Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio vakar, 13. aprīlī

Interviju Latvijas radio 13.aprīļa raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.05 vada žurnālists Aidis Tomsons

— Kādas ir pirmās privātās sajūtas pēc demisijas?

A.Šķēle: — Pirms sāku atbildēt par to privāto, es gribētu varbūt atbildēt uz vienu lietu, ko iepriekš ļoti daudzi man ir jautājuši. Tā kā es pašlaik esmu arī ekonomikas ministrs, tad taisni šodien, esot Ekonomikas ministrijā, šo jautājumu liku nekavējoši risināt. Tātad 20.datumā tiek pārskaitītas attiecīgās naudas summas, lai mēs uzsāktu represētajiem kompensācijas sertifikātu apmaksu. Es to šodien uzdevu Ekonomikas ministrijā, jo bija veiksmīga "Latvijas gāzes" akciju izsole, ir saņemti attiecīgie ieņēmumi, tātad tuvākajā laikā sāksies represētajiem to kompensācijas sertifikātu un par izsūtījumā pavadīto gadu sertifikātu apmaksa naudā. Burtiski nākamnedēļ es zināšu, cik katram rajonam un kādas šīs summas ir pārskaitītas, un es ļoti stingri norādīju, lai te nebūtu nekādas vilcināšanās. Kas attiecas uz personīgām izjūtām — nu, nedaudz ir tā izjūta tāda, ka vēl paliek šis tas neizdarīts, bet savukārt tai pašā laikā esmu ļoti apņēmības pilns izdarīt visu, lai mēs varētu sekmīgi izveidot tādu valdību, kas spēs neapstāties, kas spēs iet tālāk. Valdībai jābūt ir rīcībasspējīgai, kas nākamos deviņos mēnešos izdara ne mazāk labas lietas. Varbūt varētu vienīgi novēlēt, ko es esmu atzinis arī saistībā ar sevis kritiku, — vairāk būtu droši vien jāspēj skaidrot, skaidroties ar sabiedrību, aizstāvēt varbūt vairāk vienu otru lēmumu, bet, nu, bija arī neatliekamas problēmas, kas bija jārisina.

— Ja mēs skatāmies, šīs iespējamās neizskaidrošanas lietas vai arī pārmetumus no opozīcijas puses, vai grozījumi pensiju likumā bija vai nebija kļūda, šobrīd skatoties atpakaļ?

A.Šķēle: — Nu tik pilnīgi redzams, ka tie bija ļoti pamatoti, ļoti precīzi, jo mēs redzam — šā gada pirmie trīs mēneši rāda, ka mēs sociālajā budžetā esam jau ieņēmuši vairāk par 10 miljoniem latu, salīdzinot ar iepriekšējo periodu. Tad, kad šī valdība sāka strādāt, sociālais budžets bija katastrofas priekšā. Faktiski aizkulisēs ļoti nopietni cilvēki runāja par to, ka varētu tikt traucēta pensiju izmaksa. Mēs novērsām šo lietu, un — taisni otrādi — šobrīd sociālais budžets turpina atveseļoties. Un jāsaka, ka šajā gadījumā valdība bija rīkojusies maksimāli godīgi un atklāti. Kādā veidā? Apstiprinot manu valdību, valdības deklarācijā bija norādīts viss, ko valdība taisās darīt. Tātad, Saeimai izsakot uzticību, bija pilnīgi skaidrs, kādi būs valdības soļi. Mēs pat atkāpāmies, mēs pat negājām tik cietu scenāriju, jo man šķita, ka mēs ar dažādiem citiem piedāvājumiem un citām lietām spējam tomēr pārvarēt šo pensiju sistēmas sabrukumu, un mēs pat piedāvājām, ja tā var teikt, mazāk stingrus mērus, nekā tie bija valdības deklarācijā.

— Ja skatāmies uz kādiem citiem valdības izdarītajiem vai arī vienkārši proponētajiem darbiem, vai ir bijis kaut kas tāds, kas, jūsuprāt, šķiet, nav iznācis tā, kā gribējās?

A.Šķēle: — Jā, ir, ir. Mēs neesam realizējuši pilnā apjomā to plānoto skolotāju algas pielikumu, ko vēlējāmies. Kā zināt, mēs spējām pielikt kopumā izglītības sistēmai, salīdzinot ar iepriekšējo valdību un iepriekšējo budžetu, kopumā aptuveni 8 miljonus latu, jā. Savukārt bija skaidri, skaidri zināms, ka mums tas ir nepietiekami, ka mums vēl acīmredzot vajadzētu atrast tikpat daudz, un mēs to plānojām no šā gada septembra, ka būs zināms atkal algu pielikums. Un tai pašā laikā mēs arī dažādu iemeslu pēc varbūt nesekojām precīzi vienam otram matemātiskajam aprēķinam, un šis labais, reālais naudas pielikums galu galā neaizgāja ar tik pozitīvām emocijām, jo bija arī kļūdas aprēķinos, un par to, kā jūs zināt, atbildīgu ministriju ierēdņi saņēma, protams, arī sodu.

— Vēl kaut kas?

A.Šķēle: — O! Nu, droši vien ir lietas, kuras nav pietiekami izdiskutētas, pietiekami izrunātas, un savukārt es saku — pats priecīgākais ir tas, ka reāli, valdībai saņemot valsti ar zaudētu nacionālo kopproduktu — mīnusos, valsts bija palikusi nabagāka, šī valdība atstāj ar skaidru pieaugumu. Mums ir pats augstākais nacionālā kopprodukta pieaugums starp Baltijas valstīm, mēs bezdarbu spējām no aptuveni 10,1 procenta, kāds bija pagājušā gada jūnijā, samazināt līdz 9 procentiem. Un to sajūt tās ģimenes, kur ir parādījusies apgādniekiem iespēja strādāt.

— Jūs domājat, ka tas ir jūsu personiskais nopelns?

A.Šķēle: — Tas ir šīs valdības nopelns nenoliedzami.

— Bet jūsu arī?

A.Šķēle: — Protams. Tādēļ, ka es esmu, protams, tas Ministru prezidents. Vienmēr Ministru prezidentam ir jābūttam valdības galvenajam motoram, tam nemiera urķim, kas visu laiku uztur spriedzi valdībā, ministros un saka — jāstrādā, jāstrādā, jādara tas, jādara tas, kur ir argumenti! Kāpēc tāds bezdarbs, kāpēc nekrītas, kāpēc budžetā nav tādi ieņēmumi, kas šeit ar kontrabandu? Jūs zināt — trīs mēnešu laikā šogad ir konfiscēts vairāk spirta nekā visā pagājušajā gadā. Trīs mēnešos vairāk nekā visā pagājušajā gadā! Vai tas neliecina par to, ka kaut kā tomēr mēs esam pareizi šīs lietas sākuši risināt?

— Žurnālistiem ir tāda mode — protams, labo mēs pamanām, tas notiek automātiski. Mēs skatāmies, kas nav iznācis.

A.Šķēle: — Tas ir cilvēkiem raksturīgi vienmēr! Tas labais, kas ir bijis, kā saka, Ziemassvētku dāvaniņas visas aizmirstas, bet tas, kas nav iznācis, tas visu laiku paliek prātā.

—Varbūt tieši tāpēc, ka reizēm no kļūdām ir jāmācās, tā kā jūs, es saprotu, cerat šā vai tā turpināt darboties politikā. Jūs esat tā atsēdies, izvērtējis, domājis — redz, te vajadzēja varbūt citādi?

A.Šķēle: — Nu, vēl tam būs arī, droši vien, laiks. Šobrīd ir svarīgākais, lai mēs ātri izveidotu jaunu valdību; valdību, kurai ir skaidra tā pārmantojamības iespēja esošai deklarācijai, kurai ir skaidrs atbalsts Saeimā. Un tad jau arī varbūt, tā kā vairs nebūšu Ministru prezidents acīmredzot, man būs iespējams drusku arī pārvērtēt šīs lietas.

— Tad, kad jūs atnāksit šeit pēdējo reizi kā aizejošais Ministru prezidents, jo jaunais būs ievēlēts, tad mēs atgriezīsimies pie šī jautājuma. Kaut gan es gribu pajautāt. Dace jautā tā: vai jūs kā spēcīgs un varošs cilvēks tomēr nevarējāt izdarīt tā, lai plaisa starp dažādām partijām neizveidotos?

A.Šķēle: — Nu, bija redzams, ka bija mērķi citi, un ir tādas lietas, ko sauc par nepārvaramu varu, jā, nepārvarama vara. Šai gadījumā zināmu punktu pielika tomēr tās visas Makarova kunga izrīcības, lai izdzītu cauri "Ventspils naftas" akciju cenas pazeminājumu par 15 miljoniem latu, vajadzēja Privatizācijas aģentūras valdē sakārtot tādu attiecību, lai var nobalsot par tādu lēmumu. Bija jāaptur Naglim līdz ar to paraksta tiesības, to viņš izdarīja, Naglim klāt neesot, lai tad, kad viņš atgriežas uz valdes sēdi, viņš nebūtu rīcībspējīgs, un tā tālāk. Bija jāpieliek punkts. Es to esmu arī izdarījis, un šobrīd, es domāju, nākamajai valdībai par Privatizācijas aģentūru vairs tik liela deķa stīvēšana nebūs. Tur ir skaidrs, ka deviņu mēnešu laikā esošie turpinās strādāt, un ar 2001.gada 1.janvāri ir jāsāk aģentūras likvidācija. Visam darbam jābūt jau izdarītam — tā valdība bija lēmusi.

— Jūs sakāt — Makarova kungs darbojās Ventspils interesēs.

A.Šķēle: — Es tikai varu apliecināt to, ka tiešām šāds priekšlikums tika iesniegts, pilnīgi atšķirīgs no privatizācijas noteikumiem, un, lai šādu lēmumu dabūtu cauri, bija jāizslēdz viens no aģentūras direktoriem, kas noteikti ir pret.

— Viesturs Zeps jautā: bet kā lai cilvēks uzticas valdībai, ja valdībā ministri neuzticas viens otram?

A.Šķēle: — Es gribētu teikt tā: starp partijām un dažādiem politiķiem vienmēr valda šīs savstarpējās partejiskās neuzticības kaut kāds apjoms, jā, tāds pastāv vienmēr. Nu, tas ar laiku noplaks, tas samazināsies, un kopumā valdības, es ceru, Latvijā ar katru reizi paliks, paliks tomēr stabilākas. Mēs esam jauna demokrātija, reāli deviņi gadi. Mēs esam spējuši deviņu gadu laikā pilnībā nomainīt tautsaimniecības modeli — no totāli regulētas sistēmas uz tirgus sistēmu, no tā, ka valsts atbildēja par visu un sazin kā tos līdzekļus ieguva — tur tirgojot naftu, ieročus vai visu pārējo, mēs esam pārgājuši uz to, ka šo valsti uztur tie cilvēki, kas strādā, pelna un maksā nodokļus. Milzīgas izmaiņas ir bijušas. Privātais uzņēmējs šobrīd ir galvenais valsts balsts.

— Laivinieks — drīzāk gan tāda replika: kādēļ aizejot jūs atstājat Latviju likteņa varā? Nāks kāds Krištopans, kas atkal visu izšķērdēs.

A.Šķēle: — Nu, es nedomāju, ka varbūt tas būs konkrētais nosauktais cilvēks, "Latvijas ceļš" tur, liekas, piedāvās kādus citus. Protams, var piekrist tiem žurnālistiem, kas ironizē. Šodien, man liekas, no rīta pa radio taisni bija nedaudz tāda ironija — tā esot sagadījies, ka taisni "Latvijas ceļa" premjeriem vienmēr izdodas pabeigt savu darbu samērā sliktā valsts tautsaimniecības brīdī. Bet es domāju, ka tā varbūt ir arī tāda sakritība, jo cilvēku tur ir daudz un spēcīgi, un jaunajai valdībai ir jābūt varošai.

— Nedaudz tad par jauno valdību un tad atgriezīsimies atkal pie jautājumiem. Vispirms par tēvzemiešu šā vai tā iesaistīšanu valdībā. Jūs redzat, tātad tur jau nebūs "Latvijas ceļš" un Tautas partija vien, tur būs tie paši tēvzemieši un arī Jaunā partija. Vai tas tomēr nenozīmē, ka šīs valdības starpā, ministru starpā vienalga šīs uzticības nebūs?

A.Šķēle: — Nu, iespējams, ka šīs valdības iekšējās proporcijas būs nedaudz savādākas. Acīmredzot jābūt tomēr šim sadalījumam atbilstoši tam, kāds atbalsts ir Saeimā. Šeit arī "Latvijas ceļš" un Panteļējeva kungs, ar ko mums jau bijušas sarunas un vienošanās, šodien notiks nākamās, arī "Latvijas ceļš" atbalsta to, ka tikai proporcionāli atbalstam Saeimā ir jādod šī iespēja piedalīties valdībā. Es domāju, ka tas būs tāds pietiekami stabilizējošs faktors, lai saprastu, ka nevar te tā emocijās mētāties un kārtējo reizi lauzt koalīcijas līgumus un tamlīdzīgi. Mēs zinām šo analīzi, tā ir ļoti elementāra — Viļa Krištopana valdībā "Tēvzemei un Brīvībai" bija, liekas, deviņi ministri, šai valdībā bija pieci, cik būs nākošajā, es nezinu. Vai tad bijis ir par maz?

— Ja tas galvenais ir, kā jūs sakāt, proporcionalitātes princips, tad jūs esat liela frakcija, "Latvijas ceļš" — liela frakcija. "Latvijas ceļam" ir premjers, finansu ministrs — tas nozīmē, ka pietiekami būtiskām sfērām vajadzētu palikt arī Tautas partijai. Kā jūs redzat, kādas vajadzētu pārvaldīt Tautas partijai?

A.Šķēle: — Atbilstoši droši vien tam, ka mēs tiešām esam pati lielākā frakcija un mums nebūs acīmredzot premjers un finansu ministrs. Es domāju, tad nākamās nozīmīgās ministrijas ir Ārlietu, Satiksmes, Ekonomikas, Iekšlietu, Zemkopības, Aizsardzības. Kā tur beigu beigās būs, tas jau būs tāds sarunu rezultāts, bet tās ir tās, kuras acīmredzot nozīmības ziņā ir vērtējamas ļoti augstu.

— Ārlietu un Satiksmes ministriju noteikti "Latvijas ceļš" labprāt gribētu paturēt, kā jūs varētu nojaust.

A.Šķēle: — Bet tā jau vienmēr ir — kāds ko grib paturēt, kāds grib ko atkal iegūt, jā, nu tā jau vienmēr ir.

— Nesaplēsīsities?

A.Šķēle: — Nu nē!

— No visām šīm ministrijām — jūs arī esat paudis gatavību turpināt strādāt kā ministrs — kurā jūs redzētu iespēju pielikt savu roku?

A.Šķēle: — To mēs skatīsimies vēlreiz un vēlreiz partijā un lemsim, kādus cilvēkus deleģēt. Svarīgi ir tas, ka Tautas partijai, kura pirmo reizi piedalās politikā un ir pārstāvēta Saeimā, ir tik daudz gados jaunu un tiešām spēcīgu cilvēku. Mums ir arī ļoti svarīgi ļaut šiem cilvēkiem sevi parādīt jau visīsākā, visātrākā laikā, lai nākamajā Saeimā mēs būtu jau ļoti rūpīgi un precīzi pārstāvēti, lai mums nebūtu vairs tikai 24, bet vairākas vietas, lai mēs būtu atstājuši sabiedrībai, vēlētājiem pārliecību, ka šie ir tie cilvēki, kas valsti var padarīt par labklājības zemi.

— Un tomēr jums taču ir savas vēlmes... Nu, vai jūs iesit par kultūras vai tieslietu ministru? Taču nē! Ko jūs redzētu, kur jūs varētu pielikt savu roku?

A.Šķēle: — Acīmredzot Tieslietu vai Kultūras ministrija droši vien būtu diezgan specifiskas, ņemot vērā manu pieredzi un manu raksturu. Es nedomāju, ka tās būtu varbūt tās pašas... Kaut gan ir lietas arī to ministriju sfērā, par kurām es būtu gatavs ļoti nopietni pacensties pierādīt, ka tās ir izdarāmas. Ir Nacionālā bibliotēka jāsāk un jāpabeidz, un, kā zināt, mēs to šīs Saeimas laikā acīmredzot izdarīsim; ir Tieslietu ministrijas sfērā lietas, kas tik tikko ir pārņemtas no Iekšlietu, kā, piemēram, visa cietumu saimniecība. Nu kas tā par lietu, ka te tādi dažādi recidīvi tipi bēguļo pa ielām un neiet atpakaļ! Ir taču kārtībai tur jābūt!

— Piekrītu, jā, tomēr jūs neatbildat uz to jautājumu, ko es gribēju.

A.Šķēle: — Es sevi vērtēju kā tiešām pietiekami pieredzējušu politiķi, lai spētu pildīt pienākumus ļoti daudzās, daudzās jomās, jo man ir bijusi šim brīdim tā izcilā, vienīgā, unikālā pieredze būt trīs reizes Ministru prezidentam. Es esmu iedziļinājies ļoti daudzos jautājumos, es esmu aizstājis ļoti daudzus ministrus viņu prombūtnes laikā, es sevi uzskatu tiešām par pietiekami kompetentu. Tikpat labi tā var būt Satiksmes ministrijas joma, tā var būt, nezinu, Aizsardzības. Tas nav svarīgākais.

— Jautājums tomēr ir par gribēšanu. Jūsu pieredzi jau droši vien neviens neapšauba.

A.Šķēle: — Jā, bet jautājums šobrīd ir vairāk par to, kā mēs skatīsimies kopumā, kāda izveidosies valdība, kas būs jaunais premjers, kāds būs partiju salikums kopā, cik atbildīgi mēs būsim piegājuši šai valdībai; vai to veidos tādu pietiekami racionālu, nelielu kā šo 15 ministru valdību, kas bija pats mazākais Ministru kabinets līdz šim, kāds ir bijis; vai taisīs kaut kādu lielu kā tādu mazo teātra trupu, ar vieniem 30 atkal vai tamlīdzīgi. Tad tā būs acīmredzot jau pavisam cita tempa valdība. Vai tad tādā man būtu jāpiedalās? Atkal stipri būtu jādomā. Nu, jūs man jautājat drusku par agru. Tikai vakardien ir bijusi demisija, jūs man šodien jau jautājat jautājumus, kas nu gluži nav attiecināmi tikai uz mani.

— Tad es tomēr jautāšu. "Latvijas ceļš" ir piedāvājis piecus premjera kandidātus izvērtēt. Kurš no tiem varētu būt pieņemamāks, kurš ne? Kā tas izskatās no jūsu personiskā redzesviedokļa?

A.Šķēle: — No šiem pieciem nosauktajiem ar četriem es esmu strādājis dažādās valdībās, vienīgi, liekas, Kehris nav bijis nevienu laiku amatpersona, kad es esmu bijis valdībās. Nu, ļoti profesionāli cilvēki. Aija Poča ir ļoti profesionāls cilvēks, Gorbunovs — ļoti pieredzējis politiķis. Es nezinu, vai viņš pats vēlēsies būt Ministru prezidents, bet ļoti pieredzējis politiķis. Un man jāsaka, ka ļoti daudzi smagi lēmumi valdībā ir tikuši pieņemti, pateicoties arī viņa izsvērtajam raksturam, mieram un spējai ļoti atbildīgi lemt. Es pazīstu Godmaņa kungu. Kas tur bija ceturtais vēl nenosauktais?

— Bērziņš Indulis.

A.Šķēle: — Bērziņš Indulis. Es Bērziņa kungu arī vērtēju visnotaļ augstu, un man jāsaka, ka viņš ir ļoti labi iesācis savu darbu ārlietās. Varbūt viņš vēlas, varbūt partija viņu atbalstīs par Ministru prezidentu, kas varētu būt arī labs piedāvājums.

— Tas nozīmē, ka jums būtu pieņemami visi pieci un jūs teiksit "Latvijas ceļam": nu, izvēlieties paši, kuru no tiem pieciem!

A.Šķēle: — Mums šobrīd ir bijusi tāda vienošanās, ka "Latvijas ceļš" ļoti rūpīgi savā frakcijā, kāda viņiem tā kārtība valdē, debatēs par to. Un, kad viņiem būs skaidrība, ka viņi tiešām ir gatavi par vienu vai otru jau galīgi nosliekties, tad viņi ar mums šo kandidatūru apspriedīs. Tā ka es šeit nekādā veidā negribu nākt ar kaut kādu uzspiešanu "Latvijas ceļam". Mēs esam vienmēr ļoti partnerīgi bijuši un visus solījumus, ja tā var teikt, politiskos līgumus vienmēr pildījuši, tā varbūt ir arī mūsu galvenā priekšrocība. Mēs esam ļoti prognozējama partija.

— Tikai tik daudz, ka Gundars Bērziņš ir teicis, ja nu būs tur kāds nepieņemams kandidāts, tad jūs paturat šīs tiesības noraidīt. No šiem pieciem jūs tur neredzat nevienu tādu, par kuru jūs teiktu: nu nē, šo mēs noraidām!

A.Šķēle: — Man jāsaka tas, ka "Latvijas ceļš" pats tam ir piekritis, ka konsultēsies ar Tautas partiju, vai Tautas partijai kāds izvirzītais kandidāts nebūs galīgi nepieņemams. Es domāju, būs jāskatās arī drusku plašāk, jāskatās, kas būs vienlaikus arī citi piedāvātie ministri, jo tam arī ir nozīme, kāda būs valdība. Katrā gadījumā šie visi pieci ir ļoti nopietni cilvēki, ļoti nopietni politiķi.

— Runājot vēl nedaudz par jautājumiem, kas ir klausītājiem. Vai jūs esat gatavs atgriezties premjera amatā tuvākā gada laikā?

A.Šķēle: — Es domāju, nebūtu laba tā prakse, kāda ir iedibinājusies diemžēl, ka valdības tik ātri mainās Latvijā. Es to vērtēju tomēr kā ļoti sliktu lietu. Tas tomēr kavē kaut kādā veidā, bremzē iesāktos procesus. Līdz ar to es nevēlu, lai nākamā valdība nenostrādātu vismaz gadu. Tā ka tuvākā gada laikā es izslēdzu šādu iespēju.

— Cik ilgam laikam tad ir jāpaiet, lai jūs atkal vadītu Ministru kabinetu? Jautā Ivans Krošnijs.

A.Šķēle: — Es domāju, ka tas droši vien būs nākamās Saeimas laikā.

— Jautājums ir, vai jūs nebiedē iespējamie nākamās Saeimas vēlēšanu rezultāti pēc pašreizējās politiskās situācijas? Gatis Gavars jautā. Sevišķi domājot par to, ka pieaug sociāldemokrātu un kreiso spēku popularitāte.

A.Šķēle: — Nav tā. Kā jūs zināt, sociāldemokrātiem arī pēdējā aptaujā reitings ir krities, viņi arī nespēj tikt ārā no tās robežas, kur viņi stāv. Protams, viņi ir ļoti populāri, un tas, ko viņi piedāvā, ir parasti tieši tas, ko vien gribētu dzirdēt. Ziniet, vislabākais ir tas zīlnieks, kas jums izstāsta tieši to, ko jūs gribētu zināt. Tā aptuveni ir sociāldemokrātu politika — izstāstīt tieši to, ko mēs it kā gribētu dzirdēt, nevis to, ko mums vajadzētu darīt, lai mēs izdarītu kaut ko labāku. Tā ka es esmu pārliecināts — nākamās Saeimas vēlēšanās Tautas partija tāpat būs uzvarētāja.

— Ivans Krošnijs arī jautā: varbūt labāk tomēr pievērsties privātbiznesam?

A.Šķēle: — Pienāks arī tam laiks.

— Inga Juršāne novēl jums daudz izturības, veselības, visu to labāko. Viņai ļoti žēl, ka jūs atkāpjaties. Asja Dišlere saka: visa laba vēlējumi jums, paldies par padarīto! Viņa saka, ka viņai kauns par latviešu tautu, neticējusi, ka tas būs tik nožēlojami, novēl veiksmi jums un jūsu ģimenei. Rūdolfs Skrastiņš saka paldies par visu, ko jūs esat darījis Latvijas labā, paldies arī no visas ģimenes. Jūs saņemat daudzus paldies pēdējā laikā. Viņš cerot, ka Latvijas Banka jūsu darbu novērtēs ar kādu naudas zīmi vai "Latvijas pasts" ar kādu pastmarku.

A.Šķēle: — Varētu jautāt to droši vien Repšes kungam. Mums tiešām ir bijusi laba sadarbība. Kopš 1997.gada to valdību politika nebija bijusi tik stingra un noteikta, un Latvijas Banka bijusi ļoti piesardzīga. Mūsu valdības laikā mums izdevās panākt atkal kārtējo refinansēšanos, likmes pazeminājām — tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēkiem būs pieejami lētāki kredīti. Šīs valdības laikā parādījās pirmo reizi arī komercbanku tirgū, tātad komercbanku piedāvājumi kredītiem uz divdesmit gadiem. Mēs esam spējuši emitēt trīsgadīgās un piecgadīgās obligācijas. Vakardienas izsole par piecgadīgajām uzrādīja rekordzemu interesi — tātad valdības politikai tic ilgtermiņā, pieciem gadiem.

— Visā šajā sakarā: vai jūs esat godkārīgs, es gan domāju pozitīvā nozīmē: vai jūs gribat, ka cilvēki jums saka paldies, saka labus vārdus?

A.Šķēle: — Tas ir patīkami, bet es domāju, ka katrs cilvēks jau grib saņemt arī kādu labu vārdu.

— Nu ko, mēs jau vēl arī droši vien tādus dzirdēsim nākamajā ceturtdienā. Jebkurā gadījumā mēs vēl droši varam teikt, ka nākamajā ceturtdienā studijā būs Ministru prezidents Andris Šķēle, vai ne?

A.Šķēle: — Jā, es esmu atlicis diemžēl savu braucienu uz Briseli, nebraukšu, jo tomēr šobrīd svarīgāki notikumi ir šeit, valstī, tā ka es nākamajā ceturtdienā būšu.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 13. aprīlī

LTV raidījumu "4.studija" vada žurnālists Mareks Gailītis. Raidījumā piedalās žurnālists Viktors Avotiņš no laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" un Aigars Freimanis, sociologs, "Latvijas faktu" direktors

— Šovakar mēs runāsim par parlamentārās izmeklēšanas komisijas pedofilijas lietā gala ziņojumu, kurā tika locīts arī Andra Šķēles vārds, par kaislībām un notikumiem ap Jāni Nagli, kā arī par nākamās valdības aprisēm. Šodien parlamentārās izmeklēšanas komisijas pedofilijas lietā gala ziņojumā tika nosauktas sešas ar pedofilijas lietu iespējami saistītas valsts amatpersonas — Andris Šķēle, Valdis Birkavs, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks, "Latvijas pasta" ģenerāldirektors Aivars Droiskis, Klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Aļijevs, Ģenerālprokuratūras Administratīvā departamenta direktors Juris Zālītis. Šīs komisijas priekšsēdētājs Jānis Ādamsons minēja arī, ka par to informāciju, kas ir iekļauta komisijas gala ziņojumā, komisija ir pārliecināta. Šķēles kungs, it kā zināms punkts šai pedofilijas lietai ir pielikts. Kas, pēc jūsu domām, notiks tālāk?

A.Šķēle: — Es kategoriski jums nepiekrītu, ka ir pielikts punkts. Latvijas sabiedrībai ir ļoti svarīgi šos noziegumus izmeklēt līdz pēdējai vīlītei. Nedrīkst palikt nospiedums Latvijas sabiedrībai, ka iespējams, ka augstas amatpersonas nodarbojas ar dažnedažādām netiklībām, ir iesaistītas noziegumos, pedofilijā un tikai viņu stāvoklis glābj viņus no taisnīga soda. Tādēļ ir svarīgi izmeklēt visas šīs lietas, kas ir kas. Pēc tam, es esmu pārliecināts, vismaz par to, kas attiecas uz mani, Ādamsona kungam būs jāatbild. Ādamsona kunga vieta ir cietumā.

— Tātad jūs uzskatāt, ka šobrīd visus materiālus vajadzētu nodot prokuratūrai?

A.Šķēle: — Nešaubīgi. Tikai tiesībsargājošās institūcijas atbilstoši Latvijas likumdošanai var saukt pie atbildības jebkuru noziedznieku, jebkuru aizdomās turamo. Tāpat kā saukt pie atbildības tās personas, kas šādas noziedzīgas darbības ir piedēvējušas citām. Tādēļ steigšus, un jūs zināt, ka prokuratūra vairākkārt ir informējusi, ka Ādamsona kungs tikai runā, bet nenodod tos materiālus, kas ir viņa rīcībā, ir jāveic nepieciešamā izmeklēšana, lai vainīgās personas sodītu. Šobrīd gan SAB, gan Latvijas Ģenerālprokuratūra ir paziņojušas, ka viņu rīcībā nav neviens kaut kādā mērā apstiprinošs fakts par valdības locekļu saistību ar šādiem noziegumiem.

— Freimaņa kungs, ne vienreiz vien šī lieta ir izmantota dažādām politiskām spekulācijām, kas, pēc jūsu domām, notiks tālāk, vai kam būtu jānotiek?

A.Freimanis: — Grūti spriest kā vērotājam, kurš uz visām šīm lietām skatās ar masu saziņas līdzekļu starpniecību. Bet viena lieta, kas, šķiet, paliek arvien samanāmāka ir tā, ka, manuprāt, Latvijas pēdējo desmit gadu vēsturē viens no šiem trim varas zariem, konkrēti, tiesu vara, ir attīstījies lēnāk nekā citi un nav spējīgs operatīvi reaģēt šādās un līdzīgās situācijās. Daudz un dažādi var meklēt cēloņus, bet, manuprāt, cēlonis ir tas, kāda ir bijusi rekrutācija katrā no šiem varas zariem. Gan lēmējvarā, gan likumdošanas varā, gan izpildvarā ir bijusi pietiekami liela konkurence, nākuši cilvēki ar dažādu pieredzi un dažādu izglītību, un tā ir reāla konkurence attiecībā pret sabiedrību kā pret vēlētājiem. Tiesu varai viens no šīs rekrutācijas kritērijiem — piederība noteiktai izglītībai — ir krietni bremzējis šī zara attīstību. Manuprāt, viņu pretenzijas uz vienlīdzību šobrīd ir diezgan problemātiskas, jo viņi nespēj izturēt, es domāju, ka viņi nespēj izturēt intelektuālu konkurenci, kā arī komunikāciju konkurenci, kaut vai ar to pašu Ādamsona kungu, lai cik tas nepatīkami arī liktos. Tā ir, manuprāt, problēma, kas šo situāciju novedusi līdz absurdam un līdz tām situācijām, ko minēja Šķēles kungs, sakot, ka Ādamsona kunga vieta ir cietumā. Es pieņemu, ka Ādamsona kungs varētu uzdrīkstēties teikt kaut ko citu, saucot tās lietas pietiekami skaļos vārdos, ko viņš jau ne vienreiz vien ir darījis.

— Šķēles kungs, vai jūs varētu piekrist Freimaņa kungam?

A.Šķēle: — Jā, kaut kādā ziņā var piekrist, jo tiešām līdz šim Latvijas tiesu vara ir balstījusies uz to, ka mums ir valsts tiesas. Un ļoti nesen, tikai manas iepriekšējās valdības laikā, mēs spējām iedibināt vēl papildus tādas tiesas institūcijas kā šķīrējtiesas. Vajadzētu reformēt tālāk šo sistēmu, lai daudzas lietas tiktu izšķirtas pirms iztiesāšanas līmeņa, izmantojot šķīrējtiesas. Tas radītu patiesu konkurenci ar valsts tiesām, tas spiestu valsti daudz vairāk domāt par tiesnešu prestižu, prestižu atalgojumu, par kvalifikāciju, par lēmumu kvalitāti un tā tālāk. Jo, kā jūs zināt, tur, kur ir attīstīti citi iztiesāšanas instrumenti, teiksim, Amerikas Savienotajās Valstīs, mazāk nekā 10 procenti lietu nonāk līdz valsts tiesām. Pārējās lietas tiek atrisinātas pirmstiesu instancēs.

— Avotiņa kungs, kā jūs domājat, kas notiks tālāk ar visu šo lietu, ar procesiem, šiem cilvēkiem?

V.Avotiņš: — Loģiski būtu, ja punkts nebūtu pielikts. Taču var iznākt tā, ka visa šī lieta arī paliek pie tā politiskā punkta. Un tieši tā iemesla dēļ, ko Freimaņa kungs minēja. Es to tā vērtēju ne jau Ādamsona ziņojuma satura dēļ, bet tieši šīs tiesībsargājošo orgānu izturēšanās dēļ. Un šī izturēšanās, tāpat kā notiek ar daudzmaz nopietno žurnālistisko izmeklēšanu, tāpat kā šajā gadījumā notiek ar parlamentāro izmeklēšanu, saņem varas dusmas. Varas dusmas varēja just gan Ādamsona komisija, gan dažās lietās arī žurnālistiskā izmeklēšana. Tāpēc viss var palikt pie politiskā punkta, pie politiskās anekdotes, kurā diemžēl piedalījās arī prokuratūra un Augstākā tiesa, nepārtulkojot šos argumentus savā profesionālajā valodā un neiekļaujot šo notikumu savā operatīvajā darbībā.

— Runājot par šo lietu, tēvzemiešu frakcijas vadītājs Požarnova kungs uzskata, ka gala ziņojumā saistībā ar pedofilijas lietu nosauktajiem Andrim Šķēlem un Valdim Birkavam nevajadzētu strādāt nākamajā valdībā. Šķēles kungs, vai jūs varētu piekrist savam bijušajam un, iespējams, nākamajam koalīcijas partnerim?

A.Šķēle: — Es to varētu komentēt tikai tā, ka politiķi atbilstoši situācijai izmanto argumentus, kurus varētu vērst pret viņiem pašiem. Savulaik pilsonis Kujalovs, sabiedrībā labāk pazīstams kā Atis Silaroze, Andreju Požarnovu nosauca par pedofilu. Pēc viņa loģikas, pieņemot šādus apgalvojumus kā vērā ņemamus, Požarnovs nevarētu būt ne parlamentārais sekretārs, ne frakcijas vadītājs un tā tālāk. Politiķi dzīvo ar savu specifiku, viņiem vien saprotamu loģiku un viņiem vien saprotamu rīcību.

— Freimaņa kungs, kāpēc, pēc jūsu domām, Požarnova kungs nāca ar šādu paziņojumu?

A.Freimanis: — Tas ir pilnīgi saprotami, tas ir politiskās konkurences jautājums, viņš mēģina rast kaut kādus argumentus, kuri šajā brīdī varētu būt izdevīgi tam politiskajam spēkam, kuru viņš šobrīd pārstāv. Ļoti bieži tiek piesauktas šīs normatīvās situācijas, piemēram, sakot, ka, lūk, Vācijā tā notiek, Beļģijā tā notiek vai citur pasaulē. Godīgi sakot, pārskatot visas šīs situācijas, ne vienmēr tā notiek. Kad šīs lietas reāli nonāk līdz tiesu varai, tad varbūt notiek šīs atkāpšanās. Ne tik daudz par pedofilijas lietu, kā atceroties pietiekami biežos korupcijas skandālus dažādās sabiedriskās organizācijās, kā arī dažās rietumvalstīs. Visumā varētu piekrist Šķēles kungam, ja neskaita šo vienu ārkārtīgi riskanto apgalvojumu, ka politiķi runā viņiem vien saprotamā valodā un izmanto argumentus sev par labu, jo jūs arī esat politiķis.

A.Šķēle: — Bet man jāsaka, ka es vienmēr esmu centies nelietot tādus argumentus, lai man varētu teikt: bet vai tev nav divējāda morāle? Es nekad, nevienu brīdi neesmu šaubījies par to, ka tāds cilvēks kā Atis Silaroze, par ko viņam tika piespriests arī attiecīgs sods par šādu nekaunīgu, apmelojošu paziņojumu sniegšanu, meloja. Es nekad neesmu šādus argumentus izmantojis ne pret vienu valdības locekli vai Saeimas deputātu, jo tur tika nosaukti kādi divdesmit sabiedrībā ļoti pazīstami cilvēki. Tur bija gan ministri, gan Saeimas deputāti. Bet vai tādēļ kāds to ņēma tik nopietni? Protams, neadekvāts būtu salīdzinājums, jo tāds cilvēks kā Atis Silaroze toreiz nevarēja tikt Saeimas tribīnē. Ādamsona kungam bija tāda iespēja, un viņš ir piedevis savam noziedzīgajam — cita viedokļa man nav — darījumam citu svaru.

— Avotiņa kungs, cik pamatots vai nepamatots ir Požarnova kunga paziņojums?

V.Avotiņš: — Šodien tā ir tikai politiska retorika, otrdien tas varbūt būtu kaut kas nopietnāks. Šoreiz atšķirībā no situācijas pērnā gada jūnijā tēvzemieši pateica tikai ā , viņi pateica: Šķēli nost! Bet viņi nepateica savu politisko perspektīvu: ar ko kopā un kā viņi darītu. Es to gribēju no viņiem otrdien sagaidīt, lai viņi pasaka arī b , šodien viņi pateica tikai a . Mūsdienās tādi izteikumi ir tikai komentārs.

— Šonedēļ jau kuro reizi atkārtojas Latvijas jauno laiku vēsture — aiztiek Nagli, krīt valdība. Šķēles kungs, vai galarezultātā jūs tomēr savu amatu neziedojāt, lai Naglis paliktu Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora amatā?

A.Šķēle: — Nē, nē, drīzāk varētu teikt, un tas bija ļoti principiāli to darīt... Kas tad īsti notika? Ministram Makarovam radās ideja, un acīmredzot bija tāda noruna, ka jāpārceno Ventspils akciju piedāvājums, jāietaupa apmēram 15 miljoni latu par labu "Ventspils naftas" akcionāriem, bet par sliktu valstij. Lai to varētu realizēt, zinot to, ka Naglis vienmēr ir principiāli stāvējis pretim šādiem tīkojumiem, ieskaitot Strujēviča tīkojumus, kad viņš, būdams ekonomikas ministrs, gribēja izpildīt par 8 miljoniem latu vingrinājumu, ko darīja Makarovs? Viņš, izmantojot jebkuru ieganstu, atņem Naglim paraksta tiesības, lai tādā veidā izveidotos situācija, ka to var atrisināt. Man bija jāreaģē precīzi, jo tika pārkāpts valdības lēmums un skaidri bija samanāmas iespējas, ka šāds darījums varētu iet cauri. Man, protams, bija jāpieprasa ministra Makarova demisija. Tagad nevienam tādas iespējas nebūs. Ministru kabinets vienbalsīgi, nevienam nebalsojot pret, apstiprināja Nagli atkārtoti, un atlikušos deviņus mēnešus līdz aģentūras likvidācijas uzsākšanai, kas sāksies 2001.gada 1.janvārī, Privatizācijas aģentūra, es domāju, vairs netiks raustīta.

— Bet, izvirzot šo jautājumu par Jāņa Nagļa pārapstiprināšanu otrreiz vienā un tajā pašā dienā, es domāju, jūs taču diezgan skaidri zinājāt, ka tēvzemieši balsos pret. Mēs zinām, ka tas nozīmē koalīcijas līguma laušanu. Kāpēc jūs tomēr virzījāt šo jautājumu otrreiz?

A.Šķēle: — Koalīcijas līgums no manas puses nevienā brīdī netika pārkāpts. Jo koalīcijas līgums paredz, ja pirmajā sēdē viena frakcija uzskata par vajadzīgu balsot pret, tad balsojums tiks atkārtots nākamajā sēdē, kas arī tika darīts. "Tēvzemes un Brīvības" ministri nebalsoja pret, balsojums bija vienbalsīgs: 8 — par, neviens nebalsoja pret, kā arī neatturējās. Tēvzemieši vienkārši nepiedalījās.

— Freimaņa kungs, kā jūs domājat, vai tomēr nenotika premjera amata ziedošana par labu ģenerāldirektora amatam?

A.Freimanis: — Jā, man ir grūti atbildēt, jo tad man būtu jāseko visam tam līdzi. Ja manā vietā sēdētu Makarova kungs, viņam būtu vieglāk atbildēt. Es pieņemu, ka viņam ir savi argumenti, un viņš pietiekami bieži meklē savas tribīnes un aizstāv savus argumentus.

Atgriežoties pie situācijas, kurā es visbiežāk atrodos, tāpat kā lielākā daļa skatītāju, pie vērotāja situācijas, jāpievienojas tam viedoklim, kas šodien jau izskanējis itin bieži, ka pēdējie nu jau demisionējošās valdības darba mēneši saistījās tikai un vienīgi ar privatizāciju un redzamākās figūras bija pats premjerministrs, Makarova kungs kā ekonomikas ministrs un Nagļa kungs neatkarīgi no tā, kur viņš atradās — Zviedrijā slēpojot vai sēžot Privatizācijas aģentūrā. Tas, protams, liek jautāt — kas ir tik būtisks un dramatisks šajā problēmā, ņemot vērā visas tās darbības, ko ir sākusi rosināt opozīcija, es te domāju referendumu vai parakstu vākšanu, kas privatizāciju padarīja par interešu un konfliktu degpunktu šai valdībai un beigu beigās noveda pie tās krišanas, jo citas tēmas pilnīgi pazuda no mediju skatuves?

A.Šķēle: — Es tikai gribētu jautāt, vai 15 miljoni latu ir pietiekami nozīmīga summa, ja kāds ministrs nolemj ietaupīt par labu kādam?

A.Freimanis: — Protams, nozīmīga, bet es gribētu teikt, ka ciparu maģija arī ir pēdējo dienu notikums, kam ir grūti atrast jēgu, sapratni un skaidrojumu no vienkāršā cilvēka viedokļa. Kaut gan es, protams, piekrītu, summa ir summa.

— Avotiņa kungs, kā jūs domājat, vai tomēr šie amati netika samainīti?

V.Avotiņš: — Summas jau paliek aizvien lielākas — 15 miljoni latu, 100 miljoni latu vai arī 29 miljoni. Šajā ziņā es nepiekrītu Šķēles kungam, man liekas, ka Vladimirs Makarovs un tēvzemieši šajā gadījumā traucēja izveidot vienotu varas ķēdi, lai privātās intereses pilnībā nepārņemtu varas misiju. Man to vairāk apliecina stils, nevis 15 miljoni. Piemēram, samērā ciniski panāktā "Latvenergo" "privatizācija", diezgan klajā vienaldzība otrdien pret sabiedrības vērtējumu par šo privatizāciju, tāpat arī samērā neķītrā otrdienas Nagļa iebīdīšana krēslā. Ministri izrādījās tādas kā marionetes, kuras dažās minūtēs var mainīt savas domas uz pretējo pusi. Nākamais solis varētu būt, vai izdosies "privatizēt" pašu Privatizācijas aģentūru. Man ir samērā bēdīgs skats, jo privatizācija tiešām ir pārņēmusi mūsu prātus un dominē valdības darbā kā droši vien dominēs nākamās valdības darbā. Man gribētos, lai dominē valstiskās intereses.

A.Šķēle: — Es gribētu piekrist Avotiņa kungam, ka jādominē būtu tikai valstiskām interesēm. Ja mēs, Avotiņa kungs, paskatāmies uz jūsu pašu pieminēto "Latvenergo", tad vienu trīs miljonu latu blēdību šīs valdības laikā man izdevās apturēt, un nevis to darīja ekonomikas ministrs, otru trīs miljonu latu darījumu par iepriekšējās "Latvenergo" vadības dzīvību tajā pašā bēdīgi slavenajā Lihtenšteinā. Tad atklāja, un paldies visiem tiem, kas ir palīdzējuši to atrisināt, 37 miljonu latu blēdību, kad gribēja no iedzīvotājiem un uzņēmumiem piedzīt to, ko valdība bija likusi norakstīt. "Latvenergo" to bija izcēlusi īpašā ārpusbilances kontā un turpināja darīt. Ja runājam par valsts interesēm, tad nevienā reizē neizskanēja skaļš protests, noteikts vārds — nē — no Makarova kunga, taisni otrādi.

V.Avotiņš: — Man ir jautājums. Ja mēs tagad uzsveram "Latvenergo" monopola dabu, kāpēc vara aizstāvēja šo monopolu tad, kad runa bija par iedzīvotāju tarifiem? Tā vien liekas, ka visu iepriekšējo valdību laikā ir atklājušās vienas vienīgas "Latvenergo" šmuces.

A.Šķēle: — "Latvenergo", protams, piemīt kaut kas īpaši mistisks. Ja atceramies, apmēram 7 cilvēki no "Latvenergo" vadības iepriekšējos gados ir gājuši bojā, elektrību šis uzņēmums ir iepircis gadiem ilgi, un tikai tagad šīs valdības laikā izdevās atklāt, caur ārzonu firmām no Krievijas, kuras ir reģistrētas Bahamu salās. To atklāja tikai šī valdība, tas tika izdarīts, pateicoties man. Jāsaka, ka valdības patiešām pārāk maz uzmanības ir veltījušas regulatoru darbam. Pašlaik Saeimā notiek ļoti smagas diskusijas, iepriekšējās divās Saeimās tas neizdevās, un virzās pietiekami smagi, bet labi uz priekšu jautājums par jaunu regulatoru. Tātad visas šīs monopolcenas ir jāspēj valstij kvalitatīvi regulēt. Šobrīd, ja paskatāmies uz inflāciju, tad vienu trešdaļu no īpatsvara sastāda administratīvi regulējamās cenas. Valsts nespēj, un es piekrītu Avotiņa kungam, kvalitatīvi uzpasēt monopolus, tie iedzīvojas. Tādi kā "Latvenergo", "Lattelekom", tādi kā ūdensapgādātāji. Atcerēsimies šo skandālu, kas nupat Rīgā bija ap šo ūdens piegādi. Tā ir valdības atbildība, lai Saeimā vistuvākajā laikā tiktu pieņemts likums par vienotu regulatoru, iedibināts profesionāls institūts, izmācīti cilvēki. Mēs tam ziedojam papildu naudu no neparedzētiem gadījumiem. Mēs ceram, ka tā tas būs, un nākotnē šai situācijai vajadzētu vērsties par labu. Monopoliem jākļūst draudzīgākiem, saprātīgākiem tarifu ziņā Latvijas sabiedrībai.

— Freimaņa kungs, Avotiņa kungs minēja, ka Makarova kungs un tēvzemieši traucēja kādam — "Latvenergo" vai Privatizācijas aģentūrai. Vai jūs tam varētu piekrist?

A.Freimanis: — Runājot par privatizāciju, šķiet, ka visi tur cits citam traucē, citu secinājumu man ir grūti izdarīt. Kaut vai nejauši dzirdētā preses konference no Saeimas, kur Jaunās partijas pārstāve Ingrīda Ūdre sacīja, ka Jaunās partijas pārstāvim Privatizācijas aģentūrā vakar ticis draudēts, jo viņš nebija ieradies uz sēdi un tā nevarēja notikt. Acīmredzot tur kaut kas ir un šajā ziņā jāpiekrīt Šķēles kungam, ka ap "Latvenergo" daudz lielākā mērā ir kaut kas mistisks vai varbūt paranormāls nekā ap citiem monopoliem.

— Bet varbūt tur ir viens vienkāršs izskaidrojums — nauda? Vērojot otrdienas notikumus ap Jāni Nagli, mēs varējām gūt mācību, kas ir tīrā spēka politika. Neatlaidīgi, Šķēles kungs, principā uzstājīgi, jūs bijāt par to, lai Nagļa kungs paliek savā amatā.

A.Šķēle: — Es gribētu atgādināt to, ko jūs varbūt nevēlējāties teikt. Gandrīz trīs mēnešus notika diskusijas starp koalīcijas partneriem par to, kas varētu būt nākamais aģentūras ģenerāldirektors Nagļa vietā. Arī Tautas partijai bija savs piedāvājums, par ko mēs informējām ministru. Bet tad, kad ministrs paziņoja, ka viņš viens pats spēs atrast un izvēlēties kandidātu, tad par to informēs koalīciju un tas noteikti būs cienījams kandidāts, kas gūs valdības atbalstu, mēs savu piedāvājumu, protams, neuzturējām spēkā. Beigās izrādījās, ka pēc trīs mēnešu slapstīšanās un koalīcijas partneru neinformēšanas valdības sēdes dienā no rīta tika atrasta kāda persona, kuru neviens nezināja, kam neviens nevarēja pat biogrāfiju un fotokartīti atrast. Un tādam cilvēkam gribēja uzticēt pēdējo deviņu mēnešu noslēdzošo etapu, tajā skaitā tādu nozīmīgu uzņēmumu kā "Latvenergo", kur vajag augstu profesionalitāti un pieredzi, pārkārtošanu un pārrestrukturēšanu un divu TEC, nekas vairāk valdības lēmumā arī nav paredzēts, daļēju privatizāciju, piesaistot ārvalstu investorus.

— Šķēles kungs, jūs taisāties grozīt Privatizācijas aģentūras statūtus, lai samazinātu valdes locekļu skaitu no pieciem līdz trim. Tie ir pietiekami nopietni grozījumi ar tālejošām sekām. Vai nevajadzētu šo jautājumu atstāt jaunās valdības ziņā?

A.Šķēle: — Ja esošās koalīcijas partneri nebūs gatavi to atbalstīt, tad tas, protams, paliks tā, kā tas ir. Mana galvenā vēlme ir, lai aizejošā valdība būtu noņēmusi jebkādu spriedzi ap Privatizācijas aģentūru, lai daudz kas, kas līdz šim bija atstāts viena ministra kompetencē, kuram zvanīja pārkarsis telefons un kāds gribēja iepotēt, ko vajadzētu darīt rīt vai parīt aģentūrā, tiktu nodots Ministru kabineta kompetencē. Tas nozīmē, ka nākamajam Ministru prezidentam būs iespējams visus šos jautājumus kontrolēt, neļaut vienam otram tikt iespaidotam un tādā veidā traucēt privatizācijas nobeiguma posmu.

— Freimaņa kungs, kā jūs kā vērotājs no malas domājat, cik ilgā laikā tiks apstiprināta jaunā valdība?

A.Freimanis: — Labs jautājums. Es gribu ticēt tam solījumam, kas šodien izskanēja, ka tas notiks trīs vai četru nedēļu laikā. Es domāju, ka ir viens atskaites punkts, kas arī tika nosaukts, tam būtu jānotiek līdz gadskārtējai ERAB pilnvarnieku sēdei Rīgā. Es ļoti ceru, ka tas notiks agrāk, kaut gan to prognozēt ir ļoti grūti, ņemot vērā, ka sarunas tik tikko sākās.

— Avotiņa kungs, kā jūs domājat, cik ilgā laikā varētu tikt izveidota jaunā valdība?

V.Avotiņš: — Kas tur ko nesalasīt tik cilvēku, cik vajag! Iedomāsimies to pašu "Latvenergo". Tas ir stratēģisks mērķis, stratēģisks objekts. Par stratēģiskiem objektiem būtu jālemj koleģiāli pēc iespējas plašākā politiskā spektrā. Tā vietā tiek piedāvāts šo spektru sašaurināt. Skaidrs, ka runa ir par interešu lobismu.

— Šķēles kungs, cik ilgā laikā tiks apstiprināta jaunā valdība?

A.Šķēle: — Ja izveidos jauno koalīciju no četrām Saeimā pārstāvētajām frakcijām, tad tās būs 70 balsis no 100, kuras arī lems, kur vēl lielāku politisko saskaņošanu. Par valdības veidošanu Tautas partija ir izteikusi iniciatīvu, un "Latvijas ceļš" to ir apstiprinājis, lai līdz 4.maijam jau būtu izveidota jaunā valdība. Lai mūsu 4.maija svētkos varētu piedalīties jaunā valdība un jaunais Ministru prezidents.

V.Avotiņš: — Pagaidām jūs formulējāt savu valdību kā mazākuma valdību ar piepirkumu.

— Paldies kungi! Paldies, Šķēles kungs, vēlu jums veiksmi jaunās valdības veidošanā. Šodien diezgan droši mēs varam prognozēt, ka arī pēc jaunās valdības izveidošanas mūsu dzīve nekļūs mazāk interesanta. Aiz partijām stāv ekonomiskās grupas, vēl ir jāprivatizē lielie uzņēmumi, un tuvojas taču pašvaldību vēlēšanas.

Rūta Kesnere,

"LV" nozares redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā