PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Homo novus Godmanis

Cilvēks Godmanis

Inga Utena

Tas liktenīgais pagrieziens

“Iestellējos uzreiz”

Fragmenta publikācijas nobeigums. Sākums –“LV”, nr. 311/312, 2.12.97.; nr. 313, 3.12.97.

Pirmo dienu atceries? Atceros. Mēs divatā ar palīdzi Ilzi Cielavu atnācām no Augstākās padomes un atvērām Ministru Padomes durvis. Ha! Un divatā iegājām pilnīgi svešā mājā. Gāju augšā pa trepēm, ieraudzīju sekretāres — viņas pie manis pēc tam nestrādāja —, iegāju kabinetā, — apsēdos pie galda un sāku domāt, ko darīt, ha—ha—ha—ha! Nejuties muļķīgi? Nē. Un nebiju arī pārāk nobijies, lai cik jocīgi tas liktos, ha—ha! Es nevaru atcerēties, ko īsti domāju. Bet laikam neko šausmīgu. Man taču paliktu atmiņā, ja tas manā dzīvē būtu bijis šausmīgs brīdis, vai ne!... Kaut kā uzreiz sevi ieslēdzis tādā baigā režīmā, kuru neizslēdzu trīsarpus gadus. Es, piemēram, strauji sapratu, ka esmu galvenais priekšnieks, ha— ha! Kāda ir šī izjūta? Tāda — man tagad pašam pret sevi ir jābūt tādam, tādam un tādam. Nedrīkst neko tādu un tādu... Ko tieši? Nedrīkst būt nekādas atlaides. Jāstrādā līdz nāvei, ja vajag. Sev tiek izlikti ļoti lieli noteikumi un nosacījumi! Citādi nevar no citiem prasīt! Saproti? Tu pats to pirmajos mirkļos saprati? Jā, uzriez! Pie tam automātiski, neizdomājot. Ha—ha! Tas zemapziņā nostrādā uzreiz, starp citu. Bet tu taču apgalvo, ka cilvēks sevi nevar mainīt... Jā, uzreiz iestellējos. Viss! — trīsarpus gadus tāds arī paliku. Otrajā dienā sasaucu cilvēkus, kas tur strādāja vēl pirms manis. Sacīju, lai nebaidās un nemūk. Ka pārmaiņas, protams, būs, bet... Tas skan teorētiski, ka visus vajadzēja nomainīt. Muļķības! Visi nekad nav jānomaina! Un, pirms tu vispār kādu nomaini, padomā, kas vietā nāks! Protams, ka mani mēģināja iespaidot, ka tie ir slikti un arī tie... Bet es ļoti minimāli klausījos tieši tos tekstus , ka ir slikti. Ka kāds ir slikts... Es tomēr domāju, ka cilvēki var mainīties. Bet tu taču esi tās teorijas piekritējs, ka cilvēki nespēj mainīties!... Jā. ...Bet var jau pieteikami labi strādāt gan pie komunistiem, gan pie kapitālistiem. Un var nestrādāt ne pie šiem un ne pie tiem.

Man tagad svarīgi pie visa tevis teiktā klāt pielikt tavu tābrīža vecumu. ...Trīsdesmit astoņi.

Sākuma veiksmes

Vienīgais neprofesionālis

Varbūt ir iespējams plānot — darba rezultāts būs veiksmīgs vai kļūdains. Parasti jau ieplāno veiksmīgu, ja vispār plāno . Ja runa ir par lielām lietām, diez vai tā var ieplānot.

Es gribu atcerēties vienu soli pirms valdības izveidošanas, kad pats jau biju amatā. Tad vajadzēja domāt par to, kā veidot varonīgo valdību , kas nu ienesīs kaut ko šausmīgi jaunu un radikālu. Jo Neatkarības deklarācija bija nobalsota, parlaments kā spārnos, tauta arī spārnos, un kādam to visu vajadzēja materializēt — tāds sīks faktiņš.

Līdz šim Tautas fronte pieņēma politiskus paziņojumus, aicinājumus, deklarācijas, manifestus, kurus izstrādāt nebūt nav vienkārši. Nav tik vienkārši, nē. Taču tajos teksti pamatvilcienos bija — pieprasām, pasludinām ... Un vienmēr tie bija vērsti pret varu . Tagad pašam to izpildvaru vajadzēja organizēt. Un ko es no tā visa daudz atceros... Vispār jau maz, bet pirmā problēma, ar ko saskāros, tiešām bija — cik lielā mērā saglabāt pārmantojamību. Līdz šim brīdim neviens nevar pateikt, vai ir labi, ja valdībā ir — vai arī nav — pārmantojamība. No vienas puses, gribējās visu līdz pamatiem nojaukt, nogāzt, nograut un visus nomainīt, jo tie iepriekšējie, kā likums, bijuši komunisti. Bet kā tad savādāk viņi pirms tam valdībā varēja strādāt? Starp citu, radošo savienību priekšsēdētāji arī taču bija komunisti — un kas tur slikts? Tātad viens variants — visus nomainīt, un lai vietā nāk tikai jaunie. Bet nekādu jauno taču nebija. Nē, nu bija tādi, kas skaļi bļauj, bet mācēt neko nemāk. Otra galējā teorija ir, ka viss jau ir labi un jāpamaina tikai drusciņ. Domāju, liels labums bija, ka tādā haosā vispār izdevās sastādīt valdību. Tā varētu būt pirmā veiksme? Domāju — viennozīmīgi! Pie tam — profesionāļu valdību ar profesionāliem cilvēkiem. Visi bija cilvēki ar pieredzi. Vienmēr esmu teicis, ka tajā pirmajā valdībā vienīgais neprofesionālis biju es. Vārda pilnā nozīmē. Jā!

Kļūstot par premjerministru, apstākļu sakritība iznāca tāda, ka cīņubiedrus no Frontes nevarēju aicināt valdībā, jo lielākoties viņi visi bija ievēlēti Augstākajā Padomē. Un tolaik deputāti nedrīkstēja vienlaikus būt arī valdības locekļi, izņemot vienu — to, kurš vadīja valdību. Tajā brīdī — es vienīgais. Kā nu tagad veidot visu valdību, ja pārējie ir prom, ha! Nevienkārši, jo mēs nevarējām valdībā ieiet kā viena komanda.

Tad nu palika variants — aicināt tos frontiniekus, kuri izgāzušies Augstākās Padomes vēlēšanās, vai... Nu tā bija problēma. Jutos samērā jokaini. Un tad īsā laika strēķī man nācās aicināt daudzus cilvēkus un ar viņiem runāt, lai saprastu, kuri kļūs par valdības locekļiem. Bija daudzi, ar kuriem vispār jāiepazīstas ? Jā. Pie tam nedaudz dienās. Kuri bija tavi tuvākie padomdevēji ? Praktiski neviens. Kā tad tu orientējies nepazīstamajos cilvēkos ? Principā — stingra padoma nebija. Nē, vienu otru mēs zinājām no Tautas frontes laikiem saistībā ar vēlēšanām. Apmēram bija nojausma, kurš ir kas. Un tomēr deputāti arī drusku ieteica, kuri varētu būt. Bet vispirms bija jāizdomā, kāda īsti būs valdības struktūra! Mēs tomēr valdību izveidojām stipri vien taupīgāk nekā iepriekšējie. Ar ko kopā tu to darīji ? Bija tā — valdības veidošanai Augstākajā Padomē sastādīja komisiju, kurā domāja, kā to strukturēt, kā tai principā jāizskatās: cik lielai būt, kādām ministrijām jābūt, komitejām ir vai nav jābūt... Strukturēšana! Tā ir ļoti smaga lieta. Es toreiz aizbraucu pie Miervalda Ramāna, kopā ar viņu mēģināju uzmest valdības modeli. Aizbraucu tāpēc, ka labi pazinu viņa dēlu, līdz ar to pašu Miervaldi, tagad jau nelaiķi, diezgan ilgi zināju. Cilvēks ar lielu pieredzi, un manās acīs viņš bija autoritāte. Daudzus ministrus ieteica Ramāns — viņš saimnieciskos cilvēkus zināja visvairāk. Es vēl runāju ar iepriekšējo valdības vadītāju Vilni Edvīnu Bresi, viņš man stāstīja, kuri no viņa valdības cilvēkiem ir perspektīvāki, kuri — neperspektīvāki. Es taču tikpat kā nevienu no viņiem nepazinu. Un tad aprunājos tieši ar tiem ministriem, kuri varēja palikt no iepriekšējās valdības, — vēl viņi ieteica savu valdības modeli. Un, kad visbeidzot izveidojās mūsu modelis, es aicināju visus kandidātus uz pārrunām. Katru dienu laikam kādus desmit piecpadsmit kandidātus. Var būt, ka arī vairāk. Pierunāt nebija vienkārši — daudzi kandidāti gribēja atteikties. Tad uz pārrunām saucu pat divas, trīs reizes. Tagad uzņemties amatu ir daudz vienkāršāk nekā tajā laikā, jo tolaik svarīga bija profesionalitāte. Atbildība. Visa neskaidrā situācija, kas brieda. Mēs taču nezinājām, kā tās pārmaiņas izskatīsies. Zinājām tikai to, ka pārmaiņas notiks visā pilnībā.

Jā, un, kad biju nolēmis, kuri cilvēki valdībā būs, man vēl šīs kandidatūras vajadzēja dabūt cauri Tautas frontes frakcijai parlamentā. Jo to, kuri kļūs par ministriem, noteica lielākās frakcijas balsojums. Vispirms man frakcija bija jāiepazīstina ar katru kandidātu, jāstāsta, kas viņš tāds, ko viņš var izdarīt, kā es to zinu... Nebija vienkārši. Jāpūš bija, tā teikt, stingri vien no galvas. Tad kandidātiem vajadzēja uzstāties ar savām koncepcijām, un viņiem uzdeva visādus krustveida jautājumus. Lielākoties uzticēšanās man bija ļoti liela, un savā frakcijā es visus dabūju cauri . Bet pēc tam viņiem vēl bija jāiet uz plenārsēdi. Katru ministru apstiprināja atsevišķi, katram bija dots laiks uzstāties, un jebkurš deputāts varēja viņu ilgi un dikti mocīt ar jautājumiem. Tagad tādu problēmu jau sen nav, kā tu redzi. Mana valdība bija beidzamā, kuru tā mocīja. Jā, pirmā veiksme, ja tā objektīvi jāsaka, bija tā, ka man kā neprofesionālim valdības lietās izdevās sapulcēt un nepazaudēt cilvēkus, kas pirmajā valdībā apvienoja divas lietas. Viena no tām: visi — profesionāļi. Neapsaubāmi! Nebija tādu, par kuriem varētu teikt: ko viņš tur dzied? Kas varbūt vienā otrā politiskā valdībā parādījās vēlāk. Toreiz tādus jokus neplēsa! Viņi savās nozarēs bija profesionāļi! Tāpēc šie ministri savu darbu darīja sistemātiski. Un — otrkārt – viņi bija īsti Latvijas patrioti. Man ir visgaišākās atmiņas tieši par šo pirmo valdību. Mums gāja ļoti labi. Kaut klājās ļoti grūti, protams.

Pa vidu šim stāstam bija vēl daži joki. Es jau nodarbojos ar valdības formēšanu, kad 15.maijā notika tā grūstīšanās pie Augstākās Padomes. 6.maijā mani nozīmēja par premjeru, un 4.maijā mēs bijām varonīgi nodeklarējuši, ka esam baigi neatkarīgie . Maskavā savukārt uzskatīja, ka Neatkarības deklarācija ir tukšs gaiss, ka tai nav juridiska spēka. Lai viņi tur, Latvijā, spēlējas savā smilšu kastē! Gorbačovs izdeva dekrētu, ka tas viss ir nelikumīgi. Komunisti to izmantoja. Ir 15.maijs, un pa radio stāsta, ka armijnieki mēģina ieņemt Augstāko Padomi. Tieši pirmo dienu pie manis sāka strādāt miesassargs Andis Skrīveris, un mēs abi uzreiz braucām pie Iekšlietu ministra. Metos Šteinbrikam virsū: tu esi iekšlietu ministrs? Nokārto situāciju! Viņš jau pats bija pieradis komandēt. “Tūlīt nokārto!” es bļāvu. Tad viņš manā klātbūtnē sāka kārtot. Izsauca OMON vadību... OMON novāca demonstrantus, tos armijniekus un kursantiņus. To viņi izdarīja, jā! Augstākajā Padomē ierados — un es gāju tā gar malu, neviens jau mani tad vēl pēc sejas kā premjeru nepazina — tajā brīdī, kad cilvēku ķēde plīsa. Jušanās ne sevišķi laba, teikšu, kā ir. Tas viss bija Gorbačova dekrēta iespaidā. Tad Interfronte lielo rūpnīcu vadītājus mērķtiecīgi mēģināja noskaņot pret mums. Tā sakot, pret nelikumību . Kas mēs par valdību, ja mums nav nekādu iespēju! Es tad pirmoreiz aizbraucu uz Maskavu. Toreiz palīdzību lūdzu Albertam Kaulam, nezināju citu, kam prasīt. Jautāju: vai tu vari man palīdzēt? Vajadzēja vismaz pateikt, ko mēs te īsti gribam. Galu galā mums bija vesela čupa saimniecisku saišu ar PSRS. Pret Lietuvu viņi taču uzsāka saimniecisko blokādi.

Man tā nostāja bija ļoti vienkārša — pamazām un sistemātiski jāsāk no žņaugiem un valgiem raisīties vaļā. No manas puses tas nebija nekas naidīgs. Vienkārši kaut kur zemapziņā nostrādāja doma, ka tur, Austrumos, būs baigās ziepes . Un, pirms tās ziepes tur nav vēl sākušās, ir jāmēģina tikt vaļā. Visādos veidos, bet legāli, protams. Caur parlamentu, smagās, grūtās sarunās ar Maskavu... Kaut kādā veidā tikt vaļā. Tas bija — ha! — ļoti nevienkāršs uzdevums. Pie tam tev galīgi nav kontakta ar to partneri. Viņš jau ar tevi nerunā, viņš uzskata, ka kaut kādi tur sīkie parunāsies savā starpā... Bet — vienalga! — armija viņiem reāli te ir, Iekšlietu ministrija pakļaujas centrālajai Iekšlietu ministrijai. Es nevarēju tā vienkārši pats mainīt iekšlietu ministru. Un trešais — lielo rūpnīcu direktori pārsvarā bija nevis latvieši, bet krievi. Nu kā! — viņi ir disciplinēti cilvēki, un priekšniecība šiem atrodas Maskavā, kā jau PSRS uzņēmumiem. Ko te tāda vietēja valdība nāks un stāstīs... Ha-hā! Saproti — baigi! Kad es to situāciju atceros, aukstas kājas paliek. Viena veiksme bija tā, ka aukstas kājas tomēr nekļuva! Ha-ha-hā! dritvaikociņ!... Jā, un es tomēr izvēlējos kontakta taktiku, ļoti atšķirīgi no igauņiem un lietuviešiem. Tas bija raksturīgs personīgi man. Neapšaubāmi, paliekot ar viņiem kopā, gūtu arī daudz labumu — tieši saimniecisko. Okey! — bet tu nevari būt kā prostitūte — labo no otra paņemt, bet par pārējo parādīt pigu. Tā nedrīkst! Tāpēc — ja tu gribi tikt vaļā no Maskavas, tad esi tik laipns un atsakies gan no labā, gan sliktā. Tā!...

Un iedomājies, kā tad notika, soli pa solim laužoties ārā. Soli pa solim!... Un tu nedrīksti parakstīties un piekrist lēmumiem, kas ir pretēji tiem, ko esam politiski pieņēmuši šeit. Tad tā būtu nodevība. Taču mums ar Maskavu pazuda jebkādi kontakti, jo viņi riktīgi nevarēja saprast, ko esam paši sev izdomājuši. Tad notika mana pirmā vizīte Maskavā. Kauls palīdzēja noorganizēt tikšanos ar Rižkovu. Cirks bija tas, ka tikāmies komunistu kongresā. Kauls tolaik bija PSRS Augstākās Padomes deputāts, un mēs abi tur ieradāmies. Man caurlaidi bija sagādājuši vēstniecības darbinieki. Kongresu pili biju redzējis tikai pa televizoru — kopš tiem laikiem, kad Brežņevu klausījos. Tagad tur iegāju es. Atsevišķā telpā runājām ar Rižkovu. Es teicu: mēģināsim noskaidrot, kādas ir mūsu attiecības... Viņš bija ļoti saprotošs cilvēks, es varēju visu izstāstīt. Protams, Rižkovs no galvas līdz kājām vienmēr ir bijis par to, ka pastāv tikai viena Padomju Savienība. Un viņam to nevar pārmest — viņš tā ir dzīvojis un domājis, viņš vienkārši tāds ir.

Vai, vistrakāk tajā laikā gāja ar iekšlietām, tas bija klusais ārprāts! Mums tobrīd Iekšlietu ministriju vadīja Šteinbriks. Un Šteinbrikam, protams, bija līdz lampiņai, ka esam sataisījuši savu valdību, ka mums ir sava deklarācija. Īsi pirms jaunā iekšlietu ministra apstiprināšanas Šteinbriks sataisīja iekšlietu iestāžu lielo sapulci, kurā visi svēti nozvērējās par uzticību Latvijas PSR un personīgi viņam. Un tikai trīs nobalsoja pret, viens no tiem bija Ziedonis Čevers. Pārējie visi lielā vienprātībā atbalstīja un teica, lai nemēģina iekšlietu sistēmu un ministriju graut. Man tā bija liela problēma — kas es esmu par valdības vadītāju un ko es baigi valdu, ja ir kaut viens ministrs, kas mani vispār neievēro. Un tās ir iekšlietas! Tad vienu brīdi gāja galīgi dulli. Nodarbojos ar to, kā dabūt savu iekšlietu ministru. Deputāti piespēlēja ideju, ka par ministru varētu ielikt Viktoru Skudru. Bet, kad par Skudru bija balsojums parlamentā — un viņu ievēlēja —ā Interfronte atstāja zāli. Un tad es jutu, ka Skudra neies krastā — tie miliči viņu nepieņems. Un pievērsos tieši šai problēmai. Atradu Aloizu Vazni, kurš tajā sistēmā 30 gadus nostrādājis un tobrīd bija Rīgas rajona miliču priekšnieks.

Jā, cīņa par iekšlietu ministru bija nenormāli grūta. Tik ļoti grūta. Rīkojām visādas slepenas tikšanās — lai mūs nevarētu noklausīties. Ar ko? Ar daudziem cilvēkiem. Atceros — ar ģenerāli Indrikovu pārspriedām, kā Šteinbriku dabūt nost. Šteinbriks vispār pēc savas dabas jau bija priekšnieks. Ā, viņš kabinetā aiz sevis bija nolicis divus ar automātiem, tā ka ar spēku viņu ārā dabūt arī nevarēja. Nekādu joku! Vazni Augstākajā Padomē ievēlēja, bet man Bokatina pavēles nav. Taču mēs abi ar Vazni dodamies uz Iekšlietu ministriju — nu kā, ievēlēts ir! Šteinbriks saka: “Jā, bet kāpēc tu netici man?! Kamēr jūs nedabūsiet pavēli par manis noņemšanu, es nekur neiešu!” Vaznis kļūst aizvien mazāks un mazāks, Šteinbriks — lielāks un lielāks. Un ko tu? Nu ko es! Teicu: “Es dabūšu pavēli! Dabūšu tevi no šejienes ārā!” Un viss! Bet pagāja vismaz trīs nedēļas, ja ne mēnesis.

Braucām uz Maskavu, runājām ar PSRS iekšlietu ministru Bokatinu. Vai dieniņās! Viņš, paldies Dievam, bija demokrātisks cilvēks, nu bet tik neizlēmīgs un neizšķirīgs!... Igauņi savam ministram dabūja akceptu, man arī vajadzēja, lai nomainītu to Šteinbriku! Johaidī, Latvijas PSR iekšlietu ģenerāli! Tad es gāju iekšā tajā Kremlī, cik reizes ar Bokatinu tik nerunāju! Man Kremļa caurlaide bija, jo viņiem es skaitījos LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, viņiem nebija ne silts, ne auksts par Latvijas Republiku. Man palīdzēja Vagris un citi mūsu PSRS deputāti. Staigāju pa tiem varas gaiteņiem, ar ko tik nerunāju! Gorbačovam gan nebija laika ar mani runāt... Viņš atbildēja: labi, kaut kad parunāsim. Un tad mēs ar Bišeru gājām pie Lukjanova, viņš kliedza: “Mēs jums neļausim to bandītu Vazni ielikt, mēs zinām, kāds viņš ir nacionālists! Mēs jums nekad to neļausim! Mēs zinām, kādi tur pie jums ir politiskie noziedznieki!” Vazni uz Maskavu es paņēmu līdzi, viņš tur 16 dienas nodzīvoja. Viņam pat bija uzvalks jānopērk, jo, neko nenojaušot, bija formā atbraucis. Tad beigu beigās ar baigām grūtībām mēs akceptu par Vazni dabūjām. Johaidī, briesmīgs panākums! Tā bija veiksme!

Un es pareizi noorientējos — man bija skaidrs, ka tajā brīdī jākoncentrējas uz iekšlietām, ka iekšlietu ministram jābūt savējam. Tu nespēj iedomāties, cik tā liela un smaga cīņa bija. To nevar izmērīt. To var izmērīt tikai ar dzīves gadiem, kurus nenodzīvosim.

Tas darbs, kas notika Maskavā, ir atsevišķa klase. Liela. Par katru jautājumu mēs braucām uz to Maskavu. Es braucu ļoti bieži. Man sāka pārmest: kāpēc es uz turieni braucu, jāstrādā šeit uz vietas... Muļķības! Rīgā vien neko neizdarītu. Mēs centāmies šeit darīt, bet arī braucām. Ārlietu ministrs Maskavas virzienā neapšaubāmi biju es. Jānim Jurkānam lūdzu kārtot visas Eiropas lietas, un viņš to darīja ļoti labi! Es darbojos Maskavā. Mums bija desmitiem sēžu gan pie Gorbačova, gan pie Rižkova, gan pie... Pie visiem, kas tajos amatos mainījās. Tikai beidzamajā reizē viņi mūs atzina — pēc Krievijas puča parakstījāmies kā trīs neatkarīgu valstu premjeri. Bet līdz tam tā bija viena vienīga elle.

Pārsvarā notika apmēram tā. Valdības sēdē Rižkovs jautā: “Par ko jūs esat? Par ekonomisko sadarbību vai ne? Jūs saprotat, ka jābūt centram? Ir piecpadsmit republikas un viens centrs.” Es atbildu: “Nē, nav. Ir tikai piecpadsmit.” Viņš saka: “Vai tad tiešām jūs, loģiski domājošs cilvēks, fizikas un matemātikas zinātņu doktors, nesaprotat?! Ja ir piecpadsmit republikas, jābūt koordinējošam centram!” Un visi taču klausās — visu republiku kompartijas pirmie sekretāri, premjeri... PSRS valdība vien — kādi cilvēki piecdesmit. Kas tik nenāca uz tām valdības sēdēm! Un man jāceļas un jārunā. Nu ko gan citu. Tā ir mana pārliecība. Principā man ļoti daudzās sanāksmēs nācās celties un runāt, bet viņi vispār nesaprata, ko es saku un ko es gribu pateikt. Vismaz nedaudz pārliecināji? Ko es tur pārliecināju! Čiku es pārliecināju. Nebija vienkārši. Man visi nāca klāt — armēņi piekrita, azerbaidžāņi arī vairāk vai mazāk piekrita... Turkmēņi runāja tikai par to, lai viņiem dod subsīdijas... Saproti, par visiem tev arī nevaru pateikt. Es taču nezinu, ko katrs domāja, nedrīkst cilvēkus apvainot.

Taču visas tās sēdes bija uzbūvētas pēc viena principa. Nekādu materiālu iepriekš man nav. Viņi tikai atsūta tēmu, par ko runās. Piemēram — “Par 1991.gada saimniecisko darbību PSRS”. Aizbraucam, saejam zālē, un uzstājas vai nu valdības vadītājs, vai Gorbačovs pats. Un vienmēr bija tā — no sākuma ilgi izklāsta, ka tūlīt būs baigās ziepes. Metodiski. Ka tūlīt būs visbaigākās ziepes. Nezinu — kāpēc tas bija vajadzīgs. Protams, tāpēc, ka valsts jau gruva un neturējās kopā. Tāpēc arī ievads tāds stipri histērisks. Pēc tāda iesākuma katram ļāva izteikties. Un tad katrs arī runāja. Bieži vien arī Savisārs tur bija, bet es visvairāk uz turieni braucu. Lietuvieši mazāk. Tas interesantākais, ka Gorbačova attieksme pret mani bija ļoti pozitīva. Es nedomāju, ka viņš kādā brīdī pieļāva, ka mēs varētu kļūt neatkarīga valsts. Iemesls bija cits — es runāju pilnīgi savādāk nekā visi pārējie. Es jau runāju ne tikai par neatkarību. Viņš ieraudzīja citus principus! Viens variants — jānovāc raža, kā noteikt iepirkuma cenas. Krievijas Federācija izdarīja briesmīgu gājienu — noteica trīs reizes lielākas iepirkuma cenas nekā pārējās republikās. Krievijas valdība to nesaskaņoja ar PSRS valdību. Un sataisīja lielu haosu — uz kurieni tad vest tos graudus?... Tad bija runa par to, vai valsts pasūtījumu noteikt kā simtprocentīgu. Es teicu: “Nē, nevajag! Saprotiet, ja jūs 95 procentus noteiksiet kā valsts pasūtījumu ar fiksētu cenu, jums neviens graudus nevedīs. Nosakiet pusi! Tad jums tos graudus tiešām atdos! Un otru pusi viņi mēģinās pārdot tirgū.” Viņi neviens neko tādu nebija dzirdējis. Es saku: “Tad tiem cilvēkiem būs interesanti ražot!” Pagrūti bija, pagrūti. Piedzīvoji arī konkrētu kontaktu tieši ar Gorbačovu? Divas sarunas. Viena saruna bija pavisam atklāta. Pavisam, pavisam? Jā... Es īsti neatceros, precīzi kad tā notika. Skaidrs, ka līdz 1991.gada augustam. Man viss ir vienā putrā sajucis... No mūsu puses bijām trīs — Peters, Bišers un es. Galvenokārt runāju es, protams. Gorbačovs mūs pieņēma viens pats. Mēs iegājām iekšā, un viņš teica: “Zdravstvuiķe, latišskije strelki!” Peters jau iepriekš mums teica, ka laikam tā viņš sasveicināsies. Peters jau bija ar viņu vairāk kontaktējies. Viņi abi ar Bišeru bija PSRS Augstākās Padomes deputāti. Strēlnieki ap Ļeņinu bija vienīgais, ko viņš par latviešiem zināja? Tajā brīdī viņš jau daudz zināja. Un šī saruna izvērsās ļoti nopietna. Es mēģināju viņam pateikt, kāpēc domāju, ka mums jākļūst neatkarīgiem. Nerunāju par Latviju vien. Gorbačovam bija savi argumenti. Ka ir izstudējis visas pēckrīzes programmas, ko Amerikā organizēja Rūzvelts. Un kā ir attīstījušās Amerikas Savienotās Valstis, kur pavalstīm ir pietiekami daudz neatkarības — sava likumdošana, sava nodokļu sistēma... Un valsts plaukst! Viņš man saka: “Un tagad tu gribi visu PSRS saārdīt. Tu saproti, kādas problēmas būs?” Zināmā mērā tā jau arī ir. Ja runā tīri no saimnieciskā viedokļa un nerunā par neatkarības lietām. Vai tu tagad vari pateikt, ka pēc PSRS sabrukuma saimnieciski viss te tā fundamentāli gājis tik uz augšu? Protams, ka ne! Nu labi — viņš man stāsta, bet es mēģinu viņam iestāstīt ko citu: “Jūs saprotiet vienu lietu: Amerika veidojās savādāk nekā Latvija — tā bija zeme, uz kurieni brauca uzņēmīgākie cilvēki, kas muka vai nu no reliģiskās, vai rasu vajāšanas no visas Eiropas. Vai arī tie, kam nebija pietiekami daudz zemes, bet viņi bija uzņēmīgi un savādāk nevarēja savu uzņēmību realizēt. Un dabiskās atlases ceļā — kas tika uz kuģa un pāri okeānam, un vēl ar tiem indiāņiem izcīnijās — nu cik tur daudz pāri palika? Tie bija totāli uzņēmīgi cilvēki! Un viņi štatus sāka veidot pēc saviem principiem.” Tā mana atbildes runa bija apmēram tāda. Gorbačovs tālāk piesauca Vāciju kā federālu un plaukstošu zemi. Es atsaku: “Jā, bet Vācijā sistēma ir atkal savādāka — tur šīs federālās zemes izveidotas kā vienības, kas ir saimnieciski optimāli apsaimniekojamas. Kaut vai viens piemērs — nav noslēpums, ka no pilsētu attīstības teorijas visnormālāk darboties spējīga ir pilsēta ar 400 tūkstošiem iedzīvotāju. Ja ir vairāk, tad jau parādās problēmas...” Izrunājām par to, un tad teicu: “Saprotiet, bet PSRS ir drusku savādāk veidota. Pēc Krievijas impērijas principam, kurā viss kopā salikts ar spēka paņēmienu. Un no šādi sajūgtajām republikām katra ir ar pilnīgi atšķirīgu mentalitāti, ar pilnīgi atšķirīgu kultūrvēsturi, ar pilnīgi atšķirīgu attieksmi pret visām lietām. Tās kopā saliktas mākslīgi! Un te nākotnē nekad nebūs ASV principu!” Un ko viņš? Viņš: “Nu jā, bet ar laiku mēs tieši to varbūt izveidosim.” Nē, Gorbačovs spēlēja samērā gudri. Viņš teica: “Bet paklausies! Eiropā visi apvienojas, veidojas Eiropas kopiena. Valstis cenšas saiet kopā. Bet tu visu velc uz malām! Kāpēc?” Nemaz tik elementāri viņa argumentus apgāzt nevarēja. Tas nebija tik vienkārši, kā avīzēs aprakstīja. Otrā daļa tajā sarunā bija par kapitālismu un sociālismu vispār. Es kā šobrīd atceros viņa teikto — jā, ir kapitālisms, bet ir arī sociālisms. Sociālismam ir gan sliktais, gan arī uzlabotais variants. Viņš turpina: bet varbūt iespējams vēl kāds trešais ceļš? Kā tagad atceros, es teicu: “Trešā ceļa nav! Nav! Nebūs. Tā ir izlūzija.” Kādā noskaņā beidzās tā saruna? Es tikai zinu, ka viņš gribēja to trešo ceļu. Bet es teicu, ka nebūs.

Un vēl viena saruna ar Gorbačovu bija pavisam traģiska. Tā notika naktī — precīzāk, vēlu vakarā — pirms Viļņas notikumiem 1991.gada 12.janvārī. Viļņā, var teikt, jau bija sākušās sadursmes. Tajā brīdī Maskavā notika Krievijas Federācijas sēde. Es ļoti labi atceros, ka Gorbačovs šo sēdi vadīja. Es arī tur biju. Jo tā bija tāda krīzes sēde. Uzstājās Pugo, Vareņņikovs... Pie tam Pugo sāka melot, man tā šķita. Es vienkārši piecēlos un skaļi teicu: “Jūs melojat!” Mēs visi sēdējām pie viena galda. Tur bija arī Jeļcins, Savisārs... Tikai prezidenti vien — Nazarbajevs, Karimovs... Tu vari iedomāties, kāda dzīve man bija tur! Kāda man dzīve bija tad un kāda — tagad... nedaudz savādāka ir, vai ne? Pārsvarā jau visi palika tajā sfērā. Vareņņikovs — Sauszemes karaspēka virspavēlnieks, kuru pēc puča arestēja un vēlāk palaida vaļā, — tonakt uzstājās pavisam riebīgi. Ka visus vajag apkaut. Bet uzstājās arī Jazovs, aizsardzības ministrs. Viņš ar tādu humoru: “Vai tiešām jūs, Godmani, domājat, ka mēs nu tā bruksim tādiem maziem lietuviešiem virsū?” Kaut gan, patiesību sakot, šo teikumu viņš sacīja kādas sešas septiņas stundas pirms lielā uzbrukuma. Tai vakarā, atceros, es vēl runāju ar Pugo divatā. Mēs izgājām ārā, viņš saka: “Saprotiet, tas protests Viļņā ir skaidrs. Jo vienmēr apkārt buržuāziskajam Parīzes centram ir sarkanās joslas. Un tāpat arī Lietuvā protestē.” Neatceros, ko viņam atbildēju. Bet tā bija pēdējā saruna ar Pugo, pēdējoreiz savā tuvumā viņu vēl dzīvu redzēju. Jā, Jeļcins tovakar briesmīgi asi uzstājās pret Gorbačovu. Viņš teica, ka nedrīkst pieļaut asinsizliešanu, ka viņš tam nekad nepiekritīs. Jeļcins kategoriski protestēja — kā Krievijas prezidets. Un vēl arī Savisārs līdzīgi uzstājās. Mēs tur bijām kopā ar Gorbunovu. Abi iegājām kabinetā pie Gorbačova jau pēc sēdes. Un es atceros savu teikto: “Jūs taču esat tāds cilvēks! Inteliģents. Demokrātisks. Jūs nedrīkstat pieļaut uzbrukumu mūsu valstīm!” — “Jā, jā,” viņš teica, “neuztraucieties. Es nekad nepieļaušu vardarbību, esmu devis savas komandas.” Pēc šīs sarunas man radās sajūta, ka viss ir kārtībā. Mēs tūlīt atbraucām atpakaļ uz šejieni, skatāmies — šeit, Rīgā, ir aplenkuma stāvoklis. Atceros, mūs gaidīja gan valdība, gan Augstākās Padomes prezidijs — notika apvienotā sēde. Un es uzstājos. Teicu: mēs nupat ar Gorbačovu runājām, burtiski, pirms divām stundām... Viņi man neticēja: “Nevar būt! Tūlīt būs baigais vakars .” Aizbraucu naktī mājās, pēc pāris stundām man piezvanīja Kalniete. Viņai bija ieslēgts radio, viņa pielika klausuli pie aparāta un teica: tu paklausies! Tobrīd pārraidīja, kā šturmē Kauņas radiostaciju. Man vairs nebija ko teikt.

Kā tu novērtēji Gorbačova mierinājumu? Nu, es nezinu! Nezinu! Var būt, ka nezināja viņš. Varbūt tieši pretim viņam strādāja! To neviens nevar zināt un nekad arī neuzzinās!

Pēc tam bija vesels periods, kad mēs pamazām no PSRS gājām prom. Pamazām 1991.gada laikā gājām prom — līdz pučam, pēc kura viss jau tapa skaidrs. Bija vairākas tikšanās Maskavā, bet pēdējais, ko es ar Gorbačovu runāju, bija NVS sakarā. Bija palikušas astoņas republikas, kas vēlējās to savienību. Es sanāksmē piecēlos un teicu: “Mēs — ne.” Viņš noteica: “Jūs jau ejat prom, jūs jau neesat astotniekā. Vai jūs to nenožēlosiet?” Es atbildēju: “Laiks rādīs.” Tā arī aizgāju. Vairāk viņu neesmu redzējis. Vēl pirms tam ir bijušas šausmīgas konfrontācijas, nakts sēdes. It sevišķi, kad konfrontējās Krievijas valdība ar PSRS valdību — baigais skats. Tieši šo valdību attiecības jau bija PSRS izjukšanas pamats, ne jau mēs tas epicentrs. Krievija noteica, ka viss, kas tās teritorijā, ir viņu īpašums. Tas arī bija pamats jukām. Lūk, tas bija pamats! Hazbulatovs brauca virsū Rižkovam ar tādiem vārdiem! Ar visstingrākajiem. Arī Gorbačovs. Ne rupjiem, bet ļoti nediplomātiskiem tekstiem . Es nekad nebiju iedomājies, ka tā var... Tajās sēdēs bija tik nokaitēta atmosfēra! Tu nevari un vispār neviens nekad Latvijā to nevarēs saprast, kā viss notika. Es esmu sapratis, ka apkārtējiem cilvēkiem to stāstīt nav vērts. Nu kā var izstāstīt to, ko neviens nevar izjust? Tā ir cita dimensija. Tas, kas valstī notiek tagad, man šķiet sīkums. Pret to laiku notikumiem. Bet es tev nevaru izstāstīt. Nevaru. Un nekad nevarēšu. Tur bija tādas nianses... tagad jau arī ir starpvalstu attiecības, bet kā starp atsevišķām valstīm. Tad nekā tamlīdzīga nebija, tikai izmisīga cīņa, kā kļūt par tādiem. Bet tās ir divas grūti salīdzināmas kategorijas.

Nodaļas no jaunās grāmatas “Cilvēks Godmanis” (Apgāds Jāņa sēta, 1997). Autores jautājumi, starplikas, iestarpinājumi — pustreknā izcēlumā, vienkāršrunas teicieni — kursīvā (slīpā) salikumā.