RUNAS. referāti

Valsts prezidents GUNTIS ULMANIS:

Gan lauki, gan pilsēta — tā visa ir Latvija

Turpinājums no 1.lpp.

Tomēr politisko atbildību nedrīkstam jaukt ar tuvredzību, ieslīgstot galējībās un diskreditējot savas valsts tēlu pasaulē. Latvijā nekad nav bijis starpnacionālu konfliktu, Latvijā vienmēr ir dzīvojuši daudzu tautību cilvēki, Latvijai ir bijuši un būs labklājības gadi. Tādēļ, jo lielāka ir politiķu — prezidenta, valdības, partiju — atbildība par Latvijas cilvēku nākotni.

Es runāju par vienotu un harmonisku sabiedrību, jo tā skar valsts drošu pastāvēšanu nākotnē.

Ar pilnu atbildību esmu paziņojis un palieku pie sava viedokļa, ka tikai sakļautai sabiedrībai Latvijā ir nākotne. Tāda ir mana pārliecība, par kuru esmu gatavs runāt ar katru politisko spēku, kas ir atvērts diskusijai, nevis ieslīdzis galēji ekstrēmu viedokļu sludināšanā.

Iestāsimies visi par mūsu valsts pamatvērtībām. Valstij jāizstrādā izsvērta un laikmetīga valodas un izglītības politika, kura nodrošina stabilu latviešu valodas kā valsts valodas attīstību un lietojumu.

Vienmēr esmu atbalstījis un atbalstīšu produktīvu valdības darbu, lai Latvija visīsākajā laikā sasniegtu labklājību valstiskā un cilvēciski individuālā nozīmē. Šīs valdības stabils darbs ir garants tam. Veiksmīgi pagājušas pirmās 100 valdības darba dienas, līdz nākamās Saeimas vēlēšanām vēl gads. Gatavošanās priekšvēlēšanu cīņai nedrīkst izjaukt veiksmīgi uzsākto, kas devis pirmos pozitīvos rezultātus arī lauku attīstībā.

Ir pagājis gads, kopš stājies spēkā Lauksaimniecības likums, kurš izvirzīja mērķus un noteica uzdevumus. Zemkopības ministrija ir izstrādājusi lauksaimniecības attīstības koncepciju. Valdība ir atbalstījusi līdzekļu palielinājumu lauksaimniecībai. Tas viss vieš cerības, tomēr ne tikai subsīdiju pieaugums nepieciešams Latvijas lauku atdzimšanai.

Kādi ir Latvijas lauki, to mēs redzam un varam iegrupēt skaitļu ailēs. Kontrasti ir milzīgi. Pa trīssimt govīm ir tikai piecdesmit saimniecībās, bet pa vienai govij — gandrīz sešos tūkstošos saimniecību.

Mums ir statūtsabiedrība “Tērvete”, kas ik nedēļas iepērk zemi vidēji par trīssimt latiem par hektāru. Un mums ir tūkstošiem mantinieku, kuri netiek galā ar pāris hektāriem un no kuriem ne ārzemnieks, ne iekšzemnieks nepērk pat pushektāru.

Latvijā ir cerīgi lielsaimnieki un nīkuļojoši mazzemnieki. Un vēl turklāt gan turīgie, gan mazturīgie sastājušies dažādās partijās. Ja vieni protestēdami aizšķērso ceļu, bet otri dodas uz Rīgu protestēt ar mēslu dakšām, tas liecina, ka arī protesta izpausmē nav vienotības, kur nu vēl visos citos aspektos, kas saistīti ar strādāšanu un dzīvošanu laukos.

Es negribētu atcerēties dažnedažādas akcijas, lai tās izvērtētu. Taču viens pierādījums, kas jāņem vērā nākotnē, jāmin gan. Ja graudaugu lauki nokopti un ģimene rēķinājusies ar tūlītēju ienākumu, bet nedabū ne santīma, tas ir saimnieka krahs. Nebaidīsimies no šī jēdziena, kurš raksturo zemnieku izmisumu. Tātad ir pārtrūkusi dabiskā ķēde ražotājs—pircējs—pārstrādātājs. Un tālab šodien ne tikai jārunā, bet arī jālemj par galaiznākumu neatkarīgi no tā, cik kuram pieder hektāru. Arī ja tu aizved tikai vienu vezumu ābolu, kartupeļu vai plūmju uz tirgu, tev jādabū par ieguvumu ja ne vismodernākais un visdārgākais traktors, tad katrā ziņā visnepieciešamākais ģimenei un bērniem.

Tāpēc, laikus attīstot, ir jārisina daži būtiski aspekti.

Visupirms — tautsaimnieciskais.

Beigu beigās tūdaļ jārod atbilde uz jautājumu, kādām būt saimniecībām. Vai drīkstam pieņemt paragrāfus, cik lielām jābūt zemnieku saimniecībām. Varbūt nelielā teritorijā — Latvijā — izdētās paipalu olas spēj ieiet ne tikai Eiropas, bet arī pasaules tirgū. Es šo faktu minu kā piemēru mūsu daudzveidību iespējām. Manuprāt, mums jāturas tāpat kā gadu gadiem pie Latvijai raksturīgām pamatnozarēm, taču šīm virzībām nav jākļūst par dogmām. Iekšējais un ārējais ir tik mainīgs un prasīgs, ka mums jābūt elastīgiem.

Mēs, mirkļa konjuktūras virpulī ierauti, varam gan vinnēt, gan pamatīgi zaudēt. Tālab jāieklausās, turklāt ļoti vērīgi jāieklausās netikai citu valstu ieteicēju padomos, bet vēl vērīgāk mūsu pašu ieteikumos. Cilvēki, kuri gadu gaitā izgājuši Latvijas zemkopības praksi, ir spējīgi stabilāk un tālredzīgāk spriest, lai mūsu valsts plauktu jo strauji.

Šis ir laiks, kad jārisina ne tikai valsts tautsaimnieciskie samezglojumi, bet jādomā, kādi ir un kādiem rītdien jābūt laukiem ētiski. Latvijā pilsētas un lauki dzīvo tik ciešā saskarsmē, ka nedrīkstam vilkt mākslīgu šķirtni. Zeme un zemnieki ir viena no lielākajām mūsu valsts vērtībām. No laukiem ir nākuši tautas gaišākie prāti. Bet rodas bēdīgas nojausmas, ka veselīgais potenciāls sāk drupt. Tāpēc valstiski jārīkojas, lai nācijas veselīgākā daļa saglabātu sevi veselīgumā. Iepriecinoši, ka pozitīvās tendences sevi piesaka aizvien aktīvāk. Konkursi par sakoptāko pagastu, prestižas “Sējēja” prēmijas, konkursi par izteiksmīgāko lauku sētu uzrāda iepriecinošus meklējumus un atradumus.

Un tomēr ir jādomā tālāk, jāmeklē jaunas organizatoriskas formas lauku un zemes attīstībai, zemes apstrādātāju un lauksaimnieciskās produkcijas realizētāju interešu aizstāvībai.

Mums jau ir lauksaimnieciskās attīstības un reģionālās tālredzības koncepcijas, par kurām joprojām strīdamies. Tas ir ļoti labi, ka neesam vienaldzīgi. Bet iepriecinošus galarezultātus varēsim sasniegt tikai tad, ja mazzemnieks un lielzemnieks, produkcijas pircējs un pārstrādātājs būs vienots tautsaimnieciskā domāšanā.

Šodien esam kopā nākuši, lai domātu un lemtu, runātu un ieklausītos ne tikai par mūsu aramzemes likteni, bet par visas zemes likteni. Par to, kādi esam šodien, kādā sabiedrībā dzīvojam un kādu to vēlamies redzēt pēc trijiem, pieciem gadiem. Arī no tā lielā mērā atkarīgs ne tikai zemnieka, bet arī visas valsts liktenis.

Aicinu meklēt saskarsmes punktus, lai mēs visi kopā varētu valstiski stiprināt Latviju!

Ministru prezidents GUNTARS KRASTS:

Latvijas valstij lauksaimniecības politika ir

Turpinājums no 1.lpp.

Tajā ietvertas gan lauksaimniecības attīstības pamatnostādnes, gan atsevišķu nozaru attīstības principi. Tā neaptver tikai tradicionālās Latvijas lauksaimniecības nozares — piensaimniecību, labības, gaļas un olu ražošanu, kā arī lauku tūrismu, bet tajā uzmanība veltīta arī tādiem darbības virzieniem kā iekšējo ūdenstilpju un kūdras purvu apsaimniekošana. Augkopībā savu vietu līdzās kartupeļu ražošanai un linkopībai jaunajā skatījumā atgūst augļkopība, kas ir darbintensīva nozare un var dot darbu un ienākumus daudziem lauku iedzīvotājiem. Šajā koncepcijā beidzot ir skaidri pateikts, ka Latvijas lauksaimniecības attīstība nav saistāma tikai ar iekšējā tirgus piepildīšanu. Ja mēs savā saimniekošnā aprobežotos tikai ar iekšējo tirgu, vismaz trešdaļa lauksaimniecības zemju nevarētu tikt izmantotas.

Latvijas zeme var dot daudz vairāk, tāpēc nedrīkstam norobežoties no ārējā tirgus, lai radītu lauksaimniecībai īpašus siltumnīcas apstākļus. Eiropas Savienībā noteiktās kvalitātes prasības agri vai vēlu mums būs jāievieš. Un, ja mēs būsim spējīgi pārdot savu produktu Eiropā, arī pārējie pasaules tirgi mums būs vaļā.

Ceru, ka tie piena pārstrādes uzņēmumi, kas ir izvirzīti sertificēšanai to atbilstībai eksportam uz Eiropas Savienību, šo pārbaudījumu izturēs un piensaimniecība nepievienosies gaļas nozarei, kurai durvis uz Eiropu šobrīd ir slēgtas.

Ja apkārt savai valstij teorētiski mēs varam uzbūvēt muitas barjeras, tad tik daudz naudas, lai samaksātu eksporta subsīdijas visai eksportējamai produkcijai, mums nebūs nekad.

Mums jābūt spējīgiem ar savu produktu konkurēt ne tikai šeit Latvijā, bet arī citu valstu tirgos. Latvijas lauksaimnieku spēku parāda vairāki faktori. Mūsu audzētie pārtikas kvieši pilnīgi spēj konkurēt ar ievestajiem cenas ziņā, bet kvalitātē tos pat pārspēj.

Arī Baltijas brīvajā tirgū mūsu lauksaimnieki spēj konkurēt. Pagājušajā gadā daudzi lauksaimnieki ar lielām bažām uzņēma Baltijas brīvā tirdzniecības līguma parakstīšanu, šeit es domāju sadaļu par lauksaimniecības un pārtikas produktiem. Pašreizējā tirgus situācija neliecina par Lietuvas un Igaunijas produktu invāziju. Tomēr ietekmi šis līgums ir atstājis. Ir līdzsvarojušās gan lauksaimniecības, gan pārtikas produktu cenas visās trijās Baltijas valstīs.

To pat varētu saukt par pirmo eksāmenu, ko Latvijas lauksaimniecība kārto pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Šķiet, ka šis eksāmens pagaidām tiek izturēts. Ir jāiet nākamais solis, par kādu var kļūt brīvās tirdzniecības līgumi ar mūsu Austrumu kaimiņiem.

Darīšu visu, lai jau nākamā gada sākumā, dodoties vizītē uz Ukrainu, es varētu parakstīt lauksaimniecības un pārtikas ražotājiem izdevīgu brīvās tirdzniecības līgumu ar šo valsti, kas mums varētu atvērt jaunu, lielu tirgu.

Tomēr brīvais tirgus nav savienojams ar cīņas atslābināšanu pret kontrabandu. Kontrabandas lielākais nodarītais ļaunums nav pat ievestās preču tonnas, bet tās rezultātā izkropļotais tirgus. Tāpēc šī valdība nebūs pārāk oriģināla un viena no tās prioritātēm būs cīņa ar kontrabandu. Sākot ar spirtu, kur t.s. “6 cisternu afēra”, domājams, izvilks dienas gaismā ne vienu vien nozīmīgu šīs “nozares” darboni, un turpinot ar daudzām citām produktu nozarēm.

To, ka sakārtots tirgus ļauj sakārtoties ražotājiem un iemācīties ražot lētāku un labāku produktu, pietiekami spilgti parāda Latvijas labības audzētāju panākumi. Viena no gaļas ražošanas nozares problēmām ir tieši kontrabanda un ne tikai nelegālā. Par legālās kontrabandas veicināšanu var uzskatīt arī muitas barjeru atcelšanu Latvijas lauksaimniekiem būtiskiem produktiem tirdzniecībā ar valstīm, kur šo produktu ražošanas apstākļi ir labvēlīgāki. Tāpēc nepiekritīšu tiem, kuri vārdos it kā iestājas par vietējo uzņēmēju aizsardzību, bet nezin kāpēc tieši attiecībās ar Ukrainu piedāvā pilnīgu Latvijas tirgus atvēršanu Ukrainas lauksaimniecības precēm.

Valdība apzinās arī to, ka sekmīga lauksaimniecības attīstība nebūs iespējama bez visas lauku ekonomiskās vides attīstības.

Vispirms jau tas saistās ar jaunu darbavietu radīšanu. Lai darbu laukos atrastu arī tie cilvēki, kas negrib vai nespēj iesaistīties lauksaimnieciskās ražošanas intensifikācijas procesā, vai arī tie, kuri jūtas spēcīgāki citās jomās. Pat izmantojot visas lauksaimniecības zemes, jau samērā drīzā nākotnē no lauksaimniecības varētu būt jāaiziet gandrīz pusei no tiem, kas tajā pašlaik strādā. Negribētos, ka visi šie cilvēki darba meklējumos dotos taisnā ceļā uz lielajām pilsētām. Tāpēc valdība mēģina jau no tā ierobežotajiem valsts budžeta līdzekļiem rast iespēju novirzīt daļu finansējuma vispārējai lauku attīstībai. Te var palīdzēt arī Pasaules bankas lauku attīstības projekts. Tomēr šo projektu nedrīkst uztvert kā problēmas galīgo atrisinājumu.

Vēl joprojām viens no sāpīgākajiem ir jautājums par līdzīgiem dzīves apstākļiem pilsētās un laukos, ar to šoreiz domājot nevis centrālapkuri un daudzdzīvokļu mājas, bet gan ceļus, sakarus un cilvēku iespējas sasniegt viņiem vajadzīgos sociālās infrastruktūras objektus.

Es domāju, sabiedrībai vēl būtu jādiskutē par ļoti vispārīgu jautājumu — kādai jābūt Latvijas lauku apdzīvotības struktūrai. Varbūt ir pat jāpārskata lauku jēdziens visumā, tajā ietverot arī rajonu pilsētas un ciematus. Jāsāk skaidri apzināties, ka zemnieku sētās dzīvos tikai sekmīgie zemnieki, bet pārējie savas dzīves telpas varētu atrast tajos pašos ciematos un pilsētiņās, kur, kopā dzīvojot, gan izmaksas mazākas, gan pakalpojumi un darbavietas tuvāk, gan skola pieejamāka.

Un ne mazāk nozīmīgs ir un būs jautājums par jauno cilvēku palikšanu un ienākšanu lauksaimniecībā, pārņemot vai izveidojot savas zemnieku saimniecības. Daudzviet laukos dzīvo pēdējā paaudze. Esošā vecuma struktūra šodien laukos nav labvēlīga krasai dzīves veida maiņai.

Veidojot savu lauksaimniecības un lauku attīstības politiku, mums uzmanīgi jāseko līdzi arī lauku politikas attīstībai Eiropas Savienībā. Ir skaidri jūtamas pārmaiņas Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politikā. Arī Eiropā, līdzīgi kā Latvijā, notiek virzība no lauksaimniecības kā ražošanas nozares atbalstīšanas politikas uz lauku attīstības veicināšanas politiku. Arī Francs Fišlers atzīst, ka Eiropas Savienības iekšējā problēma ir pārprodukcija, kas palielināsies, ja netiks reformēta lauksaimniecības politika.

Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas jaunajos pasākumos nav paredzēta subsidēšanas palielināšana, drīzāk vērojamas pretējās tendences, vienlaikus pastiprināti sekmējot lauku ekonomikas vides dažādošanu un lauku vides attīstību. Tomēr ir lietas, ko var izdarīt tikai paši ražotāji.

Katram atsevišķajam lauksaimniekam, pat vislielākajam, tirgū būs mazāks spēks nekā produkta uzpircējam vai resursu piegādātājam. Lai šo spēku iegūtu, nav daudz alternatīvu pašu lauksaimnieku veidotām kooperatīvām organizācijām, kas nodarbojas ar produkcijas pārstrādi un tālāku realizāciju. Ja paši lauksaimnieki nespēs izveidot savu produkcijas realizācijas organizāciju vai uzņēmumu, viņiem būs jāapmierinās un pat jāpriecājas, ka ir kāda starpniekorganizācija, kas iepērk produkciju. Jūs paši labi zināt, ka sekmīgas saimniekošanas attīstībai ar ražošanu vien vēl nepietiek.

Runājot par pašu lauksaimnieku kooperatīvajām organizācijām, vēlreiz gribētu uzsvērt, ka neviens kooperatīva nosaukums pats par sevi problēmu neatrisina. Kooperatīvs vispirms ir organizācija, ko veido un pārvalda paši tās biedri. Ja biedri savu kooperatīvu paši racionāli nepārvaldīs, tad no tā labums lauksaimniekiem būs mazāks nekā no vissliktākā uzpircēja.

Bet ar tām lauksaimnieku organizācijām, par kurām, starp citu, nav nekāda speciāla likuma, bet kuras pašas sevi ir veidojušas un sekmīgi strādā, kurām ir aktīvi un racionāli vadītāji ar autoritāti savu biedru vidū, rēķinās visa pārējā sabiedrība. To starpā var minēt gan Latvijas Zemnieku federāciju, asociāciju “Lauku ceļotājs”, Latvijas Piensaimnieku centrālsavienību. Savukārt tās organizācijas, kuras mēģinātas izveidot ar iniciatīvu no augšas, bez pašu dalībnieku vienošanās par interešu kopību un kuru darbībai nav ražotāju vairākuma atbalsta, kā, piemēram, Nacionālā kopdarbības savienība, tās noiet no skatuves.

Daudz var izdarīt paši ražotāji ar savu prasmi, uzņēmību un zināšanām. Daudziem to netrūkst, bet daudziem vēl ir jāmācās. Ir jāmācās ne tikai kļūt par labiem agronomiem un lopkopjiem, bet arī par labiem uzņēmējiem. Uzņēmējiem, kas necentīsies pārdot graudus uzreiz rudenī no kombaina, bet pagaidīs, kad pārstrādātājam ziemā būs vairāk naudas un graudu cena būs augstāka.

Kas parēķinās, kāda barība lopiem ne tikai labāk garšo, bet kāda dod arī lētāku gaļu. Kas saprot, ka govs labākā īpašība nav tikai pieticība, bet spēja dot vairāk laba produkta, kas savukārt vēl lēti maksā.

Es ceru, ka Lauksaimniecības izglītības centrs, par kura kopīgu izveidošanu man izdevās vienoties ar Norvēģijas valdību manas vizītes laikā šajā valstī, arī varēs dot kvalitatīvi jaunu impulsu jauno Latvijas lauku saimnieku izglītībā.

Valstij un arī lauksaimniekiem problēmu netrūkst, tomēr pakāpeniski tām rodam risinājumus. Varam vienīgi sev novēlēt, lai mums kopīgiem spēkiem izdotos šos risinājumus īstenot.