Pie saknēm

Latvijas valsts un tās vīri

Par laikiem un ļaudīm

Turpinājums. Sākums “LV” 13., 19., 20., 21. novembra numuros

Atmiņu grāmatā par laikiem un ļaudīm valsts un sabiedriskais darbinieks Eduards Līcis (1884 —1987) lielākoties stāsta par savu dzimto Ziemeļvidzemes novadu, kur šūpulis kārts diplomātam Kārlim Zariņam, lauku kooperācijas pamatlicējam Hermanim Enzeliņam un daudziem citiem valstsvīriem un kultūras cilvēkiem. Pēc Mazsalacas draudzes skolas mācīdamies Limbažu apriņķa skolā, Eduards Līcis iepazinās ar Latvijas himnas autoru Baumaņu Kārli (atmiņas par viņu — “LV” 13. novembra numurā). Rūjienā, kas gadsimta sākumā bija dzīvs kultūras un sabiedriskās dzīves centrs, cieņā bija arī latviešu teātris. Tādējādi viņš tuvāk iepazinās arī ar profesionālā latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu, ar kuru zināma saskare viņam bijusi jau zēna gados kā Ādolfa Alunāna veidotā “Zobgaļa kalendāra” līdzstrādniekam. Atmiņu grāmatā dramaturgam, aktierim un režisoram veltītas divas nodaļas: “Jāņi Rīgā 1907.gadā” — kad Altonova “Cerības” biedrības zālē, pie kuras bija liels dārzs Līgovakara svinēšanai, Rīgas Jaunā teātra aktieri izrādīja Ādolfa Alunāna lugu “Mūsu senči” — un “Pēdējā tikšanās ar Ādolfu Alunānu” — kas bijusi nākamā gada nogalē pēc Alunāna 60 gadu jubilejas svinībām. Kad 1912.gada vasarā Ādolfs Alunāns aizgāja mūžībā, Eduards Līcis sēru vēsti saņēma Varšavā un atvadu vārdus varēja pateikt jau pie ziediem un vainagiem klātās kapu kopas. Eduards Līcis šajās atmiņu lappusēs Ādolfu Alunānu tēlo ne vien kā “Dieva sūtītu lugu rakstnieku un aktieri”, bet arī kā saviem principiem uzticīgu, nesavtīgu cilvēku kas “nepazīst ne māzākās personīgās godkārības un ir pilns nelokāma spīta ikvienā dzīves situācijā”, autors piemin Ādolfa Alunāna “piedzīvojumu uzzīmējumus”, ko viņš pēdējā tikšanās reizē nodiktējis, apliecinot ārkārtējas gara dāvanas: soļojot pa istabu, izsaucot teikumus ar pilnīgu interpunkciju, tos atkārtojot un ne reizes nekļūdoties, neko nepārlabojot, viņš galvā sastādīto rakstu nodiktē ātrā tempā, nepārlasījis nosūta uz dienas laikrakstu “Latvija”, kur tas otrā dienā arī iespiests bez jebkādiem labojumiem. Viņš būtu varējis uzrakstīt labu kultūrvēsturisku romānu par paša pārdzīvotā atmodas laikmeta dienām, notikumiem un darbiniekiem. Ja tāda grāmata nav iznākusi, tad tādēļ, ka vecā Ādolfa mūžs bija par īsu, raibu un viņam nekad nebija stenogrāfistes.

Tiklab Kārli Zariņu, kā arī Ādolfu Alunānu autors pieskaitījis tiem vīriem, kas lika latviešu tautas gara dzīves un darba ikdienas pamatus.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

“Tautas vērtība turas uz tiem,

kas līdz galam stāv par brīvību

un neatkarību”

Fragmenti no nodaļas par Kārli Zariņu

(..) Kārlis Zariņš savā dzīvē un darbā nepārorientējās nacionālos un polītiskos uzskatos, ar kādiem viņš latviešu sabiedrībā ienāca. Ar tādiem pašiem viņš arī šķīrās no šīs zemes gaitām. Ja valsts nodibināšanos izsauca latvieši paši, tad bija jāpanāk arī tās atzīšana pašiem. Bija jādibina pārstāvības — sūtniecības. Saeimas laikā kādreiz dzirdēja kurnēšanu Ulmaņa klātbūtnē par lielo sūtniecību skaitu un izdevumiem. Viņš tam nepiekrita un pateica: “Mums jāpanāk ar ārzemēm sakari, jāinformē tās par to, kas notiek mūsu zemē, un jāzin par to, kas notiek citur.”

Atgriežoties pie Kārļa Zariņa gaitām, jāpiemin viņa gaŗākais darba posms bēgļu aprūpē galvaspilsētā. Tur viņš iepazīstās un darbojas kopā ar Zigfridu Meierovicu un citiem vēlākā laikā pazīstamiem darbiniekiem. Ne bez pamata augsti vērtēts K.Zariņš ar Latvijas valdības pilnvaru Nr.1 jau valsts sākumā tiek iecelts par Latvijas sūtni Somijā, tā kļūstot par pirmo un beigās par pašu vecāko un ilggadīgāko Latvijas valsts sūtni un pilnvaroto ministru, Somija viņam, tāpat kā visiem latviešiem Pēterpilī, bija labi pazīstama; viņu valoda tuva igauņu valodai, ko Zariņš labi pārvaldīja. Līdztekus tam Zariņš sāk savu misiju arī Zviedrijā. Zariņa diplomātiskā darba vienīgais pārtraukums bija no 1932.līdz 1933.gadam, kad viņu aicināja pildīt ārlietu ministra pienākumus. Atklātībā Kārlis Zariņš sācis darboties jau agrāk, būdams Tautas padomes loceklis, piedaloties Latvijas delegācijas sastāvā 1919.g. Parīzes miera konferencē un no šī laika kā sūtnis un pilnvarotais ministrs Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā un Igaunijā. Pēc tam no 1933.gada līdz sava mūža beigām sūtnis Lielbritānijā un ģenerālkonsuls Britu kopvalstī. Otra pasaules kaŗa laikā Latvijas valdības ārkārtējo pilnvaru nesējs Lielbritānijā, atzīts no ievērojamām lielvalstīm, viņš ieceļ goda un karjēras konsulus, lietvežus Latvijas sūtniecībās ar ministra rangu, tāpat arī citus diplomātiskos pārstāvjus. Savā ziņā it kā atbild viens par visu. Arī tas laikam ir vienreizējs gadījums, kad ārēju briesmu un okupācijas draudu varbūtībā valsts jau iepriekš pilnvaro savas zemes diplomātisko pārstāvi ārzemēs ar vairākām pilnvarām valsts aizstāvēšanas interesēs.

Visvairāk Kārlis Zariņš panāca savos Anglijas gados. Izpildot Ulmaņa valdības vēlējumu, viņš pacēla Latvijas bekona, sviesta, linu izvedumus un koktirdzniecību uz vienu pašu Angliju par 50 — 100%. Šīs lietas jo sevišķi palīdzēja kārtot ārzemēs lauksaimniecības padomnieki Emils Zelmenis Anglijā un Jānis Rozītis Skandināvijas valstīs (R. miris Rīgā 1973.g. 10.martā). Līdz ar to mēs kā tauta iestājamies plašākajā pasaules saimniecības izpratnē un līdzdalībā. Bez tā neiztiek neviena, kaut cik dzīvotspējīga tauta pasaules saimnieciskajā konkurencē. Visus citus panākumus, kas ir jau zināmi, nebūtu šeit ko pieminēt.

1939.gadā, sākoties kaŗam, starp abiem sabiedrotajiem un paredzētos kopīgos iekaŗojumos ar slepenā līguma palīdzību Baltijas valstu okupantiem valda saskaņa. Šai “draudzībai” izjūkot, pārējās kaŗojošās tautas metas pret Hitleru un Vāciju viņa bijušā sabiedrotā Staļina apkampienos. Zīmīgi, ka pat tāda augsta garīga persona kā Kenterberijas archibīskaps aizrāda sūtnim Zariņam, ka viņam jāizlieto savs iespaids, lai novērstu iespējamo latviešu sacelšanos pret šo, tagad labi pazīstamo vergu režīmu. Kādēļ? Tas laikam traucētu britiem kā viņu sabiedrotiem vest kaŗu. Sūtnis nepiekrīt ne tādai misijai, ne pašu bolševiku bezdievju apsvētīšanai. Kā spēcīga aszobaina līdaka šo laiku un apstākļu sajukumā Padomija vēlējās norīt trīs mazās zivtiņas — Baltijas valstis uz visiem laikiem. Bet tas toreiz vēl nenotika.

Kad 1940.gada 25.jūlijā sūtnis Kārlis Zariņš Londonā saņem Augusta Kirchenšteina — kā ārlietu ministra — pavēli ar telegrammu: ierasties Rīgā ar ziņojumu, tūliņ seko sūtņa klasiskā atbilde: “Neieradīšos, jo neatzīstu valdības nākšanu pie varas ar sveša kaŗaspēka atbalstu un pievienošanos PSRS nepieņemami Satversmei.” Pēc gaŗāka motivēta ziņojuma Britu ārlietu ministrijai angļu valdība piekrīt sūtņa rīcībai un nostājai. Kārlim Zariņam 17.maijā izdotās pilnvaras iedarbojas 17.jūnijā, saņemot Latvijas ārlietu ministra V.Muntera telegrammu, ka “visā valstī ienāk padomju karaspēks un ieņem svarīgās iestādes.” Pārējām Baltijas valstīm tāda izkārtojuma nebija, lai gan okupācijas neatzīšanā visiem radās vienāds stāvoklis, tāpat kā pati okupācija bija vienlaicīga un līdzīga vienai un otrai, un trešajai.

Bet nav nekāds noslēpums, ka kaŗa un pasaules dalīšanas laikā ar sūtniecību konsultējās Britu ārlietu ministrija, bet tomēr kādu laiku oficiāli nesarakstījās. Tāpat Baltijas sūtņiem tūliņ pēc kaŗa neatļāva apmeklēt savus pavalstniekus — bēgļus Vācijā. Beidzot stāvoklis nokārtojās, un apmeklējumus nokārtoja Ārlietu ministrija. Tomēr galvenais bija, ka trīs Baltijas valstu sūtniecības Londonā palika kā bija — neskartas; tās pastāv un darbojas vēl šodien. Arī kaŗa laikā un pēc tam, kad satiksme un visa sazināšanās vēl bija traucēta un ar Latviju pārtraukta pavisam, sūtnis nesēdēja Latvijas namā Londonā, rokas klēpī salicis. Viņš dara visu, kas viņa spēkos un ko atzīst par labu, vācot rezerves savam polītiskam un nacionāli sabiedriskam darbam.

Viņš ierosina un 1941.gada 18.novembrī nodibina Latvju biedrību Lielbritānijā, kas ir pati pirmā Anglijā un kur iestājas sūtnis ar saviem darbiniekiem un tolaik nedaudzajiem latviešiem Anglijā. Turpat sūtniecībā ar viņa līdzdalību 1947.gada 27.decembrī nodibinās un sāk darbu visplašākā Anglijas latviešu organizācija Daugavas vanagu fonds. Taisni divus gadus vēlāk tanī pašā datumā atkal Latvijas sūtniecībā un ar sūtņa piedalīšanos nodibina latviešu nacionālo padomi Lielbritānijā, kuŗas pirmā sesija sanāk 1950.g. 11.novembrī. Šī organizācija 1951.gadā iegūst savā rīcībā no Herefordas pašvaldības namu un zemi, kur izveido mītni veciem ļaudīm, kaŗa invalīdiem, jaunatnei un vasarniekiem: ko nosauc par latviešu māju Almelijā. Mājas komitejas vadību nacionālā padome lūdz uzņemties sūtnim K.Zariņam; viņš reizē ir garants plašā pasākuma lietderībai un sabiedriskai uzticībai. Savukārt Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrs nodibinājas nacionālās padomes paspārnē, kad tās priekšsēdis Augusts Abakuks jau bija saziņā ar sūtniecību un organizācijām 1951.g. 30.un 31.jūlijā sasaucis pirmo sesiju, kas deklarēja Eiropas centra satversmi un mērķus. Šis centrs nav sabiedrība, bet visas Eiropas biedrību, organizāciju un polītisko partiju vēlēta polītiska organizācija uz mūsu kulturāliem pamatiem. Šinī nozīmē Centrs rīkoja 1954.gadā Vācijā, Hamburgā, pirmos vispārīgos Eiropas latviešu dziesmu svētkus (nākamie notiks šajā gadā, resp.1973.g. Hanoverā).

Kārlis Zariņš pats ir dziedājis savā laikā korī, piedalīdamies Vītola, Reitera un citos koŗos. Tādēļ viņš ar sevišķu prieku veltīja savu līdzdalību dziesmu dienām un svētkiem. Grandiozākie viņa laikā notiek 1951.gada 29.jūlijā Karaliskajā Alberta aulā Londonā, piedaloties virsdiriģentam Teodoram Reiteram no Zviedrijas. Apmeklētāju — latviešu un sveštautiešu — tuvu pie 8000. Tas bija vienreizējs sarīkojums. Anglijā pirmā bēgļu ieceļošana bija plaša un tāpat kā citur labā latviskā noskaņā, bez mazākā asimilācijas piejaukuma. Tā bija viscaur vienota nacionālā kopdarba sabiedrība, ko nebija skāruši nekādi sadarbības saukļi ar to iekārtu, kuŗas pārvalde pašu zemē fiktīvi reprezentējas latviešu tautas vārdā. Šos nepakļaušanās un savas kultūras uzskatus vienmēr atbalstīja arī Kārlis Zariņš kā sūtnis. Kad pēc kādiem Dziesmu svētkiem viņš bija nonācis pieņemšanā pie ASV ārlietu ministra Dallesa, pēdējais draudzīgi apvaicājies, vai latvieši ilgstoši spēšot izturēt cīņu okupācijas apstākļos un bēgļu gaitās, sūtnis labā optimismā atbild: “Mēs esam dziedātāju tauta, mums visvairāk tautas dziesmu, ko dziedot esam izturējuši visādu likteņu gadsimtus; tāpat izturēsim uz priekšu šos pārmaiņu laikus.”

Laiks nekad nestāv uz vietas, un arī nesenais ir stipri pārvērties. Ir tā savādi, ka visā plašā pasaulē vairums valdību gan gribētu tikt vaļā no visu pasauli ārdošā komūnisma sekām, bet pašas nedara nekā, liekot polītiskā laukā visas cerības uz pašām vergu līmenī pakļautām, apspiestajām tautām. Tās, kā viens Kajs Grachus Romā, sacelsies pret jaunlaiku tiraniju un reiz atpestīs pašas sevi no noplukušās, savtīgi garmatainās gļēvo pasaules. Tā ir necila polītika, savtībā aizmirstot, ka Krievijas čeka jau daudz tālāk tikusi par Romas polītisko policiju, kas arī jau nebija zemē metama. Cik dzīvību neesam kā maza tauta jau zaudējuši, sekojot otras puses Ļeņina saukļiem ar sacelšanos Rīgā. Ja kas var tagad vēl sagraut šo lielo komūnas milzi, kuŗā vairāk sveša nekā paša, tad tas var būt tikai tautu nacionālisms. Kārlis Zariņš vienmēr mudinājis mūsu mazo tautu turēties kopā.

Pa šiem nedaudziem piedzīvotajiem gadiem daudz kas ir mainījies lielvalstu spēku, pārspēku un nespēju laukā. Arī attiecības un morāle pārmainās. Juridiski Latvijas valsts pastāv; Anglijā pēc Kārļa Zariņa to pārstāv lietvedis T.V.Ozoliņš. Kāda lielvalsts taisa diplomātiju un ar preses izdevuma palīdzību cenšas Baltijas valstis iznīcināt. Bet tas vēl nav noticis. Nav jau tā, ka neviens no tautas nebūtu ieradies pie okupantiem kalpībā, nopirkts par pašas izkalpinātās tautas naudu, ko līdz pēdējam grasim pievāc savā labā absolūtā vara. Nav tautas, kuŗām šādos apstākļos nerastos savi atkritēji. Un, ja tādi negadās, tad izlaiž no cietumiem kriminālistus. Tautas vērtība pastāv un turas uz tiem, kas stāv par brīvību un neatkarību līdz galam. Ar iztapšanu svešniekiem savā vēstures gaitā neesam nekā mantojuši, tikai zaudējuši. Dievs radījis cilvēku, lai tas turētos pie savas tautas un nebūtu nodevējs. Ikviens cilvēks ir tuvāks pilnībai, ja tam piemājo kādas garīgas vērtības. Pārsvarā tā piemīt kristīgā reliģijā.

Sūtņa Kārļa Zariņa piemiņas sarīkojumā 27.aprīlī Vestminsteres katedrāles zālē prāvests E.Rozītis teica: “Kārlis Zariņš bija dziļi reliģiozs un tikai viņam jāpateicas, ka mums tagad ir Bībeles tulkojums labā latviešu valodā. Ko nespējām brīvības laikā dzimtenē, to esam veikuši tagad svešumā.” Nobeidzot jāsaka, ka sūtnis Kārlis Zariņš savā gaŗajā mūža darba gājienā piedzīvojis kā daudz gaišu brīžu, tā drāmatisku notikumu. Riskantā bēgšana no krievu komūnistu rezidences uz Latvijas galvaspilsētu nebija vienīgais gadījums. Smagākais piemeklējums bija Latvijas valsts okupācija 1940.gada ziedonī, paliekot bez valdības un tiešiem sakariem ar savu tautu, kaut drāmatiska bija viņa izsludināšana ārpus likuma un mantas konfiskācija, ko izdarīja okupācijas vara. Tāda “ārpus likuma” nemaz nav. Arī Padomijā terrors par pašu cilvēku un viņa mantu iekļauts viņu likumos, lai nu kādi tie paši ir.

Vēl pāris vārdus par kādu laimīgu notikumu Kārļa Zariņa dzīvē.

Jau diplomātiskās misijas sākumā Kārļa Zariņa apkārtne bija ievirzījusies laimīgos apstākļos ne no polītiskās, bet citas puses. Jau sākotnējā laikā labs palīgs tā laika diplomātu runas un rakstu valodā bija franču tautības sekretāre, kas vēlāk kļuva neatsveŗams palīgs un balsts visā Zariņa dzīvē. Tā bija Henriete Houpere, kas bija nonākusi pie latviešiem vispirms 1919.g. pavasarī Parīzē Miera konferences laikā, darbodamies Latvijas delegācijā par stenogrāfisti un sekretāri franču valodā. Delegācijas birojā mēnešus trīs darbojās mūsu nākamie valstsvīri un diplomāti: Zigfrids Meierovics, Jānis Čakste, Arveds Bergs, M.Skujenieks, O.Grosvalds un arī Kārlis Zariņš. Tā paša gada rudenī 17 gadus vecā pirmā latviešu diplomātijas sekretāre pieņem aicinājumu darboties pirmā Latvijas pārstāvībā Somijā par valodnieci un sekretāri Helsinkos. Pārstāvību vada Kārlis Zariņš, kas drīzumā iegūst pilnvarotā ministra statusu un tiek iecelts par sūtni. Viņš var tikai brīnīties, kad jaunā franču sekretāre sāk sarunāties ar apmeklētājiem latviski.

Tik ātri jaunā francūziete iemācījusies latviski. Pēc kāda laika viņa jau brīvi runā somiski un zviedriski, pa daļai igauniski un angļu valodu mācās no grāmatām. Šī jaunā apdāvinātā valodniece un darbiniece ātri iepazīstas ar ziemeļu zemēm un Skandināviju, bet Latviju un Rīgu vēl nemaz nav redzējusi. Pirmo reizi viņa to ierauga 1921.gadā, kad tieši no Parīzes ierodas Rīgā uz savām kāzām: viņa kļūst par Kārļa Zariņa dzīves biedreni. No tiem laikiem Henriete Zariņa ir saaugusi ar Latviju un tās likteņiem jau turpat pusgadusimtu. Nav tā, ka viņa būtu pazaudējusi savu franču tautību; nē, viņa to ciena un tur godā aizvien, gandrīz ik gadus apciemo savus radus Parīzē, bet kādreiz par savu divtautību saka: “Man gŗūti iedomāties, ka neesmu latviete.”

Ja pats sūtnis tagad jau piecus gadus klusē, tad kundze Henriete ar meitu Marianu, kas dzimusi Stokholmā, visādu pienākumu pildīšanā sabiedrībā iesaistījušās vēl vairāk kā agrāk. Es nezinu salīdzinājumu, kur kāda sūtņa ģimene būtu iesaistījusies tik vispusīgi un ilgstoši sabiedriskā darba laukā. Cik še nopelnu sūtnim pašam, cik abām darbu darītājām, tas nav pasakāms. Liekas, tas kopā — viss un viens.

Sūtņa Kārļa Zariņa lielo un pārliecināto nacionālismu, viņa ticību Latvijai un darbu mūsu tautas labā nekas nevar izdzēst no latviešu tautas vēstures lapām.

1973

“Cilvēks ir tuvāks pilnībai,

ja tam piemājo kādas garīgas vērtības”

Fragmenti no divām nodaļām

par Ādolfu Alunānu

(..) Pirmo reizi Ādolfu Alunānu ieraudzīju 1905.gada 27.novembrī, kad viņš atvadījās no skatuves un latviešu sabiedrības galvaspilsētā savā lugā “Arī pīlārs”. Tas bija revolucionārs laiks, kad sacelšanās bija pie durvīm, bet baroni — goda policisti — gatavojās uz soda ekspedīcijām.

Jau puikas gados man kā Ādolfa Alunāna Zobgaļa kalendāra līdzstrādniekam bija ar viņu zināmi sakari, tāpēc vēlējos arī parunāties. Bet nekas neiznāca. Pēc izrādes, tikko nonācis no skatuves, viņš jau sēdēja viesistabā prāva skaita pazīstamo pilsētas latviešu pulkā, kur mazgadīgajam nebija vietas. Biju arī pārāk kautrīgs, lai tur iejauktos.

(..) Altonova “Cerības” biedrības zālē Rīgas Jaunā teātŗa aktieri rādīja Ādolfa Alunāna “Mūsu senči”. Lai gan šo lugu jau vairākkārt biju noskatījies uz lielā teātŗa skatuves, šis sarīkojums mani pievilka. Tas notika 1907.gadā Zāļu vakarā, un pie biedrības bija arī dārzs, kur spēlēja muzika un bija dejas grīda. Nekādas citas latviskas zaļumu vietas Rīgā nezināju.

Staigājot vienatnē pa dārzu ieraudzīju, ka pa vārtiem ienāk autors. Alunāna ierašanās no Jelgavas pašā Jāņu priekšvakarā man bija liels pārsteigums. Steidzoties pretim, vēroju, ka viņš bija ļoti omulīgs. Jau pa gabalu izmeta dažādas asprātības, un, pirms vēl dabūju iesaukties: “Kā tad jūs šeit tikāt”, viņš priecīgā garastāvoklī pateica: “Nu pagaidiet tikai, te viņi atkal spēlē manu lugu, par kuŗu parādā simts rubļu honorāra. Nu es viņiem apķīlāšu kasi, un tad padzīvosim kā Jāņos.”

Staigājot gar mūzikantiem, basa pūtējam Alunāns prasīja, cik viņš varot ragā izpūst notis. Tas atbildēja — četras.

Zāle, kur spēlēja teātri, nebija nekāda paprāvā. Tā bija ļoti pārpildīta. Es biju jau iepriekš apgādājies ar labu vietu. Alunānam novietoja priekšā krēslu pirms pirmās skatītāju rindas. Bet viņš laikam atrada, ka vienam sēžot būs garlaicīgi, prasīja pēc otra krēsla un tanī nosēdināja blakus mani. Apmeklētāji ziņkārīgi vēroja, kas tur par puisi sēž teātŗa tēvam blakus, jo viņa dēlus Pēteri un Kolmāru, kas piedalījās arī viņa teātŗa izrādēs un dzīvoja Jelgavā un Rīgā, vairums rīdzinieku pazina, bet mani neviens.

Tur tad nu es sēdēju, cenšoties būt vairāk pieaudzis un nopietns, nekā biju. Pirms priekškara un starpcēlienā Alunāns man nemitīgi stāstīja kultūrvēsturiskus notikumus viņa dzīves laikā Rīgā un dažādus anekdotus no latviešu teātŗa dzīves.

Savas dzīves gaitas biju iesācis labos apstākļos. Tēva mājās grāmatu skapī glabājās vēl daudz eksemplāru no pirmajām Pēterburgas Avīzēm un citi atmodas laika izdevumi. Jau agros gados es klausījos līdz, kad vecāki lasīja priekšā Baltijas Vēstnesi, Dienas Lapu, Austrumu. Ap pagastskolas laiku lasīšanai pievērsos patstāvīgi, sekojot visam, kas parādījās par izcilākām tā laika personībām. Pēc draudzes skolas Limbažos gadus trīs nonācu saskarē ar Latvijas himnas autoru Ādolfa Alunāna vecu draugu Baumaņu Kārli. Alunāns kā labs mūzikas pratējs (arī drusku komponējis), atklāti bija aizstāvējis savos izdevumos himnas kompozīciju pret vāciešu uzbrukumiem.

Kā jauns puisis, izticis no meža laukos, vispirms lielvalsts ziemeļu galvaspilsētā, pēc tam pašā Rīgā, ar aizrautību vēroju visapkārt latvisko sabiedrisko gaisu. Tas arvien bija spara pilns, pat revolucionārs, un mani saistīja kā savā romantismā, tā cīņu asumā. Tā bija reizē kāda jauna pasaule un arī īsti reāla.

Pēc populārā satīriskā izdevuma Ādolfa Alunāna Zobgaļa kalendāŗa vairāku gadu lasīšanas nosūtīju tam pats kādus rakstiņus, ko uzņēma. Pamudināts rakstīt vairāk, darīju to gadus septiņus. Neievietoja tikai to, kas bija atklātāks saturā pret krievu valdību, par ko Alunāns vēstulnieka atbildē piezīmēja: lai tas paliek mūsu nākamām paaudzēm, jo šādus rakstus viņš arī neuzglabāja. Tā laika ārējie apstākļi bija tādi, ka kaut ko revolucionāru nebija iespējams publicēt. Jau tiku atstāstījis, ka ap 1905.gadu dažas aprindas gatavoja paša Alunāna izsūtīšanu.

Šie rakstiņi kalendārā un kādā krievu laikrakstā par Alunānu pašu ieveda mani viņa sabiedrībā. Iepazīstinot ar paziņām, viņš dažreiz teica: mans līdzstrādnieks.

Tā nu es sēdēju pie Alunāna sāniem un sildījos nākotnes skatuves gaismā, kas no viņa kā vienmēr pāršalca saviļņotus “Mūsu senču” apmeklētājus.

Mēs nolēmām, ka gribam atkal kungi

Un pavēlnieki pašu zemē būt,

Ka netraucēti gribam turpmāk dzīvot

Kā senāk savās mājās, savās pilīs.

Mēs paši gribam pļaut, ko sējām zemē

Un paši zvejot savos ezeros.

Šī drāma pantos, sižetā veidota pēc Garlība Merķeļa “Vanems Imanta”, atskanēja tiem laikiem kā protests pret iekaŗotāju, vēsturisko ienaidnieku uguni, zobenu un viltu un reizē kā aicinājums uz tautas patstāvību.

Tas viss arī piepildījās pēc gadu desmita. Abu kaimiņtautu izšķīrējās kaujās pie Cēsīm, Rīgas tiltiem un austrumu cīņu laukā.

Savā pagaŗajā mūžā esmu vērojis ļoti daudz uzvedumu, bet tik sajūsmas un aizrautības pilnus mirkļus kā skatītājos, tā tēlotājos vēl līdz šai dienai neesmu piedzīvojis vēl nevienā izrādē. Garastāvokli visiem pacēla pats lugas saturs par senču cīņām, aizrautīgi labā spēle, populārā autora klātiene, Līgo vakara noskaņojums.

Tai vakarā izrīkojuma zālē un dārzā bija kopā viss Rīgas latviešu zieds, lai pavadītu Līgo vakaru un sagaidītu Jāņus, tautas pati aktīvākā un apzinīgākā daļa, jaunatne, arī vecie. Tur bija tie, kas nedaudz gadus vēlāk varonīgi cīnījās par katru pēdu savas zemes astoņos zvaigžņotos strēlnieku pulkos un atbrīvošanas kaŗā. Turpmāk — vēl

Eduards Līcis. Atmiņas par laikiem un ļaudīm. 1989. Latviešu preses biedrības Anglijas kopas izdevums.

Latvijas diplomāts Kārlis Zariņš (1879 —1963)

Fotoreprodukcija: Leons Balodis. No Latvijas Vēstures muzeja fondiem