AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsnieks Leonīds Tomašickis

Dzīves gājums

Leons (Leonīds) Tomašickis dzimis 1904.gada 22.jūnijā Ludzas dzelzceļnieka ģimenē. Vectēvs Jāns Jarve, pēc tautības igaunis, par sievu bija izraudzījies latgalieti Mariju. Viņu meita Katrīna apprecējās ar ludzānieti Vikentiju, un šai ģimenē nāca pasaulē Leons. Kad zēnam bija seši gadi, tēvs nomira.

Leons mācījās Ludzas ģimnāzijā, taču brīvlaikā vienmēr strādāja. Zvirgzdenes dzirnavās nelaimes gadījumā viņš zaudēja labo roku. Nācās iemācīties rakstīt un arī zīmēt un veidot ar kreiso roku.

Neatlaidība un talants pašķīra ceļu uz Mākslas akadēmiju, kurā Leons Tomašickis iestājās 1927.gadā un mācījās sākumā K.Rončevska tēlniecības darbnīcā, vēlāk J.Tilberga figurālās glezniecības meistardarbnīcā, kuru beidza 1935.gadā ar diplomdarbu “Latgale”.

Jau studiju laikā viņš kopā ar gleznotāju V.Kalvānu sarīko Ludzā izstādi. 1930.gadā Ludzā uzstāda Leona Tomašicka veidotu četrus metrus augstu skulptūru — poētisku apgarotu jaunavas Marijas tēlu, kas tur joprojām atrodas, kaut arī laika gaitā cietis un restaurēts nepilnīgi, bez vainadziņa ap Dievmātes galvu. Pats izcilākais notikums un panākums ir piedalīšanās Latgales atbrīvošanas pieminekļa konkursā. L.Tomašicka mets šim monumentālajam darbam 1934.gadā iegūst pirmo prēmiju. Tomēr pieminekļa veidošana tiek uzticēta tēlniekam Kārlim Jansonam, kurš to arī realizē.

No 1937. līdz 1947.gadam Leons Tomašickis strādā par zīmēšanas un rasēšanas un pēdējos gados — par krievu valodas skolotāju Jaunaglonas un Aglonas ģimnāzijās.

1947.gadā viņš kļūst par pasniedzēju Daugavpils lietišķās mākslas vidusskolā. 1953.gadā aizsākas pedagoga gaitas Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, kas turpinās ilgus gadus. Leons Tomašickis māca zīmēšanu, teicami sagatavojot audzēkņus iestājeksāmeniem Mākslas akadēmijā, vada arī mākslas jeb metodisko kabinetu.

Radošajā darbā mākslinieks īpaši pievēršas skulpturāliem portretiem. Viņš raksturīgās lomās atveidojis Lilitu Bērziņu, Felicitu Ertneri, Juriju Jurovski, Jāni Osi, Ludvigu Bāru, Visvaldi Silenieku un vairākus citus skatuves māksliniekus. Tapuši arī rakstnieku portreti, skulpturāla grupa “Nākamie kosmonauti”.

Toreizējam Revolūcijas muzejam Leons Tomašickis izveidojis diorāmu “Strādnieku demonstrācijas apšaušana Rīgā 1905.gada 13.janvārī”. Strādāts arī sīkplastikā. Darbi bijuši izstādēs Rīgā, Maskavā un citur, tie glabājas vairākos muzejos.

Mākslinieks sagaidīja vēsti par to, ka viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, bet nepaspēja to saņemt. Aizsaules ceļos viņš aizgāja 1996.gada 27.februārī 92 gadu vecumā. Apglabāts Lāčupes kapos.

Skolotājs un tēlnieks

Leonīda jeb, visbiežāk saukta Leona Tomašicka atstāto darbu klāsts nav sevišķi liels. Viņa devums latviešu mākslai un tās attīstībai nav uzreiz saskatāms, kā jau tas ir pedagoga darbā.

Vairākās skolās ir strādāts, bet visilgāk, arī jau pensijas gados — Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, tagad koledžā, mācot zīmēšanu. Mācot profesionāli, pamatīgi, pat fanātiski.

Pamati, kurus veidoja Tomašickis, bija stabili, par to ir pateicīgi desmitiem mākslinieku. Daudzi pēs skolas stājās Mākslas akadēmijā un tur uzņemšanas komisija reizēm brīnījās — no kurienes viņiem tāds “rietumeiropisks štrihs”? Skolas direktora Imanta Žūriņa sniegtajā raksturojumā lasām: “L.Tomašickis teicami pārzina pedagoga darbu un panāca tajā ļoti labus rezultātus. Jāuzsver pedagoga prasīgums pret saviem audzēkņiem un spēja ieaudzināt pareizu zīmējuma izpratni un gaumi.”

Bet arī tiešais radošais veikums pelna atzinību un pirmā, viena no izcilākajām virsotnēm, sasniegta jau studiju gados. Tā ir uzvara Latgales atbrīvošanas pieminekļa metu konkursā 1934.gadā. Šo pieminekli, kas stāv Rēzeknes centrā, vairākkārt naidīgu varu aizvākts un tagad atkal atjaunots, sauc par Latgales Māru.

Leonīda vecmāmiņas, lieliskas folkloras un novada tradīciju zinātājas vārds bija Marija, un viņa arī ieteica piemineklī iekalt šos dižos vārdus: “Vienoti Latvijai”.

Pirmā godalga vēl nedeva tiesības pieminekli veidot. Realizācija atšķiras no ieceres. Leonīds Tomašickis bija apņēmības pilns darināt monumentālu pieminekli. Lai arī tas nebūtu viegli. Mākslinieku savienības viceprezidente Ruta Čaupova: “Zēna gados Leons Tomašickis nelaimes gadījumā bija zaudējis vienu roku. Viņa darbība tēlniecībā pati par sevi ir bijusi apbrīnas vērta cilvēciska garīga spēka un varonības izpausme.”

Latgales atbrīvošanas pieminekli veidoja Mākslas akadēmijas pasniedzējs tēlnieks Kārlis Jansons. Studentam nebija iespēju ar viņu konkurēt.

Kārlis Jansons izveidoja staltu pieminekli ar ļoti bagātu tēlniecisko valodu un lielisku virsmas apdari. Bet Leonīda Tomašicka mets tika pārveidots. Un galvenā novirze, ar kuru autors tā arī nekad nesamierinājās — pati Māra. To bija iecerēts veidot kā 15 metrus augstu bronzas tēlu — jaunavu ar krustu rokā, kas rāmi raugās lejup. Piekājē būtu vīrietis, kas sarauj verdzības važas, un sieviete ar vaiņagu rokā. Darbā realizētā Māra raugās augšup un, kā mēdza teikt Leons Tomašickis, izskatās kā koķeta jaunkundze. Varbūt tas ir pārspīlēti, taču latgalisks šis tēls tiešām nešķiet, pat modelis nav ņemts no šejienes. Dziļi tautisku Latgales Māru varētu radīt tikai īsts latgalietis.

Leonam Tomašickim palika gods un prieks. Jā — arī materiālais guvums. 500 latu prēmija deva iespēju padarīt četrus darbus: noīrēt īstabu un darbnīcu, nofotogrāfēties, Oto Švarca kafejnīcā nopirkt ananāsu un kokosriekstu un pasūtīt vizītkartes.

Līdztekus pedagoga darbam Leons Tomašickis allaž veidoja skulptūras un medaļas, piedalījās izstādēs un guva arī medaļas un diplomus tā laika vissavienības izstādēs.

Īpašu atzinību viņš iemantoja ar aktieru skulpturālajiem portretiem kādā noteiktā lomā. Viņš vairākkārt apmeklēja izrādes, turpat veidoja skices un vēlāk darbus, reizē atklājot kāda aktierim īpaši veiksmīga un raksturīga tēla un arī tā radītāja būtību.

Būdams pēc dabas mazliet savrupnieks, Leons Tomašickis politikā nekad neiesaistījās. Viņš nedzēra un nesmēķēja. Stingra rakstura vīrs bija, bet ģimenē ļoti sirsnīgs. Meita Digna atceras, ka viņas bērnībā Aglonā būrītī dzīvoja lapsēns Capiks. Paaugās, izgrauza caurumu un aizgāja. Lai meiteni uzreiz nesarūgtinātu, tēvs izveidoja lapsiņu no māla un ielika būrītī. “Lai Capiks guļ, nemodini!”— viņš teica, vēlāk tikai saudzīgi pastāstīdams, kas un kā.

Leonam Tomašickim bija autoritāte, un viņa darbs, kaut arī pašās mūža beigās, tika atbilstoši novērtēts.

Prieks bija, kad Kurzemes priekšpilsētas valde, uzsākot jauno Latvijas pasu izsniegšanu, pirmo pasniedza tieši viņam.

Māksliniekam jau bija pāri 90 un slimības viņu māca, kad kļuva zināma vēsts par ordeņa piešķiršanu.

Un viņš kļuva priecīgs un laimīgs, pacilāts un jaunas enerģijas pilns, apgarots un mierīgs. Labi padarīta darba apziņa un atbilstoša atzinība — ko vēl var vēlēties mūža galā. Ordeni saņemt gan Leons Tomašickis nepaguva, tā lentīti viņam piesprauda jau aizgājušam.

Jānis Rozenieks

Foto no mākslinieka

ģimenes albuma

Ludzas pilsētas jubilejas pieminekļa fragments

Felicitai Ertnerei veltīta medaļa

Godalgotais pieninekļa projekts

Jaunības gados darbnīcā

Ziedi deviņdesmitajā dzimšanas dienā