MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas tautību ministre Andra Veidemane: Kāpēc cittautieši vēlas dzīvot pie mums

Ministres intervijas Igaunijas Republikas laikrakstos “Postimees” un “Maaleht”

“Postimees” (P.): — Ministru kabineta slēgtajā sēdē apspriedāt dokumentu “Tēzes par integrācijas politiku Igaunijā.” Kādēļ šīs tēzes?

Andra Veidemane (A.V.): — Lai uzzinātu, kāda ir valdības attieksme pret cittautiešu integrāciju. Vai tā ir zināma līdzšinējās politikas koriģēšana vai vēlēšanās pēc koncepcijas.

P.: — Vai tas nozīmē pašreizējo politikas maiņu attiecībā uz cittautiešiem?

A.V.: — Drīzāk tas nozīmē šīs tēmas aktualizēšanu atsevišķās dzīves nozarēs. Spriešana valdībā parādīja, ka nav ministrijas, kuru šis jautājums tā vai citādi neskartu. Vispirms cittautiešu integrēšanās ir saistīta ar valodas apguvi. Mums ir jāaudzina paaudze, kas brīvi pārvaldītu igauņu valodu, lai igauņu valoda nebūtu tikai valsts valoda, bet gan savstarpējās sazināšanās līdzeklis starp cilvēkiem, kuriem ir atšķirīga mātes valoda.

Daudzās ministrijās bažas rada profesionālas valodas zināšanu problēma. Tika nolemts, ka visas ministrijas triju nedēļu laikā iesniegs savus priekšlikumus. Un tad visu to ņemsim vērā, izstrādājot kopēju cittautiešu integrācijas pilnu koncepciju.

P.: — Runājot par cittautiešu integrāciju, kāda tad ir visbūtiskākā problēma?

A.V.: — Arī ministru apspriedē izvirzījām jautājumu: kas ir svarīgāks — valoda vai stājas veidošana, vai mentalitātes mainīšana?

P.: — No kuras puses?

A.V.: — No abām pusēm. Mēs joprojām dzīvojam ar veciem stereotipiem. Mēs joprojām baidāmies no cittautiešiem tāpat kā cittautieši baidās no igauņiem.

P.: — Tas ir tā, ka igauņi domā: tā nav mūsu daļa, gan viņi paši tiks galā?

A.V.: — Jā, varbūt īstākais vārds ir vienaldzība, bet arī tur ir zināma tiesa bailēm. Kas zin, ko viņi te uzsāks un ko plāno. Bet cik daudz mēs esam darījuši, lai zinātu, ko viņi šeit plāno un kādu viņi redz savu nākotni Igaunijas valstī? Statistika rāda, ka vairāk nekā 90 procenti neigauņu no šejienes neaizbrauks, viņi paliks te dzīvot. Nākotnē — daļa no viņiem var kļūt par rietumniekiem.

Savās tēzēs cittautiešus mēs definējām tā — Igaunijas pastāvīgie iedzīvotāji, kas pēc valodas un kultūras atšķiras no igauņiem. Jēdziens “cittautietis” ir neigauņa sinonīms. Un cittautiešu politikas definīcija — valsts pasākumi, kas tieši vai netieši ietekmē cittautiešu stāvokli un darbības iespējas Igaunijas sabiedrībā.

P.: — Vai cittautiši jūsu skaidrojumā ir arī tie, kas Igaunijā atrodas bez uzturēšanās atļaujas vai ļoti nenoteiktā (trauslā) juridiskā statusā?

A.V.: — Viens mūsu mērķis ir būtiski samazināt to personu skaitu, kurām nav nekādas pilsonības. Tas aptver arī nelegālo ieceļotāju problēmu. Mums gan ir bijuši spriedumi par nelegālu izsūtīšanu no valsts, tomēr patiesībā es nevaru nosaukt vairākus cilvēkus, kas būtu izsūtīti.

Tas nenozīmē, ka Igaunijai būtu jāpārtaisa likumi un jāteic: esiet visi sveicināti, kaut arī jūs mūsu likumus neievērojat! Mums jāpieņem zināšanai, ka daļu nelegāļu esam radījuši paši.

P.: — Vai pēc jūsu izteikumiem var saprast, ka sāks vienkāršāk izsniegt uzturēšanās atļaujas? Vai ir problēma mazināt birokrātisko lietu kārtošanu?

A.V.: — Jā un nē. Apspriežot integrācijas tēzes, teicu, ka pēc reorganizācijas un daļas pienākumu noņemšanas pilsonības un imigrācijas iestāde varētu kļūt par to, kas nodarbojas ar integrācijas stratēģiju un tās koordinēšanu.

P.: — Kādi ir pilsonības iestādes pārlieku daudzie pienākumi?

A.V.: — Ja izdotos izveidot valsts mēroga tautību reģistru, kura mums līdz šim joprojām nav, pases varētu sākt izsniegt pasu policija. Tam piekrīt arī iekšlietu ministrs Roberts Lepiksons.

Pilsonības un imigrācijas iestādes pamatuzdevums varētu būt tieši cittautiešu integrācija plašākā nozīmē.

P.: — Un uzturēšanās atļauju iegūšana kļūtu vieglāka?

A.V.: — Domāju, ka tas ir ļoti dziļi un būtiski jāapspriež. Juridiski uzturēšanās atļauju izsniegšana nav bijusi sarežģīta un smaga, tomēr iestādes darbinieki, kam tas būtu jākārto, nav spējuši to labi veikt.

P.: — Vai jūs domājat birokrātiskus šķēršļus?

A.V.: — Birokrātiskas vainas šeit jāmin visupirms. Zināmā periodā atļaujas bija sarežģītas, jo cilvēki nesaprata, kas ir pagaidu atļaujas, kas termiņatļaujas diviem vai pieciem gadiem. Tagad mēs zinām, ka nākamā gada jūlijā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūs visi tie, kas nav pārkāpuši Igaunijas likumus.

Starplaiks ir bijis par īsu, lai izkontrolētu, ar kādiem cilvēkiem ir darīšana, kā viņi šeit ir ieradušies un kādēļ šeit palikuši, kā vēlāk darbojušies. Vairāk nekā 300 000 cilvēkiem varam izsniegt uzturēšanās atļaujas. Līdz šim realizētajai pilsonības politikai ir sava laika noteiktās prasības. Var jautāt, vai ir pamats to mainīt, ja apstākļi ir mainījušies? Un vai mēs kā valsts esam stiprāki un varam būt...