MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas tautību ministre Andra Veidemane: Kāpēc cittautieši vēlas dzīvot pie mums

Turpinājums no 1.lpp.

P.: — ... maigāki?

A.V.: — Pretimnākošāki un maigāki. Domāju, ka šis laiks ir klāt, jo valstī uztveram sevi stiprākus nekā, piemēram, 1991. vai 1992.gadā. Tas ir normāli.

P.: — Kur šī pretimnākšana ir apstājusies?

A.V.: — Kā zināms, EDSO mazākumtautību augstā komisāra Maksa van der Stūla viens vēlējums bija, ka pēc 1991.gada Igaunijā dzimušiem bērniem pēc brīvas izvēles varētu piešķirt pilsonību vienkāršotā veidā. Tas ir pavisam lietderīgi. Mums ir iespēja izveidot igaunisku (gribasprāta un valodas ziņā) jauno paaudzi, labprātīgi viņiem šo iespēju piedāvājot.

Bet nav pamata uzskatam, ka dosim Igaunijas pilsonību arī vecākiem cilvēkiem. Pilsonība nav tikai tiesības, tā ir arī atbildība, privilēģijas. Šie cilvēki iegūtu tiesības vēlēt parlamentu, no attāluma piedalīties valsts iekšpolitikas un ārpolitikas veidošanā. Bet, ja ir darīšana ar ļaudīm, kas nepārvalda valsts valodu, nepazīst tās kultūru, neorientējas politikā, viņi var pārvērsties par politisko manipulāciju objektiem. Ja spēsim ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju un ārzemnieku pasi cilvēkiem garantēt visas pārējās tiesības, tad es neredzu nekādu pamatu, lai tāpat vien uzsāktu pilsonības izdaļāšanu.

Igaunijas integrācijas

politikas tēzes

*Cittautiešu līdzdalība valsts nostiprināšanā un attīstībā. Pamatjautājums ir valsts interešu saistība ar cittautiešu, īpaši jaunās paaudzes, nākotnes perspektīvām Igaunijā.

*Valsts interesēs ir paātrināt naturalizācijas procesu Igaunijā, ko tai vajadzētu atbalstīt gan politiski, gan materiāli.

*Mērķis ir panākt, lai visi neigauņu pamatskolu absolventi, beidzot skolu, nokārtotu igauņu valodas pārbaudījumu un naturalizācijas eksāmenu, kas būtu pielīdzināms pilsonības iegūšanas eksāmenam.

*Cittautiešu iekļaušana Igaunijas kultūras vidē, viņu aktīva līdzdalība sabiedrības intelektuālās dzīves norisēs. Mērķis ir nojaukt kultūras barjeru, kas ierobežo neigauņu konkurētspējas darba tirgū un sabiedriskā dzīvē.

*Cittautiešu reģionālās izolācijas mazināšana. Veicināt un atbalstīt kā igauņu, tā cittautiešu iekšējo mobilitāti valstī, lai mainītu līdzšinējā slēgtā neigauņu anklāva atražošanu. Mērķis ir multikulturālas un atklātas sabiedrības radīšana Austrumvirumā.

Tai pašā laikā līdzīgu interviju Andra Veidemane sniegusi Igaunijas avīzei “Maaleht”.

Maaleht (M.): — Veidemanes kundze, pirms kāda laika daļa no krievu kopienas devās uz Narvu, Jihvu, Sillamē un Tallinā uz valdības namu Doma kalnā, lai izteiktu savu gribu. Vai jums bija tikšanās ar šiem gribas izteicējiem? Vai viņi vērsās arī pie jums?

Andra Veidemane (A.V.): — Pie manis šī sabiedrība nevērsās. Tās bija politiskas izpausmes. Nav neiespējams, ka tās inspirēja kāda politiska partija, bet var būt, ka pat no kādas igauņu partijas puses. Politikā, lai palielinātu savu ietekmi, tiek likti lietā dažādi līdzekļi.

Gribas izteicēju pulks bija neliels, šīs izpausmes neatspoguļoja plašas krievu kopienas intereses.

M.: — Viens gribas izteicēju lozungs bija “Aparteīds!” Vai Igaunijā ir aparteīds?

A.V.: — Tas ir politisks lozungs. Igauniju bieži ir apmeklējuši ārvalstu eksperti un cilvēktiesību aizstāvēšanas starptautisko organizāciju delegācijas, un tās nav pamanījušas aparteīdu Igaunijā. Ja biedrs Pjotrs Rožoks nosauc Igaunijas valsti par fašistisko režīmu un aicina Krieviju likvidēt tādu režīmu, tā ir atsevišķa parādība. Krievijas valsts varas pārstāvji šādus izlēcienus ir nosodījuši.

M.: — Kādi ir valdības pasākumi, lai cittautiešus integrētu Igaunijas sabiedrībā?

A.V.: — Šogad jūlijā tika nodibināta valdības ekspertu komisija, lai izstrādātu valdības integrēšanas politiku cittautiešiem. Komisija sastāv galvenokārt no sabiedrisko zinātņu speciālistiem. Gada sākumā darbu uzsāka ANO cilvēktiesību pārstāvniecība Igaunijā. Valdība ir iepazīstināta ar pārstāvniecības ziņojumiem. Integrēšanās politikas pamattēzes ir uzrakstītas. Kad valdība tās akceptēs, iesniegsim Parlamentā izskatīšanai.

M.: — Kas šajās tēzēs ir teikts?

A.V.: — Tiek atzīts, ka līdz šim integrēšanās process ir noritējis stihiski, bez valsts virzošās rokas un programmas. Neatkarības atgūšanas sākotnē tas bija saprotami, bet nekādā ziņā tagad. Eiropas Savienības valstīs integrēšanās procesi ir sakārtoti.

Mūsu problēma ir tā, ka neatkarīgi no mūsu gribas Igaunijā dzīvo liels skaits neigauņu. Mūsu interesēs ir, lai viņi būtu lojāli un justos kā šejienes sabiedrības līdztiesīgi locekļi. Ja jau 90 procenti neigauņu ir izlēmuši savu dzīvi saistīt ar Igauniju un šeit uzaudzināt savus bērnus, tad viņiem arī aktīvāk jāiesaistās Igaunijas dzīvē.

M.: — Vai integrēšanās ceļā klupšanas akmens nav igauņu valoda?

A.V.: — ANO darba grupas locekļi uzstādīja jautājumu: kas ir būtiskākais — vai valoda vai griba? Manuprāt, svarīgi ir abi.

Valoda ir jāiemācās jau skolā. Krievu skolu skolotāji un direktori stāsta, ka skolēni ir ar mieru mācīties valodu, bet trūkst skolotāju, mācību grāmatu un programmu. Izglītības ministrijas loma valodu mācīšanā ir tik svarīga un atbildīga, ka ar citvalodu skolu problēmām šajā ministrijā ir jānodarbojas atsevišķam kanclera vietniekam. Lai 2007.gadā no cittautību skolām pārietu uz igauņu valodas skolām, ir jāveic lieli priekšdarbi.

M.: — Tā domā Andra Veidemane, kas pašreizējā valdībā ir tautību attiecību ministre. Vai nākamā valdība arī uzskatīs, ka ir lietderīgs šāda ministra amats?

A.V.: — Ar PHARE atbalstu ir radīts valodu stratēģijas centrs, kas izstrādā valodu stratēģijas programmu ilgākam laikam. Pamatojoties uz to, programmējām valodu stratēģiju desmit gadiem.

Lai to īstenotu, pie valdības ir jābūt pastāvīgai atbalsta institūcijai. Pašlaik ir tikai neliels birojs, kas jāpārveido par tautību jautājumu biroju, līdzīgi kā pašlaik pie valdības darbojas eirointegrācijas birojs. Mūsu ekspertu komisijai ir ieteikumi, ka jābūt tautību attiecību ministrijai. Bet Igaunijai līdzīgās mazās valstīs var iztikt arī ar mazāka amata posteni.

M.: — Cittautiešu vidū ir vidējās izglītības igauņu valodā pretinieki. Viņi var šim nodomam pretstatīt kaut kādu terminu.

A.V.: — Laiks, kad visai valstij jāpāriet uz izglītību igauņu valodā, jānoskaidro aptaujas ceļā. Šajā virzienā būs jānodarbojas. Paraugam ir privātskolas. Pašlaik mums ir angļu koledža, franču licejs, kur valodu māca padziļināti, tā ka beidzēji to ir apguvuši. Varbūt mums ir jāpalielina to krievu skolu skaits, kurās padziļināti mācās igauņu valodu, nodrošinot, ka beidzēji brīvi pārvalda igauņu valodu.

M.: — Kā būs ar nelegāļiem?

A.V.: — Par nelegāļiem nav noteiktu ziņu. Tiek runāts gan par 20 000, gan par 50 000. Manuprāt, vairāk kā pāris desmit tūkstošu to nav. Viņu vidū ir arī prāvs skaits igauņu, kas nav nomainījuši sarkano pasi pret Igaunijas pasi un tagad tāpat ir nelegāļi.

Daļai cittautiešu ir kaut kādas negatīvas emocijas pret pilsonības un migrācijas dienestu, un viņi negrib iet kārtot dokumentus. Tiek uzskatīts, ka Igaunijā ir aptuveni 100 000 Krievijas pilsoņu. Cik daudz starp tiem ir ar dubultpilsonību, to mēs nezinām. Kad sāks darboties Igaunijas un Krievijas starpvaldību komisija, tad cerams, ka tiks ieviesta skaidrība arī šajā jautājumā.

Vajadzēs izveidot vispārēju tautību reģistru, kurā būs dati par visiem Igaunijas iedzīvotājiem.

M.: — Kas tādā gadījumā būs ar personas datu aizsardzību?

A.V.: — Reģistrs būs slēgts, to varēs izmantot tikai dienesti, kam ir atļauja, piemēram, policija. Reģistrs ir vienīgā iespēja gūt pārskatu par valstī dzīvojošām personām.

M.: — Visaktīvāk Igaunijā pašlaik darbojas krievu kopienas pārstāvji. Bet citas tautības?

A.V.: — Arī citas tautības sāk meklēt savu identitāti. Par sevi zīmi ir devuši ukraiņi, baltkrievi, arī mazākas kopas: armēņi, tatāri, latvieši, lietuvieši, ebreji un poļi.

Integrācija ir abpusējs process: citām tautībām ir jābūt gatavām iekļauties Igaunijas sabiedrībā, un igauņiem ir jābūt gataviem uzņemt viņus savā saimē.

M.: — Veidemanes kundze, pirms manis šeit kabinetā bija garīgo organizāciju pārstāvji: budisti, muhamedāņi u.c. Par ko viņi sūdzējās?

A.V.: — Man bija patīkami dzirdēt, ka viņiem neesot problēmu. Tika ziņots, ka Igaunija gan ir valsts ar kristīgām tradīcijām, bet šeit var brīvi darboties arī citticībnieki.

“Latvijas Vēstneša”

(Kristīnes Ducmanes) tulkojums

no igauņu valodas