Ražotājs ir mūsu sabiedrības līdzveidotājs

Pārlūkojot lielo uzņēmumu darbības iespējas

Guntis Strazds, Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kad ir dibināta jūsu asociācija?

— To izveidoja drīz pēc tam, kad 1993. gada septembrī likvidēja Rūpniecības ministriju. Nozares uzņēmumu direktori nolēma, ka tekstilniekiem jāturas kopā un izveidoja šo bezpeļņas organizāciju. Pašlaik tajā darbojas 30 Latvijas vieglās rūpniecības uzņēmumi.

— Vai asociācijā iestājušies visi nozares uzņēmumi?

— Nē. Galvenokārt ir apvienojušies lielie un vidējie uzņēmumi. Latvijā darbojas un ir reģistrēti 187 mūsu nozares uzņēmumi, no tiem 120 ir ļoti mazi, kuros strādājošo skaits ir līdz pieciem cilvēkiem. Protams, ka šiem kolektīviem ir grūti samaksāt 50 latu iestāšanās naudu. Taču, ja viņi lūdz mums kādu palīdzību, mēs to neatsakām. Asociācijā strādā divi algoti darbinieki un vēl viens uz pusslodzi. Ienākumi asociācijā veidojas no dalībnieku brīvprātīgām iemaksām.

— Kā asociācija palīdz nozares uzņēmumiem?

— Regulāri sekojam uzņēmumu darbībai, to ražošanas pieaugumam vai kritumam, tāpat finansiālajam stāvoklim. Taču iejaukties uzņēmumu darbā nav nedz mūsu mērķis, nedz uzdevums, jo pastāv brīvais tirgus. Mēs palīdzam ar padomu. Ja kāds uzņēmums nezina, kā izkļūt no sarežģītas situācijas, iesakām risinājuma variantus. Visbiežāk tā ir kontaktu meklēšana ar rietumvalstu un arī Krievijas uzņēmējiem. Uzaicinām 20–30 tirdzniecības firmu pārstāvjus no ārvalstīm, lai viņi tiktos ar Latvijas uzņēmumu darbiniekiem. Ja vajadzīgas ražošanas iekārtas, atrodam to piegādātājus. Kad sadarbība ir sākusies, mēs vairs neiejaucamies.

Esam organizējuši mūsu speciālistu mācības ārzemēs. Rīkojam izstādes, lai tirdzniecības darbinieki redzētu, ko uzņēmumi ražo.

— Kā jūs vērtējat situāciju savā nozarē?

— Vieglā rūpniecība attīstās, tās ražošanas apjoms pieaug. Pastāstīšu, kas, manuprāt, to sekmējis.

Kontaktus ar rietumvalstu uzņēmējiem sākām 1992. gadā, kad uz Vāciju devās pirmā Latvijas tekstilnieku delegācija, kurā bija 16 uzņēmumu pārstāvji. Patlaban jau 14 uzņēmumiem izveidojusies sadarbība ar rietumu firmām. Aizvadītajā, 1996. gadā, mēs eksportējām tekstilpreces, apavus, šūtos izstrādājumus un trikotāžu 140 miljonu latu vērtībā. Tas nozīmē, ka Latvijas uzņēmumi uz ārzemēm sūta aptuveni 20 procentus no valsts kopējā eksporta. Starp citu mūsu nozare ir otra lielākā eksportpreču ražotāja Latvijā. Pirmajā vietā ir kokmateriālu eksports. Taču tā ir izejvielu izvešana no valsts, kas nav mūsu ekonomikai vēlama. Un šajā sakarībā es gribu iebilst tiem, kas aizstāv domu, ka nav izdevīgi Latvijā ievest vilnu un kokvilnu, lai to šeit pārstrādātu. Der atcerēties patiesību, ka valstis, kas pārdod izejvielas, ir nabadzīgas, bet tās, kuras to pārstrādā un pēc tam realizē gatavu produkciju, top bagātas. Kādi tad gribam kļūt mēs?...

— Mūsu veikalos piedāvātās importa preces ir dārgas. Latvijā ražotās būtu lētākas, taču to ir maz. Kādēļ šāda situācija?

— Varu paskaidrot. Savulaik mūsu nozares uzņēmumiem bija vairāk vietējo pasūtījumu, kurus mēs arī pildījām. Taču pasūtītāji aizmirsa savu pienākumu. Proti: nesaņēmām laikā samaksu. Mums bija ļoti ilgs cīniņš ar Aizsardzības un Iekšlietu ministrijām, kuras par mūsu izpildītajiem pasūtījumiem noteiktajā termiņā nesamaksāja. Fabrikā “8. marts” bija izgatavoti Latvijas armijai un policijai šineļaudumi, arī lauku un svētku formu audumi, bet naudu uzņēmums gaidīja ļoti ilgi. Tas radīja nelabvēlīgu situāciju — darbiniekiem laikā nevarēja izmaksāt algas, kavējās nodokļu rēķini valstij, krājās soda naudas. Šā līguma punkta neizpildes sekas ļoti izjuta vilnas audumu ražotāji. Un šis nav vienīgais piemērs. Pieredze deva mācību, ka jāmeklē citi sadarbības partneri. Tos atradām ārzemēs.

Rietumu valstu firmu līgumos ir ierakstīts, ka samaksa būs ne vēlāk kā 14 dienas pēc preču piegādes. Tas arī tiek izpildīts, pie tam priekšapmaksa ir 50 procentu. Šāda kārtība ļauj normāli strādāt. Darbinieki laikā saņem algas, varam valstij savlaicīgi samaksāt nodokļus.

Jā, mūsu veikalos vietējo preču varētu būt vairāk. Taču mēs savu preci piegādājam tiem, kas maksā. Ar vietējiem tirdzniecības uzņēmumiem sadarbojas, piemēram, veļas ražotāji un sieviešu vieglo apģērbu šuvēji — “Lauma”, “Rita” un “Vēlme”. Šo uzņēmumu izstrādājumus Latvijā visvairāk pērk. Pārējā produkcija tiek eksportēta. Uz Eiropas Savienības valstīm sūtām vairāk nekā pusi saražoto preču, uz Krieviju apmēram 28 procentus, bet pārējo saņem Ukraina, Lietuva, Igaunija un Baltkrievija.

Iemesls, kāpēc vietējā tirgū paliek tik maz republikā ražoto vieglās rūpniecības izstrādājumu, ir pašu Latvijas iedzīvotāju vaina. Visi vēlējās rietumvalstu preces, un mums tās arī piegādāja. Bet to, ka šīs preces ir zemākas kvalitātes un dārgāk maksā, atjaušam tikai tagad. Rietumu preces Latvijā tiek pārdotas par cenām, kas neatbilst to kvalitātei un ir apmēram par 30 procentiem augstākas nekā tās ir līdzīgiem izstrādājumiem ārzemēs. Arī šeit lielo firmu veikalos ir tāpat. Ja mēs Latvijā ogrēniešu adītu puloveri pārdodam par septiņiem latiem, tad tāds pats ārzemju ražojums, bet sliktākas kvalitātes, maksā divdesmit un vairāk latu. Tad nu jāizšķiras, kuru iegādāties. Vienai daļai pircēju svarīga ir firmas zīme, un tādēļ viņi pērk ārzemju preci.

Nevajadzētu aizmirst, ka Latvijā nebūt neieved labāko produkciju. Un tad, kad nu mūsu cilvēks attopas un gribētu nopirkt Ogrē ražotu trikotāžu, “Latvijas” vai “Vēlmes” tērpu, to ir grūti atrast. Pirmajā vietā mums ir eksporta pasūtījumu izpilde, bet lieku jaudu uzņēmumam nav.

— Ja uzņēmumi ņemtu kredītu, varbūt tie varētu iegādāties papildu ražošanas iekārtas un vairāk ražot vietējam tirgum.

— Uzņēmumi, kas savulaik paņēma kredītu, tagad ir izputējuši. Man ir ļoti žēl, ka valdības pārstāvji nav sapratuši mūsu vēlmes. Jā, mums ir bijušas sarunas, esam uzklausīti, bet reālu palīdzību neesam saņēmuši. Neesam lūguši piešķirt uzņēmumiem vai asociācijai naudu. Brīvā tirgus apstākļos katram ir jāprot izdzīvot ar paša spēkiem. Tālākai attīstībai ir vajadzīga nauda. Taču uzņēmējs nevar ņemt kredītu, ja banka prasa vairāk nekā 10–12 procentu par aizdevumu. “Rīgas manufaktūra” un “Rīgas tekstils” riskēja paņemt kredītu un nonāca bankrotā. Kredītu politika ir bijusi viens no ražošanas attīstības šķēršļiem. Arī laikus nesamaksātā nauda par izpildītajiem pasūtījumiem gremdē uzņēmumu darbību.

Barjeru mūsu ražoto preču ienākšanai vietējā tirgū veido arī tirdzniecības darbinieki. Viņi vēlas lielu peļņu, uzliekot augstas cenas. Ražotājiem pašlaik ir tikai ap 12 procentu peļņas. Vēloties lielāku, preces nepirks. Ja tirgotāji nosaka, ka viņiem jāgūst 50 un vairāk procentu peļņas, sadarbība mums neiznāk. Kurš ir vainīgs, ka Latvijas vieglās rūpniecības precēm vietējā tirgū ir mazs noiets? Un kam tas ir izdevīgi?

— Kur palikuši “Rīgas manufaktūras” skaistie kokvilnas audumi?

— Galvenais uzņēmums ir bankrotējis. Atsevišķas tā ēkas ir pārdotas privātām firmām, stelles pārņēma “Juglas manufaktūra”, bet apdares iekārtu vairs nav. Kādreiz no Japānas atsūtītās mašīnas tika sagrieztas metāllūžņos, jo banka pieprasīja atmaksāt kredītu un kavējuma procentus. Tā bija ar mieru daudz lielākas summas vietā saņemt 5000 latu, ko uzņēmums dabūja par šiem metāllūžņiem. Tika iznīcinātas audumu apdares mašīnas, toties tirgotājiem pavērās iespēja gatavos audumus importēt. Šo pašu apdares iekārtu trūkuma dēļ Latvijā ir jāieved zemessardzes un Latvijas armijas karavīru lauku formas tērpu audums, lai gan kādreiz to ražojām paši. Katrs ārzemēs pirktais auduma metrs kādam tirgotājam dod prāvu peļņu. Mums, vietējiem ražotājiem, šajā darbu posmā, tēlaini izsakoties, pagrūda ķeblīti, uz kura stāvējām.

Ko atlika darīt? Pārdodam kokvilnas diedziņus, tāpat jēlaudumu, vai arī apdarei vedam to uz Lietuvu un no turienes atpakaļ, lai pārdotu.

Stipri cietusi ir vilnas audumu ražošana. Aplamības sākās jau tolaik, kad tika celta liela audumu apdares fabrika “Rīgas tekstilā”. Daudzi speciālisti (arī es) iebilda pret to, taču mūsu argumentus neievēroja. Pavēlēja likvidēt apdares cehu “Parīzes komūnā”. Centāmies novērst šo nesaimniecisko rīkojumu, tomēr tas mums neizdevās. Tagad šā uzņēmuma vairs nav. Toties “8. martā” saglabājām apdares cehu un iekārtas, vilnas audumu gatavošana tur joprojām notiek. Auž kleitu, uzvalku un mēteļu audumus. Apjomi nav lieli, jo tiek izpildīti tikai pasūtījumi.

Kādreiz mums bija lielisks zīda drānu ražotājs — kombināts “Rīgas audums”. Tagad tas grimst parādos un gaida savu jauno saimnieku. Turpina strādāt “Aurora”, gatavojot zeķes un zeķbikses, kuru lielāko daļu sūta uz Vāciju un Krieviju.

Daudzi varbūt nezina, ka izdzīvojuši ir apavu ražotāji. Viņu produkciju iepērk Vācijas armijas vajadzībām. Ārzemēs iecienīti ir sporta apavi, arī istabas čības. Sūtījumi ceļo uz Somiju un Itāliju.

— Kuru uzņēmumu darbs jūs visvairāk priecē?

— Mūsu nozares līderis ir akciju sabiedrība “Lauma”. Liepājnieku gatavotā sieviešu veļa ir augstas kvalitātes un līdzvērtīgi konkurē ārvalstu tirgos. “Laumas” produkcija ar savu firmas zīmi ir pārstāvēta “Quelle” katalogā. “Lauma” ir pirmais Latvijas uzņēmums, kas guvis tik augstu sasniegumu. Pie tam firmas zīme maksā ļoti dārgi, lai ar to publicētu savus izstrādājumus pasaulē populāros katalogos. Un ne katrs uzņēmums ir spējīgs to samaksāt. Ar produkciju tad ir jāiepazīstina, pieņemot citas firmas zīmi. Tā dara “Latvija”, kas šuj mēteļus, uzvalkus un vīriešu bikses eksportam. Ar šo produkciju uzņēmums ir pārstāvēts “Otto” katalogā. Žēl, ka ne ar savu firmas zīmi.

Lieliskus sieviešu trikotāžas izstrādājumus gatavo Jēkabpilī “Viola”. Vietējam tirgum un eksportam sekmīgi strādā “Saule”. Ar attīstības problēmām cīnās trikotāžas uzņēmums “Māra”. Bet kuram gan mūsdienās darba ceļš ir bez grambām un ciņiem?

— Ko vajadzētu darīt, lai vieglās rūpniecības uzņēmumiem ražošana ritētu gludāk?

— Uz ražotāju vajadzētu raudzīties kā uz mūsu sabiedrības līdzveidotāju. Valsts bez rūpnieciskās ražošanas nepastāvēs. Tāpēc ir jāsakārto likumi, lai tajos nebūtu pretrunu, un lai tie būtu savstarpēji saskanīgi. Bet tagad drīz pēc likuma pieņemšanas mums sūta Ministru kabineta skaidrojumus un Finansu ministrijas papildinājumus. Pie tam likumu skaidrojumi nesaskan ar likumā definēto. Kam ir prioritāte, kas jāievēro? Likumam vai tā skaidrojumam?

Neloģiski ir arī prasīt uzņēmējam samaksāt nodokļus avansā. Ienākumu un peļņas nodokli var samaksāt tikai tad, kad prece ir pārdota un nauda par to saņemta. Bet mums prasa to darīt iepriekš, citādi jāmaksā soda nauda. Bieži vien uzņēmumam šo prasību nav iespējams izpildīt. Tad soda naudas ātri vien sasniedz lielas summas. Kad tās izaug līdz miljonam vai vairāk, pārņem vienaldzība. Paliek vienīgi raizes par algu izmaksu strādniekiem. Aug sociālā nodokļa parāds. Ja uzņēmumam sāk trūkt naudas, tā attīstība apstājas.

Rasma Ģēģere

Foto: Atis Ieviņš