Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Valsts politika nav rotaļu laukumiņš

— Studijā šobrīd ir Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Prezidenta kungs, es apsveicu, jo atkal kāds laiks pagājis, kopš mēs neesam redzējušies studijā. Pirmais jautājums droši vien tas, par ko tik daudz tiek runāts un kas acīmredzot šobrīd, vismaz man tā šķiet, ir aktuāls — par naturalizāciju. Vispirms varbūt mēs varētu mazliet noskaidrot viedokļus. Daudzreiz, vismaz tā saka, jūs tiekat pārprasts, proti — kāds ir jūsu viedoklis, ja mēs runājam vai vispār skaram šo naturalizācijas problēmu? Vai, jūsuprāt, vajadzētu kaut kādā veidā pārskatīt likumu, vai vajadzētu vienkāršot šos līdzšinējos naturalizācijas noteikumus vai arī kā citādāk?

— Labdien, cienījamie klausītāji, tik tiešām atkal ir pagājušas pāris nedēļas, un notikumi skrien daudz ātrāk, nekā mēs to gribētu, tomēr es varbūt sākumbrīdī gribētu runāt par diviem citiem notikumiem. Es esmu vēl vakar vakara iespaidā, kad kopā ar mūsu armijas karavīriem, ar mūsu armijas veterāniem kopš 1919.gada, to gan ir ļoti maz palicis dzīvajos, tikāmies pie melnās kafijas un rupjmaizes galda (skat. abus attēlus zemāk) , atcerējāmies 1919.gada brīvības cīņas un arī vilkām paralēles ar mūsdienām, runājot un domājot par to, kādi šodien esam mēs un kādi ir mūsu kadeti, kādi ir mūsu studenti, kādi ir jaunieši, kāda ir mūsu armija, kura pašreiz pārdzīvo, es pat teiktu, tādu zināmu krīzi, no vienas puses, gan materiālajā ziņā, no otras puses, tīri patriotiskajā un disciplinārajā ziņā. Man bija ļoti patīkami apzināties vakar, kad es biju viens starp viņiem, starp daudzajiem, kuri tic šai armijai, kuri vēl armijai visu to labāko un kuri vakar apliecināja ar savu ļoti askētisko un pieticīgo vakarēšanu, ja tā varētu teikt, pirmajā Adventes dienā un domāja par to, lai Latvija būtu drošībā. Un otrs jautājums, par kuru es šodien domāju, no rīta pieceldamies, — kas mums būtu jārealizē dzīvē, vismaz akcentējot šajā nedēļā, tas ir, pievēršot uzmanību cilvēkiem, kuriem dzīve ir sagādājusi daudz lielākas grūtības, es runāju par mūsu invalīdiem. Par to, kā viņi jūtas mūsu valstī, kā viņi dzīvo, cik daudz mēs par viņiem domājam ikdienā, ne tikai šajā nedēļā, un kā mēs spēsim radīt viņiem apstākļus, kas būtu līdzīgi tiem, kurus daba ir apdāvinājusi varbūt daudz dāsnāk. Es gribētu šajā brīdī aicināt visas pašvaldības, visas mūsu valdības organizācijas, arī parlamentu un dažādas citas institūcijas, sabiedriskās, uzņēmējsabiedrības organizācijas atbalstīt šo virzienu, atbalstīt šo uzmanības pierādījumu, kurš varētu šonedēļ labi iesākties un turpināties arī cauru gadu. Nu, un pats pēdējais jautājums, ko jūs uzdevāt, kas jau ir pagājušajā nedēļā vai mazlietiņ ilgāk, faktiski visi šie četri, pieci, seši gadi ir jautājums par naturalizāciju, tas ir jautājums par sabiedrību, par to, kā mēs jūtamies sabiedrībā, kā mēs dzīvojam, kā mēs viens pret otru attiecamies un ko mēs vēlamies sagaidīt no mūsu sabiedrības nākotnē. Es tieši tādā plašākā kontekstā par šīm lietām runāju, un man nav jātaisnojas un nekādā veidā jāizskaidro, vai es topu pārprasts vai es netopu pārprasts, es pateicu to, ko es uzskatīju par pareizu pateikt, un to, ko es gribēju pateikt. Bet tas nebija pateikts kaut kādā likuma vai dekrēta, vai kāda cita obligāta dokumenta formā vai veidā, tas bija pateikts kā aicinājums visiem saviem līdzcilvēkiem, visiem mūsu valsts iedzīvotājiem — neklusēt varbūt pa kaktiem vai savā nodabā nenolamāt vai neslavināt vienu vai otru parādību, kas saistās ar mūsu sabiedrības veidošanos, bet runāt par to atklāti, drosmīgi un ar nākotnes izjūtu. Tās bija arī tās nedaudzās runas, kuras es veltīju šai tēmai, bet par kurām es runāšu nākotnē vēl vairāk, tās bija veltītas mūsu politiskajiem spēkiem, mūsu partijām, jo es neredzu būtiskāku un svarīgāku jautājumu par to, kāda izskatīsies mūsu sabiedrība. Mēs esam tīksminājušies par to, kāda bija mūsu sabiedrība 20.gados, mēs esam daudz ko pārdzīvojuši un kritizējuši par sabiedrību, kas bija pēc 1940.gada līdz 1991.gadam, bet kādu sabiedrību mēs vēlamies vēl pēc pieciem desmit gadiem? Un nu ir pienācis laiks pašiem šo sabiedrību veidot, un es aicinu vēlreiz, neiedziļinoties sīkumos, — emocijas un etniskā pieeja vai šauri nacionālistiskā pieeja nav pats labākais līdzeklis — cienīsim savu tautību, savu nāciju, savu dzimteni, beigu beigās — savu māti, tēvu un visu, kas saistās ar Latviju, bet domāsim arī par to, kā jūtas visu cilvēku kopa, kas dzīvo Latvijā, un darīsim visu, lai naida vietā liktu citas jūtas. Jo ar naidu, ar atriebību, kā es runāju jau iepriekšējo reizi, visu mūžu nenodzīvosi un visu savu dzīvi, visus savus plānus un ieceres nerealizēsi. Un tāpēc sargāsim sevi, nodrošināsim savu zemi, domāsim par to, kā jūtas pamatnācija Latvijā, es vēlreiz akcentēju — kā jūtas un dzīvo pamatnācija Latvijā un kā jūtas arī pārējie cilvēki, kas Latvijā dzīvo.

— Tās bažas, ko izsaka tie, kas šobrīd vismaz oponē jūsu viedoklim, sacīdami, ka cilvēkiem tomēr būs jāizbrauc, es citēju kaut vai, piemēram, Palmiru Lāci televīzijā... Sakiet, vai līdz ar to jūs nebaida tas, ka varbūt Latvijā ar laiku tieši sāks ņemt pārsvaru tie cilvēki, kas ir naidīgi noskaņoti, bet, no otras puses...

— Man žēl, cienījamais radio pārstāvi, ka jūs citējat Palimiru Lāci. Jo kaut ko tik ļaunu un tik naidīgu Latvijas sabiedrībai, es pat teiktu, latviešu sabiedrībai, es pēdējā laikā maz kur biju dzirdējis. Un, no otras puses, varbūt arī labi, tas varbūt daudziem liks atvērt acis un liks skatīties savādāk. Visiem šiem procesiem ir jābūt dabiskiem, un, ja tie ir, tad tiem ir jābūt organizētiem un izejošiem no cilvēka brīvas gribas. Mēs runājam par brīva cilvēka, brīva indivīda rīcību. No mūsu zemes cilvēks var aizbraukt uz Rietumiem un Austrumiem, un būs laiks, kad mūsu zemē arī cilvēki vēlēsies dzīvot un brauks dzīvot, un tā ir demokrātijas pamatnostādne, ka pirmā vietā mums ir cilvēks ar saviem uzskatiem un savu brīvu rīcību un brīvu gribu, nevis ar partijas vai administrācijas diktātu, kur, kam un kad, es pasvītroju, vēl būtu jāizbrauc. Vai tiešām šai gadsimtā Latvijai ir pārāk maz gājis pāri deportāciju, vai pārāk maz cilvēku ir klejojuši cauri Latvijai un apkārt Latvijai, kad mēs sākam atkal runāt un spriest par šīm problēmām tik nopietnā gaisotnē, kā tas tika darīts tanī vakarā.

— Vai Latvijai vajadzētu kaut kādā veidā un kā vajadzētu tādā gadījumā reaģēt uz tādu brīvu cilvēka izpausmi, kā to, piemēram, izpauda Voroncovs savā laikrakstā “SM Segodņa”, runādams tieši pretēju atkal?

— Nu, Voroncovs, manuprāt, lai spriež juristi, ir pārkāpis tiešus un konkrētus Latvijas likumus, un, ja tas tā ir un ja juristi to saskata, tad Voroncovs ir jāsauc pie kriminālatbildības. Ja tā nav, tad Voroncova uzskatiem ir jādod pretspars attiecīgā veidā cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par mūsu sabiedrības attīstību, par mūsu sabiedrības nākotni, nekādā gadījumā nedrīkst palaist garām Voroncova izteikumus, kurš ir samērā populārs žurnālists un arī ir bijis ar savām intervijām prezidenta pilī, ja viņš tādus uzskatus sāk paust vienā no mūsu laikrakstiem, tad priekš tam mums ir masu mediji, kuros var paust šos uzskatus un pārliecību daudz savādāk. Bet es vēlreiz saku — ja tas ir jautājums ar kriminālu piekrāsu, tad ir jārīkojas.

— Jūsuprāt, tieši tādā veidā rodas šeit tie konflikti, jūs teicāt — atriebība.

— Jā, bet dialogs un diskusija bieži vien sev nes līdzi arī varbūt drusciņ niknāku, naidīgāku un asāku pieskaņu, un katru šādu gadījumu varbūt arī nevajadzētu dramatizēt, pretējā gadījumā mēs pazaudējam dialoga galveno saturu un galveno jēgu, ja mēs paļaujamies kāda sava oponenta naidīgam vai histēriskam noskaņojumam. Šeit ir runa par abām pusēm.

— Sakiet, vai jūsuprāt, tiek dramatizētas, teiksim, tās attiecības, kādas veidojas starp jums un “Tēvzemei un Brīvībai?”

— Nē, nē. Lai neuztraucas par mūsu attiecībām starp “Tēvzemei un Brīvībai” un mani, mēs ar tām tiksim paši galā, priekš tam “Tēvzemei” ir pietiekami daudz nopietnu politiķu, un es par šo lietu esmu domājis.

Bet es runāju par attiecībām, kas veidojas sabiedrības iekšienē, un par to, kādā veidā mūs stimulēt un veidot, lai šī diskusija noved pie pozitīva rezultāta.

— Ir citi jautājumi, kurus mums arī šodien vajadzētu parisināt. Jūs nākat no tikšanās ar Imantu Daudišu, Latvijas vēstnieku Krievijā, tas tiesa?

— Jā, tikko kā mēs tikāmies ar Latvijas vēstnieku Krievijā, un tā bija lietišķa saruna par to, kāda gaisotne pašreiz ir Krievijā, kādai jābūt varbūt Latvijas politikai, veidojot attiecības ceļā uz Eiropas Savienību un ceļā uz līgumu par robežjautājumu ar Krieviju, un pavērtējām arī dažādu politisko spēku, Krievijas un Latvijas politisko spēku ietekmi šai virzienā.

— Kādas jaunas nianses?

— Būtībā nav jaunu nianšu.

— Nākamais jautājums. Faktiski tas ir pacelts tagad, par runām, kuras jūs rakstāt vai jums raksta, kas un cik var ietekmēt jūsu rakstītās runas. Te pacēlās šis jautājums saistībā ar...

— Jā, radio diezgan plaši izskanējis pēdējā nedēļā šis jautājums. Jāsaka, ka es pat zināmā mērā esmu lepns par to, ka visu nedēļu tiek apspriests viens mans raksts Zviedrijas laikrakstā, varbūt klausītājam būtu interesanti zināt, ka tas ir lielākais Zviedrijas dienas laikraksts, pirmo reizi otrajā lappusē, kas tiek atvēlēta, nu, kā viņi paši saka, nopietniem Eiropas politiķiem, šajā otrajā lappusē parasti viņi vēlas, lai tiktu izklāstīta kāda nopietna problēma vai attīstības perspektīva par tiem vai citiem jautājumiem...

Es ar saviem padomniekiem stingri piestrādājām pie šī raksta, un šī raksta pamats ir mana runa starptautiskajā konferencē, kuru es runāju jau Operā pirms divām nedēļām. Un gribu pateikt: viss, kas iet zem mana vārda, visi raksti, kas iet zem mana vārda, un visas runas, ko runāju es, tās ir manas runas un mani raksti, un tie ir mani vārdi. Protams, man palīdz kādreiz viens, kādreiz divi, bet kādreiz desmit un vairāk cilvēki gan literārā ziņā, gan tīri politiskā ziņā, gan atsevišķu problēmu izklāstu ziņā. Bet, ko es vēlos pateikt, tā ir mana doma, un es esmu pateicīgs padomniekiem, kuri respektē šo manu nostāju un palīdz man sagatavot šos jautājumus tā, lai es ar šiem jautājumiem varētu iziet pasaulē un varētu runāt arī Latvijā. Kādi ir komentāri par šo rakstu un kāda ir diskusija, tur es vairs negribu jaukties iekšā, es domāju, ka mani padomnieki šeit varētu pastrīdēties gan ar Zviedrijas žurnālistiem, gan ar komentētājiem, es vienīgi gribu teikt, ka reti kad no kādas valsts mēs esam saņēmuši tik pozitīvas atsauksmes par vizīti kā par Zviedrijas vizīti. Un tas laikam ir dzīves paradokss— ja kaut kur kaut kas ļoti labi iet, tad noteikti atrodas arī kaut kas tāds, kas uzreiz tai lietā piedod asumu. Un es visu šo rakstu kritiku un visu šo gaisotni vērtēju kā pozitīvu devumu tanī ziņā, ka tas dod man dziļāk papētīt, kur varbūt es esmu kļūdījies, kur es esmu neprecīzi izteicies, kur nav bijusi man pietiekami laba latviešu valoda un tā tālāk.

— Ulmaņa kungs, presē ir parādījies vairāk pārmetumu jums netieši, ka jūs neinteresējoties un nemēģinot kaut kādā veidā kaut vai pat interesēties par trīs miljonu izmeklēšanas lietu “Latvenergo” .

— Ko man darīt, ņemt maisu vai pistoli un sākt darboties? Nē, tādā veidā nē. Man ir katru nedēļu regulāra informācija par to, kas notiek šai virzienā. Es esmu vismaz divreiz publiski izteicies, ka es prasu, lai šis notikums tiktu izmeklēts ļoti nopietni, es pat pateiktu vairāk, trīs miljonu jautājums ir izmeklēšanas komisijas un Latvijas prestiža jautājums, jo mēs esam tik daudzas komisijas veidojuši un tik daudz esam kaut ko izdarījuši tādu , kas bezcerīgi ir pazudis, teiksim Baltijas jūras smiltīs, vai kaut kur citur, ka šis gadījums ir jāizmeklē līdz galam, šim gadījumam ir jādod valdības un parlamenta vērtējums un varbūt galarezultātā būs nepieciešams arī mans vērtējums.

— Jā, jūs varbūt varat kaut kādā veidā sniegt palīdzību komisijai?

— Nē, nav man praktisku instrumentāriju vai arī ziņu, ar kurām es varētu nopietni šai procesā palīdzēt.

— Bet jūs esat optimistiski noskaņots, ka šis risinājums būs?

— Ziniet, valsts nevar pastāvēt, ja šādi gadījumi tiktu bezcerīgi kaut kur pazaudēti un atstāti pusceļā, es to saku pavisam nopietni, arī pēc tiem vakardienas un aizvakardienas gadījumiem, kas ir Čehijā un kas ir vēl vienā otrā valstī.

— Un vēl viens jautājums varbūt šobrīd saistībā ar šiem trim miljoniem būtībā, ir parādījies no jauna ekspremjers Andris Šķēle. Būtībā ir runa par to, ka viņš atgriezīsies politikā, jautājums — vai jūs to atbalstāt?

— Es negribētu dramatizēt masu mediju, vakardienas arī, komentāru, ka, ja kāds cilvēks atnāk uz kādu sapulci jeb pastrīdas ar kādu savu vēlamu vai nevēlamu oponentu, ka tā jau ir milzīga atgriešanās politikā. Nav vairs politika tāds vienkāršs rotaļlietu laukumiņš, kā varbūt pirms 6—7 gadiem, kur var nākt un iet katru dienu, kā to vēlas. Jo var būt kāda viena izcila cilvēka vēlme — ko izdarīt, bet tam apakšā ir jābūt milzīgi nopietnam darbam, un es vēlu to jebkuram politiķim, arī Šķēles kungam — ja viņš to grib izdarīt, lai šis darbs noritētu, pretējā gadījumā var iznākt kā pēc tā vecā senā lozunga: runājam — Šķēle, domājam — partija, runājam — partija, domājam — Šķēle. Es domāju, ka šis nebūs tas gadījums, un gan Šķēles kungs, gan vēl viens otrs, cerot iekarot politiskās virsotnes ar savu nopientu darbu un nopietnu pieeju visām tām problēmām, kas Latvijā pašreiz ir, spēs sevi apliecināt.

Valsts prezidents —

Latvijas radio žurnālistam

Aidim Tomsonam

Valsts prezidents Guntis Ulmanis intervijā Latvijas Valsts radiofonam vakar, 1. decembrī, raidījumā “Pusdiena” pulksten 12.35

Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Rīgas garnizona priekšnieks pulkvedis Juris Vectirāns, Francijas Jūras akadēmijas absolvents jūras kapteinis Hugo Legzdiņš; Aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektora v.i. majors Ilmārs Vīksne, Latvijas virsnieku apvienības priekšsēdis Tālivaldis Bērziņš, Rīgas garnizona priekšnieks pulkvedis Juris Vectirāns, Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns Atis Vaickovskis