

departamenta direktore, Finansu ministrija

Turpinājums. Sākums “LV” 21.11.1997. nr.304/305.

Kopš neatkarības atgūšanas Latvija sasniedza vislabākos rezultātus inflācijas apkarošanas jomā. Inflācijas līmenis strauji samazinājās un tuvojās viena cipara līmenim. 1996.gadā inflācija bija 17,6% (gads pret gadu) un 1997.g. augustā — 8,6%. Neskatoties uz augstākminētiem sasniegumiem, inflācijas līmenis joprojām ir augstāks nekā ES dalībvalstīs, it sevišķi — valstīs ar vislielāko cenu stabilitāti. Tālāko inflācijas samazināšanos lielā mērā apgrūtina tādi faktori kā izmaksu faktors (piemēram, enerģijas cenu pielāgošana tam, lai nosegtu visas izmaksas un nodrošinātu adekvātu peļņas procentu enerģijas kompāniju tālākai attīstībai, vai algu pieauguma spiediens uz cenām).

2. tabula. Baltijas valstis: eksports, imports un tekošais konts

Eksports (FOB), Imports (CIF), Tekošais konts,

mljrd. USD mljrd. USD % no IKP

1994 1995 1996 1994 1995 1996 1994 1995 1996

Latvija 1,0 1,4 1,5 1,3 1,9 2,4 5,5 –0,4 –8,3

Lietuva 2,0 2,7 9,3 2,3 3,6 4,4 –2,2 –10,3 –8,7

Igaunija 1,3 1,9 2,0 1,7 2,5 2,8 –6,7 –4,6 –4,5

Avots: Deutsche Morgan Grenfell, Focus Eastern Europe , 1997; Valsts statistikas komiteja

Viens no inflācijas cēloņiem bija un būs pielāgošanās pasaules cenu līmenim. Pēc Starptautiskā valūtas fonda novērtējuma Latvijas cenu līmenis varētu būt ap 60% no ASV cenu līmeņa. Vislielākās cenu atšķirības ir vērojamas tajos sektoros, kuri nav pakļauti starptautiskajai tirdzniecībai (nontradable sector), piemēram, transporta sektorā, komunālo pakalpojumu sfērā u.tml.

Inflācijas ierobežošana līdz līmenim, kas apmierinās Māstrihtas līguma prasības, t.i., apmēram līdz 2,5% līmenim, prasīs papildu laiku un pūliņus. Ātra šī mērķa sasniegšana, koncentrējoties vienīgi uz deflācijas politikas pasākumiem, ievērojami ierobežos ekonomisko izaugsmi un negatīvi ietekmēs nodarbinātības līmeni.

Pievēršoties valūtas kursa stabilitātei, jāatzīmē, ka tā ir sasniegta visās Baltijas valstīs. Kopš 1992.gada vidus Igaunijas valūta tika piesaistīta vācu markai valūtas pārvaldes sistēmas ietvaros. Pēc nacionālās valūtas ieviešanas Latvijā 1993.gadā Latvijas Banka neatkāpās no stingras monetārās politikas principiem. 1993.gadā lata kurss bija peldošs un tā vērtība pieauga pat nominālajā izteiksmē, kopš lats bija piesaistīts SDR valūtu grozam 1994.gada februārī, monetārā politika, ieskaitot procentu likmju politiku, bija virzīta uz šī fiksētā valūtas kursa saglabāšanu.

Saskaņā ar Latvijas Starptautiskajam valūtas fondam iesniegto ekonomiskās politikas memorandu fiksētā valūtas kursa saglabāšana pie pašreizējā kursa arī nākamajos gados būs centrālais monetārās politikas mērķis.

Fiskālā deficīta un valsts parāda rādītāji ir apmierinoši zemi visās Baltijas valstīs.

Problēmas, ar kurām Latvija sastapās fiskālajā jomā, ir attiecināmas uz 1995.gadu, kad Latvija pārdzīvoja banku krīzi. Tajā pat laikā jāatzīmē, ka maksimālais līmenis, līdz kuram pieauga fiskālais deficīts, nepārsniedza 3,5% no IKP. Šādu īslaicīgu fiskālā deficīta kritērija pārsniegšanu pieļauj pat Māstrihtas līgums. 1996.gadā fiskālais deficīta līmenis bija pat zemāks nekā bija paredzēts valdības vienošanā ar SVF un nokritās līdz 1,9% līmenim no IKP. Atbilstoši likumam “Par valsts budžetu 1997.gadam” pamatbudžeta ieņēmumiem jābūt sabalansētiem ar izdevumiem, un dati par valsts budžeta izpildi 1997.gada pirmajos septiņos mēnešos liecina par to, ka šis mērķis ir sasniedzams. Kā bāzes attīstības scenārijs, tā arī paātrināto strukturālo reformu scenārijs paredz, ka fiskālais deficīts tiks noturēts Māstrihtas līgumā noteiktajās robežās, kas samazina arī valsts parāda pieauguma iespējas.

1996.gadā Latvijas valsts parāds bija 15% līmenī no IKP (iekšējais parāds — 7% un ārējais — 8%). Salīdzinājumā ar vairākām ES dalībvalstīm tik zems valsts parāda līmenis ir vērtējams visai pozitīvi. Ir paredzams, ka fiskālās disciplīnas saglabāšana nākamajos gados nodrošinās valsts parāda samazinājumu attiecībā pret IKP.

Valsts iekšējā aizņēmuma vidējās svērtās diskontlikmes samazinājās no 30% 1996.gada sākumā līdz 10% 1996.gada beigās. Šo samazinājumu sekmēja pozitīvie sasniegumi fiskālajā sfērā, inflācijas samazināšanās, kā arī tas, ka komercbankās samazinājās kredītu procentlikmes.

Šie sasniegumi veicināja viena gada valsts iekšējā aizņēmuma vērtspapīru ieviešanu (1996.gada aprīlī) un divu gadu parādzīmju ieviešanu (1997.gada aprīlī).

1997.gada augustā valsts iekšējā aizņēmuma vērtspapīru diskonta likmes ir samazinājušās līdz šādam līmenim:

28 dienas — 3,79% (28.08.1997)

91 diena — 4,00% (28.08.1997)

182 dienas — 4,37% (21.08.1997)

364 dienas — 5,84% (14.08.1997)

2 gadi — 9,52% (14.08.1997)

Augstākminētie dati ļauj domāt, ka Latvijai nebūs problēmu izpildīt attiecīgo Māstrihtas kritēriju vidējā termiņā.

Protams, konverģences kritēriji neatspoguļo visus valsts attīstības aspektus, bez tam tie ir pārāk strikti, lai tos izmantotu kā obligātu prasību, iestājoties ES. Bet tas nenozīmē, ka konverģences kritēriji nav svarīgi. Faktiski to sasniegšanu var noteikt par vidēja un ilgtermiņa ekonomiskās stabilizācijas politikas mērķiem.

3. Ārējā tirdzniecība

Baltijas valstīs ārējai tirdzniecībai pieder liels īpatsvars IKP struktūrā, kas padara to par ekonomiskās izaugsmes un transformācijas dzinēju. Pēc neatkarības atgūšanas galvenās Baltijas valstu priekšrocības ir saistītas ar ģeogrāfisko izvietojumu, darbaspēka augsto kvalifikāciju un zemām algām.

Būdamas PSRS sastāvā, Baltijas republikas bija pilnīgi slēgtas ārējam tirgum. Valūta nebija konvertējama, un iekšzemes cenas nebija piemērotas ārējā tirgus nosacījumiem, tāpēc visi ārējās tirdzniecības darījumi bija atkarīgi no Savienības institūcijām. Politisku motīvu dēļ ārējā tirdzniecība padomju varas laikos gandrīz neeksistēja: vēl 1991.gadā Baltijas valstu eksports uz valstīm ārpus bijušās PSRS bija tikai pāris procenti no kopējā eksporta apjoma. Bieži vien preču apmaiņa starp padomju republikām tika mākslīgi stimulēta, un patiesībā tai nebija ekonomiska pamata, kas noveda pie ekonomikas struktūras deformācijas šajās valstīs.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma Baltijas valstis pārorientēja savu eksportu plūsmu Eiropas virzienā. Šī pārorientēšanās uz rietumu tirgu bija sekmīga tāpēc, ka tika veikta tirdzniecības un cenu reforma, ātri noritēja stabilizācija, un nacionālo valūtu kursi bija izdevīgi eksportam uz rietumiem (valūtas sākotnēji tika novērtētas par zemu attiecībā pret attīstīto valstu valūtām).

Dažu gadu laikā Eiropas Savienība kļuva par lielāko Baltijas valstu tirdzniecības partneri, kas bija iespējams, pateicoties ārējās tirdzniecības liberalizācijai un progresam ekonomiskajā un politiskajā diplomātijā ar ES.

Sākotnēji Baltijas valstis iesaistījās starpnozaru tirdzniecībā (inter–industry trade). Baltijas valstis veica izejvielu un materiālu (kokmateriālu, kā arī no Krievijas un Ukrainas ievestās degvielas un metālu) apmaiņu pret iekārtām un patēriņa precēm. 1995.gadā Latvijas eksportā uz ES valstīm turpināja dominēt kokmateriāli, bet Lietuva eksportēja pārtikas produktus un izejvielas. Baltijas valstu ārējā tirdzniecībā pakāpeniski pieauga iekšnozaru (intra–industry) tirdzniecības īpatsvars, piemēram, no ES izejmateriāliem ražotu tekstilizstrādājumu eksports. Tagad Baltijas valstis atsāk eksportēt pārtikas produktus par to, ka cenu pielāgošanās process vēl turpinās visās trijās valstīs.

Var secināt, ka reģionālās tirdzniecības līgumi ar ES veicināja iekšnozaru tirdzniecības attīstību tekstilizstrādājumu un iekārtu preču grupās, kā arī sekmēja Baltijas valstu vispārējo transformāciju, jo līgumi prasīja likumdošanas harmonizāciju atbilstoši Rietumu standartiem.

Visās Baltijas valstīs tika īstenota liberāla tirdzniecības politika, Igaunijai sasniedzot visaugstāko tirdzniecības liberalizācijas pakāpi muitas tarifu atcelšanas rezultātā. Latvijā un Lietuvā lauksaimniecība tiek atbalstīta un aizsargāta no ārvalstu konkurences, un iespējams, ka tieši tas bremzēja lauksaimniecības un pārtikas sektora pārstrukturēšanu.

Rūpniecības sektora aizsardzības līmeņa samazināšanos veicināja Brīvās tirdzniecības līgumi starp Baltijas valstīm, ES un Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas valstīm.

Lielākā daļa Baltijas valstu pārtikas produktu eksporta tiek novirzīta uz NVS valstīm, jo iekļūt ES tirgū ir ļoti grūti stingro sertifikācijas prasību dēļ. Ir grūti pateikt, kura no Baltijas valstīm ir izvēlējusies pareizāko pieeju — Latvija un Lietuva, pakāpeniski liberalizējot ārējo tirdzniecību, vai Igaunija, izvēloties momentānu liberalizāciju. Igaunijas lauksaimniecības sektoram būs jāpārcieš lielas grūtības pēc pievienošanās ES tirgum ar izteiktu protekcionisma politiku lauksaimniecības sektorā, pat ņemot vērā pakāpenisku ES Kopējās lauksaimniecības politikas reformu. Kaut arī liberālā pieeja ārējai tirdzniecībai rada labu imidžu valstij, tomēr tas rada grūtības pārrunās ar tirgus partneriem, jo valstij nav ko piedāvāt apmaiņā pret tās pieprasītiem tirdzniecības atvieglojumiem.

4. Maksājumu bilance

Pēdējos gados visās trijās Baltijas valstīs ir vērojama maksājumu bilances tekošā konta saldo pasliktināšanās. Igaunijā 1996.gadā tekošā konta deficīts bija 9,8% no IKP, 1997.gadā maijā sasniedzot 14% no IKP. Latvijā tekošā konta deficīts 1996.gadā bija 8,3% no IKP. Pārejas perioda valstīm ir raksturīgs pieaugošs preču ārējās tirdzniecības deficīts, kas galvenokārt ir saistīts ar pārstrukturēšanās problēmām un pielāgošanos jauniem tirgus apstākļiem.

Tā kā deficīts atspoguļo privātā sektora darbību, nevis pārmērīgu valsts sektora patēriņu, un tiek finansēts ar tiešām ārvalstu investīcijām un cita veida ilgtermiņa kapitāla ieplūdi, tas valstij nesagādā īpašas grūtības.

Pakalpojumu eksports ir pieaudzis, it īpaši Latvijā un Igaunijā, kas atspoguļo šo valstu kā tranzīta centru lomu. Pakalpojumu eksportam ir labs attīstības potenciāls arī nākotnē.

Latvijā lielu preču tirdzniecības deficīta daļu sedz ienākumi no tranzīta pakalpojumiem. Ventspils ostā vien apkalpoto kravu apjoms pārsniedza visu to kravu apjomu, kas iet caur Igaunijas un Lietuvas ostām kopā.

Tādā veidā ieņēmumi no pakalpojumiem un ārvalstu kapitāla pieplūde palīdzēja saglabāt Baltijas valstu valūtas kursu stabilitāti, kas bija viens no galvenajiem ekonomikas stabilizācijas politikas pamatelementiem.

Igaunijā (1992.g.) un vēlāk arī Lietuvā (1994.g.) stabilizācija tika balstīta uz nominālā valūtas kursa fiksēšanu valūtas pārvaldes (currency board) sistēmas ietvaros. Turpretim Latvijā stabilizācija sākotnēji tika sasniegta, piemērojot striktu monetāro politiku, kuru raksturoja kredītu ekspansijas un vēlāk — naudas bāzes pieauguma ierobežošana, bet kopš 1994.gada valūta tika (neoficiāli) piesaistīta SDR valūtu grozam.

Valūtas stabilizācijas panākumus visās trijās Baltijas valstīs nodrošināja stingra fiskālā politika, kas veicināja iedzīvotāju uzticību nacionālo valūtu stabilitātei. Pēdējie pētījumi skaidri parādīja, ka inflācijas apkarošanai Baltijas valstīs ne tik liela loma bija izvēlētiem politikas instrumentiem (fiksēti vai elastīgi valūtas kursi), bet politikas saturam.

Pieaugošā ārējās tirdzniecības nesabalansētība izraisīja bažas par konkurētspēju. Sākās nopietnas debates par iespējamu reālā valūtas kursa pārvērtēšanu pie fiksēta valūtas kursa un inflācijas, augstākas nekā galvenajās tirdzniecības partnervalstīs. Šajā sakarā jāatzīmē, ka, neskatoties uz cenu kāpumu, kas veicināja nacionālo valūtu reālā kursa pieaugumu, Baltijas valstis joprojām ir konkurētspējīgas, par ko liecina zems darba algas līmenis un ārvalstu valūtas rezervju pieaugums.

5. Baltijas valstu tālākā attīstība un integrācija

Makroekonomiskās konverģences (ekonomisko rādītāju tuvināšanās) kontekstā Eiropas Savienība ņems vērā ne tik daudz kvantitatīvos rādītājus, cik kvalitatīvos uzlabojumus, tādus kā valsts spēju koriģēt plānveida saimniekošanas sistēmas radīto ekonomikas struktūru deformāciju, balstoties uz tirgus ekonomikas principiem un ES prasībām atbilstošiem instrumentiem. Vislielākā uzmanība tiek pievērsta makroekonomiskās konverģences perspektīvām. Augstāks investīciju, t.sk. ārvalstu tiešo investīciju, līmenis nodrošinās straujāku ekonomisko izaugsmi nākamajos gados.

Pēdējās Latvijas ekonomiskās attīstības prognozes atbilstoši paātrināto strukturālo reformu scenārijam norāda uz pozitīvām nākotnes izredzēm — relatīvi augstu ekonomisko izaugsmi, pakāpenisku inflācijas līmeņa samazināšanos un tālāku situācijas uzlabošanos fiskālajā sfērā.

Baltijas valstu eksporta un ražošanas apjomu pieaugumu, citu faktoru starpā, pozitīvi ietekmēs:

• iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā (Latvijas iestāšanās PTO ir ieplānota 1997.gada rudenī). Pievienošanās PTO atvieglos ārējo tirdzniecību un radīs stabilāku vidi ārvalstu investīcijām;

• tālāka integrācija Baltijas valstu starpā.

Protams, jāatzīmē, ka Baltijas valstu ekonomiku lielums, kā arī zems ienākumu līmenis samazina tirdzniecības statisko un dinamisko ieguvumu potenciālu. Galvenais arguments par labu Baltijas valstu savstarpējai integrācijai ir Eiropas līgumu divpusējais raksturs. Samazinot tirdzniecības barjeras savā starpā, Baltijas valstīm ir izredzes samazināt Baltijas valstu kompāniju potenciālo diskrimināciju salīdzinājumā ar ES kompānijām (Baltijas valstu savstarpējās tirdzniecības novirzīšanās efekts par labu ES).

Liela nozīme bija brīvās tirdzniecības režīma paplašināšanai arī attiecībā uz lauksaimniecības preču tirdzniecību starp Baltijas valstīm. Aptverot ar Brīvās tirdzniecības līgumu arī pakalpojumu sektoru un citus uzņēmējdarbības jautājumus, samazināsies potenciālā Baltijas firmu diskriminācija salīdzinājumā ar ES kompānijām. Protams, atsevišķas problēmas varētu atrisināties līdz ar pievienošanos PTO.

Baltijas valstu integrāciju pozitīvi ietekmēs:

• Baltijas brīvās tirdzniecības zonas izveidošana 1997.gada 1.janvārī. Brīvā Baltijas tirgus radīšana stimulēs visa reģiona ekonomisko attīstību. Baltijas valstis atzina savstarpējās sadarbības nepieciešamību jau 1994.gadā, parakstot trīspusējo līgumu par brīvo tirdzniecību ar rūpniecības izstrādājumiem. Sakarā ar lauksaimnieciskās politikas atšķirībām lauksaimniecības preču tirgus liberalizācija bija aizkavējusies.

• Muitas procedūru saskaņošana Baltijas valstu starpā PHARE programmas ietvaros, kas uzlabo uzņēmējdarbības klimatu reģionā. Tiek veikts darbs arī pie vienotas tranzīta sistēmas izveides visās Baltijas valstīs.

• Kopīga vērtspapīru tirgus izveidošana Baltijas valstīs, kas radīs plašākas iespējas ārvalstu investoriem. 1997.gada sākumā tika parakstīts sadarbības līgums starp Latvijas un Igaunijas depozitārijiem, un līdz gada beigām tāda vienošanās tiks parakstīta arī ar Lietuvas depozitāriju.

Secinājumi

Pirmkārt, neskatoties uz krasu Baltijas valstu atpalicību no ES valstīm pēc IKP rādītāja uz vienu iedzīvotāju, citās jomās Baltijas valstis ir sasniegušas ļoti augstu makroekonomisko rādītāju konverģences (tuvināšanās) līmeni. Vidējā termiņa ekonomiskās stratēģijas izvēle konverģences paātrināšanai ir valdības rokās un nav tieši saistīta ar integrāciju Eiropas Savienībā. Tomēr, veidojot ekonomisko stratēģiju, jāvērš uzmanība uz šādiem jautājumiem:

• Kā paātrināt ekonomikas izaugsmi?

• Kā piesaistīt investīcijas, veicināt privatizāciju un attīstīt pārstrukturēšanu — galvenos ekonomiskās izaugsmes dzinējspēkus?

Otrkārt, jāpabeidz tirdzniecības liberalizācija, lai izpildītu ES prasības. Tajā pašā laikā valdībām jāpievērš uzmanība Baltijas valstu konkurētspējai, kura jāatbalsta ar piemērotu valsts politiku.

Treškārt, Baltijas valstis jau tagad lielā mērā izpilda Māstrihtas līguma izvirzītās prasības dalībai Ekonomiskajā un Monetārajā savienībā. Protams, Māstrihtas kritēriju izpilde nav obligāts priekšnosacījums, lai iestātos ES, bet tai būs liela nozīme tālākajā nākotnē.

Šobrīd šie kritēriji var veiksmīgi kalpot kā vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķi, veidojot stabilu ekonomisko politiku.

Ceturtkārt, turpmāka Baltijas valstu savstarpējā integrācija pozitīvi ietekmēs makroekonomiskās konverģences izredzes ar ES.

Bibliogrāfija

Backe, Peter (1997) Interlinkages Between European Monetary Union and a Future EU Enlargement to Central and Eastern Europe. Rewiev of Economies in Transition, Bank of Finland, Helsinki, no. 2/1997, pp. 27 — 45.

Grzegorz W. Kolodko: Euro — 2006. Poland on the Path to European Monetary Union (1997) Institute of Finance. Working papers no. 53, 1997, Warsaw.

Pautola, Nina (1996) The Baltic States and the European Union — on the Road to Membership. Rewiev of Economies in Transition, Bank of Finland, Helsinki, no. 4/1996, pp. 21 — 40.

Sorsa, Piritta (1997) The Global and regional Outlook in the Baltics. Regionalism and the Global Economy. The Case of Central and Eastern Europe. FONDAD, The Hague, the Netherlands, pp. 142 — 199.

Finansu pakalpojumi: likumdoķanas harmonizåcija

Aleksandra Cīrule, Daiga Lagzdiņa,

Dace Berkolde, LR Finansu ministrija,

Tautsaimniecības analīzes un fiskālās politikas departaments, Ekonomiskās integrācijas nodaļa

Kopš 1995. gada, kad stājās spēkā Brīvās tirdzniecības līgums starp Latviju un ES, kā arī parakstīts Eiropas līgums, liels darbs tika paveikts finansu sistēmas sakārtošanā, galveno uzmanību pievēršot likumdošanas harmonizācijai atbilstoši ES prasībām, pastiprinot finansu institūciju uzraudzību, kā arī turpinot finansu sistēmas liberalizāciju.

Likumdošanas sakārtošanā vienlīdz liela nozīme bija esošo likumu tuvināšanai ES prasībām, kā arī jaunu tiesību aktu izstrādei tajos gadījumos, kad attiecīgie jautājumi netika regulēti Latvijas likumdošanā vai arī bija nepieciešamas kardinālas izmaiņas esošajā sistēmā.

Lai pastiprinātu kontroli par tiesību aktu projekta atbilstību Eiropas līguma prasībām, tika ieviests t.s. dubultās kontroles mehānisms, kad normatīvā akta projekta atbilstību ES prasībām atbilstoši speciālai formai izvērtē gan projekta autori, gan Eiropas integrācijas birojs.

Šajā biļetena sadaļā tiks apskatītas pēdējās norises finansu likumdošanas harmonizācijas sfērā, kā arī situācijas attīstība atsevišķos finansu sektoros — banku sistēmā, vērtspapīru tirgū, apdrošināšanas sektorā u.c.

1. Muita

1.1. Administrācijas uzlabošana

1991. gadā Latvija izvēlējās ekonomiskās atvērtības politiku, kā rezultātā strauji palielinājās ārējās tirdzniecības apgrozījums un tranzīta apjomi. Līdz ar to ir sevišķi svarīgi sakārtot muitas darbību.

Lai to nodrošinātu, 1997. gadā Latvijas valdība ar ES PHARE tehnisko palīdzību uzsāka muitas modernizācijas programmu, kas sevī ietver 20 dažādus projektus.

Šo 20 projektu ietvaros jau ir sagatavots stratēģiskais nodokļu un muitas administrācijas kompjuterizācijas plāns ( Master Plan for the Computerisation of the Tax and Customs Administration ).

Cits ļoti svarīgs projekts ir speciālās aparatūras piegāde muitas kontroles punktiem. Šī projekta rezultātā tiks nostiprināta muitas kontrole uz Austrumu robežas, kam ir īpaša nozīme Latvijas virzībā uz Eiropas Savienību.

Latvija saņēma PHARE finansiālu palīdzību arī projekta “Baltijas valstu muitas procedūru uzlabošana” ietvaros. Baltijas valstu starpā ir panākta arī vienošanās par apvienoto muitas kontroles punktu izveidi uz Latvijas–Lietuvas un Latvijas–Igaunijas robežas.

Lai uzlabotu muitas darbību, 1996. gada jūnijā saskaņā ar Latvijas valdības kontraktu ar “Crown Agents” tika uzsākta mobilās kontrabandas apkarošanas vienības izveide. Reālu darbību tā uzsāka 1996. gada septembrī. Šīs vienības sastāvā ir iekļauti ne tikai darbinieki no Latvijas, bet arī Anglijas un Zviedrijas speciālisti. Šīs vienības izveidi var uzskatīt par vienu no nozīmīgākajiem soļiem ceļā uz pilnīgu muitas kontroli. Mobilā kontrabandas apkarošanas vienība ir pirmā kontroles organizācija, kas lieto tirdzniecības informācijas vadības sistēmu. Līdz ar to tiek pastiprināta muitas kontrole un mazinātas kontrabandas iespējas.

1.2. Likumdošanas harmonizācija

Latvijā ES kombinētā nomenklatūra, kuras pārņemšanu ES norādīja kā vienu no primārajiem muitas likumdošanas sakārtošanas pasākumiem, ir spēkā no 1992. gada un tās 1996. gada versija — no 1997. gada 1. janvāra.

Muitas likumdošanas sakārtošana būtībā ir viens no galveniem nosacījumiem muitas darba uzlabošanai un efektivizēšanai, pielāgojot to tirdzniecības vajadzībām. Tāpēc valstī bija nepieciešams pieņemt stabilu un mūsdienīgu, tirgus ekonomikai atbilstošu muitas likumdošanu, kas atļautu pārvērst muitu no nodokļu policijas par biznesa partneri un servisa organizāciju, kuras galvenais mērķis būtu uzņēmējdarbības, t. sk. tranzītbiznesa sekmēšana.

Jaunais Muitas likums tika pieņemts 1997. gada jūnijā. Tas ir svarīgs priekšnoteikums Latvijas uzņemšanai WTO, kā arī tālākai integrācijai Eiropas Savienībā.

Muitas likuma izstrādāšanā izmantoti Eiropas Savienības muitas likumdošanas akti, Starptautiskā konvencija par muitas procedūru vienkāršošanu un harmonizēšanu (Kioto konvencija), kā arī Pasaules tirdzniecības organizācijas (WTO) līgumi.

Līdz šim vislielākās problēmas Latvijas attiecībās ar Pasaules tirdzniecības organizāciju un ES radīja muitas vērtības noteikšanas metodes. It sevišķi tas attiecas uz lauksaimniecības precēm, kuru muitas vērtības noteikšanai tika izmantotas t.s. robežcenas, kuras tika aprēķinātas kā vidējais lielums starp ES cenām un vietējām vairumtirdzniecības cenām identiskām vai līdzīgām precēm. Pieņemot jauno Muitas likumu, muitas vērtības noteikšanas metodes tika iestrādātas atbilstoši WTO un ES prasībām. Muitas likumā muitas procedūru skaits ir palielināts atbilstoši tirgus ekonomikas un ES muitas normatīva aktu prasībām.

Atbilstoši Eiropas Savienības Muitas kodeksa normām paredzēta galvojuma par pirmsmuitošanas darbību un muitas procedūru izpildi piemērošanas, kā arī muitas parāda piemērošanas kārtība. Atbilstoši jaunajam Muitas likumam importētājs vai tā pārstāvis varēs brīvi izvēlēties galvojuma veidu — iemaksājot drošības naudu, iesniedzot apdrošināšanas polisi vai bankas garantiju vai citus garantiju dokumentus, paredzētus Latvijas noslēgtajos starptautiskajos līgumos vai konvencijās, vai izvēloties muitas konvoju u.c.

Protams, jāatzīmē, ka jaunais likums nevarēs pilnībā darboties, kamēr nebūs pieņemta visa pakārtoto Ministru kabineta noteikumu pakete. To starpā jāmin MK noteikumi “Par muitas vērtības noteikšanu”, “Par muitas kontroles zonām”, “Par beznodokļu tirdzniecības veikaliem”, “Par muitas brokeriem”, “Par preču ievešanu pārstrādei”, “Par galvojumu sniegšanu” u.c. Visus šos noteikumus ir plānots pieņemt tuvāko mēnešu laikā.

Runājot par muitas likumdošanu, jāatzīmē arī to, ka no 1997. gada 1. janvāra tika mainīti preču izcelsmes noteikumi, kuriem piekrita Eiropas Savienība, Baltijas valstis (t. sk. arī Latvija), Eiropas brīvās tirdzniecības asociācija, Centrāleiropas brīvās tirdzniecības asociācijas valstis, Rumānija un Bulgārija. Tādā veidā, šīm valstīm sadarbojoties, rūpniecības preces brīvi ceļos bez aplikšanas ar muitas nodokļiem pa jaunizveidoto tirdzniecības telpu. Latvija iekļāvās vienotajā Eiropas izcelsmes noteikumu kumulācijas sistēmā ar 1997. gada 1. jūniju.

1.3. Muitas tarifi

Pašreizējais likums “Par muitas nodokli (tarifiem)” tika vairākkārt grozīts kopš 1994. gada beigām, kā rezultātā tika samazināti tarifi atsevišķām precēm un preču grupām. Tādējādi var apgalvot, ka Latvija turpina iet tirdzniecības liberalizācijas ceļu. Tarifu likmes tika samazinātas atsevišķiem pārtikas produktiem, kuriem sākotnēji bija noteikti nepamatoti augsti tarifi, kā arī atsevišķām rūpniecības precēm, kuras netiek ražotas Latvijā, vai tiek ražotas nepietiekamos apjomos. Rezultātā vidējais muitas vērtības svērtais importa tarifs samazinājās līdz 1,4% līmenim (1996. gada dati).

Turpinājums — seko