Jauno budžetu aizstāvot

Roberts Zīle, finansu ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Pirms runāt par nākamo, vēlreiz par aizejošo gadu. 1997. ir pirmais bezdeficīta budžeta gads. Stājoties amatā, jūs bijāt visai skeptisks attiecībā uz iespēju šo bezdeficīta budžetu šogad izpildīt.

— Īpaši kritiski es izteicos tad, kad mainījās valdība, —vasarā. Tad, kad es jau biju sapratis, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa prognoze reāli nepildās un tobrīd mēs vēl nevarējām zināt to, ka līdz gada beigām varēsim ietaupīt vēl lielāku summu uz valsts parāda apkalpošanas maksājumu procentu samazinājuma rēķina. Uzskatu, ka darīt zināmas šādas bažas sabiedrībai ir pilnīgi pareizi. Tāpat kā pašlaik — skaidrot par nākamā gada finansu situāciju valstī.

— Kā, jūsuprāt, skaidrojams tas, ka 1996. gada nogalē Saeima bija gatava —turklāt pirmo reizi — balsot par bezdeficīta budžetu, turpretī pašlaik jau ir radušās nopietnas bažas par 1998. gada budžeta projekta pēdējā lasījuma rezultātu?

— Pagājušajā rudenī bezdeficīta budžets bija viens no galvenajiem toreizējā Ministru prezidenta un finansu ministra politiskajiem lozungiem. Un tas, protams, bija labi. Īpaši, ņemot vērā 1995. un 1996. gada budžetu deficītus un to, cik daudz jau bija jāatdod par iepriekšējos gados ņemtajiem valdības garantētajiem kredītiem. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem bija tas, ka 1997. gadā bija jāatdod 4 miljardi Japānas jēnu par 1995. gadā Gaiļa valdības laikā ņemto kredītu.

Un tikai pateicoties tam, ka mums bija bezdeficīta budžets un jau kopš 1996. gada bija sākušas kristies parāda apkalpošanas procentu likmes, mums bija brīvi resursi šo parādu atdošanai. Pat dažas valūtas spekulācijas augustā nespēja ietekmēt Latvijas Bankas valūtas rezerves. Tas ir viens no konkrētiem bezdeficīta budžeta politikas ieguvumiem.

Dažkārt min pretargumentu — ka budžeta deficīts esot gandrīz visās pasaules valstīs. Šai gadījumā nevajadzētu jaukt budžeta fiskālo deficītu, kāds Latvijā bija arī pagājušogad, ar budžeta finansu deficītu. Finansu deficīta pārvarēšana ir pārejas ekonomikas valstu pirmais mērķis — lai sabalansētu valsts kārtējos izdevumus un ienākumus un valsts nedzīvotu pāri saviem līdzekļiem. Ja finansu deficīts ir ilgstošs, tad loģisks rezultāts ir valsts finansu krīze, kā, piemēram, tas pašlaik notiek Dienvidaustrumāzijā.

Tieši tādēļ — lai pārvarētu budžeta finansu krīzi — mums jāpieņem it kā nepopulāri lēmumi, cenšoties "saspiest" sabiedrības pieprasījumu.

— Kādas būtu deficīta sekas?

— Iespējams, ka sākumā mēs vēl varētu aizņemties trūkstošos resursus par saprātīgu cenu, bet vēlāk vairs noteikti ne. Un līdz ar to tiktu izjauktas arī citas ekonomikas un finansu proporcijas. Ļaunākās sekas, protams, būtu mūsu nacionālās valūtas — lata — devalvācija un inflācijas līmeņa neprognozējama paaugstināšanās.

— Kā jūs vērtējat Saeimā iesniegto budžeta projektu un tā proporcijas? Pašvaldības, veselības aprūpes, izglītības un citu sfēru pārstāvji uzskata, ka ir "apdalīti".

— Strīdi ap budžetu notiek katrā valstī, jo tā pieņemšanā saduras dažādu sabiedrības grupu intereses. Turklāt mums ir jāņem vērā, ka Latvijā nākamgad būs arī Saeimas vēlēšanas. Un pašvaldības, mediķi un skolotāji saprot, ka šis ir labākais laiks budžeta izdevumu daļas ietekmēšanai. Savukārt pēc vēlēšanām, ja būs stabila valdība, atkal varēs pieņemt nepopulārus, bet valstiski svarīgus lēmumus.