Zinātnieka vārds

Sprādzienveidīgas attīstības laikā

Profesors Leonīds Ribickis, Latvijas Tehnoloģiskā parka direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Bez zinātnes nav rūpniecības. Kā jūs, būdams Rīgas Tehniskās universitātes profesors un Latvijas Tehnoloģiskā parka direktors, raugāties uz šo klasisko teicienu šodienas Latvijas apstākļos?

— Šo teicienu var apgriezt arī otrādi — bez rūpniecības nav zinātnes dinamiskas attīstības. Jo neviens nevar noliegt, ka pētījumu kvalitāte un izpildes ātrums ir atkarīgi no mērinstrumentu precizitātes un datu apstrādes tehnikas. Mēs dzīvojam datortehnikas un telekomunikāciju sistēmu sprādzienveida attīstības laikā. Ļoti strauji attīstās energoelektronika un bionika. Tas viss iespējams, ja ir industrija, kur uzņēmumi konkurences apstākļos aizvien intensīvāk izmanto zinātniekus un pētniekus jaunu produktu un pakalpojumu radīšanai.

Tātad, ja Latvijā nebūs attīstītas rūpniecības, nebūs arī pasūtījumu zinātniekiem, netiks attīstītas universitāšu pētniecības laboratorijas un nevarēsim sagatavot augsti kvalificētus inženierus un jaunus zinātņu doktorus, kas kļūs par docentiem, profesoriem.

Protams, ir objektīvi apstākļi, kuru dēļ tika iznīcināta rūpniecība Rīgā un Latvijā vispār (īpašuma attiecību maiņa, finansu kolīzijas, Austrumu tirgus zaudēšana, atšķirīgi kvalitātes kritēriji). Taču ieilgušais privatizācijas process ir novedis pie tā, ka 45% no Latvijā saražotās produkcijas attiecas uz pārtikas pārstrādi, bet elektrotehnikas, radioelektronikas un sakaru jomā — 3,5% (Rūpniecības konfederācijas dati). Pārtikas produktu pārstrādei Latvijā tehnoloģiskās iekārtas netiek ražotas. Tātad iekārtas un tehnoloģijas tiek importētas jau pusei no ražošanas jaudām. Pastāvot šādam sadalījumam, ražojošie uzņēmumi vairāk meklē Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieku pārtikas tehnologu palīdzību.

Uzskatu, ka mūsu valdībai ir jāizstrādā stratēģija rūpniecības prioritāro nozaru attīstībai un jāatbalsta arī universitātes vismaz šajās nozarēs. Ar 20—30 gadu vecām laboratoriju iekārtām mēs nevaram mācīt studentiem modernas tehnoloģijas.

Turklāt neviens ārzemju eksperts nedos padomus, lai attīstītu ražošanu Latvijā tā, lai mūsu produkti būtu labāki par Eiropas Savienībā ražotajiem. Tas jādara mums pašiem. Pašvaldībām un valdībai ir jāatbalsta vietējais ražotājs, arī veidojot pasaulē veiksmīgi aprobētos tehnoloģiskos parkus, industriālās zonas, tehnoloģiskos centrus un biznesa inkubatorus jeb uzņēmējdarbības skolas.

— Vai modernu tehnoloģisko parku nav vieglāk celt no jauna, nevis veidot to bijušās padomju armijas pamestās telpās, kur tagad Pārdaugavā, Slokas ielā 58, top jūsu vadītās ražotnes?

— Protams, jauna un racionāla Tehnoloģiskā parka infrastruktūra ar modernām celtnēm ir būtisks faktors firmu piesaistei. Daudzās Eiropas valstīs tehnoloģisko centru un biznesa inkubatoru vajadzībām tiek būvētas supermodernas ēkas. Šo celtniecību finansē pašvaldības vai valsts, tādējādi radot jaunas darbavietas, atbalstot mazo uzņēmumu veidošanos.

Populārs ir arī paņēmiens pārveidot vecu, lielu uzņēmumu (tramvaju depo Tronheimā, Norvēģijā, vai tekstilrūpnīcu Gronavā, Vācijā) par skaistu ēku ar modernām komunikācijām — tehnoloģiskā parka vai centra vajadzībām. Remonta un pārbūves darbus parasti finansē pašvaldība vai starptautiskās palīdzības fondi.

Mūsu gadījumā bijusī padomju armijas kara daļas pilsētiņa tika nodota Latvijas Tehnoloģiskā parka vajadzībām bez jebkādas iepriekšējas pārbūves un infrastruktūras sakārtošanas. Te vispirms ir jāsaved kārtībā izdemolētās telpas un piesārņotā vide. Tāpēc jaunie uzņēmumi nesteidz tūlīt ieguldīt telpu remontā līdzekļus, kas viņiem ir ļoti nepieciešami biznesa attīstībai.

Mūsu pašvaldībām un valdībai ir citas tūlīt risināmas problēmas, tāpēc ieguldījums ražojoša biznesa atbalsta struktūru veidošanai ražojošā potenciāla attīstībai vēl netiek veikts.

Ieguldot Latvijas Tehnoloģiskajā parkā mazāk nekā vienu miljonu latu, var radīt papildus vismaz 500 darba vietas, līdz ar to tur strādājošie jau gada laikā šādu summu iemaksātu valsts kasē tikai sociālā nodokļa veidā vien.

— Kas ir tie, kas jūs meklē, lai domātu par zinātņietilpīgu produkcijas veidošanu? Kas jau ir atradis savu noteiktu vietu jūsu saimniecībā? Ko jūs viņiem piedāvājat no savas puses?

— Latvijas Tehnoloģiskā parka ideja ir pievilcīga tiem, kas gatavi riskēt un uzsākt savu biznesu, gūt peļņu, veidojot savu produktu vai pakalpojumu vai arī ražot zināmu izstrādājumu ar oriģinālu tehnoloģiju. Daudz ko nosaka arī Latvijas Tehnoloģiskā parka atrašanās vieta: tas ir tuvu Rīgas centram ar ērtām autostāvvietām un modernu datu komunikāciju sistēmu.

Patlaban Latvijas Tehnoloģiskajā parkā darbojas 14 neatkarīgi uzņēmumi un ir vairākas darba grupas, kas tuvākā laikā veidos savus uzņēmumus. Faktiski vēl jebkura ražojoša firma te var iznomāt telpas ražotnei un birojam. Mēs piedāvājam biroja servisa pakalpojumus, konsultācijas uzņēmumu organizēšanā, vadībā, mārketingā un investīciju piesaistē. Ir kafejnīca, teritorijas apsardze un ērtas autostāvvietas. No firmām īpaši jāatzīmē SIA “Grein”, kas darbojas siltumenerģētikā. Ražošanas saikne ar zinātni jeb inovāciju process te notiek dabiski, jo divi Rīgas Tehniskās universitātes docenti ir arī šīs firmas darbinieki.

— Vai jūsu universitātes studenti arī izrāda interesi par iespēju darboties Tehnoloģiskajā parkā? Vai vispār ir apzinātas un apkopotas Latvijas augstskolu radītās zinātņietilpīgās produkcijas? Un vai tieši Tehnoloģiskais parks nevar kļūt par vietu, kur jaunais speciālists gūst pirmās uzņēmējdarbības ugunskristības?

— Studenti strādā Latvijas Tehnoloģiskā parka firmās, bet es nevaru teikt, ka studentu grupas stāvētu rindā uz savu firmu veidošanu. Pēdējā apmācību gadā maģistranti un doktoranti jau ir gatavi savus atklājumus un pētījumus likt lietā, bet viņus kavē tas, ka Latvijā nevar gūt finansiālu atbalstu sava biznesa uzsākšanai, — aizdevēji noteikti prasa mantiskas ķīlas. Intelektuālo īpašumu vēl neprotam novērtēt.

Latvijas Tehnoloģiskais parks patlaban veido Latvijas universitāšu zinātņietilpīgas produkcijas apkopojumu un datu bāzi, kas būs pieejama arī “Internetā”. Tiks izdotas informatīvas grāmatas latviešu un angļu valodā.

Latvijas Tehnoloģiskais parks ir radīts, lai kļūtu par jaunā speciālista uzņēmējdarbības ugunskristību vietu. Var diskutēt par šīs vietas izskatu un pakalpojumu kvalitāti.

— Rūpniecība nevar attīstīties bez investīcijām. Kā veicas šajā laukā, kā šeit palīdz jūsu partneri un parka dibinātāji — Rīgas Dome, Latvijas Attīstības aģentūra, Eiropas attīstības atbalsta fonds Nīderlandē, Latvijas Universālā banka un citi? Un, protams, kāds ir mūsu valdības atbalsts?

— Ražošanas attīstībai un ražojumu realizācijai tirgū nepieciešami daudzkārt lielāki līdzekļi nekā produkta parauga izstrādei pētnieciskā laboratorijā. Rīgas Tehniskajai universitātei ir daudz oriģinālu ideju, bet nav pat sakārtotas efektīvas sistēmas, kā iegūt līdzekļus vismaz ražojuma parauga izgatavošanai. Tālāk jau sākas produkta ieviešanas process. Varam pārdot licenci vietējam vai ārzemju uzņēmumam, bet neprotam noteikt cenu. Varam paši uzsākt ražošanu. Tad vajadzētu būt iespējai izmantot “sēklas kapitāla” fondu, biznesa uzsākšanas fondu “start–up”, riska kapitāla fondu un, beidzot, lētus kredītus vai partnerus investorus.

Latvijas Universālā banka ir Latvijas Tehnoloģiskā parka dalībniece, jo domā par nākotnes iespējām novirzīt kredītus ražošanā. Ir jau pozitīvas sadarbības piemēri.

Ja runājam par investīciju piesaisti Latvijas Tehnoloģiskā parka attīstībai, tad vispirms jāveic nekustamā īpašuma sakārtošana. Rīgas pašvaldības uzņēmums “Rīgas ūdens” palīdz Latvijas Tehnoloģiskajam parkam ūdensapgādes un kanalizācijas jautājumos. “Latvenergo” palīdz elektroapgādes modernizēšanā. Latvijas Attīstības aģentūra ir solījusi aktivizēt savu darbību ārzemju investoru piesaistē. Sadarbībā ar Eiropas attīstības atbalsta fondu Nīderlandē tiek izstrādāti vairāki projektu pieteikumi ES un Nīderlandes finansiālo resursu piesaistei telekomunikāciju sistēmas uzlabošanai un vides sakārtošanai Latvijas Tehnoloģiskajā parkā.

Dibinātāju palīdzība ir ļoti nepieciešama Latvijas Tehnoloģiskā parka zemes un ēku īpašuma lietu sakārtošanā. Varbūt būtu beidzot jānodod šis zemes gabals ar ēkām Latvijas Tehnoloģiskajam parkam, kas tūlīt pavērstu iespējas piesaistīt privātos investorus jaunu ēku celtniecībai un esošo rekonstrukcijai.

Ja runā par valdības atbalstu, tad, protams, Latvijas Tehnoloģiskais parks tika veidots ar Izglītības un zinātnes un Ekonomikas ministrijas morālo atbalstu. Izglītības un zinātnes ministrija dod mums pasūtījumus dažādu ar inovāciju darbību saistītu projektu izstrādē. Kā pēdējo var minēt finansējumu Latvijas universitāšu zinātņietilpīgas produkcijas apkopojuma izstrādei un izdošanai 1997.gadā.

Par pozitīvu notikumu ir jāuzskata tas, ka šā gada rudenī Ekonomikas ministrijā tika izstrādāta Nacionālā programma Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai (1997–2001), kur jau tiek minēti arī biznesa inkubatoru, tehnoloģisko centru un tehnoloģisko parku pienākumi šīs programmas realizācijā.

— Arvien vairāk sastopamies ar tādiem jēdzieniem kā tehnoloģiskie brokeri, inovācijas inženieri. Jauna ekonomika, jaunu struktūru vadīšana prasa jaunus speciālistus. Vai Latvijā un konkrēti jūsu augstskolā domā par to?

— Tehnoloģiskie brokeri veic pakalpojumus uzņēmumiem, kas cenšas pilnveidot savu produkciju vai sākt ražot ko jaunu uz esošo ražotņu bāzes. Patenti, licences, jaunas tehnoloģijas, materiāli un iekārtas, ko rada zinātnieki, ir šo ekspertu redzeskolā.

Tehnoloģisko brokeru darbības attīstībai Latvijas Tehnoloģiskais parks ir piedāvājis vairāk nekā 30 ārzemju uzņēmumiem sadarboties ar Rīgas Tehnisko universitāti, Latvijas Tehnoloģisko parku un neatkarīgām Latvijas firmām. Sadarbība ir sākusies mašīnbūvē, datortehnikā un ķīmijas tehnoloģijā.

Inovāciju inženierus jau vairākus gadus māca Zviedrijas augstskolās. Tas ir speciālists, kuram jāprot kvalificēti palīdzēt firmai ieviest ražošanā un tirgū jaunus produktus un pakalpojumus.

Brīvā tirgus ekonomikas apstākļos visās industriālās valstīs darbojas tādas ražojoša biznesa atbalsta struktūras kā biznesa inkubatori, tehnoloģiskie centri, tehnoloģiskie vai zinātnes parki, biznesa parki, industriālās zonas un tehnopoles. Šīm struktūrām ir nepieciešami īpaši sagatavoti menedžeri un eksperti.

Latvijā darbojas biznesa inkubators Liepājā, vadītāja — skolotāja, UAC direktore A.Mežinska, Latvijas Tehnoloģiskais centrs (habilitētais inženierzinātņu doktors elektrotehnikā J.Stabulnieks), VEF radiotehnoloģiskais centrs (inženieris J.Smilga) un Latvijas Tehnoloģiskā parka direktors esmu es, Leonīds Ribickis, Rīgas Tehniskās universitātes profesors, habilitētais inženierzinātņu doktors elektrotehnikā. Jūs redzat, ka uzņēmējdarbības vadīšanas speciālistiem un inovāciju inženieriem mūs būtu jānomaina.

Ja runā par Rīgas Tehniskās universitātes mācību programmu maiņu atbilstoši jauniem apstākļiem, tad jāsaka, ka jau no 1991.gada notiek šī procesa optimizācija un 1997.gada lielais pirmkursnieku pieplūdums ir šo pasākumu rezultāts.

— Kā jūsu jaunajam Tehnoloģiskajam parkam veicas ar peļņu, vai varbūt šis jautājums ir par agru?

— Uz šo jautājumu var atbildēt pavisam īsi. Bezpeļņas organizācija sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Tehnoloģiskais parks” ir izveidota, nevis lai gūtu peļņu, bet lai veicinātu zinātniskās produkcijas komercializāciju, aktivizētu inovāciju procesus augstskolās, palīdzētu veidot jaunus ražojošus zinātņietilpīgus uzņēmumus, kas radītu jaunas darbavietas un veidotu līdzsvaru “smadzeņu” aizplūšanā uz ārzemēm.

Protams, uzņēmuma dalībnieki saņem algu no ienākumiem, ko Latvijas Tehnoloģiskais parks pelna par sniegtajiem pakalpojumiem un veiktajiem projektiem. Visi uzkrātie līdzekļi tiek ieguldīti Latvijas Tehnoloģiskā parka infrastruktūras attīstībā, lai veidotu jaunus tehnoloģiskos centrus un biznesa inkubatorus perspektīvās nozarēs.

Intervēja Helēna Grīnberga,

LZA preses sekretāre

Latvijas rūpniecības stāvokļa analīze 1995. un 1996. gadā

Rūpnīcas konfederācijas dati

---

Mākslīgiem materiāliem droša nākotne

Akadēmiķis Mārtiņš Kalniņš, RTU Polimērmateriālu institūta direktors

Civilizācijas līmeni vislabāk raksturo izmantojamo materiālu attīstības pakāpe. Pašreiz dzīvojam kompozītmateriālu laikmetā. Tikai un vienīgi liekot lietā kompozītmateriālus (KM), kļuva iespējams iekļūt kosmosā, nepieredzēti strauji attīstīt informācijas uzkrāšanas un pārneses tehnoloģiju, radīt cilvēka organisma dzīvo audu un orgānu aizstājējus un vēl daudz, daudz ko citu.

Modernie KM ir sarežģītas daudzkomponentu sistēmas. Tās tiek veidotas, balstoties uz materiālu zinātnes atziņām, tādām kā struktūras un īpašību ciešs kopsakars, iespējas vadīt nepieciešamās struktūras veidošanas procesu, neizbēgama materiāla struktūras un īpašību maiņa ekspluatācijas gaitā (vecošana), iespējas prognozēt un regulēt materiāla mūžu, iespējas nokalpojušus materiālus utilizēt u.c.

1994.gadā, apvienojoties RTU Polimēru ķīmiskās tehnoloģijas katedras (1958) un Polimēru kompozītmateriālu laboratorijas (1967) darbinieku kolektīvam, izveidots RTU Polimērmateriālu institūts. Tas veikts, lai maksimāli efektīvi un radoši izmantotu mācību spēku, zinātnisko darbinieku, doktorantu un studentu intelektuālo potenciālu, kā arī liktu lietā esošās tehniskās iespējas materiālu zinātnes principu plašākai iekļaušanai gan dažāda līmeņa studiju, gan zinātniskās pētniecības darbā.

Polimērmateriālu institūta (PI) pētījumu pamatuzdevums ir polimēru KM veidošanās virsmas un robežprocesu regulēšana un optimizēšana, šo materiālu iegūšanas un pārstrādes tehnoloģijas teorētisko pamatu attīstīšana. Pēdējos gados, veidojot jaunus KM, sevišķu vērību esam veltījuši vairākiem svarīgiem aspektiem.

Viens to tiem — videi draudzīgu polimēru izraudzīšana KM izveidei. Sevišķi auglīga izrādījās poli— b—hidroksibutrāta (PHB) izvēle. Tas ir mikrobioloģiskā ceļā no vietējām dabas izejvielām sintezēts (sadarbībā ar LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtu) polimērs. Tā vērtīgākās īpašības: kontrolējams bionoārdīšanās temps, bionekaitīgums un biosaderība. Pētām PHB struktūras ķīmiskās modificēšanas iespējas (kopā ar Madrides Vielas struktūras institūtu). Uz PHB un tā modificēšanas produktu bāzes veidojam kompozītmateriālus medicīnai: sistēmas ar kontrolējamu aktīvo vielu izdalīšanos (piemēram, apdegumu pārsēji, medicīniskās līmes, pjezomateriāli dzirdes aparātiem, kompozīti implantiem (sadarbībā ar RTU Silikātu materiālu institūtu) u.c.; lauksaimniecībai: sēklu aizsargapvalki, nesēji vienmērīgai sēklu izsēšanai, nesēji ilgstošai aktīvo vielu izdalīšanai, līmes; vides aizsardzībai: iesaiņojuma materiāli (pārtikas, higiēnas, medicīnas produktiem), absorbējošas sistēmas notekūdeņu attīrīšanai. Pētījumi šajā jomā ir būtiska nacionālās programmas “Koksnes un augu valsts izejvielu materiāli” sastāvdaļa, kuru veicam kopā ar Koksnes ķīmijas institūta un LLU kolēģiem.

Pēdējos gados pasaulē strauji palielinās izlietotu polimēru un KM izstrādājumu apjoms. Visbiežāk tie kļūst par vides piesārņošanas avotu. Šādu produktu transformācija nolūkā atgriezt tos saimnieciskā apritē— reciklēšana — sola ne vien nopietnas ekoloģiskas problēmas atrisināšanu, bet arī ļauj taupīt polimēru ražošanas izejvielas, kuru resursi pasaulē strauji sarūk. Polimēru un KM reciklēšanas stratēģija, principi un tehnoloģija ir viens no mūsu pētījumu virzieniem, kuru veicam sadarbībā ar Kaseles (Vācija) Tehniskās universitātes Materiālu tehnoloģijas institūta līdzstrādniekiem. Konkrētu polimēru veidu (poliolefīni, polietilēnerftalāts, poliuretāni u.c.) vecošanas pakāpes operatīva novērtēšana, tai atbilstošas ķīmiskas modificēšanas tehnoloģijas piemērošana (no “varmācīgas” noārdīšanas par mazmolekulāriem produktiem līdz “delikātai” struktūras un svarīgāko īpašību atjaunošanai) un tālāka modificēto produktu iebūvēšana konkrētās kompozītsistēmās šķiet esam visai efektīva reciklēšanas pasākumu virkne. Tādā ceļā izdevies iegūt jaunus kompozītus ar termoelastoplastu un termonosēdmateriālu īpašībām. Institūta tehnoloģisko mašīnu parks ļauj šādus materiālus ražot nelielās partijās.

Tradicionālie stiegrotie un pildītie kompozīti un to hibrīdatvasinājumi ir grūti reciklējami vai pat nemaz nav reciklējami. Šādiem materiāliem nav drošas nākotnes. Tāpēc strādājām pie termoplastiskiem kompozītiem, kas saturētu biosadalošās šķiedras (galvenokārt dabas šķiedras) un pildvielas (koksnes pārstrādes produktus).

Viens no senākajiem mūsu darbības virzieniem ir pētījumi polimēru un metālu adhēzijas jomā. Savā laikā, balstoties uz institūtā izstrādātajiem katalītiskās kontaktoksidēšanās procesu regulēšanas principiem (tā bija tēma vairāk nekā desmit institūta darbinieku doktora disertācijām), tika radītas tehnoloģijas slāņaino kompozītu metāls—polimērs (metaloplastu) ražošanai, tērauda cauruļu antikorozīvai pārklāšanai un daudzas citas. Tehnoloģiskos darbus pārsvarā finansēja dažādas Maskavas organizācijas, tāpēc visi šie procesi ieviesti ārpus Latvijas.

Šobrīd pētījumi adhēzijas jomā piedzīvo renesansi un kopā ar citiem iekļaujas nacionālajā programmā “Materiālu un konstrukciju drošuma, izturības un aizsardzības pilnveidošana”. Šo programmu veicam kopā ar citu RTU institūtu, Polimēru mehānikas institūta, Neorganiskās ķīmijas institūta un Koksnes ķīmijas institūta zinātniekiem. Tā ir visai plaša un līdzās pētījumiem jaunu materiālu un konstrukciju aizsardzības metožu un līdzekļu, jauna korozijas un noguruma izturīgu materiālu jomā paredz izveidot vienotu centru, kas koordinētu materiālu korozijas un aizsardzības teorētisko un lietišķo problēmu risināšanu Latvijā, izstrādātu un realizētu valstiski svarīgu objektu tehniskā stāvokļa ilgizturības un korozijas aspektu izvērtēšanas programmu, novērtētu aizsardzības, remonta un restaurācijas līdzekļu un metožu efektivitāti, attīstītu fundamentālos un lietišķos pētījumus konstrukciju materiālu (betons, metāli, koks, kompozīti) ilgizturības jomā, izstrādātu un īstenotu ilgtermiņa programmas materiālu un konstrukciju integritātes un materiālu aizsardzības speciālistu sagatavošanai Latvijas augstskolās.

Viss iepriekš teiktais skan gluži optimistiski. Un it kā bažām arī nebūtu vietas. Četrus pēdējos gadus, veicot TEMPUS programmu (tās galvenais uzdevums bija izveidot Polimēru materiālu informācijas un apmācības centru), mums bija iespēja iegādāties modernas eksperimentālas iekārtas un apmierinošu datortehniku (kopsummā par vairāk nekā 150 000 latu). Taču īstenībā strādājām skaudra naudas trūkuma apstākļos. Latvijas valsts budžeta piešķirtā finansējuma tik tikko pietiek, lai norēķinātos par infrastruktūru, apmaksātu līdzstrādniekus (minimālās kategorijai atbilstošās algas līmenī) un iegādātos pašus nepieciešamākos materiālus. Par esošo iekārtu amortizēšanu vai jaunu iekārtu iegādi par valsts piešķirtajiem līdzekļiem pēdējos piecus gadus vairs tikai sapņojam. Spriežot pēc zinātnei paredzētā finansējuma jaunajā valsts budžetā, joprojām to darīsim arī 1998. gadā.

---

Arī akmenim nav saules mūža

Par vēsturisko pieminekļu aizsardzību

Inta Vītiņa, inženierzinātņu doktore

Pēdējos desmit gados tautas saimniecība un kultūrvēsturisko pieminekļu aizsardzība radījusi nepieciešamību pēc jauna zinātnes virziena Latvijā — dabīgo un mākslīgo akmens materiālu pretkorozijas aizsardzība, konservācija un restaurācija. Šādas zinātnes rašanos diktēja gaisa, ūdens un zemes piesārņojums kā Latvijā, tā arī pasaulē.

Mums ir tādi unikāli pieminekļi kā Rīgas Doms, Brīvības piemineklis, Vecrīgas vēsturiskās ķieģeļu celtnes, Rīgas un Ventspils pils, Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca un daudzi citi, kuru celtniecībā izmantoti gan dabīgie akmens materiāli (kaļķakmens, dolomīts, smilšakmens, šūnakmens un travertīns), gan arī mākslīgie akmens materiāli (senās kaļķu javas, betons, gāzbetons, māla ķieģeļi, dakstiņi u.c.). Kopš šo būvju uzcelšanas nav veikti sistemātiski pētījumi, lai tās aizsargātu pret ekoloģisko koroziju.

Skābās atmosfēras, kas satur sēra, oglekļa un slāpekļa oksīdus, iedarbības rezultātā samērā ātri sairst karbonātu ieži un cementu saturošie materiāli gan vēsturiskajos pieminekļos, gan arī mūsdienu dzelzsbetona konstrukcijās. Akmens materiāla virsma nomelnē, sāk veidoties jauni ķīmiskie savienojumi, ūdens klātbūtnē sākas sāļu un sala graujošā iedarbība, kuru pavada bioloģiskā korozija, kas, līdzīgi metāla korozijai, iznīcina arī akmeni.

Pētījumi par šo materiālu koroziju, aizsardzību, konservāciju un restaurāciju prasa vispusīgas zināšanas dažādās ķīmijas nozarēs, taču izpētei trūcīgā finansējuma dēļ tiem bieži vien ir bijis gadījuma raksturs.

Pirmie pētījumi sākās 1984.gadā, lai apturētu straujo XIII un XIX gs. akmens dekoru koroziju Rīgas Doma krustejā un arī Brāļu kapu ansamblī. Silikātu tehnoloģijas speciālisti Rīgas Politehniskajā institūtā (I.Grosvalds, I.Vītiņa, S.Igaune, O.Baumanis) kopā ar ZA Neorganiskās ķīmijas institūta ķīmiķi E.Lagzdiņu veica sabrūkošo dolomītakmeņu un šūnakmens izpēti ar fizikāli ķīmiskām analīzes metodēm, vienlaikus veicot modeļparaugu mākslīgo koroziju laboratorijas apstākļos un arī konservācijas metožu pārbaudes. Tā rezultātā tika izstrādātas akmens attīrīšanas un nostiprināšanas metodes uz kaļķa tehnoloģijas, etilsilikāta, kā arī ūdens un vates komprešu bāzes. Kombinējot šīs metodes un kā darbaspēku izmantojot RTU studentus, izdevās apturēt 300 dolomītakmens dekoru straujo sabrukšanu Doma baznīcas krustejās un četru skulptūru bojāšanos Brāļu kapu ansamblī.

Pēdējo piecu gadu laikā vēsturisko pieminekļu aizsardzībā aktīvi piedalās akmens restaurācijas specialitātes studenti, maģistri un doktoranti, izstrādājot savus zinātniskos darbus. Doktorante Linda Krāge ir galvenā akmens restaurācijas darbu vadītāja Brāļu kapu ansamblī, Ronalds Lūsis — Rīgas Doma ansamblī.

Ir radīti labvēlīgi apstākļi sekmīgai studentu apmācībai gan Rīgas Tehniskās universitātes laboratorijās, gan arī ZA Neorganiskās ķīmijas institūtā. Tā rezultātā veikta izpēte un izstrādātas nostiprināšanas metodes sairstošām XVIII gs. smilšakmens skulptūrām un Ziemeļu portālam Liepājas Sv.Trīsvienības baznīcā, kas jau ir izdarīts, attīrīta un restaurēta “Unibankas” ķieģeļu un kaļķakmens fasāde Doma laukumā, ar ķīmiskām metodēm attīrīti sāļu notecējumi piemineklim “Vienoti Latvijai” Rēzeknē, restaurēts “Tālavas taurētājs” Rūjienā, izpētīti korozijas procesi Brīvības piemineklim, Rīgas pils un Ventspils pils mūros, kā arī mazās lauku baznīcās (Lielvircavā, Mūrmuižā, Ādažos u.c.).

Nodibināti starptautiski sakari starp Baltijas un Ziemeļvalstīm doktorantu apmācībai, kā arī ar Vācijas restauratoriem Hannoverē un Hamburgā. Mūsu zinātniskie darbinieki un studenti regulāri piedalās starptautiskās konferencēs, publicēti 30 zinātniskie darbi.

Tomēr te jāmin arī niecīgais finansējums, novecojusī materiālā bāze un mācību grāmatu trūkums. Liela daļa darbu paveikti uz entuziasma pamata.

Lai sekmīgāk risinātu Latvijas kultūrvēsturisko pieminekļu tālākās aizsardzības problēmas, RTU Silikātu materiālu institūtā ir nodibināts Akmens materiālu konservācijas un restaurācijas centrs (tālāk — Centrs). Centrā apvienojušies speciālisti, lai koordinētu akmens restauratoru darbību.

Bez jau iepriekš minētā Centra darbībā ietilpst akmens aizstājējmateriālu un mūrjavu izstrāde, rekomendācijas un konsultācijas, kā arī uzraudzība restaurējamajos objektos, ārzemju firmu piedāvāto materiālu pārbaude laboratorijas apstākļos, to novērtējums, informācijas un literatūras apkopošana un datu bankas izveidošana par Latvijas pieminekļu koroziju, konservāciju un restaurāciju.

Lai saglabātu Latvijas kultūras mantojumu nākamām paaudzēm, ir nepieciešama regulāra to zinātniskā kontrole un ikdienas aprūpe.

RTU galvenā ēka Vecrīgā

---

Augstskola laikmeta griežos

Akadēmiķis Ivars Knēts, RTU zinātņu prorektors

Nesen Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) atzīmēja savu 135.gadadienu. Taču šie nebija tikai RTU svētki, tie bija svētki visai Latvijas augstākās izglītības sistēmai, Latvijas zinātnei kopumā. Tieši ar šo brīdi pirms 135 gadiem pirmoreiz bija iespēja iegūt augstāko izglītību šeit pat uz vietas, pašreizējā Latvijas teritorijā.

Šo augstskolu, kuru ar Krievijas cara atļauju dibināja Rīgas vāciskā rāte un kuru vāciski sauca Rigaer Politechnikum , veidoja pēc Eiropas politehnisko augstskolu prototipiem, un tajā laikā tā bija pirmā šāda tipa augstākā mācību iestāde visā Krievijas impērijā. Tādēļ, tulkojot turpmāk šīs augstskolas sākotnējo nosaukumu latviski, būtu ieteicams to saukt par Rīgas Politehnisko augstkolu, lai nejauktu ar mūsdienās plaši lietoto tehnikuma jēdzienu, kas pašreiz apzīmē vidējo speciālo (profesionālo) mācību iestādi.

Vienlaikus gan jāatzīmē, ka vēl ilgs ceļš bija ejams, līdz Latvijā augstāko izglītību varēja iegūt mūsu dzimtajā latviešu valodā. Tā kā Rīgas Politehnisko augstskolu dibināja pilsētas vāciskā kopiena, tad, protams, mācību valoda bija vācu. Vēlāk (1896.gadā), kad sākās izteiktais rusifikācijas periods daudzvalodīgajā cariskās Krievijas impērijā, Rīgas Politehnisko augstskolu, analogi citām Krievijas šāda profila augstskolām, nosauca par institūtu, par Rīgas Politehnisko institūtu, un krievu valoda tajā tika pasludināta par oficiālo mācību valodu.

Rīgas Politehniskā augstskola sāka savu darbību pakāpeniski. Vispirms ar 1862.gadu sāka darboties Sagatavošanas kursi studijām. Jau 1863.gadā darbību uzsāka Inženierzinātņu, Ķīmijas un Lauksaimniecības nodaļas (fakultātes). Vēlāk tām pievienojās Mehānikas (1864), Tirgzinību (1868) un Arhitektūras (1869) nodaļas. Kā pirmais students Rīgas Politehniskajā augstskolā 1862.gadā tika iereģistrēts 18 gadus vecais Vidzemes guberņas pašreizējā Igaunijas teritorijā dzimušais Leons Kulbahs. Viņš studēja Lauksaimniecības nodaļā un beidza to 1866.gadā.

Jāteic, ka Rīgas Politehniskā augstskola faktiski bija kļuvusi par svarīgu politehniskās izglītības un zinātnes centru Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. Šeit augstāko profesionālo izglītību galvenokārt ieguva gan tagadējo Baltijas valstu reģiona, gan Austrumprūsijas, Rietumkrievijas, Polijas un Somijas iedzīvotāji. Te jāpiebilst, ka ne tikai Baltijas valstis, bet arī Polija un Somija gan ar speciālu statusu, bija pakļautas Krievijas impērijai un savu neatkarību ieguva tikai pēc šīs impērijas sabrukuma 1917.gadā.

Līdz 1912.gadam, kad Rīgas Politehniskais institūts (RPI) svinēja savu 50. jubileju, augstskolā bija mācījies 9931 students. Daudzi no tiem veidoja to talantīgo arhitektu, inženieru, lauksaimnieku un komercdarbinieku kopu, kas palīdzēja Rīgai šī gadsimta sākumā kļūt par Eiropas mēroga pilsētu, par trešo lielāko industriālo pilsētu Krievijas impērijā aiz Maskavas un Pēterburgas.

Vienlaikus gan jāatzīmē arī tāds reti minēts fakts, ka šajā augstskolā studēja tikai vīrieši. Pirmā sieviete, kura uzsāka studijas RPI, bija augstskolas rektora Paula Valdena meita. Tas notika 1917.gada februārī, kad RPI atradās evakuācijā Maskavā.

1918.gadā RPI tika oficiāli likvidēts un uz tā fakultāšu bāzes veidota jaunā Latvijas Augstskola, kuras sastāvā iekļāvās arī virkne citu, pilnīgi jaunu fakultāšu. Tikai ar šo brīdi Latvijas teritorijā pirmo reizi augstāko izglītību varēja iegūt latviešu valodā. Vēlāk, 1922.gadā, Latvijas Republikas Saeimā tika pieņemts Augstskolas satversmes likums, un no šī brīža tā tika nosaukta par Latvijas Universitāti. Jāatzīmē, ka lielākā daļa mācību spēku Latvijas Universitātē bija RTU absolventi vai latviešu izcelsmes dažādu augstskolu mācību spēki un zinātnieki, kuri atgriezās strādāt savā dzimtajā brīvību ieguvušajā zemē.

Liels skaits RPI bijušo studentu pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kļuva par politiķiem un atbildīgiem Latvijas valsts darbiniekiem. Četri no viņiem ir bijuši Ministru prezidenta amatā: RPI Tirgzinību nodaļas 1911.gada absolvents Zigfrīds Meierovics (1921—1923; 1923—1924), RPI 1892.gada absolvents, būvinženieris Jānis Pauļuks (1923), RPI Lauksaimniecības nodaļas 1903.gada absolvents Hugo Celmiņš (1924—1925; 1928—1931) un RPI Tirgzinību nodaļas 1914.gada absolvents Ādolfs Bļodnieks (1933—1934). Z.Meierovics, izņemot pāris mēnešus, bija ārlietu ministrs kopš Latvijas neatkarības pasludināšanas līdz pat savai traģiskai bojāejai 1925.gadā. RTU absolventi daudzkārt bijuši arī citu ministru amatos: finansu (5), satiksmes (3), tirdzniecības un rūpniecības (2), lauksaimniecības (5 reizes), izglītības (3), darba (2), tieslietu (1).

1958.gadā no LU tika atdalītas visas inženiervirziena fakultātes un uz to bāzes atjaunots Rīgas Politehniskais institūts. Sākotnēji tajā bija 4 fakultātes (Mehānikas, Elektroenerģētikas, Celtniecības, Ķīmijas) ar apmēram 3000 studentiem. RPI strauji attīstījās un septiņdesmito gadu beigās 11 fakultātēs kopējais studentu skaits dienas, vakara un neklātienes nodaļās jau sasniedza 17 000. Tā bija kļuvusi par lielāko augstskolu Baltijā un tai bija piešķirta augstākā kategorija PSRS augstskolu klasifikācijā.

1990.gada 19.martā tika apstiprināts mūsu augstskolas jaunais nosaukums — Rīgas Tehniskā universitāte. Visai strauji un neatlaidīgi sākās RTU pāreja uz tādu studiju sistēmu, kas atbilst starptautiskajiem augstākās izglītības standartiem. Tika radīti arī pilnīgi jauni, mūsdienu ekonomiskajiem apstākļiem nepieciešami studiju virzieni.

Jau 1992.gadā tika uzsāktas mācības bakalaura studiju programmās. RTU sistēma pašlaik atšķiras no citām Latvijas augstskolām, kur tagad arī ir sākušās bakalaura studijas. Piemēram, Latvijas Universitātē četrgadīgo bakalaura studiju sekmīga pabeigšana nozīmē augstākās izglītības iegūšanu. RTU trīsgadīgās bakalaura studijas (bakalaurantūra) ir tikai starpposms, pēc kurām studējošajam ir jāizvēlas turpināt mācības: vai nu vēl divus gadus inženierstudijās, vai trīs gadus maģistrantūrā. Tātad tikai pēc 5, resp., 6 gadiem RTU studējošais iegūst pilnu augstāko izglītību. Pēdējos gados ir gan arī izveidotas speciālas studiju programmas tiem, kas mācās RTU koledžās vai nāk no tehnikumiem.

Rīgas Tehniskās universitātes darbība ir nesaraujami saistīta ar plašu zinātnisko pētniecību. Līdz 1990.gadam šī darbība tika finansēta gan no valsts budžeta, gan uz kontraktu pamata ar dažādiem valsts uzņēmumiem.

Sākoties pārejai uz tirgus ekonomiku, zinātniskā darbība augstskolās, tajā skaitā RTU, nonāca visai izteiktās ekonomiskās grūtībās, tāpat kā visa tautsaimniecība. Reāli samazinājās valsts piešķirtais budžeta finansējums, strauji samazinājās uz kontraktu bāzes veikto pētījumu apjoms. Tas bija saistīts ar lielo valsts uzņēmumu pakāpenisku sairšanu un mazo uzņēmumu nespēju finansēt zinātniskos pētījumus. Par vienīgajiem pasūtītājiem kļuva valsts iestādes, piemēram, dažādas ministrijas un pašvaldības.

Vienlaikus straujā intelektuālo vērtību prestiža krišanās, augstskolu mācību spēku un zinātnieku nelielās darba algas, niecīgās doktorantu stipendijas un nespēja iegādāties mūsdienu līmenim atbilstošas pētniecības iekārtas izraisīja atbilstošu kadru maiņu. Arvien vairāk augstas kvalifikācijas speciālistu meklēja un atrada darbu ārzemēs vai tepat Latvijā dažādās privātfirmās. Arvien mazāk RTU beidzēju vēlējās turpināt ilgās un grūtās studijas zinātniskā grāda iegūšanai.

Taču, lai cik tas dīvaini arī liktos, zinātnisko publikāciju skaits nesamazinājās, bet it sevišķi pieauga referātu skaits dažādās starptautiskās konferencēs, veidojās aktīva starptautiskā sadarbība. Tas palīdzēja mūsu mācību spēkiem un nedaudz palikušajiem, tā teikt, “tīrajiem” zinātniskajiem darbiniekiem, iekļauties dažādās starptautiskās un starpvalstu programmās un projektos. Arvien vairāk RTU pārstāvju stažējās dažādās rietumvalstu universitātēs un pētniecības institūtos, pilnveidojot savu kvalifikāciju un radot iespējas principiāli jaunu zinātnisku projektu izstrādāšanai.

Protams, ne tikai RTU, bet gandrīz visu Latvijas zinātnieku problēma ir iemācīties pārdot starptautiskajā tirgū savu darba rezultātu, savu intelektuālo īpašumu. Bet, lai kaut ko pārdotu, šis zinātniskais produkts ir jānoved līdz noteiktai, pasūtītājam vai pircējam pievilcīgai kondīcijai, jāveic nopietns reklamēšanas darbs. Cerams, ka nopietnu ieguldījumu šajā jomā varēs dot ar RTU līdzdalību izveidotais Latvijas Tehnoloģiskais parks. Uz tā bāzes ir jāveidojas jaunai, zinātniski ietilpīgai ražošanai. Te var pieminēt, ka pie divām blakus esošām Taivānas universitātēm darbojas šāds analoģisks parks, kurā strādā 80 000 tūkstoši (!) cilvēku.

Nedaudz statistikas.

1994.gadā RTU pētnieki strādāja pie 85 Latvijas Zinātnes padomes (LZP) finansētiem projektiem, saņemot kopā Ls 347 255, kā arī veica līgumdarbus par Ls 94 367.

1995.gadā LZP finansēto projektu skaits pieauga uz 91 un kopējais finansējums sasniedza Ls 448 335. Līgumdarbu apjoms arī palielinājās — Ls 132 000.

1996.gadā valsts zinātnes budžets palika 1995.gada samazinātā budžeta līmenī. LZP finansēto projektu skaits pieauga uz 93, bet finansējums — uz Ls 455 396. Ievērojami pieauga līgumdarbu apjoms — Ls 216 500.

1997.gadā, kad valsts zinātnes budžets atkal ir palicis 1995.gada samazinātā budžeta līmenī, RTU zinātnieki 83 projektu un 18 programmu ietvaros plāno saņemt Ls 429 449. Lūk, dažas svarīgākās LZP finansētās valstiskas nozīmes programmas, kurās pētījumus veic RTU zinātnieki un mācību spēki:

materiālu un konstrukciju drošuma, izturības un aizsardzības pilnveidošana;

kompozīto materiālu izpēte, tehnoloģija un racionāla izmantošana inženierbūvēs;

Latvijas siltuma enerģijas ražošanas un izmantošanas sistēmu optimizācija;

Latvijas zemes dzīļu bagātības un to izmantošana;

Latvijas transporta sistēmas optimizācija;

biomateriālu un medicīnas jaunās tehnoloģijas;

Latvijas informātikas tehnoloģijas attīstīšana konkurētspējīgas produkcijas ražošanai tirgus specifiskos sektoros;

koksnes un augu valsts izejvielu materiāli.

RTU galvenā ēka vecrīgā

---

Izglītības zvaigznes vilinājums un mirāža

Profesors Antans Sauhats, RTU Enerģētikas institūta direktors

Var teikt, ka augstākā izglītība ir zināmā mērā mirusi, ja to nepavada dzīvs zinātniskais darbs.

Izglītības sistēmas ietvaros zinātniskās darbības tradīcijas nerodas spontāni, nejauši. Tās veidojas kolektīvu mērķtiecīgas darbības rezultātā gadu desmitu garumā. Pastāv iespēja, ieguldot relatīvi nelielus līdzekļus, nodrošināt augstākās izglītības potenciālu, uzturot esošo līmeni un zinātnisko skolu tradīcijas, attīstot tos saskaņā ar tautsaimniecības vajadzībām un ņemot vērā zinātniski tehniskā progresa sniegtās iespējas.

Šīs iespējas alternatīva ir esošā sagraušana un pēc tam jaunas augstākās izglītības infrastuktūras radīšana, patērējot šim mērķim gadu desmitus, lielas pūles un finansu resursus.

Salīdzinot abas iespējas, pirmās priekšrocības šķiet acīm redzamas. Tomēr pirmā ceļa izvēlē ir viens svarīgs priekšnoteikums — nenokavēt.

Viena no valstij svarīgākajām specialitātēm ir inženiera enerģētiķa specialitāte. Par tās nozīmīgumu cilvēki pārliecinās dabas kataklizmu gadījumos, kad tiek pārtraukta energoapgāde. Sekas neliek ilgi gaidīt — pazūd ūdens, var pazust arī siltums. Tā jau var būt īsta katastrofa.

Krasā pāreja no saimniecības administrēšanas sistēmas uz tirgus attiecību formu izsauca vispārzināmu problēmu virkni. Izteikti sarežģītā situācijā nonāca izglītība un zinātne. Mainījās arī jaunatnes uzskati par specialitāšu perspektivitāti.Vispirms vairumam radās vēlme kļūt par uzņēmējiem un iegūt ekonomistu izglītību. Samazinājās tādu specialitāšu prestižs, kurām ir stabils pieprasījums. Radās problēma atrast jauniešus ar vēlmi iegūt izglītību enerģētikas jomā. Tomēr jāatzīmē, ka šī parādība bija īslaicīga. Jau tagad daudzi jaunieši ir sapratuši, ka šai specializācijai ir stabils pieprasījums un tādēļ daudz mazākas bezdarba iespējas. Turklāt daudzi pamatoti ir sapratuši, ka tur var iegūt respektējamu izglītību ar labām zināšanām gan pamatprofesijā, gan arī modernas skaitļošanas tehnikas izmantošanā, gan arī uzņēmēja intelekta attīstībā.

Bet kāds ir pasniegšanas līmenis? Vai ir saglabājies zinātniskais potenciāls un vai tas vispār vajadzīgs Latvijai?

Pasaules vadošās elektrotehniskās firmas piedāvā vismodernāko aparatūru un iekārtas. Pirmajā acu uzmetienā šķiet neparasti, ka cena nelielām elektroniskajām ierīcēm, kuras pēc gabarītiem un sarežgītības ir līdzīgas modernam televizoram, sasniedz “Mercedes” tipa automobiļa cenu. Aparatūras cenas pamatsastāvdaļu nosaka nevis detaļu un izgatavošanas izmaksas, bet gan aparatūrā ieliktās zinātniskās un intelektuālās vērtības.

Nereti gadās, ka ārvalstu ierīces nav darbspējīgas mūsu apstākļos. Tādējādi rodas labvēlīga situācija pašmāju intelektuālā potenciāla izmantošanai. Tika izmantots daudz no iepriekšējos gadus uzkrātā, kas stagnācijas apstākļos šķita nevajadzīgs. Pēdējo piecu gadu laikā izdarīts samērā daudz, viss Latvijas 110 kV tīkls apgādāts ar mikroprocesoru aparātiem, kuri precīzi norāda līniju bojājumu vietu un ļauj defektu ātri likvidēt. Svarīgākajos energosistēmas mezglos ieviestas labāko pasaules standartu līmeņa ierīces elektroenerģētisko procesu reģistrācijai. Ir izstrādāti vai arī turpinās darbs tādu portatīvo aparātu izveidē, kuri reģistrē elektriskos parametrus pie patērētājiem, nosaka elektriskās enerģijas kvalitāti un bojājumus patērētāju tīklos, automātiski regulē spriegumu, nodrošinot operācijas, jaunas funkcijas. Tiek izstrādāti elektroniskie termināli Daugavas hidrostaciju ģeneratoru darbības vadībai. Ir uzrakstītas un izdotas grāmatas, vārdnīcas, mācību līdzekļi.

Šie darbi ļāva valstij taupīt simtiem tūkstošu latu, saglabāt augstas kvalifikācijas cilvēkiem darbavietas, un, kas šķiet īpaši svarīgi, ļāva apgādāt laboratorijas ar jaunu tehniku un datoriem.

Tas ir viens no iemesliem, kuru dēļ pēdējos gados vairākas reizes ir pieaudzis ar enerģētikas specialitātēm saistīto studentu skaits. Tiek aizstāvēti maģistra darbi un doktora disertācijas. Nodibināti labi kontakti ar vairākām Eiropas valstu universitātēm. Desmiti studentu un vairāki pasniedzēji stažējas Zviedrijā, Portugālē, Vācijā, Francijā. Parādījušies pirmie speciālisti, kuriem bez Latvijas ir citu Eiropas valstu augstskolu diplomi. Varētu teikt, ka viss kārtībā. Tomēr no mums neatkarīgu apstākļu dēļ ir bažas par nākotni.

Lai arī cik interesants šķistu darbs maģistrantiem un doktorantiem, neizbēgami pienāk izvēles brīdis : universitāte vai arī darbs firmā vai ražošanas organizācijās. Un tālāk viss norit dabiski. Nevar jaunais cilvēks strādāt un uzturēt ģimeni, saņemot niecīgo pasniedzēja algu. Notiek tā, ka ar pieredzi un zināšanām apveltītiem profesoriem nav kam nodot profesionālo un pedagoģisko pieredzi. Piedevām vairums šo profesoru jau sasnieguši pensijas vecumu. Uz darbu universitātē neorientētie jaunie ļaudis talantīgos un pieredzējušos sāk uzskatīt par dzīves neveiksminiekiem. Šeit daudz nelīdzēs arī augstās algas solījums ievēlējamajiem relatīvi jaunajiem valsts profesoriem. Pārāk tāla zvaigzne nevilina. Jānodrošina ceļš uz to. Asistentu, docentu un asociēto profesoru algām,jābūt samērojamām ar ražošanas un firmu montieru un inženieru izpeļņu.

Jādomā par iespējām papildināt universitātes laboratorijas ar jaunām, modernām iekārtām. Ne jau visur to var izdarīt tikai uz sadarbības organizāciju rēķina.

Citiem vārdiem runājot, sabiedrībai jāzina, ka rītdiena ir atkarīga no izglītības, kas savukārt atkarīga no attieksmes pret to.

---

Lai nebūtu septiņreiz jāmērī

Profesors Jurijs Merkurjevs, RTU Modelēšanas un imitācijas katedras vadītājs

RTU Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātes Modelēšanas un imitācijas katedrā notiek pētījumi sarežģītu sistēmu imitācijas modelēšanā. Imitācijas modelēšanu izmanto objektu, kurus nevar pietiekami precīzi aprakstīt ar tradicionālo analītisko modelēšanas metožu palīdzību, pētīšanai un to darba efektivitātes paaugstināšanai. Tādas ir, piemēram, mūsdienīgās ražošanas sistēmas, kuras sastāv no daudziem savstarpēji mijiedarbojošamies elementiem un kuru darbību ietekmē vairāki gadījuma faktori (piemēram, izejvielu piegādes neregularitāte un strādnieku kvalifikācijas atšķirības). Šīs pieejas būtība — sākumā izveido modelējamam objektam analoģiski strādājošu datorprogrammu un tad pēc tās uzvedības dažādās situācijās spriež par objektu uzvedību līdzīgos apstākļos. Turklāt, eksperimentējot ar šo programmu, var pārbaudīt dažādu risinājumu efektivitāti, izvēlēties labāko pirms to īstenošanas un tādējādi izvairīties no kļūdām. Tas ļauj arī racionāli izmantot finansiālos līdzekļus, jo labākais variants ir atrasts jau projektēšanas stadijā ar modelēšanas palīdzību. Piemēram, tādā veidā var noskaidrot uzņēmuma modernizācijai plānotās līdzekļu investēšanas efektivitāti. Pietiek izmainīt attiecīgā uzņēmuma datormodeli atbilstoši plānotajai modernizācijai un pēc tam, analizējot tā darbu, secināt par uzņēmuma darbu jaunajos apstākļos: novērtēt ražojamās produkcijas apjomu, ekonomisko efektivitāti utt. Ja pētījuma rezultātā secinās par investēšanas neefektivitāti, būs iespējams atrast citu, tiešām efektīvu līdzekļu ieguldīšanas veidu. Analoģiski var izpētīt un uzlabot dažādu veidu objektus, piemēram, transporta sistēmas, noliktavas, komunikāciju sistēmas, bankas, tirdzniecības, kā arī citus apkalpošanas nozaru uzņēmumus.

Rietumu valstīs jau sen ir novērtētas imitācijas modelēšanas priekšrocības. Šeit nevienu nopietnu projektu nerealizē bez iepriekšējas imitācijas analīzes, tādēļ tiek rasti efektīvākie risinājumi, kurus pēc tam realizē praksē. Kā piemēru var minēt kādu Zviedrijas firmu, kas plānoja transporta sistēmas modernizāciju savā gatavās produkcijas noliktavā — tā izmaksātu 200 000 ASV dolāru. Taču iepriekš veiktā imitācijas pētīšana parādīja, ka firmas plānotās izmaiņas ne tikai neuzlabotu noliktavas darbu, bet pat pasliktinātu to! Tādā veidā firma izvairījās no neattaisnota kapitāla ieguldījuma. Pēc tam, turpinot imitācijas analīzi, atrada citu, tiešām efektīvu modernizācijas variantu, kuru vēlāk arī īstenoja dzīvē.

Katedrā uzkrāta liela konkrētu imitācijas pētījumu veikšanas pieredze. Piemēram, izstrādāti Rīgas ielu krustojumu imitācijas modelēšanas un Rīgas Radio rūpnīcas montāžas ceha darba uzlabošanas projekti. Nesen Eiropas programmas COPERNICUS ietvaros pabeigts starptautisks projekts Rīgas Tirdzniecības ostas konteineru termināla darbības uzlabošanai. Katedras darbinieki piedalījās imitācijas projektu izstrādāšanā Vācijā (rūpnīcas darba modelēšanā), Zviedrijā (celtniecības firmas noliktavu racionālāka izvietojuma noteikšanā) un Beļģijā (slimnīcas medikamentu noliktavas darba uzlabošanā). Pašlaik katedra piedalās valsts programmas “Latvijas transporta sistēmas optimizācija” izstrādē.

Kā nozīmīgākie pēdējā laika katedras zinātniskā darba rezultāti jāmin imitācijas eksperimentu plānošanas metožu izstrāde, kas vērsta uz modelējamo objektu darbības uzlabošanu, kā arī imitācijas pētījumu intelektuālā atbalsta metožu izstrāde, kad dators uzņemas palīga funkcijas to veikšanai. Šie pētījumi virzīti uz imitācijas modelēšanas izmantošanas paplašināšanu Latvijā, kas varētu dot lielu ekonomisko efektu.

Imitācijas modelēšanas aktualitāti mūsu valstī nosaka tas, ka pašreiz daudz kas jārekonstruē, jāmodernizē, tādēļ bieži jāpieņem lēmumi, kas saistīti ar lielu naudas resursu ieguldīšanu. Bet kļūdas šeit var maksāt ļoti dārgi. Savukārt ar imitācijas modelēšanas palīdzību var ievērojami samazināt investīciju risku, nodrošināt ieguldījumu efektīvu izlietošanu. Uzdevumu loks, kurus var risināt ar imitācijas modelēšanas palīdzību ir visai plašs. Piemēram, imitācijas pētīšanas mērķis var būt modelējamās sistēmas darba uzlabošana, kapitāla ieguldīšanas riska analīze, kā arī personāla, menedžeru apmācība. Pēdējo virzienu plaši izmanto Zviedrijā, kur, kā rāda prakse, pateicoties imitācijas modelēšanas izmantošanai, topošie menedžeri viena vai divu mēnešu laikā iegūst savu profesionālo uzdevumu risināšanas pieredzi, kas atbilst piecu gadu ilgam praktiskam darbam.

Katedra uztur ciešas saites ar kolēģiem ārzemēs. Iegūtie zinātniskie un praktiskie rezultāti tiek regulāri apspriesti starptautiskajās konferencēs. Katedras vadītājs ir Starptautiskās imitācijas modelēšanas biedrības Eiropas nodaļas valdes loceklis. Uz katedras bāzes pērn tika organizēta starptautiskā konference, kas bija veltīta imitācijas modelēšanas izmantošanai ražošanas un apkalpošanas nozarēs. Analoģiska konference jūras ostu modelēšanas jomā tiek plānota nākamā gada rudenī. Katedras ietvaros darbojas Starptautiskā imitācijas modelēšanas institūta ar bāzes mītni ASV Latvijas filiāle.

Efektīvu imitācijas modelēšanas izmantošanu lielā mērā nosaka tās pasniegšana studentiem. Jāatzīmē, ka daudzās Rietumu universitātēs pasniedz imitācijas modelēšanas metodes, kā arī eksistē specializēta apmācība šajā jomā. Piemēram, virknē ASV un Kanādas universitāšu ir maģistru apmācība imitācijas modelēšanas specialitātē; Zviedrijā, Linčēpingas universitātē, apmāca maģistrus ražošanas vadīšanas specialitātē, kurā 25% no mācību programmas veltīta imitācijas modelēšanai. Sekojot šiem piemēriem, katedra iepazīstina ar imitācijas modelēšanas metodēm dažādu fakultāšu (piemēram, Automātikas un skaitļošanas tehnikas, Inženierekonomikas, Mehānikas un mašīnbūves fakultāšu) studentus. Sadarbojoties ar kolēģiem no Beļģijas un Vācijas, izstrādā arī maģistru un inženieru apmācības programmu loģistikas sistēmu modelēšanas un vadīšanas specialitātē. Šī programma veltīta imitācijas modelēšanas izmantošanai, risinot mūsdienīgu loģistikas uzņēmumu (piemēram, ražošanas un transporta noliktavu) vadīšanas uzdevumus. To izstrādā īpaša TEMPUS projekta ietvaros, kuru finansē Eiropas Savienība tās ieviešanai RTU. Minētās programmas pamatā ir Rietumu universitāšu analoģiskas programmas.

Latvijas Tehnoloģiskais parks Rīgas Tehniskā universitāte Kaļķu iela 1, 310.telpa LV 1658, Rīga, Latvija Tālr.:+371 7210808, +371 7211221 Fakss: +371 7820378