Kad vieni grib būt īpašnieki, bet citi — nevar vai nevēlas

Par dzīvojamo māju privatizācijas gaitu domājot

Saeimā iesniegts kārtējais likumprojekts par kārtējiem grozījumiem likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”. Tik bieža likuma “cilāšana” var nozīmēt to, ka process norisinās ļoti strauji un nepieciešams likumdošanu veidot atbilstoši šābrīža norisēm. Tikpat lielā mērā tā var būt zīme, ka privatizācijas gaitā radusies sānslīde, kas steigšus jānovērš, lai neattaptos grāvī. Ko domāt šajā reizē? Šķiet, svaru kauss sveras uz otrās iespējamības pusi.

Taču procesu skaidrojumu preses konferencē 1. decembrī savā ziņā ņēma Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija (CDzMPK), kurā izvērstus komentārus par šābrīža situāciju dzīvojamo māju privatizācijas laukā sniedza komisijas priekšsēdētājs Ziedonis Ziediņš , viņa vietniece Īrisa Simanoviča un atbildīgais sekretārs Indulis Krauze .

Tiesības privatizēt —

arī parādniekiem?

Un tātad — Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija, lai veicinātu dzīvojamo māju privatizācijas procesu valstī, sagatavojusi vairākus grozījumus likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, kas šobrīd jau tiek izskatīti Saeimā.

— Mēs pastāvīgi turam roku gan uz privatizācijas procesa, gan likumdošanas pulsa, lai privatizācijas gaita noritētu dinamiski un arvien straujāk, — teica I.Krauze. Viņš informēja, ka viens no aktuālākajiem jauninājumiem varētu būt priekšlikums atteikties no dzīvokļu privatizācijas saistības ar īres un komunālo maksājumu parādiem. Šobrīd tas daudziem cilvēkiem kļuvis par vienu no galvenajiem šķēršļiem, kas liedz piedalīties mājokļa privatizācijas procesā. Arī vairums pašvaldību atbalsta šādu likuma ierobežojumu atcelšanu, jo parādi jāpiedzen vienādi gan no dzīvokļa īrnieka, gan īpašnieka.

Cik ilgi atļauts domāt —

privatizēt vai nē?

Lielas problēmas dzīvojamo māju privatizācijā joprojām sagādā likuma norma, kas atļauj privatizācijas paziņojumu saņēmušam īrniekam domāt — privatizēt savu dzīvokli vai nē — līdz 1999. gada vidum. I.Krauze teica, ka Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija izsekojusi, ka tajās mājās, kur privatizācija uzsākta, to reāli nav iespējams pabeigt. Šīs mājas atrodas privatizācijas procesā uz nenoteiktu laiku, un ļoti daudzas problēmas netiek atrisinātas, tai skaitā — parādnieku izlikšana no dzīvokļiem. Šī nosacījuma dēļ daudzās pilsētās iedzīvotāji pietiekami aktīvi neiesaistās privatizācijas procesā, sevišķi tas attiecināms uz reģioniem, kur ir lielāks bezdarbs un arī īres un komunālo maksājumu parādi. Šeit uz paziņojumiem par dzīvojamo māju privatizāciju atsaucas tikai 10 — 15 procentu īrnieku. I.Krauze uzsvēra, ka tālab Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija joprojām uztur spēkā savu priekšlikumu Saeimai samazināt īrnieku apdomāšanās laiku līdz sešiem mēnešiem no paziņojuma saņemšanas brīža.

— Mēs uzskatām, ka šis termiņš ir pilnīgi pietiekams, lai īrnieks varētu izšķirties par savu izvēli, — sacīja I. Krauze.

Vai neapdzīvojamās telpas arī turpmāk varēs privatizēt “paātrināti”?

Preses konferencē tika atzīmēts, ka arī Ministru kabinets izrādījis aktivitātes attiecībā uz izmaiņām dzīvojamo māju privatizācijas likumā, 11. novembrī konceptuāli izskatot un atbalstot grozījumus, kas vērsti uz atteikšanos no neapdzīvojamo telpu — veikalu un biroja telpu — privatizācijas paātrinātā kārtībā. Jāpiebilst, ka Saeima tikai šā gada vasarā iepriekšminētajā likumā iekļāva šādas normas, kas paredzēja nomnieku tiesības iegūt nomātās telpas īpašumā pirms visas mājas nodošanas privatizācijā. Šī pusgada laikā vēlēšanos saņemt nomātās telpas īpašumā visā valstī izteikuši apmēram 200 nomnieku. Šie divi simti iesniegumu jau ir nonākuši privatizācijas procesā — tiek veikts telpu novērtējums un daudzos gadījumos jau ir pieņemti lēmumi par šo neapdzīvojamo telpu nodošanu bijušo nomnieku īpašumā. I. Krauze uzsvēra, ka Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija šo likuma grozījumu neatbalsta. Ja Saeima to pieņems, tad neapdzīvojamo telpu nomniekiem nāksies gaidīt visas mājas privatizāciju, lai īstenotu savas tiesības un kļūtu par īpašniekiem. Šādā gadījumā ļoti iespējams, ka liela daļa nomnieku vispār tiktu atstumti no iespējas privatizēt savas nomātās telpas par sertifikātiem, kā to paredz likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”.

Kas visvairāk ieinteresēts pārtraukt neapdzīvojamo telpu paātrināto privatizāciju? Z.Ziediņš skaidroja, ka sakne meklējama finansiālā ieinteresētībā. Pašlaik nomas maksa par neapdzīvojamo fondu ir ārpusbudžeta ieņēmums, ko izlieto gan Nekustamā īpašuma aģentūra, gan Rīgas Domes struktūras. Līdz ar neapdzīvojamo telpu privatizāciju zūd arī šie ieņēmumi, un namu uzturēšana būtībā nes tikai zaudējumus. Zinot, ka agri vai vēlu šīs mājas nonāks vispārējā privatizācijā, ieinteresētās institūcijas vēlas šo ieņēmumu avotu pēc iespējas ilgāk saglabāt.

Vai valsts akciju sabiedrības savas dzīvojamās mājas nodos privatizācijai?

Joprojām raizes sagādā valsts akciju sabiedrību pamatkapitālā iekļauto dzīvojamo māju privatizācija. Šeit pirmām kārtām pieminama valsts akciju sabiedrība “Latvijas dzelzceļš”, kas nedod piekrišanu iedzīvotājiem privatizēt dzīvokļus paātrinātā kārtībā, un nenodod mājas arī vispārējai privatizācijai. Par to izteikuši neapmierinātību ļoti daudzi šo māju īrnieki, kuriem liegtas tiesības piedalīties privatizācijas procesā.

I.Krauze sacīja, ka joprojām nav rasta izeja, kā šo samezglojumu vienkārši un ātri atrisināt. Viņš vienīgi atgādināja, ka saskaņā ar likumu valsts un pašvaldību uzņēmējsabiedrībām, tajā skaitā arī valsts akciju sabiedrībām, līdz šā gada 31. decembrim visas dzīvojamās mājas jāizslēdz no pamatkapitāla un jānodod privatizācijai vai nu vietējai pašvaldībai, vai arī Centrālajai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai. Virkne akciju sabiedrību tiešām to jau dara, piemēram, Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs. Taču “Latvijas dzelzceļš” joprojām šajā ziņā neesot paspēris ne soli, un tas pats sakāms arī par citām valsts akciju sabiedrībām, kurām pieder lielākais dzīvojamais fonds. Tas dod pamatu nopietnām bažām, ka likuma prasības netiks izpildītas. Kā šīs akciju sabiedrības ietekmēt? I. Krauze uzsvēra — tā kā lēmums par māju nodošanu privatizācijai ir jāpieņem akcionāru pilnsapulcei, tad šis pienākums faktiski gulstas uz valsts pilnvarniekiem. Savukārt valsts pilnvarniekus ieceļ Ministru kabinets, tātad nākamā gada sākumā Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija acīmredzot būs spiesta griezties pie valdības ar lūgumu izskatīt jautājumu par valsts pilnvarnieku atbildību.

Kādēļ šīs resoru mājas tiešā ceļā nevar pārņemt savā pārziņā Centrālā dzīvojamo māju komisija? I.Krauze paskaidroja, ka šī institūcija nav valsts namu pārvalde, bet tikai privatizācijas procesa veicējs. Likums nosaka, ka privatizācijas procesa laikā dzīvojamās mājas paliek iepriekšējā īpašnieka valdījumā. “Latvijas dzelzceļš” būtu ar mieru šīs mājas nodot CDzMPK ar visiem parādiem un ar noteikumu, ka komisija uzņemtos to apsaimniekošanu. Taču tas nav iespējams. Pagaidām šī pretruna tiek risināta iespēju robežās — CDzMPK pārņem privatizācijai 1 un 2 dzīvokļu mājas, kuras spēj apsaimniekot paši īrnieki.

Cik raita bijusi privatizācijas gaita Latvijā?

Ī. Simanoviča informēja, ka līdz 1. decembrim ir piedāvāti privatizācijai vai paātrināti privatizēti 97 tūkstoši dzīvokļu (19,2 procenti no kopējā privatizējamo dzīvokļu skaita). Šobrīd paātrinātās privatizācijas process vairs nav tik straujš, toties pieaug dzīvojamo māju vispārējās privatizācijas īpatsvars. Tas izskaidrojams ar to, ka dzīvojamo māju privatizācijas komisijas esot aktivizējušas savu darbību un iedzīvotājiem ir dotas lielākas iespējas piedalīties pilnajā privatizācijas procesā. Darbu pie dzīvojamo māju privatizācijas uzsākušas 463 pašvaldības (82,24 procenti no kopskaita). Limbažu, Preiļu, Rēzeknes, Rīgas un Tukuma rajonā dzīvojamo māju privatizācija uzsākta visās pašvaldībās. Šā gada pēdējos divos mēnešos vispārējai privatizācijai piedāvāti 11 tūkstoši dzīvokļu, un tas ir vairāk nekā iepriekšējā ceturksnī kopumā. Īrnieki paātrināti vēlējušies iegūt īpašumā 4700 dzīvokļu. Septiņās Latvijas pilsētās privatizēti vairāk nekā 25 procenti dzīvokļu: Aizkrauklē, Valmierā, Bauskā, Preiļos, Talsos, Aizputē un Balvos. Protams, tās nav pašas lielākās pilsētas un privatizācijai nodotas no 30 līdz 40 māju. Diemžēl, kā uzsvēra Ī.Simanoviča, privatizācija vēl arvien gausi rit Rīgā, kur atrodas gandrīz puse no Latvijas privatizējamā dzīvojamā fonda. Šā gada pirmajā ceturksnī privatizācijai piedāvāti 2075 dzīvokļi, bet paātrināti privatizēti 5900. Otrajā ceturksnī — attiecīgi 174 un 4100, trešajā — 2092 un 3600, ceturtā ceturkšņa divos mēnešos — 796 dzīvokļi.

Kā norit māju sagatavošana privatizācijai?

Ī. Simanoviča informēja, ka māju sagatavošana privatizācijai uzliek ļoti lielu slodzi Valsts zemes dienestam un Zemesgrāmatu nodaļām. Paredzams, ka no jaunā gada tā vēl pieaugs, jo ir nodoms paātrināt privatizācijas tempu, katrā mēnesī sasniedzot 3 procentu pieaugumu. Tas nozīmē, ka ik mēnesi privatizācijai būtu jānodod 900 māju un 15 tūkstoši dzīvokļu. Nākamgad slodze varētu trīskāršoties gan mērniekiem, gan vērtētājiem, gan inventarizācijas biroju darbiniekiem un, protams, arī Zemesgrāmatu nodaļām, kurās šobrīd tiek reģistrētas apmēram 200 — 300 māju mēnesī. Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija ieguldījusi daudz līdzekļu privatizācijas procesa sagatavošanā. Tiek apmaksāti to pašvaldību rēķini par māju sagatavošanu privatizācijai, kurām nav sava neapdzīvojamā fonda un kuras tātad nevar iegūt līdzekļus privatizācijas procesa izmaksu segšanai. Izrādās, dzīvojamo māju privatizācijā ir “iznirusi” līdz šim neapzināta problēma. Valsts statistikas komitejas dati uzrāda 26 tūkstošus pašvaldību māju, taču šajā skaitā nav iekļautas apmēram 7000 par pajām privatizētu māju, kurās ir 47 tūkstoši dzīvokļu. Šeit nav nokārtota zemes piesaiste, mājas nav nodotas vispārējai privatizācijai, un tādēļ slodze nākamgad varētu ievērojami pieaugt.

Kā veicas ar valsts dzīvojamo māju privatizāciju?

Saskaņā ar Ministru kabineta 21. oktobra rīkojumu privatizācijai tika nodota 141 valsts dzīvojamā māja. Latvijas Republikas likumdošana nosaka, ka privatizēt iespējams tikai tās dzīvojamās mājas, kuras reģistrētas zemesgrāmatā. Šobrīd no šīm mājām reģistrētas tikai divdesmit četras. Jau uzsākta 5 dzīvojamo māju privatizācija Rīgā. Tajās ir 60 dzīvokļu. Vēlēšanos iegūt dzīvokli īpašumā paātrinātā kārtībā šajās mājās bija izteikuši 12 dzīvokļu īrnieki vai viņu ģimenes locekļi.Šajās mājās ir arī neapdzīvojamās telpas, kuras iznomātas 10 nomniekiem. Pagaidām tikai viens no viņiem vēlējies kļūt par šo telpu īpašnieku. Pašlaik notiek šo māju dokumentācijas pārņemšana no iepriekšējā valdītāja — Valsts nekustamā īpašuma aģentūras un tiek gatavoti līgumi par māju apsaimniekošanu līdz privatizācijas pabeigšanai.

Kā notiek dzīvojamo māju apsaimniekošana?

Situācija veidojas diezgan sarežģīta. Mājas tiek nodotas privatizācijai. Tiem bijušajiem īrniekiem, kuri dzīvokļus ieguvuši īpašumā, pieder attiecīga neliela daļa kopīpašuma. Taču nav zināms, kāda būs pašvaldības daļa, jo pārējie īrnieki ilgstošā laika posmā vēl var lemt par savu izvēli. Un pašvaldība nevar nedz māju noņemt no savas bilances, nedz noteikt, ar kādu daļu tā piedalīsies jaunajā kopīpašuma apsaimniekošanas sabiedrībā. Z.Ziediņš konstatēja, ka šie apstākļi veicina situāciju, kad nomas un īres maksājumi no iedzīvotāju puses gan tiek veikti, bet dzīvojamo māju uzturēšanā tie netiek ieguldīti. Ja netiks pieņemti likuma grozījumi par īrnieku apdomas laika saīsināšanu līdz 6 mēnešiem, tad tas turpināsies līdz 2000. gadam. Dzīvojamais fonds ļoti nolietojas un pēc tam to savest kārtībā būs ļoti grūti un arī dārgi.

Mudīte Luksa,

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”