Runas. Referati

ASV vēstnieks Latvijā Larijs Nepers: Latvijas vieta Eiropas drošības arhitektūrā

Es gribu pateikties aizsardzības ministram Tālavam Jundzim un aizsardzības ministrijas valsts sekretāram Edgaram Rinkēvičam par ielūgumu piedalīties šajā aktuālajā konferencē par tēmu “Vai Latvija spēj sevi aizsargāt?”. Man ir sevišķs gods kopā ar Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu runāt par apakštēmu “Latvijas vieta Eiropas drošības arhitektūrā”. Es arī vēlos nodot īpašus sveicienus mūsu klausītājiem Latvijas radio. Mēs saprotam, ka jums ir iespēja izvēlēties, kuru pārraidi klausīties, tāpēc centīsimies darīt visu, lai jums būtu interesanti klausīties mūs.

Vispirms — ko mēs saprotam ar Eiropas drošības arhitektūru? Stāvot uz jaunā gadsimta sliekšņa, mums ir līdz šim nebijusi iespēja veidot brīvu un nedalītu Eiropu, kurā visi cilvēki dzīvotu demokrātijā un augošā labklājībā. Mēs, amerikāņi, esam pārliecināti, ka visām valstīm, kuras atrodas ap Baltijas jūru, jābūt drošībā, ja mēs gribam jaunu Eiropas kārtību, kas būtu gan ilgstoša, gan taisnīga. Baltijas reģiona nākotne nevar tikt nodrošināta ar vecās Eiropas diplomātiskajiem mehānismiem, tādiem kā ietekmes sfēras, slepenie pakti un drošības garantijas. Drīzāk tā balstās pilnīgā integrācijā Eiropas un eiroatlantiskajās struktūrās, kas ir reālie garanti drošībai un labklājībai šajā kontinentā.

Latvijas integrācija Eiropā ir bijusi ļoti veiksmīga. Tagad ir mūsu uzdevums padarīt šo procesu par neatgriezenisku. Kaut arī Amerikas Savienotās Valstis nav Eiropas Savienības locekles, mēs noteikti vēlētos redzēt iespējami ātru Latvijas, Lietuva un Igaunijas iekļaušanu Eiropas Savienībā.

Arī NATO paplašināšana un pārveidošana būs ārkārtīgi nozīmīga Baltijas reģiona drošības un uzplaukuma nodrošināšanā. Latvija, Igaunija un Lietuva aktīvi meklē iespēju kļūt par NATO loceklēm un ir vienas no centīgākajām NATO programmas “Partnerattiecība mieram” dalībniecēm. Latvija var patiesi lepoties ar saviem kareivjiem, kuri kopā ar citu SFOR dalībvalstu kareivjiem drosmīgi un ar godu piedalījās miera uzturēšanas operācijā Bosnijā. Latvija ir arī NATO Eiroatlantiskās sadarbības padomes locekle, piedaloties sadarbības partneru diskusijās par tām drošības problēmām, kuras jārisina jaunajai Eiropai. Pagājušā vasarā NATO dalībvalstis tikās Madridē, lai turpinātu alianses paplašināšanas procesu. Savā Madrides tikšanās komunikē NATO atzīmēja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas centienus kļūt par tās pilntiesīgām dalībvalstīm un nosauca Baltijas reģionu par ļoti nozīmīgu ceļā uz brīvību, pārtikušu, vienotu un mierīgu Eiropu, kas ir vispārējs alianses mērķis.

Ilgstoša drošība un labklājība Eiropā kopumā un Baltijas reģionā var tikt celta, tikai pilnībā iesaistot Krieviju un tai aktīvi piedaloties. Gan Krievija, gan Baltijas valstis tikai iegūtu, attīstot konstruktīvas, abpusēji izdevīgas, un labu kaimiņu attiecības visās jomās. Mēs apsveicam robežu delimitācijas līguma parakstīšanu starp Krieviju un Lietuvu un ceram, ka Krievija drīzumā parakstīs līdzīgus līgumus arī ar Latviju un Igauniju. Progress būtu svarīgs arī tādās nozarēs kā tirdzniecība un ieguldījumi, cīņa pret organizēto noziedzību un varbūt arī reģionālās militārās uzticības veidošanas pasākumi.

Amerikas Savienotās Valstis vēlas redzēt integrācijas un sadarbības procesu paātrināšanos Baltijas reģionā. ASV prezidents Bils Klintons ir uzdevis savai administrācijai aktivizēt amerikāņu atbalstu Latvijai un pārējām Baltijas valstīm. Tāpēc mēs kopā ar saviem draugiem Latvijā, Igaunijā un Lietuvā esam sagatavojuši Amerikas un Baltijas hartu, kuru parakstīs mūsu prezidenti. Hartas parakstīšana atzīmēs septiņdesmit piecus gadus ilgo draudzību un sadarbību, kas netika pārtraukta pat komunistu okupācijas gados. Tā atspoguļos mūsu kopīgo vīziju par jauno Eiropu un transatlantisko kopību, balstītu uz vienotiem principiem un kopīgām vērtībām. Kaut arī harta nedos drošības garantijas un arī neaizvietos līdzdalību NATO, tā tomēr būs politiski saistošs paziņojums augstākajā līmenī par Amerikas Savienoto Valstu un Baltijas turpmāko stratēģisko virzību.

Kopīgi strādājot, ASV un Baltijas valstis paplašinās sadarbību politikas, ekonomikas un drošības jomā. Savienotās Valstis ļoti pozitīvi vērtē un visnotaļ atbalsta Latvijas vēlmi kļūt par NATO locekli. Mēs atzīstam, ka Latvija ir progresējusi savos centienos sasniegt to līmeni, kāds tiek prasīts no visām alianses kandidātvalstīm. Šajā jautājumā nebūs nekādas diskriminācijas, īpašas attieksmes vai iepriekšēju saistību. Taču Amerikas Savienotās Valstis uzskata, ka Latvijai ir jādod iespēja parādīt savu varēšanu uzņemties NATO dalībvalsts pienākumus un pierādīt, ka Latvijas uzņemšana var kalpot alianses stratēģiskajiem mērķiem.

Savienotās Valstis turpinās sniegt materiālu atbalstu Latvijas bruņotajiem spēkiem. Mēs arī turpmāk centīsimies rast iespēju Latvijas un Amerikas karavīru kopīgām mācībām, kas palielina abu valstu armiju militāro profesionālismu. Mūsu sadarbība militārās izglītības jomā ir devusi iespēju simtiem Latvijas virsnieku un karavīru mācīties militārās skolās Amerikā, kā arī apgūt angļu valodu tepat Latvijā. Mēs turpināsim sadarboties ar Latviju un pārējām Baltijas valstīm, realizējot tādus projektus drošības jomā kā Baltijas miera uzturēšanas bataljons, Baltijas eskadriļa un Baltijas gaisa telpas iniciatīva.

Kas Latvijai būtu jādara, lai sekmētu savu drošību un īstenotu mērķi par iespējamo iestāšanos NATO? Ir ļoti svarīgi turpināt iesākto darbu, attīstot un nostiprinot demokrātiju, brīvo tirgu, likumu varu, cilvēktiesību ievērošanu un militāro spēku civilo kontroli. Taču Latvijai ir arī jāattīsta mūsdienīgi bruņotie spēki, kas spētu dot kaut nelielu, taču nozīmīgu ieguldījumu Latvijas un visas Eiropa drošības stiprināšanā.

Protams, tikai Latvijas tauta un tās vēlētie vadītāji var noteikt, kādiem un cik lieliem ir jābūt šiem bruņotajiem spēkiem, kā arī nodrošināt to finansējumu. Tomēr daži novērojumi no amerikāņu pieredzes var būt noderīgi šī jautājuma izlemšanā.

Pirmkārt, cilvēki Amerikā sagaida no saviem politiskajiem vadoņiem rūpīgi izstrādātu un izskaidrotu nacionālo interešu koncepciju, kā arī stratēģiju šo interešu aizsardzībai. Civilajiem politiskajiem vadītājiem jādod bruņotajiem spēkiem skaidrs uzdevums un jānodibina stingra konstitucionāli noteikta armijas komandstruktūra. Efektīva militārā plānošana nav iespējama bez skaidriem politiķu norādījumiem.

Otrkārt, militārajiem un civilajiem aizsardzības plānotājiem jāveido tādi bruņotie spēki, kādi nepieciešami nacionālas drošības stratēģijas īstenošanai. Militārajiem plāniem jābūt tehniski pamatotiem, taču tiem arī jāspēj pārliecināt civilās amatpersonas, likumdevējus un nodokļu maksātājus, kuri par to maksā.

Treškārt, ir jābūt vienprātīgam atbalstam, nodrošinot nepieciešamos līdzekļus mūsdienīgu militāro spēku izveidošanai un uzturēšanai. Ja ikgadējie izdevumi pat nepārsniedz inflācijas līmeni un nenodrošina kaut minimālu izaugsmi, militārie spēki novājinās un galu galā sairst. Ja valsts nav gatava ieguldīt līdzekļus pati savā aizsardzībā tā nevar gaidīt palīdzību pat no vislabākajiem starptautiskajiem partneriem.

Ceturtkārt, tautai ir jāveido, jāapmāca un jāuztur neliela profesionāla armija, iesaucot labākos no vislabākajiem. Latvijas gadījumā vajadzētu sākt ar vienu rotu un soli pa solim veidot profesionālu kājnieku bataljonu. Vienlaikus jābūt arī skaitliski lielākai armijas rezervei, kas var tikt mobilizēta konflikta gadījumā. Tas nozīmē, ka ir jānodrošina atbilstošs atalgojums un militārās karjeras iespējas.

Piektkārt, ir jābūt efektīvai sadarbībai starp civilajām amatpersonām, militāro vadību un tautas vēlētajiem pārstāvjiem. Kongresa vai parlamenta locekļiem jābūt pārliecinātiem par militārās plānošanas procesa pareizību, citādi viņi nenodrošinās nepieciešamo finansējumu.

Sestkārt, ir jābūt stingram sabiedrības atbalstam nacionālajai stratēģijai un militārajiem spēkiem. Tas nozīmē, ka civilajām un militārajām amatpersonām jābūt augsti kvalificētām, godīgām un atbildīgām sabiedrības priekšā.

Mūsdienīgu militāro spēku izveidošana un uzturēšana ir viens no grūtākajiem valdības uzdevumiem jebkurā demokrātiskā valstī. Taču tas ir absolūti nepieciešams neatkarībai, suverenitātei un nācijas drošībai. Un Latvijai tā ir arī atslēga pilntiesīgai vietai jaunajā Eiropas drošības arhitektūrā.

--------------------------------------

Runa konferencē “Vai maza valsts spēj sevi aizsargāt ?” Rīgā, 1997.gada 28.novembrī

Nacionālās reformu partijas priekšsēdētājs

Aleksandrs Kiršteins:

Dziļš garīgums

un eirointegrācija

Bieži piesauktā nepieciešamība integrēties Eiropas struktūrās bez dziļākas idejas pamatojuma izraisa aizdomas, ka tas ir nepieciešams, lai devalvētu pašu ideju vai arī, lai noslēptu dažus neizdarītus mājasdarbus, piemēram, nespēju iestāties vispirms Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Divus ar pusi gadus pēc Eiropas līguma parakstīšanas Ārlietu ministrija nespēj noformulēt, kāpēc, kad un par kādu cenu mēs varētu kļūt pilntiesīga dalībvalsts.

Ja Latvijai ir svarīgs princips, tad mēs Eiropai deleģējam to, ko nacionālā valsts nespēj pati nodrošināt saviem spēkiem, un vispirms tā ir drošība, tad vides aizsardzība un enerģētika, migrācijas un bēgļu problēmas no jaunattīstības valstīm, starptautiski organizētas noziedzības apkarošana, starptautisko sakaru un komunikāciju izveidošana.

Lai sekmīgi sadarbotos minētajās jomās, Latvijai ir jāpiedalās arī Eiropas zinātniskās pētniecības programmās.

Tas viss būtu skaidri saprotams, ja Latvija tagad būtu attīstīta valsts ar līdzīgu ienākumu līmeni kā Zviedrijā vai Somijā, nevis ar piecreiz zemāku IKP, rēķinot uz vienu cilvēku.

Diemžēl pašreiz cilvēki ES vairāk redz kā līdzekli, lai samazinātu sociālās atšķirības un uzlabotu minimālo dzīves līmeni vairākumam iedzīvotāju.

Cerības nav bez pamata, jo Eiropas Komisijas dokumenta “Agenda 2000 — paplašināšanās iespējas” 2. daļā ir teikts: pretendentvalstīs vispār vērojams zems līmenis sociālajā sfērā, it īpaši valsts veselības aizsardzības, bezdarba, kā arī veselības un darba drošības jomā. Pārāk lēna šo līmeņu izlīdzināšana varētu apdraudēt likumdošanas paketes unitāro raksturu un, iespējams, izkropļot vienotā tirgus darbību.

Latvijas iedzīvotājiem būtu svarīgi zināt, ka nepieciešamajam finansējumam būtu jānāk ne tikai no pretendentvalstīm, bet arī no Savienības un citiem ārvalstu kapitāla sniedzējiem. Paralēli PHARE atbalstam, sākot ar 2000. gadu, vēl tiks piešķirts ikgadējs pusotra miljarda ekiju papildu finansējums. Vēl lielāks atbalsts paredzēts tām valstīm, kas iestāsies Eiropas Savienībā, un loģiski būtu, ka valdība censtos vispirms novērst tos šķēršļus, kas kavē Latvijas uzņemšanu (vai sarunu uzsākšanu) un otrajā plānā atstātu retoriku par nepieciešamību sākt sarunas tūlīt kopā ar Ungāriju vai Čehiju.

Runājot par ekonomiku, Komisija atzīmē, ka neviena no pretendentvalstīm pilnībā neatbilst Kopenhāgenā izvirzītajiem diviem ekonomiskajiem kritērijiem — funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšanai un spējai izturēt konkurences spiedienu.

Savukārt otrais kritērijs nav iespējams bez pietiekama cilvēku un fiziskā kapitāla apjoma ar atbilstošām izmaksām, tai skaitā infrastruktūrā, izglītībā un zinātnē.

Uzlabot administrācijas darbu un ieviest kopējo likumdošanu ( acquis ) Ungārija, Čehija un Polija būtu gatavas vidēji ilgā perspektīvā, kamēr Baltijas valstis, Slovēnija un Slovākija vienīgi tad, ja tiktu ievērojami un nepārtraukti padziļināti to veiktie pasākumi. Vienkārši sakot, jo ātrāk tiktu izglītoti cilvēki, jo ātrāk mēs gūtu panākumus.

Acīmredzot to labi saprot arī kāds Juris Rudevskis, kurš strādā Rasnača kunga vadītajā Tieslietu ministrijā un “Nacionālajā Neatkarībā” (sk. 28. numuru 20.–26. augustā) ar sirdsšķīstu skaidrību raksta: “Taču galvenais uzdevums, kurš jāatrisina šai valdībai, ir biroja (EIB) vadības nomaiņa, jo, kā zināms, bieži vien tieši kadru politika izšķir politiskās norises. No tā, kā darbosies EIB, ir atkarīga ne tikai Eiropas integrācija, bet arī valdības un līdz ar to arī mūsu apvienības “Tēvzemei un Brībvībai”/LNNK popularitāte vēlētāju vidū.”

Jaunie “kadri” ilgi neliek gaidīt un pieņem būtisku lēmumu nepiedalīties Eiropas Savienības izglītības programmās “Socrates” un “Leonardo”.

Ārlietu ministrijā “kadri” izstrādā valdības memorandu par ES Komisijas dokumentu “Agenda–2000”, kurš vairāk atgādina kompartijas lēmumu no Brežņeva laikiem, nevis nopietnu dokumentu, domātu Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Mums visiem atmiņā palicis, ka bez garšas, redzes, dzirdes un citām sajūtām Padomju savienībā bija sestā maņas sajūta — dziļš gandarījums. Tad lūk, memorandā Latvijas valdība ar gandarījumu konstatē, ka ES paplašināšanās modelis ir process, kurš neizslēdz nevienu kandidātvalsti (3. lpp.), un “pauž apmierinātību” par Komisijas slēdzienā atzinīgi novērtēto Latvijas ekonomisko attīstību (4. lpp.). Protams, kādas tur vairs izglītības programmas, ja jau atzinīgs novērtējums. Stratēģiskais galamērķis (nevis līdzeklis labklājības celšanai) ir iestāšanās Eiropas Savienībā, bet 3. lpp. kategorisks spriedums, ka vienlaicīga iestāšanās sarunu uzsākšana ar visām kandidātvalstīm ir vienīgais politiski pareizais risinājums.

Pēc šāda dokumenta izstudēšanas ES dalībvalstis, protams, būs apskaidrotas un izpratīs, ka Luksemburgā jāpieņem lēmums par sarunu uzsākšanu ar Latviju, ja vien tās nesamulsinās dažas citas pēdējā laika tendences Latvijas saimnieciskajā un politiskajā dzīvē.

Bez nelaimīgajām izglītības programmām pastiprinās tendence radīt priekšrocības vietējiem uzņēmējiem, kas būtu apsveicami, ja netiktu pārkāpti konkurences principi, izsludinot dažādus konkursus, un nebūtu prasības Eirolīgumā radīt vienādus apstākļus arī ES uzņēmējiem. Varbūt to varētu ignorēt, tomēr “Agenda–2000” uzsver, ka viens no indikatoriem, kas pretendentvalstīm iespēju robežās jāizpilda vēl pirms iestāšanās ES, ir “Eiropas līgumā noteiktās saistības, it īpaši attiecībā uz tiesībām veidot uzņēmumus...” (sk. 9. lpp.).

Tas nozīmē, ka Latvijā populārais uzskats, ka tikai pēc iestāšanās ES uz mums attiektos konkurences prasības, ir mīts, bet cīņa par “nacionālo naftinieku” interešu aizstāvību pret “Statoil” un “Nestes” labiekārtotajām benzīna uzpildes stacijām vai dažu kabatas televīziju inspirētie 49% ārzemju investoriem nav nekas cits kā vāji slēpta ieraušanas kāre, pretī nesniedzot atbilstošas kvalitātes pakalpojumus. Vai dažu sīko blēžu dēļ mums būtu jāliek uz kārts valsts drošība un attīstības perspektīvas? Ja ārlietu ministra politiskā gudrība liek viņam klusēt valdības vai Integrācijas padomes vai partijas sēdēs, klausoties etnisko sprukstiņu muļķībās, tad nav ko māžoties un ārzemēs demonstrēt savu eiropeisko pārliecību.

Ja pārliecība par Latvijas piederību Eiropai nebūtu tikai virspusēja, tad arī nebūtu jāmokās, sacerot atbildi uz Krievijas drošības garantiju piedāvājumu. Eiropas Savienībai ir kopēja drošības politika, bet robežlīgumi gan jānokārto divpusējās sarunās. Tā kā Krievija ir pārmantojusi PSRS saistības, tad taču laikam uz to attiecas arī tik interesants dokuments kā 1989. gada 24. decembra PSRS Tautas deputātu kongresa lēmums par attiecībām ar Baltijas valstīm, kuras nosakot 1920. gadā noslēgtie miera līgumi un sekojošie 1926.—1933. gada neuzbrukšanas līgumi.

Ārlietu ministrija palaida garām iespēju atgādināt Krievijai, ka zem šāda dokumenta stāv Gorbačova, nevis latviešu revanšistu paraksti.

Un pēdējais — kamēr Latvijas virzienu (tā gribas rakstīt — ceļu) uz Rietumiem pārstāvēs prusaku kuģis, bet uz Austrumiem — “Aeroflotes” lidmašīnas, nu kaut kā galīgi negribas traukties uz Luksemburgu — var arī nenoticēt mūsu eiropeiskajai identitātei.

---------------------------

Runa konferencē “Vai maza valsts spēj sevi aizsargāt ?” Rīgā, 1997.gada 28.novembrī