MĒS UN EIROPA

ES direktīvas — pamats likumu sakārtošanai

Jānis Vaivads, Eiropas integrācijas biroja vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Viens no priekšnosacījumiem Latvijas iestājai Eiropas Savienībā ir Eiropas Savienības direktīvu iedzīvināšana valstī. Kāda ir to vieta un loma pašā Eiropas Savienībā?

— Viss Eiropas Savienībā spēkā esošais likumdošanas kopums, saukts par “Acquis communautaire”, kas, dažādi vērtēts, veido 50 — 90 tūkstošu lappušu lielu apjomu, ir pamats šīs organizācijas iekšējai regulācijai, galvenokārt Eiropas iekšējā tirgus jomā. Par šīs likumdošanas bāzes pamatu pašlaik ir kļuvis Amsterdamas līgums, kurā ietvertas gan četru Eiropas Savienības garantēto pamatbrīvību, gan citu darbības pamatprincipu garantijas.

Latvijas likumdošanas sakārtošana atbilstoši Eiropas Savienības prasībām ir tās pakāpeniska saskaņošana ar šajā “Acquis communautaire” ietvertajām normām. Pieejai jābūt secīgai un sistemātiskai — vispirms īstenojot svarīgākās direktīvas, pēc tam pakāpeniski aptvert arī visas citas ES likumdošanas jomas.

Lai nodrošinātu šo secīgumu visās Eiropas Savienības kandidātvalstīs vienādi, tika radīta “Baltā grāmata” — norādījumi svarīgāko “Acquis communautaire” normu pārņemšanai.

— Tātad “Balto grāmatu” var uzskatīt par Eiropas Savienības likumdošanas svarīgāko principu apkopojumu?

— Jā, kaut arī “Baltā grāmata” ir aptuveni tikai ceturtā daļa no visām “Acquis communautaire” ietvertajām direktīvām, tomēr tas ir šīs likumdošanas bāzes principiālais pamats — uz to balstās arī ES iekšējais tirgus.

Arī “Baltā grāmata” ir sadalīta vairākos darbības posmos - pirmās, otrās un trešās pakāpes direktīvas, kopumā aptuveni tūkstotis. Pēc to ieviešanas kandidātvalstīm būtu jātiecas uz visa “Acquis communautaire” aptvērumu.

— Cik tālu šis ES direktīvu ieviešanas process ir nonācis Latvijā?

— Pirmais Eiropas Savienības institūciju izvērtējums tika dots Eiropas Komisijas atzinumā “Agenda 2000”— par daļēji vai pilnīgi ieviestām Latvijā tika atzītas 253 direktīvas. Šo informāciju savos ziņojumos Eiropas Komisijai mēs periodiski atjaunojam.

Tomēr šādos atzinumos vienmēr ir problemātisks arī daļējas vai pilnīgas direktīvas ieviešanas formulējums — vai daļēji ieviesta direktīva nozīmē, ka ieviests ir tikai viens direktīvas pants vai vismaz puse.

— Vai ar “Acquis communautaire” likumdošanas bāzi pilnībā ir saskaņota arī katras jau esošās Eiropas Savienības dalībvalsts nacionālā likumdošana?

— Nē, simtprocentīgi ne. Tā, piemēram, Vācijā ar ES likumdošanu ir saskaņoti 70 — 75 procenti no kopējā valsts normatīvās bāzes apjoma.

— Kā praktiski tiek realizēta ES direktīvu īstenošana Latvijā?

— Pamats šim procesam ir 1997. gadā, pēc Eiropas Komisijas “Agenda 2000” publicēšanas, atjaunotā Latvijas nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā. Tā ir papildināta ar pārskatu par direktīvu ieviešanas gaitu, klāt pievienojot pašu ministriju plānotos savas nozares direktīvu iedzīvināšanas termiņus. Šī mērķprogramma attiecas tikai uz “Baltajā grāmatā” ietvertajām prasībām.

Mūsu svarīgākais šā brīža uzdevums ir — piedalīties jauna Eiropas Komisijas dokumenta — “Accession Partnership” (pievienošanās partnerattiecības — red. ) — izstrādē. Šis dokuments par Latvijas integrācijas procesu Eiropas Savienībā balstīsies uz atzinumā “Agenda - 2000” ietverto Latvijas vērtējumu un tiks papildināts ar Eiropas Komisijas ieteiktajām prioritātēm Latvijai tuvākajā un tālākajā nākotnē. Ieteikumi aptvers gan valsts politisko, gan ekonomisko sfēru, gan likumdošanas harmonizācijas procesu. Šīs vadlīnijas tiks noteiktas, konsultējoties ar Latviju. Pašlaik norisinās sarunu pirmais posms - ir apkopoti atsevišķu ministriju priekšlikumi, tie tiks apspriesti arī Integrācijas padomē. Šos mūsu priekšlikumus tālāk analizēs Eiropas Komisija, un pēc pieņemšanas “Accession Partnership” būs Eiropas Komisijas dokuments.

Savukārt mūsu pašu uzdevums ir, balstoties gan uz Latvijas nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā, gan uz “Accession Partnership”, veidot savu nacionālo programmu Latvijas likumdošanas harmonizācijai jau vairs ne tikai ar “Baltās grāmatas”, bet gan ar visām “Acquis communautaire” normām. Ir kalendāri jānosaka secīgs darbs paredzamajai šo direktīvu īstenošanai Latvijā.

—Vai Latvijai zināmas grūtības neradīs visu šo direktīvu tulkošanas problēmas vien?

— Jā, veidojot “Acquis communautaire” īstenošanas nacionālo programmu, pirmais uzdevums būs šīs likumdošanas bāzes tulkošana — tikai pēc iepazīšanās un rūpīgas analīzes varēs spriest par to, kas Latvijai būtu lietderīgs.

— Cik ilgā laikā šāda nacionāla programma “Acquis communautaire” adopcijai Latvijā varētu tikt izstrādāta?

— Eiropas Komisija ir lūgusi šo darbu veikt līdz nākamā gada martam. Manuprāt, tam vajadzētu notikt jau līdz janvāra vidum, kad varētu parādīties pirmais projekta variants.

— Kas piedalīsies šīs programmas izstrādē?

— Darba grupā strādās visu tautsaimniecības nozaru pārstāvji.

Tomēr es gribētu uzsvērt, ka darbs pie nacionālās likumdošanas un “Acquis communautaire” harmonizācijas nav jāsāk no nulles - ir taču jau Latvijas nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā un būs arī “Accession Partnership”. Balstoties uz to, tiks izstrādāta plašās likumdošanas bāzes adopcijas metodoloģija.

— Vai šādas programmu izstrāde tiek piedāvāta arī tām Eiropas Savienības kandidātvalstīm, ar kurām Eiropas Komisija jau ieteikusi uzsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā?

— Jā, šādu programmu izstrāde tiek piedāvāta visām kandidātvalstīm — gan tām, ar kurām Eiropas Komisija ieteikusi sākt sarunas, gan tām valstīm, ar kurām sarunas par iestāšanos uzsākt pagaidām nav ierosināts.

— Kā Eiropas Komisija kontrolēs šo programmu izpildi?

— Tieši tādēļ, lai izvērtētu Latvijas progresu ceļā uz integrāciju Eiropas Savienībā — likumdošanas harmonizāciju, direktīvu īstenošanu un citus panākumus -, ir jābūt vērtēšanas pamatam. Par šādu pamatu tiks izmantotas šīs abas programmas — “Accession Partnership” un “Acquis communautaire” adopcijas nacionālā programma, kā arī nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā. Katru gadu Eiropas Komisija sagatavos ziņojumu par katras kandidātvalsts progresu šo programmu realizācijā, ņemot vērā pretendentes pašas gada laikā plānoto. Tādēļ tik svarīgi ir precīzi izstrādāt Latvijas integrācijas programmu nākamajam gadam.

— Vai tas nozīmētu, ka šo programmu zināmā realizācijas stadijā Eiropas Komisija varētu dot pozitīvu atzinumu sarunu uzsākšanai ar Latviju par uzņemšanu Eiropas Savienībā?

— Jā, šo programmu veiksmīga izpilde varētu kļūt par pamatu Eiropas Komisijas viedokļa maiņai un ieteikumam sākt sarunas.

— Kā šāda milzīga apjoma Eiropas Savienības direktīvu ieviešana Latvijā ietekmēs Latvijas tautsaimniecību un likumdošanu?

— Nav tā, ka, piemēram, Latvijas likumdošanā atklātos kādi īpaši lieli “baltie” laukumi, kas būtu aizpildāmi līdz ar direktīvu ieviešanu. Tāpēc direktīvu ieviešana ne vienmēr ir jaunu likumu veidošana — ne velti lieto likumdošanas harmonizācijas, nevis pārņemšanas jēdzienu.

Tomēr ir skaidrs, ka katras direktīvas ieviešana vispirms prasa rūpīgu izvērtējumu — ko tā nozīmē pēc būtības, kādas sekas tā var izraisīt valsts ekonomikā un sociālajā sfērā. Un pēc direktīvas ieviešanas likumdošanas līmenī ir jābūt skaidrībai par to, kā tiks uzraudzīta direktīvas reālā izpilde. Kā tiks noteikta atbildība par likumpārkāpumu — un seko labojumi citos likumos, piemēram, Kriminālkodeksā, Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Tātad direktīvu ieviešana rada veselu seku kompleksu.

— Kādas jomas direktīvas Latvijai būtu svarīgākās integrācijas sākumposmā?

— Lielākā daļa no tām ir vērstas uz ekonomiskās vides sakārtošanu — tas arī ir pašlaik svarīgākais Latvijas uzdevums.

— Vai pārāk sasteigta direktīvu ieviešana nevar kļūt par nepanesamu nastu Latvijas tautsaimniecībai — tas, ko spēj, piemēram, Vācijas ekonomika, var būt neizpildāms šeit.

— Lai šādas situācijas nerastos, nekādā gadījumā nedrīkst notikt mehāniska direktīvu pārņemšana. Tāpēc ir nepieciešama šī iepriekšējā analīze, izprašana un piemērošana. Ja tāda nebūtu vajadzīga, mēs šo harmonizāciju varētu veikt visai ātri un mehāniski.

Ja mēs piemēram pēkšņi ieviestu Latvijā Eiropas Savienības vides aizsardzības standartus, mums būtu jāslēdz visas rūpnīcas. Tādēļ, ieviešot kādu direktīvu, pastāv atrunas iespēja, balstoties uz valsts specifisko ekonomisko situāciju. Skaidrs, ka Eiropas Savienības direktīvu ieviešana nedrīkst būt pašmērķīga un nonākt pretrunā ar valsts nacionālajām interesēm.

Arī gadījumā, ja sarunas ar Latviju tiks uzsāktas, mums būs tiesības mūsu tautsaimniecības specifiskās intereses uzskatīt par prioritārām — šo interešu pamatotība tad acīmredzot arī būs Eiropas Savienības un kandidātvalsts sarunu galvenais temats pirms uzņemšanas.

Dina Gailīte,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktore

Olga Ļapustina (18 g.) “Ieiešana Eiropā”

No fotoizstādes “Par Latviju nacionālu, daiļu un spēcīgu”

Eiropas Savienības prasību mērķis — tautas labklājība

Ruta Puriņa, Labklājības ministrijas

valsts sekretāres vietniece, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kādas ir galvenās ES direktīvas par labklājību Latvijas Nacionālās programmas integrācijā Eiropas Savienībā ?

— Ir viens liels bloks par darba un darbinieku apstākļiem, ir rekomendācijas par sociālo aizsardzību. Tās ir direktīvas par drošu un veselīgu darba vidi, par darba likumdošanu. Labklājības ministrija piedalās 14 ES padomes pirmās kārtas direktīvu ieviešanā, tās attiecas uz industriālo iekārtu drošuma un nekaitīguma prasībām pirms iekārtu nokļūšanas tirgū, kā arī ekspluatācijas laikā. Ir vairākas direktīvas par darba apstākļiem (par dalībvalstu likumu saskaņošanu attiecībā uz strādnieku personīgām aizsargierīcēm, uz eksplozīvā vidē izmantojamām iekārtām un aizsargsistēmām par pasākumiem, lai uzlabotu strādnieku drošību un veselību darbā utt.)

Runājot par primārajām un sekundārajām direktīvām, jāsaka, lai iestātos ES, tām visām ir jābūt ieviestām. Izņemot, ja būs kādas dārgas un ļoti specifiskas normas, kuru pagaidu neizpilde būs atrunāta līgumā ar ES. Tādējādi visām normām, kuras paredz direktīvas, jau jābūt iestrādātām likumdošanā.

Direktīvas ir sadalītas trijos posmos, un pirmā posma direktīvu izpildes termiņš ir 1999. gada 31. decembris. Tās nav svarīgākas par pārējām, gluži vienkārši ES iesaka sākt pretendentvalstīm ar šo direktīvu ieviešanu.

— Kādas direktīvas tiek paredzētas sociālajā un darba likumdošanā?

— Jāsaka, ka Eiropas Savienībā netiek prasīta nacionālās likumdošanas tieša harmonizācija, bet gan atstāta brīva izvēle sociālās drošības modeļa attīstībai valstī attiecībā uz tā veidošanu, organizāciju un finansēšanu, nosakot kopējus mērķus kā vadlīnijas nacionālajām politikām. Tomēr, neapšaubāmi, līguma normas nosaka principus, kādi jāievēro, koordinējot Latvijas sociālās drošības likumdošanu ar ES dalībvalstu likumdošanu. Nacionālajā likumdošanā ir jāiestrāda šādu direktīvu prasības: par dalībvalstu likumu saskaņošanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu no darba. Tā paredz savlaicīgu darbinieku informēšanu par līgumu laušanu, kā arī atlaišanas pabalstu viena mēneša vidējās izpeļņas apmērā. Tad ir direktīva par strādnieku tiesību aizsardzību uzņēmuma reorganizācijas gadījumā — ka darba devējs nav tiesīgs pārtraukt darba līgumu. Šodien Latvijā netiek izpildīta direktīva attiecībā par strādnieku tiesību aizsardzību darba devēja maksātnespējas (bankrota) gadījumā, jo nav izveidota institūcija, kas garantētu darbinieku prasību izpildi darba devēja maksātnespējas gadījumā. Pašlaik notiek intensīvs darbs pie attiecīgā modeļa izstrādes.

Tātad, kā redzams, tā ir lielāka sociālā aizsardzība, tās ir noteiktas prasības, kuras ir jāievēro darba devējiem. Vistālāk mēs esam tikuši likumdošanā ar darba ņēmēju aizsardzību darba devēju maksātnespējas vai bankrota gadījumā.

Ministru kabinetā tika pieņemts lēmums, ka tiks veidota šāda institūcija darba ņēmēju aizsardzībai, bet ne ātrāk par 2000. gadu. Šobrīd Labklājības ministrija kopā ar Ekonomikas ministriju meklē veidu, kā segt zaudējumus cilvēkiem, kuri darba devēja bankrota dēļ nav saņēmuši algu vairākus mēnešus.

— Vai šie zaudējumi tiks kompensēti no valsts budžeta?

— Nē, to direktīva neprasa, lai šie līdzekļi tiktu kompensēti no valsts budžeta, taču kādam tie būs jākompensē.

— Kas būs šis kāds?

— Direktīva paredz, ka to dara ar valsts piedalīšanos, bet šo garantijas fondu veidos darba devēju iemaksas. Valsts var šajā institūcijā nepiedalīties, taču valstij ir jānodrošina tās funkcionēšana, kā katra valsts to izdara, tā ir viņas pašas darīšana. Runājot par strādnieku tiesībām uzņēmuma reorganizācijas gadījumā, pats galvenais te ir tas, ka, reorganizējot uzņēmumu, darba devējs nedrīkst pārtraukt līgumu ar strādniekiem.

— Kā notiek dokumentu sagatavošanas darbs?

— Šo dokumentu sagatavošana nav atkarīga tikai no ierēdņiem, tas ir ļoti sarežģīts tehnisks darbs. Tas ir arī jautājums par šo direktīvu iedzīvināšanu. Attiecīgie normatīvie akti vēl ir jāapstiprina gan Ministru kabinetā, gan Saeimā. Otrs jautājums — par mūsu iespējām kontrolēt šos procesus, jautājums par Darba inspekcijas un citu uzraudzības struktūru darbu. Eiropas Savienības slēdziens, izpētot mūsu struktūru gatavību iedzīvināt šīs direktīvas, bija viennozīmīgs — mums ir pārāk mazskaitlīgas administratīvās struktūras. Tas ir pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem, ka mums ir pārāk daudz ierēdņu un birokrātisko organizāciju. Ja mēs salīdzinām šo direktīvu ārkārtīgi lielo skaitu un darba apjomu, kas nepieciešams to iedzīvināšanai, ar cilvēku skaitu, kuri pie tā strādā, tad jāteic, ka tas ir nepietiekošs.

— Kādas ir lielākās problēmas, iedzīvinot šīs direktīvas?

— Tās ir gan naudas problēmas, gan cilvēku resursu problēma, kas ir pati aktuālākā. Pirmkārt, tā ir svešvalodu neprasme. Otrkārt, bez valodu zināšanām, ierēdņiem ir jāorientējas gan mūsu, gan Eiropas Savienības likumdošanā. Tas ir arī jaunu perspektīvu kadru trūkums, jo diemžēl ierēdņu atalgojums ir samērā zems, salīdzinot ar privātajām struktūrām.

Attiecībā par citām problēmām, es domāju, ka tās ir risināmas. Pati aktuālākā — kadru trūkums. ES ir gatava apmācīt mūsu cilvēkus, taču tiem ir jābūt gataviem šai apmācībai. Ja puse cilvēku mācās, tad ir jautājums, kas darīs darbu. Taču bez šīm ES apmācībām mēs arī nevaram iztikt.

Ar laiku sabiedrība sapratīs, ka integrācija Eiropā ir darbietilpīgs un naudietilpīgs process. Cita lieta, kad mēs būsim ES, šī ieguldītā nauda ar uzviju atnāks atpakaļ, taču pašreiz tā ir jāinvestē. Ņemot vērā to, ka valsts ir tiešām nabadzīga, tai ir grūti izdarīt šo izvēli, investēt integrācijas procesā, pielikt algas un būtiski pielikt algas tiem cilvēkiem, kuri strādā tieši integrācijas virzienā.

— Šī taču ir viena no mūsu valsts ārpolitikas prioritātēm, kā to var savienot ar līdzekļu trūkumu šai jomai?

— Tā nav tikai ārpolitikas prioritāte, tas, pirmkārt, ir iekšpolitisks jautājums, kurš ir vērsts uz iekšējā tirgus sakārtošanu. Tas ir jautājums par gatavību nodrošināt valsts iedzīvotāju dzīves līmeni atbilstoši Eiropas Savienības kritērijiem. Katrai valsts nozares sistēmai ir jābūt eiropeiskai un Eiropas standartiem atbilstošai. Protams, ka tas prasa naudu un darbu. Šobrīd valstī dominē pieeja, ka tās ir ierēdņu problēmas, jo viņiem ir jāsakārto likumdošana. Taču būtībā tā ir visas sabiedrības problēma. Un attieksme — ierēdņi ir slikti un neko nedara, nemaina lietas būtību. Protams, var jau teikt, ka mums ir slikta ierēdniecība, taču cik tas ir konstruktīvi.

— Kādas būtu jāizdara izmaiņas mūsu struktūrās, lai tās atbilstu ES prasībām?

— Kad ES ierēdņi iepazinās ar institūcijām Latvijā labklājības jomā, tās netika slikti novērtētas. Jau tas vien, ka mums ir Darba inspekcija, kura darbojas, un Valsts Nodarbinātības dienests, tika novērts pozitīvi. Viena no galvenajām ES prioritātēm sociālajā jomā ir cīņa ar bezdarbu. Būtībā ir vajadzīgas trīs lietas: likumdošana, struktūras, kas to uzrauga, un sabiedrības pozitīva attieksme. Ja mēs izvirzām, piemēram, augstākus drošības kritērijus iekārtām, ar kurām jāstrādā cilvēkiem, tas prasa naudu. Nauda tiek prasīta nevis no valsts budžeta, bet gan no uzņēmēja. Līdz ar to svarīga ir sabiedrības, tieši darba devēju attieksme, jo viņiem tiek izvirzītas prasības, lai tiktu nodrošināta droša un veselīga darba vide, pretējā gadījumā tiks slēgts viņu bizness. Tātad tās ir investīcijas darba vietas uzlabošanā. Ekonomikai ir jābūt gatavai atbilst šīm prasībām. Ir jābūt atbilstošai ekonomiskai videi. Sabiedrībā līdz ar to būs veseli cilvēki bez darba traumām, bez profesionālām slimībām, kuras iegūtas sliktos darba apstākļos . Iegūs arī darba devēji, kuri varēs rēķināties ar veselu un stabilu darba kolektīvu.

Labklājības ministrija šos jautājumus risina trīspusējā darba devēju un darba ņēmēju padomē. Principā, vienīgais ceļš, kā būt drošiem, ka šīs direktīvas, no kurām daudzas ir tehniska rakstura, nepaliek uz papīra, ir tās risināt sociāla dialoga ceļā. Bet tas atkal ir resursu un laikietilpīgs process.

— Vai tas šobrīd jau notiek un vai apmierinošā līmenī?

— Notiek, bet es neteikšu, ka pietiekamā līmenī. Ir ļoti daudzas jomas, kurās mums vienkārši pietrūkst zināšanu. Un te mums tad arī palīdz ES. Pagaidām apmācība ir vairāk attiekusies uz ministrijas cilvēkiem, bet nesen Latvijā notika divi semināri, kurus Latvijai kā kandidātvalstij organizēja ES. Viens no tiem bija par darba drošību un veselību un otrs par darba likumdošanu. Uz semināriem tika aicināti visdažādāko institūciju pārstāvji, ne tikai ministriju darbinieki.

— Un nobeigumā, kas būtu trīs galvenās lietas, kuras no šo direktīvu ieviešanas un dzīvotspējas iegūs visa sabiedrība?

— Direktīvām labklājības jomā ir Eiropas Savienības orientācija uz sociālo dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Tas ir vērsts uz drošas ekonomiskās vides izveidi. No darba ņēmēju puses tas nozīmētu sociālo aizsargātību, drošu un veselīgu darba vidi, no darba devēju puses — apmierinātu, veselu, strādātgribošu un varošu darba kolektīvu. Jo labi aizsargāts darbinieks ir labs darbinieks. Pacelt tautas labklājības līmeni ir iespējams tikai drošā un sakārtotā ekonomiskā vidē, kuru nodrošināt palīdzēs arī šo ES direktīvu ieviešana.

Imants Rezebergs, Labklājības ministrijas

valsts sekretāres vietnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kādas ir galvenās Eiropas Savienības direktīvas, veselības nozarei Latvijā?

— Izdalāmi trīs bloki: sabiedrības veselība, farmācija un ārstniecība.

Runājot par sabiedrības veselību, to skaits sniedzas pāri 100 . To mērķis ir novērst visu pārtikas produktu iespējamos riska faktorus cilvēka veselībai. Taču tajā pašā laikā šie riska faktoru novēršanas pasākumi nedrīkst traucēt normālu tirdzniecību. Par šo direktīvu ieviešanu ir atbildīgs Latvijas pārtikas centrs. Šī joma ir ļoti plaša un niansēta. Latvijas iedzīvotāji, protams, iegūs garantijas savai veselībai. Te saskaņā ar ES direktīvām varētu minēt Latvijas normatīvos aktus par spirta un alkoholisko dzērienu kvalitāti un drošumu, pārtikas uzņēmumu higiēnas prasības, piesārņojumu pārtikā, iekļaujot arī radioaktīvo. Ražotāji iegūst priekšstatu par standartiem un normām, kuras viņiem būs jāievēro, ar savu preci ieejot Eiropas tirgū. Nav nekādu ilūziju, ka mēs varētu piedalīties Eiropas Savienības procesos un tirgū, neievērojot spēles noteikumus.

Nākamā direktīvu grupa attiecas uz farmāciju. Tas ir jautājums par farmaceitisko produktu drošību un vienlaikus normālu sabalansēšanu ar ekonomiskajiem procesiem.

— Kā tas tiks panākts?

— Tas ir sarežģīts jautājums, kas sevī ietver pasākumu kompleksu.

Vispirms, tā ir institucionālas dabas problēma. Šobrīd ir radīta viena šāda institūcija — Zāļu aģentūra, kura ir viena no labākajām Austrumeiropā. Tā ir ļoti nopietna struktūra, kura nodarbojas ar medikamentu pārbaudi, reģistrāciju utt. Zāļu aģentūra patiesi atbilst ES prasībām. Respektīvi, ir atdalītas savstarpēji nesavienojamas lietas — likumdošana, kontrole un uzraudzība. Tās strādā pašas par sevi, tādējādi nenākot interešu konfliktā. Taču, kā jau teicu, tas ir pasākumu komplekss, kas būtībā vērsts uz sistēmas sakārtošanu, kura būtu stabila, prognozējama, vienkārša.

Nākamais direktīvu bloks attiecas uz ārstniecību, bet tajā ir ļoti maz direktīvu.

— Vai Labklājības ministrijas ārstniecības bloks varētu iekļauties šo direktīvu izpildes termiņos?

— Jā, bet pie zināmiem nosacījumiem. Tie ir resursi — cilvēku un naudas resursi. Finansiālie līdzekļi būtu vajadzīgi, sākot jau ar primitīvākajām lietām, kaut vai ar dokumentu tulkošanu, lai direktīvu ieviestu, tā ir jāizprot līdz niansēm.

— Kāda būtu pati lielākā problēma šo direktīvu ieviešanā?

— Ārkārtīgi lielais darba apjoms. Direktīvas, kuras regulē pārtikas jautājumus vien ir kādas 90, un Pārtikas centrā ir tikai trīs cilvēki, kuri ar to nodarbojas.

Direktīvu ieviešana prasa laiku, tām ir jāiziet cauri visiem saskaņošanas procesa etapiem. Tas ir absolūti normāli, jo tikai tā var nodrošināt stabilu sistēmas funkcionēšanu.

Rūta Jaksona,

“LV” informācijas redaktore

Eiropas piedåvåjums — måcīties strådåt

Armands Eberhards, Finansu ministrijas Starptautisko palīdzības programmu

koordinācijas departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Starptautiskās palīdzības programmas Latvijai — kas tās ir?

— Tās ir visas divpusējās un daudzpusējās starpvalstu palīdzības programmas, visa tehniskā palīdzība, ko saņem Latvija. Tā var būt gan tāda daudzpusēja programma kā Eiropas Savienības PHARE programma vai atsevišķi tās komponenti, gan palīdzība no kādas ES dalībvalsts, G—24 valsts. Tā ir visa starptautiskā palīdzība, kas vērsta uz reformu nodrošināšanu, veicināšanu un atbalstīšanu Latvijā.

Ja agrāk palīdzība Latvijai bija vairāk humanitāra, tad tagad tai ir cita kvalitāte. Piemēram, konkrētu problēmu risināšanai tiek piedāvāta tehniskā ekspertīze (ilgtermiņa vai īstermiņa ekspertu darbība), apmācība, pieredzes apmaiņa, tiek ieguldītas investīcijas, sniegts līdzfinansējums investīciju projektiem. Starpvalstu palīdzības darbības spektrs ir ļoti plašs — sākot ar Eiropas integrācijas procesa nodrošināšanu un beidzot ar valsts pārvaldes reformu, transporta, vides problēmu risināšanu, tiek aptvertas visas Latvijai šobrīd aktuālās nozares. Šī kompleksā un sarežģītā mehānisma darbības pamatā ir ļoti daudzpusīgas intereses: gan palīdzības saņēmēja intereses risināt tā saucamās prioritārās problēmas, gan valstu — palīdzības sniedzēju — ārpolitiskās un ekonomiskās intereses. Viss ir balstīts uz dialogu, uz savstarpēju sapratni, vienošanos par konkrētu līdzekļu izmantošanas mērķiem.

Šī sadarbība ir demokrātisks process. Lielajās starpvalstu palīdzības programmās abas puses sākotnēji definē mērķus — kas būtu jāsasniedz tajā vai citā jomā vai kopumā, kādi ir vispārīgie uzdevumi. Tālāk tiek iezīmēti soļi šo uzdevumu īstenošanai, noskaidrots, kāds ir katra sadarbības partnera ieguldījums, jo starpvalstu palīdzība nav vienvirziena ceļš. Tā nav naudas maisa atvešana izdalīšanai, bet process, lai atbalstītu reformas Latvijā, un to var darīt, tikai un vienīgi integrējoties reformu procesā, atbalstot to.

— Kāda vieta starptautisko palīdzības programmu spektrā ir Eiropas Savienības programmām?

— No Eiropas Savienības puses lielākais finansu mehānisms, lai atbalstītu reformu gaitu visā Viduseiropā un Austrumeiropā, ir PHARE programma. Otra līdzīga rakstura programma — TACIS programma — ir vērsta uz bijušo PSRS un Mongoliju. Latvijā faktiski var runāt tikai un vienīgi par PHARE.

— Kas ir PHARE? Kādi ir šīs programmas galvenie darbības virzieni, kāds ir tās darbības mehānisms?

— Šī programma sākotnēji tika radīta ar mērķi atbalstīt pārejas periodu reformas Ungārijā un Polijā, vēlāk tā pamazām paplašinājās. Ja 1990. gada janvārī tajā bija iesaistītas tikai divas valstis, tad jau septembrī bija pievienojušās vēl četras — Bulgārija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija un Austrumvācja, 1991.gadā — Albānija, Rumānija. 1992.gadā tika iesaistītas Baltijas valstis un Slovēnija, 1993. — Čehijas Republika un Slovākija, šobrīd programmā iesaistītas arī bijušās Dienvidslāvijas valstis.

Kāds ir PHARE darbības mehānisms, programmas principi vispār? Pirmais solis: abas puses — Eiropas Savienība un programmā iesaistītā valsts — vienojas, kādi būs līdzekļu izmantošanas mērķi, kādās jomās, kādu konkrētu uzdevumu veikšanai, kas tā visa rezultātā jāsasniedz. Tiek sagatavota PHARE nacionālā programma — rīcības pamatprogramma. Pamatojoties uz to, tiek sagatavots finansu memorands, kas ir juridiski saistošs dokuments, kuru parakstot, abas puses uzņemas noteiktas saistības. Viena puse apņemas finansēt noteiktus projektus, otra puse apņemas, ka valdības noteiktās prioritārās problēmas tiek risinātas un attiecīgi tiek veikts ieguldījums, piemēram, no Latvijas. Neviens no PHARE programmas projektiem nevar darboties izolēti no saņēmējinstitūcijas, t.i., konkrētas ministrijas, departamenta, aģentūras. Loģiski, ka šai saņēmējinstitūcijai ir jābūt spējīgai dot vai nu savus cilvēkresursus, vai savu infrasruktūru, lai kopā ar ārvalstu ekspertiem sasniegtu noteiktos mērķus. Un tas viss tiek definēts, pirms kādas aktivitātes tiek sāktas.

Nākamais solis ir konkursu rīkošana par tiesībām izpildīt nepieciešamos pakalpojumus projektu realizācijai. Konkurence par tiesībām īstenot šos projektus ir ļoti sīva, jo projektu realizācijā var iesaistīties gan ES dalībvalstu firmas, institūcijas, gan arī Viduseiropas un Austrumeiropas valstu firmas. Līdz šim ļoti reti bijuši gadījumi, kad ir problēmas sameklēt izpildinstitūciju, jo strādāt PHARE palīdzības programmas struktūrā ir gan interesanti, gan arī pietiekami prestiži un izdevīgi. Tātad šajā solī tiek izvēlēta izpildinstitūcija, tad notiek projekta konkrētā realizācija, konkrētais darbs. Tā var būt, piemēram, ES ekspertu palīdzība, kuri strādā kopā ar saņēmējinstitūcijas darbiniekiem, vai tehniskais nodrošinājums, teiksim, datoru piegāde kādai nozarei vai arī atbalsts investīcijām un attiecīgi finansēti darbi, kāds mācību seminārs utt. Spektrs ir ļoti plašs.

— Nedaudz par konkrētiem skaitļiem un faktiem, kas raksturo PHARE programmas darbību — piešķirto līdzekļu apjomu katram gadam, tā izlietojumu.

— Lai par to runātu, ir jāpatur prātā problēmas, kas saistītas ar faktoloģisko materiālu par PHARE: pirmkārt, jāņem vērā programmas kopējā finansējuma apjoms, kas ir aptuveni 1,2 miljardi ekiju gadā visām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, otrkārt, tas, ka šī programma ir ļoti liels mehānisms un ļoti komplicēta sistēma. No brīža, kad puses vienojas par mērķiem, līdz brīdim, kad vai nu tiek uzsākti, vai jau realizēti projekti, paiet samērā ilgs laiks. Pirms dažām nedēļām finansu ministrs Roberts Zīle un ES Komisijas vadītājs Ginters Veiss parakstīja finansu memorandu 1997.gadam, bet šobrīd formāli līdz gada beigām būtu jāpabeidz visas tās aktivitātes, kas ir iekļautas 1994. gada programmā.

Tagad ir izdevies panākt, ka 1997. gada programma tika parakstīta 1997.gadā, lai gan jāatzīst, ka cikls sākās pirms gada. Kamēr tika aptaujātas ministrijas, sagatavots priekšlikums Ministru kabinetam, risinātas sarunas ar Eiropas Komisiju un Eiropas Komisija risināja savā kompetencē esošos jautājumus — pagāja gads, bet tas ir normāli, tie ir “spēles noteikumi”, ar kuriem jārēķinās. Ko iekļaut un ko neiekļaut programmā, tas ir plānošanas jautājums. Var teikt — mēs jau rītdien gribam to un to, bet tad loģisks ir pretjautājums — kāpēc tad jūs to nezinājāt aizvakar? Ir jābūt konsekvencei aktivitātēs, un, ja ir valdības noteiktas, skaidri zināmas prioritātes, tad tas nav problemātiski.

— Latvija PHARE programmā ir iesaistīta jau no 1992. gada. Raksturojiet, lūdzu, šo sadarbību! Kas pa šo laiku ir mainījies programmas principos vispār, vai ir kādas jaunas tendences tās darbībā?

— Sākotnēji, pirmajā PHARE dalības gadā, ar Latviju bija saistīta neliela programma ar 5 miljonu ekiju finansējumu, kas pakāpeniski ir pieaudzis līdz 29 miljoniem ekiju 1995. gadā, 1996.gadā — 32 miljoni ekiju, 1997. gadā — 39 miljoni ekiju. Ar ko ir saistīts šis pieaugums? Pirmkārt, ar reformu procesu valstī. Tas ir palielinājies, paātrinājies, kļuvis intensīvāks. Līdz ar to lielāks kļuvis arī atbalsts. Otrkārt, reformu rezultātā ir palielinājusies Latvijas spēja uzņemt un efektīvi izmantot ES piešķirtos līdzekļus.

Runājot par līdzekļu sadalījumu — ir neobjektīvi uzskatīt, ka viena nozare valstī tiek atbalstīta vairāk nekā otra, ja tai ir piešķirti lielāki līdzekļi. Atkal ir jāatgriežas pie valdības noteiktajām prioritātēm — ja valdība uzskata, ka kādā jomā nepieciešams konkrēts resursu apjoms, tad, ņemot vērā finansu iespējas, rodas arī konkrētais procentuālais sadalījums: vienai jomai lielāks, citai mazāks. Viss ir balstīts uz konkrētiem projektiem, noteiktām aktivitātēm. Ja kāda sfēra ir spējīga sagatavot precīzu, labi definētu priekšlikumu, tad loģiski tai būs lielākas priekšrocības un lielākas iespējas nekā tai, kas to nespēj. Dažkārt tiek uzskatīts, ka tādējādi var rasties paradoksāla situācija, ka nozares, kur tiek sagatavoti labi priekšlikumi, saņem vairāk nekā tās, kur tas nav izdarīts. Un iznāk tā, ka tās sfēras, kuras šos priekšlikumus nespēj sagatavot, ir tās, kas būtu vairāk jāatbalsta. Bet viss tiek skatīts kontekstā ar budžetu — ja kādu jomu valdības ir noteikusi kā prioritāru, tad tās projektiem var konstatēt attiecīgi lielāku līdzfinansējuma īpatsvaru. Protams, no palīdzības programmas līdzekļiem nevar maksāt algas ierēdņiem, nevar tikt segti kādi kārtējie izdevumi, piemēram, apmaksāts Finansu ministrijas elektrības rēķins... Tie nav un nebūs palīdzības programmu mērķi, tāpat kā tie nav un nebūs līdzekļi šodienas vajadzību finansēšanai. Finansējums no ES puses tiek piešķirts projektiem ar nākotnes perspektīvu, kuru pamatā nevar būt vienas dienas prioritātes.

Šobrīd “Agenda—2000” kontekstā ir mainījusies PHARE programmas būtība. No tā sauktās “pieprasījuma virzītās programmas” tā mainījusies uz “pirmsiestāšanās virzīto programmu”. Tas nozīmē, ka PHARE programma tiks vērsta galvenokārt uz Eiropas integrācijas procesa nodrošināšanu. Tā var būt Eiropas integrācijas procesa nodrošināšana valsts pamatreformām, finansu sektorā vai vides aizsardzības jomā u.tml. Turpmāk PHARE Latvijas nacionālā programma būs saistīta ar iestāšanās partnerattiecību dokumentu “Accession Partnership” un “Acquis communautaire” ieviešanas nacionālo programmu. Tas būs Latvijas valdības noteikts rīcības plāns. Tas nozīmē, ka 1998., 1999.gada PHARE programmas līdzekļi būs galvenokārt orientēti uz Eiropas integrācijas procesa nodrošināšanu.

Dažkārt nākas dzirdēt jautājumus par to, ka Latvija izmanto mazākus PHARE līdzekļus nekā citas valstis. Reālais finansu apjoms ir atkarīgs no valsts iedzīvotāju skaita un teritorijas lieluma, nacionālā kopprodukta. Nevar salīdzināt šādā aspektā, piemēram, Latviju un Poliju vai Latviju un Ungāriju. Viena atsevišķa projekta finansējums Polijai vai Ungārijai var būt lielāks nekā Latvijas gada programmai kopā.

Vēl viena PHARE programmas attīstības īpatnība, kas raksturīga tieši Baltijas valstīm, tajā skaitā arī Latvijai, ir decentralizācija. Tas nozīmē, ka atbildība ne tikai par vajadzību apzināšanu, bet arī par programmas praktisko realizāciju tiek novirzīta no Briseles uz Rīgu. Latvija ir pilnīgi atbildīga par to, kas ar PHARE programmu notiek Latvijā. Viss administratīvais darbs, vadības process, kas pašlaik ir Eiropas Komisijas, Briseles kompetence, pamazām tiek nodots Latvijas rīcībā. Tā ir pietiekami liela uzticība no ES puses, kas liecina, ka Latvija ir pierādījusi savas spējas un prasmi izmantot piešķirtos līdzekļus atbilstoši mērķiem, atbilstoši programmas uzdevumiem. Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā nepastāv problēma, ka tiek zaudēti ievērojami līdzekļi tikai tāpēc, ka valsts nav spējīga pateikt, kas tai nepieciešams, ka tā nespēj administrēt šo līdzekļu izmantošanu. Šobrīd uzkrājums jeb nobloķētie līdzekļi PHARE programmas ietvaros visā Viduseiropā un Austrumeiropā ir 2,5 miljardi ekiju (gada budžets — 1,2 miljardi ekiju). Tātad uzkrājums ir aptuveni divu gadu apjomā. Tas nav raksturīgi Baltijai. Bet ir valstis, kuras ir pilnībā zaudējušas savu gada nacionālo programmu tikai tāpēc, ka nav spējušas definēt, sagatavot un vadīt to.

Kardināli jauna tendence PHARE nacionālo programmu ietvaros ir tā, ka turpmāk PHARE resursi tiks fokusēti uz investīciju nodrošināšanu infrastruktūrā. Līdz šim tikai 25% no programmas kopējā apjoma varēja paredzēt investīcijām, šobrīd 70% no programmas tiek novirzīti šim mērķim.

— Palīdzība no ES Latvijā ienāk ne tikai caur PHARE. Ir vesela virkne programmu, kas darbojas PHARE ietvaros vai līdztekus tai. Kas ir šīs programmas?

— Jau minētajos 1,2 miljardos ES palīdzības apjoma ietilpst ne tikai PHARE nacionālās programmas, bet arī tā sauktās daudzvalstu programmas ( PHARE multi—cuontry programmes ). Daudzvalstu programmas aptver konkrētu problēmu loku, risina tās visās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs kopumā. Piemēram, cīņa pret narkotikām. Ar šo problēmu saskaras visas valstis. To un vēl virkni citu jautājumu daudz efektīvāk var risināt, darbojoties kopā, nevis katrai valstij atsevišķi. Daudzvalstu programmu uzmanības lokā ir horizontālas, vispārējas problēmas. Katra no asociētajām valstīm ir atbildīga par kādu konkrētu programmu, vada šīs programmas realizāciju. Latvija koordinē daudzvalstu programmu cīņā pret narkotikām.

Vēl pie horizontālajām pieskaitāmas programmas, kuras aptver noteiktu reģionu vai valstu grupu, — Pārrobežu sadarbības programmas ( PHARE cross—border programmes ), piemēram, Baltijas jūras valstu sadarbības programma, kurā ietilpst Eiropas Savienības dalībvalstis ap Baltijas jūru, kā arī asociētās valstis. Tai ir budžets, kas piešķirts konkrētu mērķu īstenošanai — šajā gadījumā pārrobežu sadarbības veicināšanai. Pārrobežu sadarbības programmas līdz šim bija vienas no praktiskākajām programmām, kuras nodrošināja konkrētu investīciju programmu realizāciju reģionālās attīstības jomā. Lai gan to finansējums nav tik liels kā PHARE nacionālajām programmām, būtiskākais ir tas, ka sadarbības partneri savstarpēju projektu īstenošanai ir gan no kādas ES dalībvalsts, gan no asociētās valsts puses.

Vēl viena horizontālo sadarbības programmu grupa — tās, kurām ir kopīgs budžets bez jebkāda nacionālā finansējuma sadalījuma. Šīm programmām ir konkrēta mērķauditorija, piemēram, vietējās pašvaldības, mērķis — veicināt to sadarbību. Ja kādas valsts pašvaldības aktīvi un prasmīgi veido projektus, bet kaimiņvalsts ne, tad ieguvēja, protams, būs pirmā. Šo programmu grupā ietilpst “Ecos Uvertira” vai Baltijas mazo projektu fonds u.c. Programmu pamatā ir stingri noteikti projektu atlases, prioritāšu noteikšanas kritēriji, kā arī skaidrs mehānisms, kādā gan ES dalībvalsts, gan asociētā valsts piedalās kopēju lēmumu pieņemšanā. Skaidri definēta ir arī atbildība par projektu realizāciju.

— Kur pieejama informācija par starptautiskās palīdzības programmām? Kā iekļūt šo programmu uzmanības lokā? Kas koordinē to darbību?

—Šobrīd interese par starptautiskajām palīdzības programmām, par to, kas ir PHARE, kā strādāt ar to, ar citām programmām, aug. Un aug, palielinoties interesei par Eiropas Savienību vispār. Informācija par šiem jautājumiem nekad nav bijusi slepena vai tikusi slēpta, un šobrīd tā kļuvusi vēl redzamāka, caurspīdīgāka. Informācijas apjoms ir milzīgs, un, lai atrastu to, kas interesē, skaidri jāapzinās savas vēlmes. Par konkrētām problēmām var interesēties pie mums, Finansu ministrijas Starptautisko palīdzības programmu koordinācijas departamentā, mēs palīdzēsim noskaidrot, kurā institūcijā var sameklēt interesējošo. Bet, ja ir interese par vides problēmām, es ieteiktu sākt ar Vides un reģionālās attīstības ministriju, ja par ekonomiskās attīstības projektiem, — ar Ekonomikas ministriju utt. Katrā ministrijā ir noteiktas nodaļas, departamenti, kas nodarbojas ar konkrētiem, praktiskiem jautājumiem par šīm tēmām. Un, jo tuvāk mēs būsim Eiropas Savienībai, jo lielākā mērā viss būs atkarīgs no tā, kā mēs protam darboties konkurences apstākļos. Visas starptautiskās palīdzības programmas piedāvā iespējas — nevienam nekas netiek garantēts, bet tiek piedāvātas iespējas risināt problēmas, mācīties strādāt jaunā sistēmā, apgūt tās darbības principus.

Liena Pilsētniece,

“LV” korespondent

Eiropas Padomē. Dienu ritumā

Zane Zvaigzne,

Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra direktora vietniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvija paraksta

Eiropas konvenciju

Pirms mēneša Latvija parakstīja Eiropas konvenciju par informāciju par ārvalstu likumiem un tās papildu protokolu.

Eiropas informācijas konvencijas par ārvalstu likumiem mērķis ir veicināt savstarpēju informācijas nodrošināšanu par juridiskām organizācijām, likumiem un procedūru civilajā un kriminālajā jomā.

Šī konvencija jau ir spēkā Austrijā, Beļģijā, Bulgārijā, Francijā, Grieķijā, Igaunijā, Islandē, Itālijā, Kiprā, Krievijā, Lihtenšteinā, Lielbritānijā, Luksemburgā, Maltā, Nīderlandē, Norvēģijā, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Slovākijā, Spānijā, Somijā, Šveicē, Turcijā, Ukrainā, Ungārijā, Vācijā, Zviedrijā, kā arī Baltkrievijā un Kostarikā. To ir parakstījusi arī Slovēnija.

Tās papildu protokols paplašina starptautiskās palīdzības sistēmu, ko nosaka Konvencija krimināllikumā un procesā. Papildus, lai novērstu juridisko procesu ekonomiskos apstākļus un atļautu slikti nodrošinātām personām vieglāk realizēt savas tiesības dalībvalstīs, tas arī paplašina juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmu civilos un komerciālos jautājumos.

Konvencijas projekts

Pirms trim gadiem Eiropas tieslietu ministri ierosināja nodibināt “Multidisciplināru pretkorupcijas grupu”. Grupa sāka strādāt 1995. gada martā un sagatavoja “Pretkorupcijas darbības programmu”. Šīs programmas rezultātā ir tapis projekts konvencijai.

Grupas prezidents Vinsents de Gaetano paskaidroja, ka lielākā daļa Eiropas valstu atbalsta konvencijas piedāvātās iespējas. “Tā piedāvā valstīm kopīgus principus, kuri pēc līguma ratificēšanas būs jāiekļauj vietējās juridiskās sistēmās” .

Dažas valstis šaubās par pamatkonvenciju, uzskatot, ka tās īstenošanas mehānisms, kas varētu būt konvencijas daļa, noslēgsies ar neatkarīgas ekspertu grupas vērtējumu, kas atšķirsies no valdību viedokļa, tādējādi graujot jebkuru sākotnējo šī dokumenta elastību.

Prāgas tikšanās laikā grupa diskutēja ar ministriem par šo un citiem konvencijas jautājumiem, meklējot tiem risinājumus. Tieslietu ministri apskatīja arī citus projektus, kas saistīti ar organizētās noziedzības un korupcijas jautājumiem:

— starptautiskas kārtības izstrādāšana, lai harmonizētu vietējos likumus attiecībā uz datornoziegumiem. Aprīlī Eiropas Padomes ekspertu komiteja uzsāka darbu pie juridiska dokumenta, kas vērsts pret Interneta noziegumiem;

— atbalsts projektam “Astoņkājis”, kas ir kopīgs projekts sadarbībā ar Eiropas Komisiju, lai cīnītos pret noziedzību un korupciju Viduseiropā un Austrumeiropā;

— novērtēšanas programma cīņai pret nelikumīgi iegūtās naudas legalizēšanu Eiropas valstīs, kuras nav iekļautas organizācijā “Financial Action Task Force”, ko 1989. gadā izveidoja G-7 galotņu tikšanās laikā, lai novērtētu cīņas līdzekļus pret naudas “atmazgāšanu”.

Korupcija saēd sabiedrības uzticību un izkropļo ekonomisko konkurenci. Tas nav nekas jauns, bet pēdējos gados ir pieaugusi sabiedrības interese par postu, ko nodara korupcija, īpaši kad tā ir saistīta ar organizēto noziedzību. Rīcības plāns, kas attiecas uz dažādiem šī posta aspektiem, un Eiropas Padomes gatavotā konvencija veido pamatu efektīvam starptautiskam pretspēkam.

Visu 40 Eiropas Padomes dalībvalstu vadītāji sapulcējās Strasbūrā un runāja arī par korupcijas jautājumu. Kas tad ir korupcija?

Līgumu paraksta nevis godīgas konkurences rezultātā starp līdzvērtīgiem tirgus konkurentiem, bet ar kukuļu palīdzību. Uzņēmuma darbinieks iegādājas noteiktus produktus no piegādātāja ne tāpēc, ka tie ir kvalitatīvi, bet tāpēc, ka viņš par to slepeni saņem komisijas naudu. Uzņēmums saņem nodokļu atvieglojumus par nelegāliem maksājumiem.

Šādi korupcijas darījumi daudzās Eiropas valstīs netiek uzskatīti par kriminālpārkāpumiem, un ne vienmēr šādos gadījumos ir piemērojami juridiski ierobežojumi. Eiropas Padomes eksperti uzskata, ka cīņai pret korupciju ir nepieciešama starptautiska sadarbība, jo šī parādība kļūst par transnacionālu fenomenu. Vairākas valstis varētu nevēlēties pieņemt vienpusējus lēmumus, lai nezaudētu ārvalstu tirgu un investīcijas valstīs, kuras nepieņem un neīsteno līdzīgus pasākumus. Tieši tāpēc cīņai pret korupciju jārod plašs starptautisks atbalsts.

Nesenie notikumi raksturo problēmu kopumā: no kukuļņemšanas skandāla Itālijā līdz investīciju shēmām, kuras noveda pie politiskā haosa Albānijā.

Nepilnīga likumdošana un pārmaiņas, kas saistītas ar tirgus ekonomiku, ir pastiprinājušas ne tikai korupciju, bet arī organizēto noziedzību. Privatizācijas struktūras un jauni biznesa veidi ir veicinājuši korupcijas izplatību varas pārstāvju vidū.

Dažām starptautiskajām organizācijām, piemēram, Apvienotajām Nācijām un EDSO, ir rīcības plāni cīņai pret korupciju, bet Eiropas Padomei ir raksturīgi, ka tā pievēršas korupcijai no dažādiem aspektiem. Tā uzskata korupciju par problēmu, kas skar ne tikai starptautisko tirdzniecību un godīgu konkurenci, bet apdraud demokrātiju, likuma varu, vienlīdzību un cilvēktiesības. Eiropas Padomes iniciatīvas paredz:

1) vienotu principu izveidošanu, kurus ievēro visas valstis savās nacionālajās stratēģijās pret korupciju;

2) sadarbības nodrošināšanu pieaugošo korupcijas gadījumu izmeklēšanā;

3) juridisku līdzekļu izveidošanu, ieskaitot arī kompensāciju cietušajiem;

4) varas pārstāvju kodeksu veidošanu.

Nākamgad Ministru komitejai tiks nodots konvencijas projekts. To ieviesīs nacionālajos likumos un praksē, un ir paredzams, ka nākotnē to papildinās detalizētāki juridiskie dokumenti. Konvencijas vispārējais raksturs ļauj valstīm, kuras to ratificē, pamatos pieņemt antikorupcijas principus, kas iekļauj

— disciplināru sodu piemērošanu korumpētiem varas pārstāvjiem;

— ievēlēto pārstāvju kontrolēšanu;

— civillikumu, kurā paredzēta cīņa ar korupciju un efektīvu palīdzību cietušajiem;

— starptautisku sadarbību visplašākajā apjomā, jo korupcija pārsniedz nacionālās robežas.

Antidopinga konvencija

par godīgumu sportā

Austrālija un Kanāda ir pievienojušās Eiropas Padomes antidopinga konvencijai. Jaunzēlandei un Savienotajām Valstīm ir novērotāju statuss. Arī Ķīna un Peru ir ieinteresētas šajā jautājumā un piedalījās konvencijas apspriešanā. Šobrīd to ir ratificējušas 33 dalībvalstis un parakstījušas septiņas. Konvencijas mērķis ir samazināt un nākotnē novērst dopinga lietošanu visos sporta līmeņos, veidojot likumus, kas harmonizē antidopinga noteikumus. Konvencija nosaka dopinga vielu tirdzniecības ierobežošanu, testu pilnveidošanu un kontroles procedūras uzlabošanu, veicina izglītības un informācijas programmu izstrādāšanu. Ir izveidota darba grupa, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem. Tās datu bāzē ir šādi interesanti fakti:

— 64 % pārbaužu netika konstatēti pārkāpumi;

— pārkāpumu analīzēs visbiežāk sastopami anaboliskie steroīdi. Bieži konstatē arī marihuānu, bet to ir viegli atklāt un lielākoties to neizmanto, lai uzlabotu sporta rezultātus;

— visbiežāk aizliegtas vielas izmanto vieglatlētikā, riteņbraukšanā un svarcelšanā.

Intervija: Eiropas Padome

par galotņu tikšanos

Vairāku Eiropas valstu vadītāju tikšanās priekšvakarā Nīderlandes vēstnieks Johans S.L. Galterijs van Vīzels pastāstīja par Eiropas Padomes attiecībām ar citām Eiropas organizācijām, piemēram, Eiropas Savienību un NATO.

— Jūnijā Amsterdamā notika Eiropas valstu galotņu tikšanās. Kā paziņojums par Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm ietekmē Eiropas Padomes darbu?

Van Vīzels: — Ja Savienība sev pievienos vairākas valstis no Austrumeiropas, tad Eiropas Padomes pienākums ir vairāk nekā jebkad strādāt ar tām Vidus- un Austrumeiropas valstīm, kuras uzreiz nekļūs par Savienības daļu.

— Jūs esat Eiropas Savienības un Eiropas Padomes sadarbības aizstāvis. Kas ir vissvarīgākais jautājums šajā sadarbībā?

Van Vīzels: — Divi temati, par kuriem runāja Eiropas Padomes galotņu tikšanās laikā, ir noziedzība un korupcija. Eiropas Savienība arī saskaras ar šiem jautājumiem. Bet korupcija, noziedzība un citi līdzīgi jautājumi nav tikai 15 valstu vai NATO aktuālie jautājumi. Černobiļa ir pierādījusi, ka mēs dzīvojam vienā kontinentā, tāpēc, ja kaut kas notiek, piemēram, Albānijas bēgļu problēma, ir nepieciešama lielāka sadarbība (Krievija un Albānija ir Eiropas Padomes dalībvalstis).

— Jūlijā Madridē notika NATO galotņu tikšanās, kur runāja par jaunām dalībvalstīm no Austrumeiropas. Vai jūs varat minēt kādu piemēru Eiropas Padomes nozīmei šajā organizācijā?

Van Vīzels: — Kad NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana paziņoja par NATO paplašināšanos, viņš ieradās Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (1997. gada janvārī), jo tā apvieno 40 dalībvalstu nacionālos parlamentus, ieskaitot Krieviju. Asambleja ir unikāls forums tādām organizācijām kā NATO, kas saistītas ar Viduseiropu un Austrumeiropu.

Eiropieši ārzemēs

Eiropieši jau gadsimtiem ilgi ir pārvietojušies uz citām zemēm, meklējot jaunas iespējas, lai izvairītos no vajāšanas vai pat deportācijas. Emigrantu skaits dažās valstīs šodien sasniedz 50 % no iedzīvotāju skaita.

Parlamentārieši, oficiālie valstu pārstāvji, eksperti un nevalstiskās organizācijas tikās Parīzes konferencē, lai izskatītu ārzemēs dzīvojošo Eiropas pilsoņu tiesības.

Šajā konferencē, ko organizēja Parlamentārās asamblejas Migrācijas, bēgļu un demogrāfijas komiteja, apskatīja jautājumus par Eiropas emigrantu vēlēšanu tiesībām, nacionalitāti un kultūru. Konferencē runāja arī par juridiskajiem un sociālajiem jautājumiem, piemēram, medicīniskās palīdzības pabalstiem un tiesībām uz pensiju, kā arī par iespējām viņu pēcnācējiem atgriezties dzimtenē.

Sīkāka informācija, dokumenti vai statistika ir pieejami pa e-pastu — newman@greffe.coe.fr.

e