PROBLĒMAS

Turpinājums

no 1.lpp.

Par robu robiem Latvijas tautas mūžā

Prof., Dr. oec. Bruno Mežgailis,

Latvijas Statistikas institūta vadošais speciālists, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas iedzīvotāju vecumsastāvs pēc A.Sovi klasifikācijas pēdējo 100 gadu laikā redzams 2.tabulā.

Dati par Latvijas iedzīvotāju vecumsastāvu rāda, ka tā no demogrāfiski vāji attīstītas pagājušā gadsimta beigās izveidojusies par demogrāfiski attīstītu. Demogrāfiski vāji attīstītajās valstīs bija raksturīgs arhaiskais (neierobežotais) dzimstības tips un samērā īss mūža ilgums. Savukārt attīstītajās valstīs ar moderno (ierobežoto) dzimstības tipu un samērā ilgo mūžu raksturīgs pietiekami liels un stabils vidējo vecumgrupu īpatsvars.

Taču, kā jebkurš progress vienā virzienā satur negatīvas iezīmes citos, tā arī demogrāfiski attīstītajās valstīs, pie kurām Latvija pieskaitāma jau no 30.gadiem, arvien mazāks kļūst bērnu un jauniešu īpatsvars, kamēr veco cilvēku īpatsvars nemitīgi pieaug.

Ar iedzīvotāju vecumsastāva tipoloģijas jautājumiem daudz nodarbojies poļu demogrāfs E.Rosets. Atšķirībā no citiem autoriem viņš lieto tikai vienu pazīmi vecumsastāva novērtēšanai, proti, pēc vecākās grupas (no 60 gadu vecuma un vecākie) īpatsvara. Pēc šīs pazīmes E.Rosets sadala visas valstis četrās grupās: demogrāfiskajā nozīmē jaunās, kurās vecākie iedzīvotāji veido mazāk nekā 8 procentus visu valsts iedzīvotāju sastāvā; uz novecošanās sliekšņa esošajās (8—10 procenti); novecojušās valstis (10—12 procenti) un demogrāfiski vecās valstis ar vecākās grupas īpatsvaru 12 procenti un vairāk.

Pēc E.Roseta klasifikācijas Latvija jau pagājušā gadsimta beigās atradās uz novecošanas sliekšņa. Sākot ar 30. gadiem, īpaši pēc Otrā pasaules kara, Latvija saskaņā ar šo tipoloģiju uzskatāma par demogrāfiski vecu valsti. Latvijā 1997.gadā gandrīz katrs piektais cilvēks ir 60 un vairāk gadu vecumā.

Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācija izstrādājusi klasifikāciju, kas atļauj valstis sadalīt pēc to vecuma tipiem, ņemot vērā valstī dzīvojošo 65 gadus veco un vecāko cilvēku īpatsvaru. Pēc šīs ANO klasifikācijas valstis demogrāfiski dalās trijās grupās: demogrāfiski jaunās, kurās vecākās grupas īpatsvars mazāks par 4 procentiem; pieaugušas (ar 4—7 procentiem vecākās grupas iedzīvotāju) un vecās, kurās veco iedzīvotāju īpatsvars pārsniedz 7 procentus.

Lai novērtētu Latvijas iedzīvotāju vecumsastāvu dažādās vecumgrupās, arī to īpatsvaru, kuriem ir 65 gadu un vairāk, iepazīsimies ar 3.tabulas datiem.

Arī pēc ANO tipoloģijas Latvija jau no 30.gadiem ieskaitāma demogrāfiski veco valstu grupā ar 65 gadus veco un vecāko cilvēku īpatsvaru krietni pāri 7 procentiem. 1997.gadā Latvijā šo veco cilvēku īpatsvars gan ir divkārt lielāks nekā šī ANO “noteiktā norma”.

Par to, ka Latvijā jau gandrīz 60 gadus veidojas demogrāfiski ļoti nelabvēlīgs iedzīvotāju vecumsastāvs, liecina visas tabulā raksturotās vecumgrupas.

No demogrāfiskās attīstības viedokļa vēl ļaunāka nekā vecākās grupas lielais īpatsvars un tās augšanas tendence visās pēdējās desmitgadēs ir jaunākās vecumgrupas īpatsvara konsekventa samazināšanās.

Zemais un vēl tālāk krītošais dzimstības līmenis Latvijā novedis pie tā, ka bērnu un jauniešu īpatsvars (līdz 14 gadiem) visu iedzīvotāju vidū no ceturtdaļas 1935.gadā sarucis līdz (gandrīz) piektdaļai 1979. un 1997.gadā. Tas ir krietni par maz, lai nodrošinātu pietiekamu iedzīvotāju skaitu nākotnē.

Par nelabvēlīgām tendencēm liecina arī abu nākamo vecumgrupu samēri, proti, 15—44 gadu vecumā esošie un 45—64 gadus vecie. Šo abu vidējo grupu gadu skaits nav vienāds: 30 un 20 gadi. Vēl atšķirīgāka ir šo grupu loma iedzīvotāju atražošanas procesos un piedalīšanās tautsaimniecībā.

No 15—45 gadus vecajiem un gandrīz tikai no viņiem ir atkarīga nākamās paaudzes atražošanās. Šo vecumu cilvēki ir tie, kas stājas laulībā un rada bērnus. Pārējās iedzīvotāju vecumgrupas šajos demogrāfiskajos procesos tikpat kā nepiedalās (ar retiem izņēmumiem). Šī vecumgrupa ir arī aktīvākā (citu grupu vidū) ar savu piedalīšanos ekonomikā, labākie darbspējas gadi.

Protams, strādā arī 45—64 gadus vecie, daļēji arī esot pensijā. Taču viņu aktivitāte un atdeve darbam ir zemāka nekā jaunākajai (darba) vecumgrupai.

Latvijā nelabvēlīgas tendences starp abām vidējām (15—44 un 45—64) grupām veidojas visā aplūkotā 60 gadu periodā. Jaunākās un vidējās grupas īpatsvars ir ar tendenci samazināties, īpaši 80.—90.gados, bet vecākās vidējās grupas īpatsvars paaugstinās. Tas liecina par to, ka arī tautas saimniecībā iesaistīto vecumgrupu cilvēki noveco. Tautas saimniecībai nāk klāt, stājas darba ierindā arvien mazāk jaunākā gadagājuma strādājošo, bet to, kas strādā 45—64 gadu vecumā, īpatsvars kļūst lielāks.

Darbspējīgo novecošanas procesu Latvijā vēl jo vairāk redzam, ja izvērtējam pašas ražīgākās, visvairāk tautsaimniecībā iesaistāmās vecumgrupas, sadalot tās divās vienādās (ar vienādu gadu skaitu — pa 20 gadiem) vecumgrupās (skat.4.tabulu).

Pēc dabas likumiem būtu jābūt tā, ka jaunākajā no šīm divām grupām īpatsvaram būtu jābūt stipri lielākam nekā vecākajā, jo vecākajā (no šīm divām grupām) ir augstāks mirstības līmenis. Tas labi redzams arī 1935.gada datos, kad pirmās (jaunākās) grupas īpatsvars par 18 procentu punktiem pārsniedza otro (vecāko) grupu.

Visos gados pēc Otrā pasaules kara īpatsvars starp abām vecumgrupām samazinājās. Visspilgtāk tas izpaudās 1979.gadā, kad abu šo vecumgrupu īpatsvars bija gandrīz līdzīgs. Arī 1997.gadā jaunākās vecumgrupas īpatsvars pārsniedza vecāko grupu, taču vairs tikai par 6,4 procentu punktiem, t.i., bija trīskārt mazāks nekā 1935.gadā.

20—39 un 40—50 gadus veco grupu proporciju izmaiņu tendence pēckara gados ir izteikta: pirmās grupas īpatsvaram ir samazināšanās, otrās palielināšanās tendence. Arī šie dati liecina par ekonomiski aktīvo iedzīvotāju novecošanos. Arvien mazāk ir cilvēku, kuri ienāk darbspējīgā vecumā, arvien mazāk cilvēku no jaunākās darbspējīgo vecumgrupas nonāk vecākajā, taču arvien vairāk cilvēku pāriet uz pašām vecākajām vecumgrupām.

Par to, kādas pārmaiņas Latvijā pēdējos sešdesmit gados notikušas iedzīvotāju vecumsastāvā, vislabāk liecina dati, kurā visi iedzīvotāji sadalīti pa piecgadu vecumgrupām. To rāda 5.tabula.

Tabulā raksturots katras piecgadu vecumgrupas īpatsvars procentos no visiem uzrādītā gada iedzīvotājiem. Ņemot vērā iedzīvotāju mirstību, būtu normāli, ja katra nākamā (vecākā) grupa būtu ar mazāku īpatsvaru nekā iepriekšējā (par to jaunāka). Principā tas redzams no galējām (pašām jaunākajām un pašām vecākajām) vecumgrupām. Latvijas dati rāda, ka vairākas vidējās (ne jaunākās) vecumgrupas ir ar lielāku īpatsvaru nekā par tām jaunākās.

Tas rāda, ka iedzīvotāju vecumsastāva sadalījumā Latvijai nav iekšējās loģikas. Vecumgrupas “lēkā” gan (neloģiski) uz augšu, gan uz leju.

Izprast šī neloģisma iemeslus varēs tad, ja noskaidrosim eksogēno un endogēno faktoru ietekmi uz iedzīvotāju skaitu un vecumgrupu īpatsvaru.

1935. un arī 1959.gada iedzīvotāju vecumsadalījumu Latvijā visspēcīgāk ietekmēja Pirmais (uz 1935.) un Otrais (uz 1959.) pasaules karš. Protams, karu ietekme atstāja savas pēdas iedzīvotāju vecumsastāvā arī turpmākajos gados. Arī 1959.—1997.gada datus iespaidoja abi pasaules kari, tātad eksogēnie faktori.

Taču vēl jūtamāk nekā karu radītās sekas iedzīvotāju vecumsastāvu ietekmēja pēckara (pēc Otrā pasaules kara) 45 gadi. Tajos bija gan dzimstības krituma, gan (nelieli) kāpuma periodi — 50. un 80.gadi. Taču vislielāko iedzīvotāju vecumsastāva sajukumu pa piecgadu grupām radīja masveida imigrācija. Dzimstot bērni nonāk 0—4 gadu grupā, tad gadu ritumā pamazām “pārvietojas” uz nākamajām vecumgrupām. Migrē lielākoties pieauguši cilvēki jebkurā vecumā. Tāpēc viņi papildina dažādas vecumgrupas, arī bērnu un vecāku gadagājumu. Tāpēc arī novecošanas process imigrantiem ir daudz straujāks nekā te dzimušajiem. Te dzimušie, teiksim, 60 gadu vecumu sasniedz pēc 60 gadiem, taču, iebraucot un paliekot uz dzīvi, 30 gadu vecuma iebraucēji 60 gadu vecumu šeit sasniegs pēc 30 gadiem, t.i., divreiz agrāk.

Migrācija tūlīt pēc kara radīja situāciju, ka 1959.gadā vislielākais īpatsvars nebija vis pirmajās vecumgrupās (kā tam būtu normāli jābūt), bet gan vecumā no 15 līdz 35 gadiem. Šī vecumgrupu sajaukuma situācija saglabājās arī laikā no 1970. līdz 1997.gadam. Arī to izraisīja zemais dzimstības līmenis un 50.—80.gadu imigrācijas plūsmas.

Reiz izveidojusies, situācija saglabājas gandrīz visās vecumgrupās, tās izkropļojot. Tas sevišķi labi redzams arī 1997.gada vecumsastāvā, kurā vismazākā ir 0—4 gadus vecie pret visām citām vecumgrupām. Tāds īpatsvars vairs atkārtojas tikai 60 gadus veciem un vecākiem. 5—60 gadu vecumgrupās ir gandrīz vienādi augsts īpatsvars. Tā nav normāla vecumsituācija, tāda tā izveidojusies ilgstošā eksogēno un endogēno faktoru iedarbībā.

1. tabula

Vīriešu un sieviešu īpatsvars procentos attiecīgā vecuma grupā

Līdz darbspējas vecumam Darbspējas vecumā Virs darbspējas vecuma

Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes

1970 51,1 48,9 49,4 50,6 29,5 70,5

1975 51,2 48,8 49,3 50,7 30,7 69,3

1980 51,0 49,0 50,3 49,7 28,1 71,9

1985 51,1 48,9 51,2 48,8 26,6 73,4

1990 50,9 49,1 51,6 48,4 28,0 72,0

1991 51,0 49,0 51,5 48,5 28,4 71,6

1992 51,0 49,0 51,5 48,5 28,7 71,3

1993 51,0 49,0 51,5 48,5 28,9 71,1

1994 51,0 49,0 51,6 48,4 28,9 71,1

1995 51,0 49,0 51,6 48,4 28,6 71,4

1996 51,1 48,9 51,7 48,3 29,6 70,4

1997 51,1 48,9 51,1 48,9 29,7 70,3

2. tabula

Dažādu vecuma grupu iedzīvotāju īpatsvars Latvijā

(procentos no kopsummas)

Vecuma grupas 1897 1930 1935 1959 1970 1979 1989 1996 1997

Visi iedzīvot. 100 100 100 100 100 100 100 100 100

0—19 41,0 32,1 30,5 30,0 28,6 28,1 28,3 27,0 26,5

20—59 49,0 55,0 55,5 55,0 54,0 55,1 54,3 54,0 54,1

60 un vecāki 10,0 12,9 14,0 15,0 17,4 16,8 17,4 19,0 19,4

3.tabula

Latvijas iedzīvotāju sadalījums dažādās vecumgrupās

(procentos no kopsummas)

Visi no tiem vecumā .

iedzīvotāji 0—14 15—44 45—64 65 un vairāk

1935 100 24,6 44,5 21,5 9,4

1959 100 22,0 44,3 23,2 10,5

1970 100 21,7 45,0 21,2 12,1

1979 100 20,4 44,3 22,2 13,1

1989 100 21,4 41,9 24,9 11,8

1996 100 20,4 41,9 24,1 13,6

1997 100 19,9 42,2 23,9 14,0

4.tabula

Latvijas ražīgā vecuma iedzīvotāju sadalījums divās grupās

(procentos no kopsummas)

Gadi Iedzīvot. gadi to īpatsvars pēc vecuma .

vecumā 20—59 20—39 40—59

1935 100 59,0 41,0

1959 100 56,6 43,4

1970 100 56,4 43,6

1979 100 50,5 49,5

1989 100 53,8 46,2

1996 100 53,2 46,8

1997 100 53,2 46,8

 5.tabula

Iedzīvotāju sadalījums vecuma grupās

(procentos no kopskaita)

1935 1959 1970 1979 1989 1996 1997

Visi iedzīv. 100 100 100 100 100 100 100

0—4 8,1 7,8 6,8 6,9 7,8 5,4 4,9

5—9 8,5 7,3 7,5 7,0 7,1 7,5 6,5

10—14 8,0 6,9 7,4 6,5 6,5 7,5 7,0

15—19 5,6 8,0 7,0 7,7 6,9 6,6 6,7

20—24 8,6 8,2 6,9 7,9 6,9 6,8 6,7

25—29 9,0 8,5 7,5 7,4 7,8 7,0 7,2

30—34 8,3 8,2 8,3 6,5 7,5 7,3 7,2

35—39 6,8 6,3 7,6 7,4 6,9 7,5 7,7

40—44 6,2 5,1 7,7 7,4 5,9 6,7 6,8

45—49 5,9 6,6 6,0 7,0 6,7 6,2 6,4

50—54 5,6 6,5 4,2 6,6 6,5 5,8 5,5

55—59 5,2 5,6 5,6 4,9 6,1 6,5 6,6

60—64 4,7 4,5 5,4 3,7 5,6 5,4 5,5

65—69 3,5 3,7 4,6 4,5 3,9 5,2 5,2

70—74 2,9 3,0 3,1 3,8 2,6 3,7 3,9

75—79 1,6 2,0 2,2 2,6 2,6 1,9 2,1

80 un vecāki 1,4 1,8 2,2 2,2 2,7 2,8 2,7