PROBLĒMAS

Par robu robiem Latvijas tautas mūžā

Prof., Dr. oec. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais speciālists, — “Latvijas Vēstnesim”

Iedzīvotāju sastāvu pēc vecuma raksturo cilvēku skaits un īpatsvars katrā vecumā (dzīves gadā) vai vecuma grupā (pa piecgadu, desmitgadu vai citām galvenajām vecumgrupām). Bez iedzīvotāju dzimuma, vecuma un etniskās pazīmes ir arī citi sastāva rādītāji. Tomēr iedzīvotāju vecums pats par sevi (neatkarīgi no pārējiem sastāva rādītājiem) ir pietiekami svarīgs, lai tam veltītu īpašu uzmanību.

Ražošanas un iedzīvotāju demogrāfiskajos procesos piedalās dažāda, parasti noteikta vecuma cilvēki. Neatkarīgi no dzimuma visu iedzīvotāju darbspējas vecums sākas no 15 gadu vecuma. Mūsu likumdošanā tas beidzas sievietēm 54 gadu vecumā (tagad jau kādu gadu vēlāk), vīriešiem — 59 gadu vecumā. Zināmā vecumā sievietes (no 15 līdz 49 gadiem) ir spējīgas piedalīties iedzīvotāju atražošanas procesā. Vīriešiem šajā ziņā vecums nav tik reglamentēts (skat.1.tabulu — 13.lpp.).

Saražotās produkcijas patēriņā cilvēki piedalās no dzimšanas līdz nāvei, visos vecumos. Taču katrā vecuma grupā patēriņš būs citāds; atšķirīgs tas ir bērniem, pieaugušajiem un veciem cilvēkiem.

Vecums (kombinējumā ar citām pazīmēm) ir viens no noteicošajiem elementiem iedzīvotāju līdzdalībā ražošanā, demogrāfiskajos procesos un patēriņā. Tāpēc arī iedzīvotāju dzimumvecumsastāvs jāuzskata par šī sastāva galveno raksturotāju.

Iedzīvotāju vecumsastāvu ietekmē divu veidu faktori. Vieniem ir eksogēns raksturs. Tie ietekmē iedzīvotāju sastāvu tūlīt pēc to rašanās. Pie tiem pieder kari, citas militāra rakstura sadursmes, dabas vai tai līdzīgas katastrofas, ekonomiska rakstura satricinājumi un tamlīdzīgas (stihiskas) nelaimes.

Otri ir endogēna rakstura. Tie iedzīvotāju vecumsastāvu maina pakāpeniski, ar zināmu laika atstarpi. Tādas, piemēram, ir pārmaiņas dzimstības un mirstības līmenī, arī migrācijas ietekmē.

Eksogēnā rakstura faktori maina vecumsastāvu tieši, eksplozīvi, strauji, tie darbojas samērā īsu laiku, bet endogēna rakstura faktori uz iedzīvotāju sastāvu iedarbojas ilgākā laika periodā, pastarpināti, sākumā it kā nemanāmi. Toties endogēnie faktori ietekmē vecumsastāvu nozīmīgāk, dziļāk nekā eksogēnie. Pēdējie gan izrauj robu zināmās vecumgrupās, bet neizjauc vecuma iekšējās struktūras, neskar visas galvenās vecumgrupas. Turpretī tas, kas Latvijā notiek kopš 1990.gada, demogrāfiskās depresijas laikā (un vēl nav beidzies), parādīsies vecumsastāvā arī nākamajās paaudzēs. Vispirms dzimstības samazināšanās skar bērnudārzus, pēc tam – skolas, augstskolas, armiju un vēlāk ražošanu (un patēriņu).

Lai veiktu iedzīvotāju vecumsastāva pētījumus, parasti veido dažādus vecumsastāva tipus.

Viens no vadošajiem pasaules demogrāfiem francūzis A.Sovi ieteic franču klasisko shēmu. Tajā visus iedzīvotājus iedala trijās vecumgrupās: jaunie — no 0 līdz 19 gadiem; pieaugušie — no 20 līdz 59 gadiem; vecie — 60 gadu un vecāki.

Izmantojot šo iedalījumu, A.Sovi konstatē noteiktas likumsakarības, kādas vērojamas dažādās Eiropas valstīs. Pirmkārt, pieaugušo daļa (20 — 59 gadi) ir 54—55% no visiem iedzīvotājiem. Otrkārt, demogrāfiski vāji attīstītajās valstīs vecāko iedzīvotāju grupa veido 10% un jaunāko — 36%. Treškārt, demogrāfiski augstāk attīstītajās valstīs vecākā grupa veido 16 procentus, un vairāk, jaunāko — 30 procentus un mazāk.