mēs visi pasaulē

Sēlijas vārds skan arī Sidnejā un Melburnā

Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas ārzemju biedrs mag. Guntars Saiva (Sidnejā), — “Latvijas Vēstnesim”

Atzīmējot “Selonijas” oficiālās apstiprināšanas simtgadi, runājām par Sēliju divās Austrālijas pilsētās, kas ir gandrīz vai zemeslodes otrajā pusē, jo zinām, ka latviešu korporācijas nekad nav bijušas izteiktas novadnieku korporācijas, lai gan vairākas nes dažādu Latvijas novadu vārdus.

Arī “Selonija” tomēr nebija nedz īpaši ar šo novadu identificējusies, nedz arī tās locekļu vairums bija nācis no Sēlijas novada, jo tā apvienoja latviešu studentus no visām Latvijas malām. Par Sēlijas problēmām gan bija interesējies “Selonijas” loceklis, labi pazīstamais etnogrāfs Skruzīšu Mikus, kura darbs “Sēļi, Kurzemes augšgala senči” joprojām ir viens no nozīmīgākajiem pētījumiem par Sēliju.

Latvijas okupanti 50 gadus ne tikai pārplūdināja zemi ar sveštautiešiem, bet centās arī iznīcināt dažādo Latvijas novadu etnogrāfiskās iezīmes, kas vēl bija samērā labi saglabājušās līdz Otrajam pasaules karam. Pēc Trešās atmodas, kad sākās mēģinājumi apzināt un saglabāt novadu vēsturi un etnogrāfiskās iezīmes, lai tās neizzustu no mūsu tautas vēstures, kādreizējās sēļu cilts novada apzināšanai izveidojās Sēlijas asociācija. Nav nekāds noslēpums, ka gan Latvijā, gan arī ārpus tās ir zināms, ka senās sēļu cilts izpētes iniciators un arī pašas asociācijas idejas izveidotājs, sirds un dvēsele ir viesītietis — Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents un Sēlijas asociācijas prezidents, akadēmiķis, profesors Jānis Stradiņš. Viņš prata Sēlijas ideju veiksmīgi sasaistīt ar Latvijas Kultūras fonda sarīkojumiem. Zinām arī, ka Sēlijas vēsturi tās dažādos aspektos pētī zinātniskie institūti. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa ieceres aizrautīgi atbalsta akadēmiķis Saulvedis Cimermanis.

1997.gadā Sēlijai veltītajā sarīkojumā Jaunjelgavā piedalījās daudzi talantīgākie Latvijas zinātnieki, to vidū arī Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents sēlis Tālis Millers, Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas prezidents un Latvijas lauksaimniecības universitātes rektors, sēļu ieceru sirsnīgs atbalstītājs profesors Voldemārs Strīķis.

Arī “Selonija” vēlējās piedalīties novadpētniecības darbā, un ir saprotami, ka censoņi identificējās ar Sēliju, lai gan ne visi varēja savas vai arī savu vecāku saknes atrast Sēlijas novadā. Bez globālajām problēmām (vēstures, etnogrāfijas, cilvēku devuma u.tml.) Latvijas novadiem ir savas lokālās problēmas, kas vieglāk apzināmas un atrisināmas novada mērogā.

“Selonijas” locekļi gan Latvijā, gan ārpus tās, iepazinušies ar Sēlijas asociācijas darbu, bija vienisprātis, ka asociācijas mērķi ir reāli un apsveicami un tās darbs ir atbalstāms, tādēļ arī aicināja asociācijas viceprezidentu Dr. S.Timšānu uz Austrāliju, lai iepzīstinātu ar šīm problēmām arī citus šejienes latviešus. Sēlija ir varbūt viens no ekonomiski vairāk novārtā atstātiem Latvijas novadiem. Tādēļ katra palīdzība un lietpratīgi padomi ir ļoti noderīgi, jo, tikai kopīgi strādājot, mēs varēsim šim Latvijas novadam palīdzēt.

Viesis bija atvedis Latvijas Republikas oficiālā laikraksta “Latvijas Vēstnesis” numurus, kur publicēti apraksti par Sēlijas dienām un Sēlijas asociācijas prezidenta Jāņa Stradiņa daudzu runu teksti. Interesentiem viesis sniedza arī plašākus paskaidrojumus par laikrakstā rakstīto. Ierobežotā laika dēļ viesis mazāk pieskārās Sēlijas vēsturei, paskaidrojot, ka tā ir labi aprakstīta savā laikā Zviedrijā izdotajā “Latvju enciklopēdijā”.

Dr. S.Timšāns paskaidroja, ka Sēlijas asociācija neplāno kāda jauna administratīvi autonoma novada radīšanu, kas aptvertu senās sēļu cilts dzīves telpas robežas, bet gan ka tās galvenie mērķi ir:

* rūpēties par senās sēļu dzīves telpas izpēti, sēļu vēstures, tradīciju, etnogrāfisko iezīmju un valodas īpatnību apzināšanu un dokumentēšanu;

* apzināt Sēlijā dzimušo un tur strādājušo devumu Latvijai;

* veicināt novada ekonomisko attīstību;

* rūpēties, lai administratīvie pārkāpumi nelabvēlīgi neietekmētu novada ekonomiskās, izglītības un kultūras dzīves tālāku attīstību.

Dr. S.Timšāns sīkāk iepazīstināja ar asociācijas tuvākās nākotnes iecerēm:

* lūgt Latvijas Universitātes Vēstures institūtu atkārtoti izdot Skruzīšu Mikus grāmatu “Sēļi, Kurzemes augšgala senči”, papildinātu ar komentāriem;

* sastādīt bibliogrāfisko rādītāju “Sēlija”, tajā iekļaujot darbīgāko personu palīgrādītāju. (“Selonijas” Sidnejas kopa daļēji apmaksās izdevumus);

* izveidot Viesītē sēļu centru;

* līdz 1998.gada 1.maijam uzrakstīt sēļu diženo cilvēku īsbiogrāfijas, pēc tam sākt darbu pie “Sēlijas enciklopēdijas”;

* sadarboties un apmainīties ar Lietuvas sēļu zemes pētnieku pieredzi un informāciju;

* sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju un Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmiju sarīkot 1998. gadā akadēmiju sēdes un sēļu dienas Gārsenē un Ilūkstē, laikus ielūdzot citās zemēs dzīvojošos interesentus;

* aicināt korporācijas “Selonija” un Sēlijas asociācijas biedrus piedalīties 1999.gada rudens konferencē “Gadsimtam aizejot” ar referātiem par Sēlijas jautājumiem;

* turpināt lūgt Latvijas valdību uzlabot Sēlijas novada infrastruktūru un jaunu darbavietu radīšanu.

Ja kādreiz bija šaubas, vai tālajā Austrālijā būs pietiekama interese par šī Latvijas novada problēmām, tad tās izzuda — iecere attaisnojās, sarīkojumi bija labi apmeklēti, līdzdalībnieku interese bija dzīva un neviltota. Pēc priekšlasījumiem Sidnejā un Melburnā mūsu viesim nācās atbildēt uz desmitiem jautājumu un pie vīna glāzes pārrunāt vismaz ar pussimtu apmeklētāju. Vairāki teicās esam Sēlijas novada cilvēki un pat izteica vēlēšanos atbalstīt Sēlijas asociācijas darbu un jautāja, kā kļūt par Sēlijas asociācijas biedriem.

Pārrunās izskanēja nepārprotams klausītāju atbalsts Sēlijas asociācijas mērķiem un iecerētajiem darbiem. Izskanēja arī bažas, ka valdības iecerētā, bet vēl joprojām nenokārtotā Latvijas teritoriālā reforma varētu ne tikai pilnīgi pārveidot Latvijas tradicionālo apgabalu robežas, bet arī nelabvēlīgi iespaidot Sēlijas novada attīstību, ja novads tiktu sadalīts starp vairākiem, vēl nezināmiem administratīvajiem apgabaliem vai arī pievienots kādam lielākam apgabalam ar centru tālu no Sēlijas.

Viesis arī pastāstīja par asociācijas rūpēm uzlabot Sēlijas infrastruktūru. Tas tika ilustrēts ar profesora Jāņa Stradiņa lūgumu satiksmes ministram Vilim Krištopanam par dažu atsevišķu grantēto mazo ceļu posmu asfaltēšanu un ministra atbildi, ka tas izmaksāšot 12 miljonus latu. Pamatojoties uz savu Austrālijā iegūto pieredzi, klausītāji mudināja asociāciju arī turpmāk izmantot katru iespēju informēt valdību, Saeimu, visu novirzienu frakcijas un to atsevišķos deputātus par Sēlijas novada problēmām.

Pārrunās atbalstīta arī Sēlijas kultūras centra izveidošana Viesītē un ar entuziasmu uzņemts referenta teiktais, ka Sēlijas pētniecības darbu varētu veikt arī Rīgā un daudz vieglāk sasniedzamajā Latvijas etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, iekārtojot Sēlijas sētu (kuras laikam vēl nav).

Paldies Sēlijas asociācijas viceprezidentam par tālā ceļa mērošanu, paldies “Selonijas” Sidnejas kopai par ceļa izdevumu sagādi no Rīgas uz Sidneju un savukārt “Selonijas” Melburnas kopai par ceļa izdevumiem uz Melburnu un rūpēm par viesa uzņemšanu tur.