Skatīsimies plašāk, meklēsim kopsakarības

Pārdomājot valdības pirmās 100 dienas

Atis Sausnītis, ekonomikas ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Apritējušas pirmās 100 dienas, kopš pienākumus sāka pildīt pašreizējā valdība. Un nu jau iespējams stingrāk svērt un lemt par paveiktā plusiem un mīnusiem. Pirms stāšanās ekonomikas ministra amatā Atis Sausnītis vadīja Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju.

— Kādas jūsu skatījumā bijušas šīs 100 dienas?

— Ekonomika Latvijā ir pamats visam — gan atsevišķu cilvēku, gan valstisku problēmu risināšanai. Runājot par tautsaimniecības attīstību, nevajadzētu domāt tikai par Eiropas Savienību, bet gan skatīties plašāk, meklēt kopsakarības. Un te redzam četrus pamatuzdevumus, kas jāatrisina: vispārējā nodarbinātība, saimnieciskās rosības pieaugums, cenu stabilitāte un ārējās tirdzniecības līdzsvars. Līdz šim vairāk domāts par to, kā Latvija kā valsts izskatās no ārpuses, bet mazāk rūpju veltīts ekonomikas iekšējai sakārtošanai. Pietiekami nav darīts, lai sakārtotu attiecības starp nozarēm un atsevišķiem uzņēmumiem. Daudzas problēmas radušās tieši neatkarības gados — piemēram, privatizācija, īpašuma maiņa. Cilvēkiem šis periods bijis visgrūtākais — pārorientēties, pārveidot sevi un reizi par visām reizēm saprast, ka nekad vairs nebūs tādi paši uzņēmumi, tāds pats tirgus. Vairs nebūs tā, kā ir bijis. Pozitīvi vērtējams, ka daudzi ir atraduši savu vietu. Diemžēl arī daudzi to nav spējuši. Vērtējot bezdarba līmeni, redzam, ka visnelabvēlīgākā situācija ir Latgales pusē — Preiļu, Krāslavas, Balvu, Rēzeknes rajonā, kur trešā daļa iedzīvotāju ir bezdarbnieka statusā. Tas mani kā ekonomikas ministru uztrauc visvairāk.

Ekonomikas ministrijas galvenais uzdevums ir izstrādāt un īstenot valsts politiku tautsaimniecībā. Viena no šīs politikas prioritātēm ir mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana. Tālab ļoti svarīgi, ka 1997. gada 9. septembrī Ministru kabinets konceptuāli pieņēma Ekonomikas ministrijā izstrādāto Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu.

— Priekšvēlēšanu kampaņās politiskās partijas parasti uzsver tautsaimniecības virzības ekonomisko pusi. Arī Ekonomikas ministrijā dažādās valdībās tapušajās programmās runa vairāk bijusi par rūpniecības attīstības koncepciju. Vai šodien, pamatojoties uz to, kas līdz šim jau izpētīts un izstrādāts, iespējams konkrēti nosaukt valsts ekonomiskās attīstības stratēģijas galvenos virzienus?

— Latvijā kopš neatkarības atgūšanas ekonomisko reformu rezultātā ir nostiprināti tirgus ekonomikas pamati. Līdz ar to valsts ekonomiskajā politikā ir nepieciešams mainīt akcentus un pievērsties valsts vidējā un ilgtermiņa attīstības jautājumiem. Dažādos valdības programmdokumentos ir formulēti galvenie pasākumi, kas jāveic, lai panāktu tautsaimniecības tālāku izaugsmi. Lai konkretizētu valsts ekonomisko politiku, pašreiz EM tiek strādāts pie valsts ekonomiskās attīstības stratēģijas izveides un tās apkopošanas vienā dokumentā.

EM izstrādā stratēģiju, kura ir vērsta uz tādas ekonomiskās sistēmas izveidošanu, kas spētu nodrošināt tautsaimniecības stabilu, sabalansētu un ilgstošu izaugsmi. Tādējādi tiks radīts pamats iedzīvotāju labklājības pieaugumam, drošībai un demokrātijas attīstībai. Iepriekšminētā stratēģija sabiedrības vērtējumam tiks nodota nākamā gada sākumā. Tajā būs raksturoti galvenie ekonomiskās politikas pasākumi.

— Vai ir izvērtētas atsevišķas tautsaimniecības nozares?

— Pārejas periodā ir svarīgi novērtēt, kas ir palicis no atrašanās “lielajā saimē”. Latvijā joprojām ir nozares, kas saistītas ar citu valstu izejvielu bāzi. Mums šai bāzei brīvas pieejas vairs nav. Tas jāapzinās. Tāpat jāizvērtē, kurās nozarēs esam patstāvīgi, kuras no tām ir “mūsu”. Kā jau iepriekš teicu, ļoti nopietni strādājam pie īpašuma maiņas, pie privatizācijas. Nākamajā gadā privatizācijai pamatvilcienos vajadzētu būt pabeigtai. Šajā gadā ir sākusies lielo uzņēmumu privatizācija.

— Bet jūs man piekritīsit, ka šie lielie uzņēmumi prasa visvairāk darba un privatizācijas process tomēr ir garāks, nekā dažbrīd var cerēt.

— Jā, man jums jāpiekrīt. Privatizācijas aģentūra sākumā arī pasludināja, ka privatizāciju ātri beigsim un nebūs nekādu lielu problēmu. Taču problēmas ir. Turklāt privatizācijas gaitā radušies sarežģījumi sociālajā plāksnē. Likvidācijas procesā nokļuvuši apmēram 180 uzņēmumi. Nākamgad mums vajadzēs apmēram 15 miljonus latu, lai atrisinātu dažādas šajos uzņēmumos strādājošo socoālās problēmas. Daudzos uzņēmumos privatizācijas process ir ilgstošāks, izvērtējošāks. Vai vajag par katru cenu steigties un noteikt, ka līdz 1. jūlijam vai 1. septembrim to privatizācijai jābūt pabeigtai? Tas nebūtu pārdomāti un izsvērti.

— Bet mērķis ir izvirzīts. Ilgi neizdodas privatizēt, piemēram, rūpnīcu VEFÉ

— Pie VEF privatizācijas ir daudz strādāts, to vērtējot gan kā vienu, gan kā vairākus atsevišķus uzņēmumus. Valdība ir izdalījusi līdzekļus, lai varētu sākt likvidācijas procesu. Izmaksāt darba algas, samaksāt nodokļus. Mēģinot piesaistīt iespējamos investorus, diemžēl esam spiesti saņemt viņu vērtējumu, ka līdzšinējā produkcija un uzņēmuma vecie korpusi nav piemērojami mūsdienu tehnoloģijas izveidošanai un izvietošanai. Tomēr nevar arī apgalvot, ka situācija ir pilnīgi bezcerīga.

Konkursā par tehnisko līdzekļu apgādi vai nodrošinājumu “Lattelekom” uzvarēja “Ericsson” firma. Man ar šīs firmas pārstāvjiem bija tikšanās, un viņi izrādīja lielu interesi par VEF. Ieinteresējušās arī dažas lielas Japānas firmas. Vizītē Indijā arī jutām interesi par elektronisko un elektrotehnisko uzņēmumu iespējām Latvijā ražot detaļas un iekārtas tieši Austrumu bloka valstīm. Tas ir attīstības virziens, kurā mums jāstrādā. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka ir jāizvērtē viss, kas saistīts ar Austrumu tirgu, kuru gandrīz pilnīgi esam zaudējuši. Nenoliedzami, šis tirgus ir atkarīgs no tā, cik labas mums ir attiecības ar kaimiņvalstīm. Domāju, ka mūsu ekonomiskās attiecības ir labas. Šā gada tranzīta apjomi iepriecina. Taču rūpniecības uzņēmumus tranzīts interesē mazāk. Tos interesē tirgus. Daudzie nenoslēgtie līgumi ar kaimiņvalstīm šeit ir traucējoši. Te rodama atbilde uz jūsu jautājumu, kāpēc VEF, RAF, Rīgas vagonu rūpnīca un citi lielie uzņēmumi nav atraduši vietu savas produkcijas realizācijai šajā tirgū.

— Rīgas vagonu rūpnīca (RVR) ir publiska akciju sabiedrība. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem pieder šā uzņēmuma akcijas. Tomēr gaidītā rezultāta pēc privatizācijas nav. Sākumā cerības bija optimisma pilnas. Un ne tikai saistībā ar Krieviju, bet arī ar Ukrainu... Tomēr RVR iet ļoti smagi. Kādu jūs redzat šā uzņēmuma nākotni?

— Jāpiekrīt, ka tā ir. Taču jārunā par austrumu tirgu kopumā, kam Rīgas vagonu rūpnīcas un citu kritiskā situācijā esošu Latvijas uzņēmumu produkcija tomēr ir vajadzīga. Nepieciešams pieņemt politiskus lēmumus, kuri varētu palīdzēt vienā vai otrā uzņēmumā šo ražošanu atjaunot. Kamēr mums nav valsts garantiju uzņēmējiem, tikmēr šie uzņēmumi ir tādi, kādi tie ir. Šī ir viena no problēmām, kura valdībai jārisina pirmām kārtām. Valdības sēdēs ne reizi vien esam par to skarbi runājuši. Turklāt atsevišķām ministrijām, nenoliedzami arī Ekonomikas ministrijai, šim jautājumam jāpievērš lielāka uzmanība. Jāstrādā, lai politiskie un ekonomiskie līgumi būtu saistoši un stimulējoši. Nedrīkst pieļaut politisku bezatbildību.

— Vēl gribu pieminēt “Latvenergo”. Taču ne tik daudz saistībā ar “miljonu skandālu”, kā elektroenerģijas tarifu sakarā. Jūsu pārraudzībā ir Energoapgādes regulēšanas padome. Daudzus interesē, vai šie 8 miljoni, arī pazudušie 3 miljoni, tiks iekļauti tarifos? Agrāk tarifu aprēķini bija pieejami, ar tiem varēja iepazīties, tagad tie pasludināti par konfidenciāliem. Tātad šos dokumentus vērtēt var tikai padomes locekļi. Presē jau ir bijusi informācija par to, ka no 1. janvāra elektroenerģijas cenas palielināsies par 6,3 procentiem. Vai tas nozīmē, ka mēs, patērētāji, maksāsim arī par šiem miljoniem?

— Runājot par šiem miljoniem. Mana pārliecība ir tāda, ka jārod skaidrība un vainīgajiem jāatbild par nodarījumu. Bet “Latvenergo” ir liels infrastruktūras uzņēmums. Vēlos pievērst iedzīvotāju uzmanību tam, ka jau dokumentā “Valdības politika elektroenerģētikas sektorā”, kas akceptēts MK 1997. gada 14. janvārī, teikts, ka katru gadu līdz pat 2000. gadam tarifi pieaugs vidēji par 10 procentiem. Tas ir tāpēc, ka, esot vienotā energosistēmā, līdzekļi netika ieguldīti ne jaunu elektrostaciju, ne termoelektrocentrāļu celtniecībā, nedz arī remontā. Nolietojušās ir energoiekārtas, un tās ir jāatjauno. Izdevumus rada arī avārijas, kas šad un tad notiek. Nerēķināsim šeit dabas radītos zaudējumus. Tarifu pieaugums nodrošinās minimālu attīstību tuvākajos gados. Nākamajam gadam elektroenerģijas tarifu pieaugumu plānojam tikai 6,3, nevis 10 procentu apmērā. Otrkārt, arī pats “Latvenergo” ir veicis lielu darbu, lai nodrošinātu ekonomisku, racionālu visa veida enerģijas izlietošanu. Arī lielie projekti, pateicoties Pasaules bankas un ziemeļu kaimiņvalstu kredītiem, kā arī citiem investoriem, ir paredzēti siltuma efektivitātes palielināšanai un racionālai siltuma patērēšanas sistēmas izveidei Jelgavā, Daugavpilī, Rīgā un citās pilsētās. Šis darbs kopumā ir devis iespēju, tarifus nākamajam gadam paaugstināt tikai par 6,3 procentiem. Mūs interesē enerģija, siltums un gaisma. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka arī privatizācijas procesā jāizsver visas iespējamās sekas. Tas ir mūsu uzdevums. “Latvenergo” gadījumā šī attīstība ir prognozējama, plānveidīga un nekādi negaidīti pavērsieni vai apgrūtinājumi patērētājiem pašlaik nav plānoti.

— Taču tarifu veidošanas mehānismam vajadzētu būt atklātam, pasakot, kādas izmaksas ieliktas šajos tarifos...

— Nekad jau nebūs tā, ka neradīsies iebildes. Kā attīstās visa dzīve, tā attīstās arī atsevišķi uzņēmumi. Par atklātumu tarifu veidošanā: kamēr tie bija apspriešanā, viedokli izteica eksperti, tikmēr šie aprēķini nebija publiski pieejami. Bet pamatnostādnes, metodika ir. Energoapgādes regulēšanas padomes priekšsēdētāja v.i. Juris Luns ar to iepazīstināja presi, lai dotu iespēju iedzīvotājiem uzzināt, kā veidojušies šie tarifi. Tiek arī analizēts, kā tarifu izmaiņas ietekmēs vienu vai otru nozari un kādas ir atšķirības starp patērētājiem. Šajā tarifu aprēķināšanā piedalās daudzi eksperti, un viņu viedokļi nav pretrunīgi. Var būt atšķirīgs atsevišķu parametru vērtējums, bet tarifu veidošana atbilst izstrādātajai metodikai.

— Privatizācija ir process, kurā ceram uz investīciju piesaisti.

— Investīciju palielināšana ir viens no galvenajiem ekonomikas izaugsmes priekšnoteikumiem. Tā ir visiem skaidra atziņa. Viens virziens — valsts investīcijas. Katru gadu Ekonomikas ministrija izstrādā investīciju programmu, kas tiek apstiprināta Ministru kabinetā. Šīs investīcijas no budžeta galvenokārt domātas infrastruktūras attīstībai. Pārējiem projektiem līdzekļu piesaisti cenšas atrast Latvijas Attīstības aģentūra. Vislielākie šā gada projekti saistīti ar lielo uzņēmumu privatizāciju. Pats lielākais — “Latvijas gāzes” investoru devums. Arī “Varner” grupa Latvijā investējusi lielus līdzekļus. Turpinās darbs pie jaunā celulozes rūpnīcas projekta un investoru piesaistes šim projektam. Investīcijas Latvijā ienāks, privatizējot “Latvijas kuģniecību”, “Latvenergo” un citus uzņēmumus. Pēdējos sešos gados Latvijā investēti apmēram 370 miljoni latu. Šā gada beigās šī summa sasniegs 520 miljonus. 1997. gads salīdzinoši bijis visraženākais ārzemju investoru piesaistē. Pagājušajā gadā realizēti 145 investīciju objekti. Šajā darbā vērojamas iepriecinošas tendences.

Taču ar satraukumu vērtēju valsts budžetu nākamajam gadam. Tas ir pamatdokuments gan katram personīgi, gan valstij kopumā. Man ir radušās bažas par to, kā nākamgad un arī tālākā nākotnē attīstīsim nozares, kurās notiek privatizācija. Un arī citus — infrastruktūras uzņēmumus. Arī budžeta iestāžu uzņēmumus. Jau nākamajā gadā privatizācijas fonda līdzekļi tiek ieskaitīti valsts pamatbudžetā. Līdz ar to man kā ministram ir jādomā, kur rast līdzekļus, lai attīstība neapstātos, lai tā nesamazinātos, bet gan pieaugtu.

— Ja šos līdzekļus ieskaitīs pamatbudžetā, vai tas nenozīmē, ka mēs tos, kā saka, — nodzīvosim?

— Jā, pilnīgi piekrītu, un tas mani uztrauc. Ir jānodala līdzekļi ekonomikas attīstībai, uzņēmēju atbalstam. Jāatrisina daudz problēmu, lai radītu labvēlīgu, pievilcīgu vidi gan pašmāju, gan ārzemju investoriem. Bankas un baņķieri uzdod jautājumu — kur lai mēs investējam un kādas ir priekšrocības. Jā, mēs šīs priekšrocības vēl neesam radījuši. Ekonomikas ministrija strādā, lai mainītu atsevišķu nodokļu politiku, iekasēšanu un filozofiju. Nodokļi ir viens no instrumentiem ekonomikas attīstībai. Šeit darba pietiek. Saeima ir pieņēmusi vairākus likumus par brīvajām ekonomiskajām zonām. Te gan ir atvieglojumi uzņēmējdarbības attīstībai, taču brīvās ekonomiskās zonas nav brīnumlīdzeklis. Tas ir tikai viens no instrumentiem (šajās teritorijās), stimuls attīstībai uz jau pastāvošās infrastruktūras bāzes. Tas veicinās investoru ienākšanu. Tas saistīts arī ar tranzītu, ražotnēm, kuru produkcija varētu tikt eksportēta. Gribu pieminēt arī īpaši atbalstāmo reģionu likumu, kas nu jau darbojas. Reģionālās attīstības padome ir noteikusi pirmos 3 rajonus, 7 pilsētas un 43 pagastus, kur sāks izstrādāt uzņēmējdarbības veicināšanas projektus. Tie jau drīz varēs saņemt reālu finansējumu. Šo īpaši atbalstāmo reģionu statuss dos iespēju turpmākai Preiļu, Ludzas, Rēzeknes, Balvu, Krāslavas, Daugavpils rajonu attīstībai, un tas savukārt — iespēju cilvēkiem strādāt un normāli dzīvot. Reģionālais fonds nav lielu uzņēmumu atbalsta fonds. Tā mērķis ir radīt iespējas īpaši atbalstāmo reģionu paātrinātai ekonomiskai attīstībai, lai veicinātu līdzvērtīgu sociālekonomisko apstākļu izveidošanos visā valsts teritorijā. Ekonomikas ministrija sadarbībā ar citām ministrijām — ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, ar Zemkopības ministriju ir daudz jau paveikusi, lai sāktos ekonomikas teritoriālās struktūras līdzsvarošanas process, kuru daudzi Latvijas iedzīvotāji jau sen gaida.

Mudīte Paegle