PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Homo novus Godmanis

Cilvēks Godmanis

Inga Utena:

Pirms sākuma

Mums katram ir kāda sava doma, atmiņa vai izjūta par Ivaru Godmani, bet diez vai esam viņu novērtējuši. Nu ir tā reize, kad būsim kopā ar viņu. Ja iedomājamies klaviatūru Godmaņa virzienā — viņa domas esam gribējuši zināt oktāvas robežās. Piedevām to oktāvu viņš apguva pirmais, bez pieredzes, bez ieriktētas aizmugures un laikā no 1990. gada 6. maija līdz 1993. gada 3. augustam. Bet atzīmes par to spēlēšanu liekam aizvien, arī 1997. gadā, kaut tā pieredze sākās mums visiem kopā — tieši starp šiem datumiem, kad viņš bija pirmais .

Mēs nebijām pazīstami nemaz, man tik šķita, ka viņā ir lielāki dziļumi. Tur, klaviatūrā, pa labi un pa kreisi no zināmās oktāvas. Bija pilnīgi skaidrs, ka nekad to neuzzināšu, bet gribējās. Tāpēc izdomāju uzrakstīt grāmatu. Par viņu. Tobrīd vēl nezināju, ka man būs jāiemācās uzbrukt, lai viņam vispār būtu interesanti runāt, lai viņš kļūtu vairāk pats. Apmēram otrajā sarunu reizē nedroši iejautājos: “Kāpēc tu uz mani visu laiku brēc?” Atbilde sekoja bez sekundes pauzes: “Man ir agresīvs runas veids, pierodi! Pirmkārt — tāpēc, ka esmu bijis skolotājs, otrkārt — tāpēc, ka esmu bijis pasniedzējs, treškārt — tāpēc, ka Frontē nedrīkstēja pauzēt pret Interfronti, ceturtkārt — tāpēc, ka esmu bijis valdības vadītājs.”

Man patīk, ka mēs visi kļūstam vecāki — ar katru gadu esam kaut kam garām, kaut kam izgājuši cauri, kaut ko paveikuši, kaut kur nokļuvuši.

Kad nonāksim tālajās dimensijās, neviens mums neprasīs, kā ir dzīvojis kāds no tiem, kurš blakus, bet — kā esam to darījuši katrs pats.

Sākumā nezināju, kur ieiešu, nezināju, ko uzzināšu. Man tik viņš šķita svarīgs. Tāpat kā — īstais brīdis, kad viss vēl nav aizmirsies, bet ir parādījies attāluma vieglums. Man nebija nodoma veidot versiju, bet gan — uzklausīt viņu pašu. Viņš ir daudz un briesmīgi runājis, bet diez vai — īsti uzklausīts. Arī viņš tā gribēja. Es tikai piedāvāju tēmas un gāju līdzi . Viņš bija godīgs. Es to redzēju.

Jaunās grāmatas “Cilvēks Godmanis” (Apgāds Jāņa sēta, 1997) daļa “Latvijas Vēstnesī” — ar autores atļauju. Autores jautājumi, starplikas, iestarpinājumi — pustreknā izcēlumā, vienkāršrunas teicieni — kursīvā (slīpā) salikumā.

Par nāves bailēm

“Ģībšu un miršu vienlaikus”

(..) Jā, es pazīstu nāves bailes. Pie tām var pierast! Pie bailēm nomirt. Un es esmu izbaudījis triju veidu nāves bailes.

Pirmās man bija bailes no augstuma, kas bija visīstākās izdzīvošanas bailes. Ja cilvēks parāpjas 5–7 metrus pa vertikālu sienu un stāv pieķēries, šīs bailes nostrādā . Un tad, starp citu, nav lielas starpības, vai tu esi 5–7 metru augstumā virs zemes vai 500–700 metru, vai 5000 metru augstumā. Metros nav lielas starpības. Tas ir paradoksāli, bet nav. Taču — pie nosacījuma, ka tu redzi, cik augstu esi. Es domāju tā — ja tev draud iekrišana kādā melnā caurumā vai plaisā, nezinot, kur tu kritīsi, sajūta ir vēl riebīgāka. Taču arī bailes no augstuma nav vienkārši pārvarēt! Pie tam grūtāk ir, kamēr tu vēl esi lejā. Ja esi jau kaut kādā kustībā, kaut arī tieši tad ir visbīstamāk, jo pastāv iespēja nokrist, tu vienkārši rīkojies. Tad domāšana atslogojas. Un tu vairs iekšēji neizspēlē situācijas, ka gāzies, pārsit galvu un ar to viss beidzas. Jā, pats zinu, arī paziņas ir stāstījuši, ka pie šādām bailēm var pierast. Bet pietiek tikai netrenēt sevi, atļauties pauzēt, uzreiz tās bailes atgriežas. Jo pierast nenozīmē to, ka bailes vispār zūd. Tās tikai notrulinās. Nav tik asas. Kā tu to panāci? Nemaz vēl nav jābrauc uz kalniem. To es tepat mēģināju. Bet kalnos gāju piecus gadus — no 1973. līdz 1978. Divreiz gadā pa mēnesim. Kaukāzā, Altajā, Tjanšanā. Kalnos beidzu kāpt, kad apprecējos. Jo tad otram cilvēkam jāuztraucas, visu laiku jādomā, vai kas nenotiks. Arī sagatavošanās aizņem ļoti daudz laika. Redz, es 10 gadus braucu ar kalnu slēpēm — no 12–13 gadu vecuma. 1973. gadā beidzu to darīt, un tajā laikā universitātē sāka veidoties kalnu grupa . Tur bija mani draugi, es aizgāju līdzi vienreiz, otrreiz... tur bija vajadzīgi liela auguma, spēcīgi veči, kas var vilkt un nest. Jāsagatavojas bija jau Rīgā. Vispirms tev jāguļ sniegā, nevar ākstīties! Jo kalnos tā būs. Tev jāaizbrauc ziemā uz mežu, jāuzslien telts un naktī tajā jāguļ. Jātrenējas siet mezglus virvēs — tā taču ir speciāla tehnika. Tad vēl — sniega tehnika. Vesela virkne elementu. Ja tu aizbrauktu, to visu galīgi nedarījis, rastos lielas problēmas. Mēs tepat trenējāmies klinšu kāpšanā. Briesmīgas bailes! Kaut arī tev ir josta un milzīgs striķis ap karabīni un augšā ir metāla konstrukcija, caur kuru izlaista otra karabīne, un striķis iet no augšas uz leju caur karabīni. Un pašā lejā viens, pārlicis striķi ap plecu, brezenta cimdos tevi laiž pamazām lejā vai, ja tu kāp augšā, striķi ieņem. Ar prātu saprotu: nav varbūtības, ka tas resnais striķis pārtrūks, ka tas cilvēks palaidīs striķi vaļā, un es gāzīšos. Ka tā karabīne varētu pārplīst, arī nav iespējams. Ar prātu viss ir skaidrs. Bet, tikko tu esi uz vertikālas sienas — un vēl trakāk, ja uz atgāztās sienas — un tu ar savu ķermeni reāli nekur nevari pieķerties, tad kļūst jokaini. Man tas izpaužas caur to, ka kut pakausis. Un asinsspiediens sit uz augšu. Jā, arī eiforija nereti ir spiediena rezultātā. Ļoti mānīga! Bieži vien, domāju, infarkts iestājas pēc šādas eiforijas. Tā man arī ārsti ir stāstījuši. Nu jā, ja tu trīsreiz nedēļā trenējies, vislabākais variants ir piespiest sevi atlaist vaļā rokas, kad esi augšā. Lūk, atlaid un gāzies! Tu esi mēģinājis? Protams. Lai sevi pārbaudītu? Simtām reižu, jā. Nu, jāpārbauda sevi. Labi, iedomājies no automašīnas viedokļa. Tu esi laba braucēja, tev ar braukšanu nav grūtību. Tu labi jūti savu auto, brauc vienam garām, otram. Bet pēkšņi trāpies uz slidena ceļa, tevi sāk mētāt. Un tu tādā situācijā neesi bijusi, kaut gan tas nav labākais veids — uzreiz nokļūt tādā situācijā. Īstenībā būtu jābrauc uz plašu laukumu, kur var šļūkt un iemācīties. Taču neviens to darīt negrib, visiem slinkums. Un, lūk, tu uzreiz nokļūsti tādā situācijā un jūti, ka nemāki automātiski pareizi rīkoties. Kaut teorētiski tev kāds to ir izstāstījis. Bet, ja tu iepriekš pāris reižu to būtu izjutis, tad tev nebūtu tādu baiļu un nemākuļa rīcības. Pats kaut ko līdzīgu iepriekš biju izjutis, griežot slalomu. Arī viļņos ar vindsērfingu.

Kalnos man ir bijušas kādas trīs trakas situācijas. Vienā reizē, būdami sasaitē, rāpāmies kalnā. Uz pietiekami stāvas nogāzes es pieķēros pie viena milzīga akmens. Pieķeros un jūtu, ka tas akmens nav nostiprinājies, tas padodas! Vēl paspēju paliekties nost, bet tas akmens gāžas lejā, un es izmisīgi bļauju, lai brīdinātu citus, un tas visiem pārējiem uz galvas neuzkrīt!... Nepatīkami! Otrreiz — mani laida kā pirmo izlūkkāpēju lejā no ļoti stāvas pārejas. Tad es norāvos no sienas un lielu gabalu šļūcu traversā , līdz mani noturēja. Es pazaudēju brilles un visu ko citu. Vēlvienreiz — mēs trijatā, būdami sasaitē, esam norāvušies un šļūkuši pa stāvu ledus kuluāru lejā. Ja nebūtu nobremzējuši ar ledus cirtņiem, nogāztos pa labi divus kilometrus zemāk... Man nav baiļu pēcreakcijas. Citiem parasti pēc notikušā sākas drebuļi un drudzis. Man ne. Taču es nervozēju pirms notikuma. Tā ir. Piemēram, tu ej no lielas kalnu grēdas lejā, šķiet, ka viss ir pārvarēts, un piepeši ieraugi, ka priekšā ir pilnīgi stāvs, pavisam vertikāls posms. Pārredzēt nevar, kur nu vēl kaut ko saprast, jo tur ir tik stāvs! Tas nav patīkami. Protams, tu sevi pārvari, trenē, tu esi spēcīgs, tu vari uzņemties, tu vari nest nenormāli smagas somas 40 kilometrus, stampāt pa kalniem baigākos gabalus. Tagad to neparko vairs nevarētu! Bet es saprotu, kāpēc cilvēki laužas uz kalniem. Kāpēc tu? Vispirms — tur augšā daba ir pilnīgi neatkārtojama! Skats vienkārši neatkārtojams! Lejā daba tāda nav. Otrkārt — tā kā turp grūti aiziet, apkārt ir ļoti maz cilvēku. Un tu vienkārši atrodies dabas varenībā. Tā ir varena daba. Nav maiga, mīksta, patīkama. Tāpēc, ka esmu bijis kalnos, zinu, ka ir divas dažādas dabas. Treškārt — tu atrodies ļoti noslēgtā cilvēku lokā. Protams, tur ir pilnīgi cits citu saprotoši cilvēki, kas ir trenēti un cits citu zina. Ja rodas ļoti lielas grūtības — ne uzreiz, bet pēc laika —, tu uzmeklē kādu, kas tev īpaši nepatīk. Tad tu kašķējies, un, ja nav riktīga grupas vadītāja, tad var sākties lielas problēmas. Bet principā — tu esi noslēgtā sabiedriskā sistēmā, taču atvērtā pret dabu. Un visās savās domās un sarunās tu esi pilnīgi atrauts no lielās cilvēku mijiedarbības, kas tur, lejā. Tam ir ļoti būtiska nozīme, jo tu vari atsijāt visu lieko. Pārdomādams.

Kas attiecas vēl uz visādām nāves bailēm. Es esmu braucis ar tām dullajām laivām. Katru pavasari pa Amatu. Tagad daudzus gadus to neesmu darījis. Atceros — es pats tikko biju beidzis studēt, kad braucu kopā ar divām studentēm. Un es varonīgi apņēmos viņām stūrēt. Man nebija abpusējā aira, taču — ūdens līmenis pietiekami augsts. Mani parāva zem ūdens, un aiz kaut kādas siekstas aizāķējās jaka. Principā — biju tuvu nāvei, jo ūdens straume spieda uz priekšu, nevarēju sevi atbrīvot. Es toreiz norāvos nost, bet pastāvēja ļoti liela iespēja tur palikt. Daudzi cilvēki Amatā noslīkst, jo optiski šķiet, ka upe ir ļoti šaura un tikt vienā vai otrā krastā nav problēmu. Bet tā ir problēma! Tās bija viena tipa bailes.

Otra tipa bailes jutu tajos trakajos laikos. Abos pučos. Tās bailes nebija personificētas, tās bija nāvīgas bailes par citiem cilvēkiem. Es esmu atbildīgs par viņiem un bail, vai tieši manas rīcības rezultātā necietīs vai neies bojā cilvēki. Jā, tas bija stipri izteikti. Tā tas bija. Tajā 1991. gada janvārī un augustā izjūtas ļoti atšķīrās. Augustā jutos pilnīgā nolemtībā. Ka mēs neko neizdarīsim. Aiziesim bojā, iespējams. Bet zaudēsim noteikti un pacelsimies varbūt — kaut kad — pēc ilgāka laika. Godīgi sakot, es domāju, ka mūs noslaucīs. Augustā. Janvārī man šīs izjūtas galīgi nebija.

Šobrīd no visa es atceros to, ko vēl atceros. Var aizmirst? Kaut arī par tādiem notikumiem parasti saka: nekad dzīvē pat gribēdams neaizmirsīšu. Jā, bet tas notiek. Tie notikumi atmiņā saglabā spilgtumu, taču ar laiku zaudē konkrētību. Pēc pāris gadiem es noteikti vēl mazāk varētu atcerēties. Man jau toreiz juka dienas, kurā kas ir noticis.

Dīvaini, bet janvārī es galīgi nebaidījos, kaut varēja būt stipras problēmas. Konfrontācija kļuva arvien lielāka un lielāka. Visi šie gadījumi pēc kārtas — OMON ieņēma Preses namu. Prokuratūra. Tiltu bloķēšana.

Vēl nebija barikāžu laiks, bet 9. janvāris. Todien pie manis uz Ministru padomes ēku atnāca tas satrakotais pūlis. Interfrontisti. It kā demonstrācija. Es, starp citu, tobrīd atrados Augstākajā padomē, jo man bija tikšanās ar “Līdztiesību”. Es viņiem ilgi un dikti stāstu par atbrīvotajām cenām un visādām citādām lietām. Laikam kāds bija piezvanījis, jo piepeši Dīmanis man saka: tev vajadzētu iet uz Ministru padomi, jo kādi divdesmit tūkstoši cilvēku tevi gaida. Nu labi. Aizbraucu. Es nekad negāju iekšā pa galvenajām durvīm. No sētas puses iebraucām iekšā, uzgāju augšā. Apskatījos — jā, nu bars ir baigs tur lejā. Nevar jau pateikt, cik tūkstoši. Es teicu — nu ko, okey! , jāiet lejā. Tie tūkstoši auro: “Godmani, nāc ārā!” Rīgas milicijas priekšnieks Bugajs saka: šķiet, starp demonstrantiem ir arī privātās drēbēs ģērbušies provokatori. Un viņi var šaut. Un miliči neko izdarīt nevarēs. Es atbildu: nu labi, lai ir tā, bet iziesim. Kas jūs bijāt, kuri izgāja? Es ar apsardzi. Bet nu nebija tā, ka apsardze man pavisam nostātos priekšā. Tas pūlis sāka vēl trakāk bļaut. Viena krieviete man atnesa tīkliņu ar kaut kādiem diviem sīpoliem un teica, ka tas ir viss, ko viņa varot nopirkt. Un situācija veidojās tāda — es viņiem gribēju kaut ko teikt. Bet tie, kas organizēja mītiņu, protams, negribēja, lai es runāju. Jo šie nezināja, ko es tiem cilvēkiem varu pateikt. Un viņi negribēja riskēt. Bet paši skaļi bļāva, ka es esmu šitāds un tāds. Es atbildēju: labi, tagad megafonu dod man, runāšu es! Runāšu es! Un visi pārējie arī bļauj, lai runāju es. Man pašam megafona līdzi nebija. Bet, līdzko es pirmo teikumu uzsāku, organizētāji man to pastiprinātāju rauj no rokām ārā. Es noteicu: labi, ja negribat, lai es runāju, tad neko. Pagriezos un aizgāju. Nezinu, kurš vēl ir izgājis pie tik liela satrakota pūļa. Nav patīkami. Nav arī patīkami runāt, ja tev krīt virsū latvieši, sava tauta. Arī to es vēlāk esmu izbaudījis. Taču tad ir mazliet cita situācija — nu labi, viņi tev krīt virsū , taču nost nesitīs. Bet Interfrontes mītiņā par to nevarēja būt drošs. Jā, nu un tad augšā uznāca Aļeksejevs un vēl daži, kas ilgi un spēcīgi mums draudēja. Ko tieši? Draudēja elementāri. Ka iztrenkās parlamentu, pielietos spēkuÉ Ja nemaldos, Aļeksejevs tagad ir viens no lielākajiem namīpašniekiem Rīgā. Redz, kā tā dzīve pagriežas. Es jau ļaunu uz viņu neturu, kaut gan patiesībā sodīt viņu vajadzēja. Tas riebīgākais, ka viņi naturāli draudēja — mēs tūlīt kopā ar armijuÉ Es teicu: viss ir jūsu rokās, taču tāpēc vien mēs savas domas nemainīsim ne par vienu sekundi. Tāda runa viņiem drusku nepatika. Vēl es teicu: jūs varat brukt virsū. Lūdzu! Bet mēs nepadosimies.

Izšķirošs brīdis bija arī, kad 15. janvārī, divas dienas pēc Lietuvas notikumiem, Interfronte taisīja mītiņu ASK stadionā. Viņiem bija plānots arī nākt demonstrācijā uz Ļeņina pieminekli. Mūsējie, kas bija lejā pie barikādēm, negribēja to gājienu pie pieminekļa laist. Tad man bija jākāpj uz palodzes savā trešajā stāvā un jāsaka, ka nevajadzētu ļauties kautiņiem un provokācijām. Lai viņi tiek līdz Ļeņinam, bet tālāk gan nevajadzētu laist. Visi lejā gaidīja, nostājās kolonnā, lai rastos celiņš tieši līdz piemineklim. Bet tas gājiens tā arī neatnāca.

Pagāja kādas dienas, un tad parādījās viens sindroms: man sāka likties, ka tās barikādes būs mūžīgi . Neviens jau virsū nebruka, bet barikādes bija. Un tajā pašā laikā pastāvēja stingra konfrontācija. Bet es sāku uztraukties, man likās, ka nojuks visa normālā dzīve, un — ej nu sazin', kā vispār viss aizies! Jo barikādes pašas par sevi neko turpmāk nedos. Tās nosargās situāciju, bet uz priekšu nevirzīs. Maskava jau neatkāpsies. Radās doma, ka pamazām barikādes jauksim nost. Pie tām bija pagājusi jau pilna nedēļa — no 13. janvāra. Jā, visi jau atceramies, ka 20. janvārī televīzijā tavu aicinājumu — nojaukt barikādes — pārtrauca pusvārdā, jo Ojāram Rubenim bija jāpaziņo, ka Bastejkalnā šauj un ir upuri. Acīmredzot tava uzruna bija ierakstīta iepriekš. Jā, es tajā brīdī jau biju automašīnā. Devos prom no televīzijas un jau pa ceļam dzirdēju, ka šauj. Ieskrēju uz brīdi mājās, man piezvanīja apsardzes priekšnieks un sacīja, ka brūk virsū. Es teicu: fiksi uz mašīnu! Andis un Vasilijs — mani apsargi — pa logiem ārā izlikuši automātus, un mēs drāzāmies uz valdības namu. Tad nu gan bija riebīgi. Jo es iepriekš devu komandu, lai kopā sasauc visus miličus, cik nu bija, it sevišķi piepulcinot miličus no laukiem. Lai viņi visi pulcējas Kirova parkā, tagadējā Vērmanes dārzā. Miliči tur ir sapulcējušies, un nu — Bastejkalnā šauj! Bet, saproti, es apmēram zināju, kāds spēks tam OMON ir, kādas viņiem iespējas. Un man bija baigā problēma — vai dot komandu, lai krīt viņiem virsū? Bet tad būtu briesmīgs skaits ar upuriem. Šī komanda nozīmētu — lai vismaz miliči stabili iet uz nāvi . To es vienkārši nedarīju. Gluži otrādi — mans iekšējais noskaņojums bija, ka jātiek cauri ar iespējami mazāku upuru skaitu. Tā es teicu. Un visu laiku uzturēju kontaktu ar Zenonu Indrikovu, kas atradās ielenktajā Iekšlietu ministrijas ēkā. Indrikovs bija ļoti labs, izturīgs profesionālis. Kad citi varbūt varēja atļauties emocijas, tev bija precīzi jārīkojas. Tevī neradās pastiprināts miers? Jā, man problēmu nebija. Nekāda satraukuma. Lielās problēmās parādās liels miers, ko nevar teikt par sīkiem stresiem? Biju mierīgs, jā. Konkrēts, lietišķs. Nekādas bļaustīšanās.

Augustā bija pilnīgi citādi. Augustā bija pavisam smagi. Es domāju — nu viss ir pagalamÉ Man bija nepārtraukta sajūta, ka laikam gan mūs pakāpeniski savāks. Mums tik daudz spēka, ko likt pretim, nav. Viņu plāns ir skaidrs — vispirms iet OMON, aiz OMON iet padomju armija. OMON iebrūk, armija ieņem pavisam. Televīziju, radio ieņēma. Palika parlaments un mēs, Ministru padome. Un zvana ik pa piecām minūtēm un saka, ka tūlīt bombardēs. Toreiz domājām, ka laikam feirāms būs. Tāpēc arī mēs precīzi izdomājām, kur būs vieta valdības saietam ārpus Ministru padomes. Ka tikšanās vieta būs Igātes pilī, tur — Limbažos. Tā kā pastāvēja iespēja, ka mūs noklausās, to visu rakstījām uz papīra. Vēlāk mēs, visi valdības locekļi, speciāli izgājām runāties citā telpā — augšā, bibliotēkā. Domājām, ka varbūt tur ir vismazāk iespēju mūs noklausīties. Un tad sarunājām — ja mēs kritīsim , es būšu palicis tepat, un valdības sēde būs jānotur kādam no maniem vietniekiem — vai nu Ilmāram Bišeram, vai Arnim Kalniņam. Un sarunājām, kā viņi var uzzināt, vai es esmu arestēts vai gāzts. Vai pēc karogaÉ jā, nu bet ar to karogu var būt visādi. Vai sekretāre atbildēs tādu teikumu vai tādu. Norunājām veselu virkni pazīmju. Bet man bija svarīgi — lai es paliktu uz vietas! Lai nebūtu tā, ka visi pamukuši. Tad nav arī, ko riktīgi gāzt. Man bija jābūt uz vietas, tas ir simboliski. Pārējiem teicu: nav nozīmes jums visiem te palikt. Jūs esat darbspējīgi. Bet, ja manis te vairs nav, ministrijās neko no tā, ko jums liek, nepildiet! Tiecieties tur, ārpusē. JāÉ Tur bija daudz visādu momentu, visdažādākie. Tās naktis bija galīgi trakasÉ Galīgi.

Vienā naktī visu laiku notika sarunas ar Baltijas kara apgabala vadību — neatceros, vai tas bija 19. vai 20. augusta naktī, es to vispār vairs nevaru atcerēties, kaut arī kopumā pučs ilga tikai trīs dienas. Es runāju tikai ar pašu Kuzminu, ar citiem vispār atteicos runāt. Viņi gribēja, lai es atdodu ieročus. Visu laiku nelika mieru. Teicu, ka ieročus neatdošu. Kurus? Mēs savā laikā čekai atņēmām ieročus. Un viņi to uzzināja. Un tas viņiem vienkārši bija labs iegansts. Bet es teicu, ka neatdošu. Viņi atbildēja, ka paņems. Es — ka neatdošu. Mēs ilgi un dikti andelējāmies . Pa to laiku apkārt braukā bruņumašīnas. Es teicu savējiem: neatdosim, ejam prom — mēs regulāri gājām uz pagrabu gulēt. Un, kad es jau gāju pa trepēm lejā, man pateica, ka pie telefona atkal sauc Kuzmins. Sarunājoties jūtu, ka jānovilcina laiks, tāpēc saku: labi, es tev atdošu kādas divpadsmit vienības. Ilgi tirgojāmies, beigās teicu: okey! — sūti kaut kādus savējos šurp, es tev tās divpadsmit vienības atdošu. Jā, tā bilde bija drūma. DrūmaÉ Pie manis vērsās apsardze. Ko mums darīt?! Tagad nāks OMON, ja padosimies, mūs noliks gar zemi un ņirgājoties nošaus. Es teicu: ja nāks tikai OMON, jāpretojas, cik var. Ja nāks armija, es negribētu, ka jūs pretojaties. Jo tad vienkārši jūs nošaus uzreiz. Esat taču pietiekami jauni, un es negribu, ka tas notiek. Es to negribu! Mēs diskutējām. Tad es teicu: tā kā aplenkti jau mēs esam, darām tā — kas grib, lai ar ieročiem laužas ārā, kaut kādā veidā mēģiniet no šejienes tikt projām. Paši katrs par sevi izlemiet — kurš paliek, kurš laužas prom. Kaut kāda daļa, cik es saprotu, arī izlauzās ārā. Bez kaut kādas šaušanās viņus izlaida, jo tā riktīgi ķēdē aplenkti nebijām. Un tad es saviem večiem teicu galavārdu: ja nāk krievu armija, tad labāk nešaut. Vienalga simboliski viņi mūs dabūs. Ja nāk citi, vajag šaut. Tagad man ir viegli tā pateikt, bet tad man nebija vienkārši to izteiktÉ Un vispirms — izlemt . Jā, tāpēc ka tās ir citas bailes. Bailes par citu cilvēku likteņiem. Un tās ir daudz nopietnākas nekā bailes pašam par sevi. Es nezinu, kas mani bija pārņēmis. Nē, zinu — tā bija nolemtība, ka tad, augustā, tās ir beigas. Tu par bērniem nevairījies domāt? Manās domās nebija nekādas personifikācijas. Nekādas. Tik par valsts situāciju. Es nezvanīju ne uz mājām, ne vecākiem, pilnīgi nevienam. Tu centies par tuviniekiem nedomāt vai — tādu domu vienkārši nebija? Šķiet, ka automātiski nedomāju. Tajās dienās es domāju variantus, lai funkcionētu valdība. Jo saimniecības dzīve jau neapstājās. Neraidīja radio un televīzija, tas gan.

Man nebija svarīgi, kas notiks — nu nošaus, arestēs, pakārs. Pēc tam, kad viss beidzās, uzzināju ļoti daudz no faktoloģiskā materiāla. Tiešām bija arī saraksti nošaušanai — ar visām ģimenēm. Un tu uzzināji konkrētu sarakstu? JāÉ jā. Tāpēc tie, kas to sarakstu zināja, uz brīdi nozuda.

Kuri cilvēki visu laiku tev bija blakus? Tur daudzi nāca. Daudzi! Bet visu laiku — mana apsardze, sekretāres. Un ar valdības locekļiem bija tā — vienu vakaru ar mani bija Kalniņš, vienu — Bišers. Einars Repše atbrauca tajā naktī, kad bruka virsū, nē — nebruka. Vispār — bruka. Situācija tāda. Mēs tātad sarunājām, ka divpadsmit ieročus atdosim. Pārējos — ne. Un nekādu Ministru padomi mēs viņiem netaisījāmies atdot. Mēs bijām 2. un 3. stāvā. Pirmo stāvu lai viņi ņem, otro un trešo neatdosim. Bet ar to mēs vienkārši gribējām drusku novilcināt laiku. Jo — ej nu sazini! Ja tā armija gāžas virsū, diez kas jau nav. Pēc tam visi duraki, kas nebija klāt, runāja briesmīgus tekstus. Ka mēs paši gribējuši atdoties É Muļķības!

Nu ja. Tai naktī gaidām, es saku: ziepes būs baigas. Mēs ar Inkēnu bijām kabinetā — es sēdēju savā krēslā — un piepeši dzirdam: ārā šauj. Ne daudz — viens vai divi šāvieni ar automātu. Edvīns piegāja pie loga un teica: viņi kāpjas atpakaļ, pazūd kokos. Kas — to jau redzēt nevarēja. Un tad — klusumsÉ saproti? Ko tur daudz izdomāsi. Apsardzes pirmajā stāvā vairs nebija, bet situāciju kontrolēja jau vairāk no augšas. Es teicu apsardzes priekšniekam: ej! Ej un runā! Tas ir viņa pienākums. Viņš nogāja. Un pazuda! Tad es aizsūtīju vēl vienu. Arī viņš pazuda. Es teicu: tā nedrīkst notikt! Nu tad jāiet lejā! Mēs paši nogājām. Tur bija palicis vēl tikai miliču postenis. Tad viņus sūtīju. Bet miliči, paldies Dievam, atnāca atpakaļ. Nekas ar viņiem nenotika. Viena daļa gan bija aizlaidusies — metušies mašīnā un aizbraukuši. Saproti, tā situācija bija ļoti nevienkārša. Vēlāk izskatījās, ka tur noticis tā. Piebraucis BTR, kuram vajadzēja iedot tos divpadsmit ieročus. Tajā mirklī garām gāja karavīru patruļa, kuri domāja, ka ieņem Ministru padomi. Viņi momentā gāja iekšā un lika visus ar rokām pie sienas. Bet šiem nebija tiesību to darīt. Pa to laiku piebrauca Kuzmina cilvēki un izdzina viņus ārā. Bet mēs taču to visu nezinājām! Kad izsūtīju miličus, zvanīju Kuzminam un prasīju: kur ir mani cilvēki? Viņš atbild: es neko nezinu. Tad mēs sākām briesmīgi lamāties. Viņš saka: es nevienu neesmu aizticis. Beigu beigās paziņoja, ka noskaidrojis. Viens kapteinis ir ne tā rīkojies. Un tad viņš teica, ka atsūtīs pie manis ģenerāli. Es riktīgi nevarēju saprast — ko tas ģenerālis no manis gribēs. Nakts vidū — ap trijiem — ģenerālis ienāca un noraportēja atvainošanās vārdus! Es atkal prasīju: kur ir mani cilvēki? Izrādās, ka viņi nebija saņemti ciet. Kapteinis kļūdas pēc viņus bija arestējis. Bet vēlāk pateicis, lai šie laižas uz visām debess pusēm. Tie miliči atnāca atpakaļ, bet apsardzes priekšnieks pēc divām dienām man parādījās. Neesot varējis izturēt. Tas bija slikti, jo es nezināju, kas ar viņu noticis. Nē, es pilnīgi saprotu to cilvēku. Nu — johaidī! — pats jau visvairāk dabūja ciest. Un viņš vispār ir tik daudz laba izdarījis.

Jā, un pēc tam sākās kaut kāds cirks, kam es līdz galam neticēju. Nevarēju noticēt, ka lielie veči Maskavā sāk mukt, ka tur viss šķīst. Es teicu: tās ir muļķības! Bet tad arī sākās tas labais pavērsiens. Taču man viņš vēl pozitīvs nebija, jo es vienalga visu laiku nodarbojos ar OMON aizvākšanu no Latvijas. Kādas desmit dienas. Līdz 2.septembrim. Tikai tad viņus izvācu ārā. Ar to es nodarbojos personīgi. Neklausījos, ko man kāds stāsta. Ko tik visu nedarīju, bet mēs viņus izvācām no Latvijas! Tiesa, bijām gan vienojušies, ka Krievijā šos paņems ciet. Ciet viņus gan saņēma, bet kaut kā noplūda informācija — nezinu, kā — un tāpēc ne jau visus paņēma. Parfjonovu gan. Es domāju, ne viens vien tagad ir atpakaļ šeit, Latvijā. Visiem pārmest arī nedrīkst, jo daudzi bija izpildītāji. Un pārmetumi jau neko arī nedotu.

Kā jūs panācāt, lai OMON aizbrauktu? Tā bija problēma. Ar OMON man arī iepriekš bija vairākas sarunas. Pa telefonu pirmoreiz runājām janvārī. Atceros miglaini. Pirms vai pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai? Droši vien pirms, pēc uzbrukuma vairs ne. Pēc notikušā viņi vairākas stundas stāvēja pie Kompartijas ēkas. Lamādamies, jo nez kāpēc bija iedomājušies, ka viņus atbalstīs pilnīgi visi un uzreiz sāksies lielā Latvijas iekarošana. Augusta notikumos vēl bija viena saruna, arī to es riktīgi vairs neatceros. Atmiņā ir, ka man zvanīja viens krievu mācītājs, kas darbojās kā vidutājs. Bet būtiskākā bija cita situācija, un to es atceros! Pēc puča. Mēs bijām paspējuši aizskriet uz Maskavu. Kopīgi nomainījām Kuzminu. Gorbunovs šo vēlmi izteica jaunajam priekšniekam, kurš pēc puča Krievijā atbildēja par to karaspēku. Kad Kuzmina vietā tika iecelts jaunais kara apgabala pavēlnieks, viņš man piezvanīja. Gribēja, lai es pie viņa ierodos. Šis bija progresīvs vīrs. Es pie viņa aizbraucu, sākām runāt. Piepeši atveras citas durvis un ienāk Mļiņņiks — OMON komandieris. Es Mļiņņiku dabā nekad nebiju redzējis. Kamēr ātrumā domāju — ko man tagad darīt, tikmēr viņš nosēdās man pretim un sāka stāstīt visas savas traģēdijas. Viņam neesot, uz ko paļauties, jo visi, kas devuši komandas, ir beigti. Pugo nošāvies... Viņš saka: es nevaru pierādīt, kas mani komandēja pret jums. Vēl viņš teica, ka šīs komandas — uzbrukt valdībai un parlamentam — viņam tika dotas desmitiem reižu, bet viņš tās nav pildījis. Mļiņņiks teica pat to, ka viņi varētu būt ļoti lojāli pret jauno varu. Tas izklausījās ticami? Samērā. Bet es teicu: viss! Dzīvības ir zaudētas, nekādas sarunas mums nevar būt. Es vairs neatceros, viņš atsaucās uz Pugo, bet ne tikai — vēl uz kādu no augstajiem vīriem, kas viņus komandējis pa tiešo. Un viņam nebija vairs, uz ko atsaukties. Viņš nevarēja parādīt konkrētus cilvēkus, kas komandēja. Es teicu: kā var būt tāda nežēlība, cietsirdība — un vēl pret neapbruņotiem cilvēkiem... Un ko viņš tad teica? Neko konkrētu. Tā esot specifika, un lai es nedomājot, ka tas ir kāds īpašs ļaunums. Ka tā ir trenēta lieta. Kaut ko tādu apmēram. Bet viņa mērķis bija palikt Latvijā? Jā. Palikt Latvijā, pie tam — kalpot Latvijai! Tā sakot, vienalga kam trenēti strādāt... jā, nu katrā ziņā viņi tiešām bija profesionāļi. Mums Latvijā tolaik nekā līdzīga nebija! Es viņam teicu: “Viss! Mēs vairs nevaram runāt tādās kategorijās, man vajag, lai jūs no šejienes aizvāktos. Ja karosim, būs baigie upuri, tāpēc aizejiet tāpat!” Viņš man pretim: “Jā, bet mēs esam nomīnējuši teritoriju visapkārt OMON bāzei, mūs tik viegli nepaņemt. Kaut no Maskavas lai brauc vienības, mūs nepaņems. Un viņi vienalga virsū nebruks, jo zina, kāds mums ir noskaņojums.” Jā, viņi šautos līdz beidzamajam. Tā ka visi bērnišķīgie šļupsti, ko man stāstīja — atrotīsim piedurknes un dosimies viņiem virsū ar mietiem , ir galīgi neprofesionāli. Tā var teikt tikai tad, ja neesi ar viņiem runājis.

Turpmāk — vēl