Runas. Referāti

Ministru prezidents GUNTARS KRASTS: Latvijas valstij lauksaimniecības politika ir

Uzruna Zemnieku pārstāvju sanāksmē Jūrmalā, Bulduros, 1997.gada 28.novembrī

Cienījamie zemnieki, lauksaimnieki, organizatori un viesi!

Pateicos par iespēju uzstāties šajā lauksaimnieku sanāksmē, kur tiekas veiksmīgākie un autoritatīvākie Latvijas lauksaimniecības ražotāji, žurnālisti, zinātnieki, ierēdņi un arī politiķi.

Patīkami, ka lielākais latviešu laikraksts “Lauku Avīze” ir uzņēmies būt šī pasākuma iniciators un rosina domu apmaiņu, liekot pamatus arī zemnieku rīcības plāniem nākotnē.

Lai gan daudzās jomās Latvijā šogad gūti labi panākumi, kopumā valstij šis gads tomēr nav bijis viegls.

Tajā pašā laikā šis būs pirmais gads kopš reformu sākuma, kad pieaugs ne tikai tranzīta un banku pakalpojumu apjoms, bet arī rūpnieciskā ražošana.

Arī lauksaimniecībā atsevišķās nozarēs ir vērojamas pozitīvas attīstības tendences. Pat ar cenām, kas ir visai tuvas izmaksām, palielinājusies labības un cukurbiešu ražošana.

Savus augļus sācis dod bezdeficīta budžets, radot iespējas samazināt budžetā paredzētos līdzekļus valsts parāda apkalpošanai. Sākam mācīties dzīvot atbilstoši saviem ienākumiem.

Ir samazinājušās banku procentu likmes, un pieejamāki kļūst kredīti.

Turpina attīstīties sadarbība ar Eiropas Savienību, un turpinās sarunas par Latvijas iestāšanās iespējām.

Eiropas Komisijas lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers šogad apmeklēja Latviju, un mūsu valsts lauksaimniekiem un politiķiem bija iespējams dzirdēt Eiropas Komisijas viedokli par Eiropas lauksaimniecības un lauku attīstības virzību pašlaik un tuvākajā nākotnē.

Lauksaimniecībai joprojām ir nozīmīga vieta mūsu valsts tautsaimniecībā.

Latvijā šajā nozarē strādā 17% no nodarbinātajiem, un tās devums iekšzemes kopproduktā 1996. gadā bija 9,6%, kas ir vairāk nekā mūsu kaimiņzemēs Lietuvā, Igaunijā un arī vidēji Eiropas Savienībā.

Tomēr, lai saglabātu savu vietu un nozīmi tautsaimniecībā, arī lauksaimniecībai ir jāiegūst konkurētspēja, jāiekļaujas iekšējā un ārējā tirgus apritē. Un to mēs nevarēsim izdarīt tikai ar atsevišķiem sekmīgiem uzņēmumiem. Vairākumam zemnieku jākļūst par ražotājiem tirgum, turklāt ar efektīvu saimniekošanu.

Statistika ir nepielūdzama — lauksaimnieciskās ražošanas apjoms reformu laikā ir samazinājies vairāk nekā divkārt, tajā pašā laikā strādājošo skaits samazinājies tikai par piekto daļu. Tātad lauksaimnieciskā ražošana ir kļuvusi pat neefektīvāka nekā pirms reformām.

Runājot par efektivitātes krituma cēloņiem, dažkārt tiek dzirdēts secinājums, ka galvenais tā cēlonis ir nepareizā zemes reforma, sasteigtā privatizācija un citas darbības, kuru gaitā ir sagrauta lielražošana un lauksaimnieki iedzīti nabadzībā. Tomēr tiek aizmirsts, ka ir sašaurinājies tirgus apjoms un produktu deficītu veikalos ir nomainījis naudas deficīts pircēju makos.

Pārejas ekonomikas budžets nevar sekot plānveida sistēmas kļūdām, maksājot par virsplāna produkciju un stutējot mazrentablās saimniecības, kas arī bija viens no iepriekšējās sistēmas sabrukuma iemesliem.

Sekmīgai saimniekošanai nepietiek ar zemi, kapitālu un darbu. Ir arī vēl ceturtais ražošanas faktors — saimniekošanas vadība, spēja pieņemt pareizos lēmumus.

Tagad par dažām būtiskām lietām, bez kurām, manuprāt, nav iedomājama sekmīga saimniekošanas attīstība Latvijas laukos.

Tās ir tehnoloģija, uzņēmējdarbības gars un lauku vides attīstība.

Tajās lauku saimniecībās, kas šodien strādā sekmīgi — un šādas saimniecības ir atrodamas visā valstī, ne tikai Pierīgā un Zemgalē, — vairs nestrādā ar tiem paņēmieniem, ko lietoja kolhozos un sovhozos.

Ir jaunas mašīnas un jaunas tehnoloģijas. Bet, galvenais, ir cita attieksme pret saimniekošanu.

Veiksmīgākie zemnieki izvēlas to produktu ražošanu, kuriem tirgū ir pieprasījums, un meklē risinājumus, kā šo produktu saražot lētāk.

Ir pasākumi, ko šajā procesā var veikt valsts, bet ir lietas, kas jāizdara pašiem ražotājiem.

No valsts vispirms tiek prasīta ekonomiskā politika un tās konsekventa īstenošana. Īpaši nozīmīgi tas ir lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, kur visi ražošanas procesi notiek daudz lēnāk nekā jebkurā citā tautsaimniecības nozarē.

Latvijas valstij ir lauksaimniecības politika. Valsts savu nostāju deklarēja, Saeimai pagājušā gada oktobrī nobalsojot par Latvijas Lauksaimniecības likumu.

Es pieļauju, ka ne visus apmierina lauksaimniecības politikas nostādnes. Daudzi ir neapmierināti, ka likums nepasaka, ka no visiem ražotājiem garantēti iepirks produktu par cenu, kas būs lielāka par šīs saimniecības izmaksām. Nav arī pateikts, ka lauksaimniecības iepirkuma cenas turpmāk pieaugs tik, cik ražotājiem nepieciešams.

Savukārt citi saka, ka lauksaimniecībai ir pārlieku lielas sudsīdijas, ka muitas tarifi pārtiku padara dārgu un ka nodokļu atlaides zemniekiem ir par lielu. Tāpēc gribētu uzsvērt, ka šis likums un šī politika ir pašlaik sabiedrībā panāktais kompromiss starp dažādajiem viedokļiem un revolucionāras izmaiņas grūti sagaidīt.

Lauksaimniecības likumā pietiekami precīzi ir noteikts valsts politikas mērķis pārejas periodā līdz uzņemšanai Eiropas Savienībā, tas ir, realizēt nepieciešamos strukturālos pārkārtojumus un palielināt nozares konkurētspēju starptautiskajā tirgū.

Lauksaimniecība nav tikai dzīvesveids. Tā ir arī ražojoša nozare, kas attīstās kā konkurētspējīga ekonomiskās darbības sfēra. Un tikai kā tāda tā varēs dot lauku cilvēkiem darbu un ienākumus, dot savu ieguldījumu dabas un sociālās vides attīstībā.

Es ceru, ka mēs visi apzināmies, ka tas ir iespējams tikai maksimāli efektīvas saimniekošanas apstākļos.

Valdībā, turpinot attīstīt lauksaimniecības politiku, šā gada aprīlī izskatījām un akceptējām Zemkopības ministrijas sagatavoto Lauksaimniecības subsīdiju programmu 1998. — 2003. gadam.

Šīs programmas realizācijai 1998. gada budžeta projektā, ko Saeima vēl izskatīs, ir paredzēts 17,1 miljons latu, tas ir, 1,5 reizes vairāk, nekā subsīdijām paredzēts šajā gadā.

Kā valdības vadītājam man bija patīkami redzēt, ka šī vairs nav tikai ražošanas saglabāšanas programma, kā varēja raksturot līdzšinējās subsīdiju programmas.

Tā jau ir ražošanas attīstības un lauksaimniecības stuktūras uzlabošanas programma, valsts un lauksaimnieku partnerības programma.

Es ceru, ka šīs programmas realizācijas mehānisms atbildīs iecerētajam.

Tas prasa arī jaunu pieeju subsīdiju izmaksu mehānisma pilnveidošanai. Tā kā jaunais mehānisms paredz lielāku ražotāju līdzdalību subsīdiju saņemšanā un lēmuma pieņemšanā par to izmantošanu, mēs nevaram prognozēt, kurā brīdī ražotājs to izdarīs.

Manuprāt, šo iedarbīgo subsīdiju instrumentu vairs nevarēs iekļaut esošajos budžeta instrukciju rāmjos.

Tāpēc, iespējams, jāreorganizē esošais Lauku attīstības fonds, pārveidojot to par Lauku un lauksaimniecības strukūras attīstības fondu. Lūgšu Zemkopības ministriju izvērtēt šo ideju.

Vienlaikus gribētos uzsvērt, ka par spīti vairākkārt izskanējušam viedoklim subsīdiju pieaugums lauksaimniecības attīstībai nav noticis uz nodokļu atvieglojumu samazināšanas rēķina.

Ir palikušas gan ienākuma nodokļa atlaides, gan agrākā pievienotās vērtības nodokļa kompensācijas kārtība, bet akcīzes nodokļa atmaksa ir pilnveidota, sekojot lauksaimnieku izteiktajiem ierosinājumiem.

Šobrīd gan pēc atmaksāto summu apmēriem šķiet, ka Latvijā vairs nav neviena neapsaimniekota lauksaimniecības zemes hektāra.

Pēc mana lūguma Zemkopības ministrija papildus 1998. gada lauksaimniecības programmai Ministru kabinetā izskatīšanai ir iesniegusi arī precizētu Lauksaimniecības attīstības koncepciju tuvākajiem gadiem.