AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDAŅA STAROJUMU

Ordeņa virsnieks Aleksandrs Zālītis

Rīgas pilī 1997. gada 17. novembrī Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

“Te es vēl nezinu, kādi piedzīvojumi gaida nākotnē”

Pašpārliecināts ģimnāzists — ko es gribu, to es varu

“Ir 1942. gads. Es jau esmu frontē”

Kopā ar kolēģiem tramvajniekiem kādā svinīgā sanāksmē

Skaistie sešdesmitie gadi, kad Mihails Tāls kļuva par pasaules čempionu

Par sevi — pats

No agrām bērnu dienām dzīve man mācīja patstāvību. Mans tēvs bija akciju sabiedrības “Rīgas audums” tehniskais vadītājs un līdzīpašnieks, bet māte saimniekoja pa māju. Viņa agri nomira — man 1931. gadā bija tikai seši gadi. Brālis gan bija desmit gadu par mani vecāks. Tēvs drīz nodibināja jaunu ģimeni, un es nu mācījos tādās skolās, kur bija internāti un pansijas, neilgu laiku mitinājos arī pie brāļa. Vasarās strādāju — gan “Rīgas audumā”, gan citos uzņēmumos, pelnīju naudu ja ne pilnīgai iztikšanai, tad drēbēm un kurpēm gan. Tēvs uzskatīja, ka bērniem jācenšas pašiem dzīvē “izsisties”, un tādēļ līdzekļus mums deva skopi. Un tā nu pusaudža un agrās jaunības gadi prātā palikuši gan skaisti, taču — ne bezrūpīgi.

Šo ierasto dzīvi pārtrauca kāds notikums 1941. gada 27. jūnijā. Tēvs palūdza, lai aizbraucu ar viņa mašīnu uzpildīt degvielu. Un Raiņa bulvārī pie toreizējās Ministru padomes mani apturēja Iekšlietu ministrijas karaspēks, ar visu tēva mašīnu iekļāva kolonnā, kaut arī man vēl nebija pat vadītāja tiesību, lika braukt uz Pleskavu un teica, ka nākamajā dienā jau būšot atpakaļ. Savā jaunības vientiesībā neaptvēru, ka viss var būt arī citādi. Jā, es atgriezos atpakaļ Rīgā, bet ...1947. gadā pēc demobilizācijas no krievu armijas. Mani paņēma kā tādu cāli, jo es vēl nebiju īsti izpratis, ka sācies karš, ka lielajās dzirnavās nu tiek laisti cilvēku un veselu tautu likteņi. Mana ģimene bija apolitiska, nekad par šīm lietām netika runāts, un kara laiku es sagaidīju pilnīgi nesagatavots.

Šis posms bija tik smags, ka par to ir grūti ko stāstīt. Biju tanku rotas komandieris. Vairākas reizes tiku ievainots, izdzīvojos pa kara slimnīcām. Pēc tam mācījos PSRS Bruņoto spēku Kara akadēmijā. Ievainojumu sekas izjutu vēl ilgus gadus.

Rūdījums, ko cilvēks gūst armijā un kara apstākļos, protams, ne ar ko nav salīdzināms. Bet — kā viens latviešu zēns jutās, karojot krievu pusē? Mēs, visi letiņi, tajā tanku rotā domājām, ka atliek tikai izsist vācieti, pabeigt karu, un Latvija būs brīva. Tāpat domāja arī lietuviešu un igauņu zēni, ar kuriem kopā karojām. Ar šo domu daudzi arī krita.

Pēc atgriešanās Latvijā strādāju par Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Arnolda Deglava palīgu. Pārliecināts komunists, taču arī ļoti gudrs cilvēks būdams, viņš ar bažām domāja par Latvijas likteni. Deglavs man uzticējās un pa reizei ieminējās, ka toreizējais režīms Latvijai nekādu neatkarību nenodrošinās, taču tas arī nebūs ilgi dzīvotspējīgs...

1951. gadā es kļuvu par Rīgas Tramvaju un trolejbusu tresta priekšnieku, un par manu darbu kļuva mūsu galvaspilsētas satiksmes, elektrotransporta sistēmas veidošana un uzturēšana. Arī tad, kad 1971. gadā man no šī uzņēmuma bija jāaiziet, es domās nekad nebiju no tā šķirts, un, kad pēc divdesmit pieciem gadiem atgriezos, man bija šajos dažos gados jāpadara tas, ko nebiju iespējis, man bija jāsaglābj, kas bija sagrauts. Tramvajnieki — tā ir mana dzīve mūža garumā, un es nemaz nezinu, kā bez tā visa varētu dzīvot.

Par viņu —

Nemiers un nepatikšanas ieprogrammētas jau šī amata sākotnē. Ja tramvajos un trolejbusos ik dienu tiek pārvadāti apmēram 600 tūkstoši pasažieru, ja Rīgas ielās ik dienu kursē 170 tramvaju un 270 trolejbusu, ja visu šo mehānismu darbina gandrīz 4000 cilvēku un tas viss ir saistīts ar paaugstinātu bīstamību un sarežģītām iekārtām, tad citādi nemaz nevar būt.Visa šī sarežģītā mehānisma galvgalī ir Aleksandrs Zālītis — īpaša, spoža personība, kādas mēdz dēvēt arī par leģendām.

Viņa kabinets pelēkajā ēkā pie Gaisa tilta (ja precīzāk — Brīvības ielā 191) saglabājies gandrīz tāds pats kā pirms gadiem četrdesmit. Senlaicīgās mēbeles toreizējie Rīgas valdītāji gribējuši izkurināt malkā, bet Zālītis paglābis... Kabinetā nav datora, bet ar smalko interjeru disonē melna tāfele, kādas pat mūsu trūcīgajās skolās būs pagrūti atrast. Arī tāfele ir vecu veca, un pēc ilgākas dīkstāves tā pirms sešiem gadiem līdz ar Zālīša atgriešanos no “trimdas” tika izvilkta no kāda noliktavas pakša.Bez šīs tāfeles iztikt nu nekādi nav iespējams, jo Zālīša datorsmadzenes uz tās rēķinu veidā izliek argumentus uzņēmuma saimnieciskajā vadīšanā, un viņš koleģiāli piedāvā (ja to tā var nosaukt) parādīt skaitļu loģiku arī saviem padotajiem. Pie tā visa vēl piederas priekšnieka slaidais stāvs elegantā tumšāk vai gaišāk pelēkā uzvalkā (viena roka nevērīgi bikšu kabatā), un diezgan uzstājīgs, pašapzinīgs runas stils un tonis. Tas var patikt vai nepatikt, taču Zālītis ir respektējams un vērā ņemams, jo viņš ir absolūts strādātājs un absolūts profesionālis savā nozarē.

Viņš nepavisam nav “kabineta cilvēks” un visnegaidītākajā brīdī var parādīties jebkurā ražošanas zonā. Tās ir gadu desmitos ierastas takas — pāri sliedēm pa nelīdzeno pagalma bruģi uz remonta darbnīcām vai uz kādu depo Pārdaugavā vai Sarkandaugavā.

Viens no pēckara laika tramvajniekiem savās atmiņās raksta: “Darba apstākļi bija neciešami grūti. Pagalms nebija bruģēts, un lietavas to parasti pārvērta par purvu. Trolejbusi iegrima dubļos līdz rumbām, un vislielākā problēma bija rītos tos dabūt laukā no parka teritorijas. (..) Aukstajās ziemas dienās darba rīki remonta cehā piesala pie grīdas. Pavasaros un rudeņos remonta šahtās ūdens sniedzās līdz ceļiem”.

Taču pastāvēja arī kāda sevišķa vērtība — gadu gados kopā turējusies tramvajnieku brālība, kas savu aroda lepnumu un godaprātu bija audzējusi un saudzējusi gadu gadiem, par spīti visiem dubļiem un kariem. Kara izkliedētie tramvajnieki pavisam nesen bija atkal atnākuši atpakaļ, novākuši gruvešus un mēģināja atsperties normālai dzīvei. Aleksandrs Zālītis ar savu darba gribu, idejām un spītīgumu 1951. gadā pie viņiem ieradās īstajā laikā.

Turpmāk gandrīz ik gadu tika atklāta jauna trolejbusu vai tramvaju līnija, rekonstruēti vecie tramvaju un trolejbusu depo, uzcelts jauns depo Pārdaugavā. Vagonu rūpnīcā būvētie tramvaji Rīgas sliežu ceļiem bija pārāk plati, un, lai atjaunotu ritošo sastāvu, Zālītis pieņēma pārdrošu un netradicionālu lēmumu — jābūvē pašiem! Tā galvenajās darbnīcās tapa divi simti vagonu, kuri gadu gadiem uzticīgi kalpoja rīdziniekiem.

Ar viņa neatlaidību un pūliņiem tika ierīkota ambulance un ēdnīca, atpūtas bāze pie Dzirnezera, sporta zāle TTP teritorijā un sporta komplekss Mežaparkā. Sportu Aleksandrs Zālītis vienmēr vērtējis ļoti augstu, un arī pats vēl tagad spēlē tenisu. Viņš stāvēja pie slavenās TTT basketbola komandas šūpuļa un visus gadus, kamēr vien strādā TTP, palicis uzticams komandas patrons.

Viegli ir savērt padarītos darbus citu aiz cita kā krelles. Toreiz ikdienā viss izskatījās gluži citādi. Tramvajnieki neražoja taustāmas vērtības, viņi tikai apkalpoja tos strādnieku tūkstošus, kuri devās uz lielajām rūpnīcām. Līdz ar to šī uzņēmuma vērte varas acīs bija mazāka un nācās cīkstēties par katru grasi, lai uzlabotu gan strādnieku darba apstākļus un radītu normālu bāzi ritošā sastāva remontēšanai.

Kad tuvojās lielas gadadienas, tad gan valdīšana atcerējās, ka tramvajniekiem jārauj bez miega un atpūtas, lai avīžu pirmajās slejās varētu rakstīt par jauna tramvaju vai trolejbusu maršruta atklāšanu. Aleksandrs Zālītis arī cīnījās par to pašu. Cīnījās tik karsti, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Tikai — nevis lozungu, bet pilsētas attīstības vārdā.

Melnā tāfele goda vietā tika 1967. gadā, kad Tramvaju un trolejbusu pārvaldei kā vienam no pirmajiem uzņēmumiem bijušajā Savienībā (acīmredzot ne bez paša Zālīša aktivitātēm) tika uzticēts ieviest jaunu ekonomisko sistēmu, kā toreiz teica — daļēju saimniecisko aprēķinu. Aleksandrs Zālītis nu bija “zirgā”: pulcināja dažādu rangu vadītājus, rēķināja viņiem priekšā un pašus sauca pie šīs tāfeles kā skolā, un mācīja domāt, kā nopelnīt, kā taupīt, kā ražīgāk strādāt. Bija pavērusies sprauga plānveida ražošanā un sadalē, kas beidzot ļāva izjust kaut nosacītu patstāvību un izlietot sava darba augļus. Šis bija laiks, kad Aleksandrs Zālītis meklēja arī jaunus speciālistus ar jaunu domāšanu, un uzaicināja par plānu daļas vadītāju Gunti Ulmani. Savā atmiņu grāmatā Valsts prezidents velta sirsnīgas rindas gan Aleksandram Zālītim, gan Tramvaju un trolejbusu pārvaldē pavadītajām dienām.

Tas bija Rīgas sabiedriskā transporta attīstības laiks. Zālītis ar savu prasīgumu bija izveidojis vienotu komandu, kas strādāja ātri un precīzi. Atrunas un vainas novelšanu uz citiem viņš neatzina, pļāpās neklausījās un visas darba attiecības tika kārtotas “aci pret aci”. Būtībā citu attiecību arī nebija, jo TTP Aleksandrs Zālītis allaž bijis distancēts, lielums pats par sevi, un neviens pat nezināja, kas ir viņa draugi, ko viņš brīvajā laikā dara. Publiski zināma bija tikai aizraušanās ar tenisu un basketbola līdzjušana.

Tolaik Rīgā visi zināja, kuri ir “latviešu”, kuri — “krievu” uzņēmumi. Tramvajniekus iedalīja pašos pirmajos no pirmajiem. Būtībā visos atbildīgajos amatos bija latviešu speciālisti, un par dažu no viņiem šad tad klusiņām pabaumoja, ka viens, lūk, bijis vācu armijā, citiem rados Munters un vēl augstākas personas, taču Zālītim no tā it kā nebija ne silts, ne auksts. Viņš allaž deklarēja, ka vienīgā nozīme ir speciālista profesionalitātei un strādīgumam. Kolektīvā vienlīdz labi jutās arī ebreji un krievi. Taču visas darba sanāksmes šeit arī sešdesmito gadu beigās Zālītis ietiepīgi vadīja latviešu valodā. Reiz civilās aizsardzības štāba priekšnieks, kas pie viena, kā visi zināja, bija arī čekas kurators, neizturēja un aizrādīja, ka visi nesaprot un vajag pāriet uz krievu valodu. Aleksandrs Zālītis toreiz atbildējis: “Kā jūs domājat — vai ir vēl pasaulē vieta, kur latvietis var runāt savā valodā?”

Aleksandrs Zālītis nebija ērts padotais. Latvijā tolaik gan neatrast daudz uzņēmumu vadītāju, kuri telefonā uz zvanu “no augšas” asi atbildētu: “ Tas nav pareizi, un tā mēs nedarīsim nekad!” Kāds no nostāstiem vēstī, ka TTP priekšnieks toreizējā pilsētas izpildkomitejā tik nikni cīkstējies ar partijas vīriem par savu (tātad — tramvajnieku) taisnību, ka sirds plīsusi un viņu no turienes iznesuši uz nestuvēm.

Taču lūza arī valdošo vīru pacietības vadzis, un 1971. gadā Aleksandru Zālīti izsauca uz “ceku”, lika uzrakstīt atlūgumu un neļāva iestāties citā darbā, kā tikai tur, kur tika norādīts. Bet norādīja apvienību “Latbūvtrans”, vienu no īstenajiem “krievu” uzņēmumiem. Viņš tur divdesmit gadu nostrādāja par galveno inženieri, bija labi ieredzēts un ar gandarījumu atceras, ka šo uzņēmumu beigu beigās izveidojuši par vienu no labākajiem Savienībā. Tad vēl pāris gadu — vecākais pasniedzējs saimniecisko darbinieku kvalifikācijas celšanas institūtā, kur lasīja lekcijas par transporta uzņēmumu ekonomiku un algu aprēķināšanas sistēmu. Ne par vienu no šīm darba vietām Aleksandrs Zālītis neteiks sliktu vārdu. Nu nebija jau slikti. Taču... tie, vienalga, bija trimdas gadi. Sirds un domas visu šo laiku tomēr piederēja tramvajniekiem. Tā bija tāda abpusēja mīlestība. Kā Latvijā bieži vien nostalģiski pieminēja “Ulmaņa laikus”, tā TTP smagos brīžos atcerējās Zālīša valdīšanu. Un tirādes parasti beidzās ar nopūtu: “ Zālītis gan to nepieļautu...”

Jā, tramvajniekiem iestājās grūti laiki. Vietu pie Aleksandra Zālīša rakstāmgalda aizņēma bijušais partijas darbinieks, kas pirmajos mēnešos nekādi nevarēja atšķirt tramvaju no trolejbusa. Viss notika tieši otrādi — tagad remontēja kabinetus un sēžu zāles, rakājās cilvēku biogrāfijās, nevēlamos atbrīvoja vai vienkārši padarīja viņu palikšanu uzņēmumā neiespējamu. Daži dabūja aiziet tikai tādēļ, ka bija pārāk gudri un enerģiski. Viņu starpā — arī Vitālijs Gavrilovs ar sievu Lidiju. Varbūt, ka liktenis. Varbūt, ka labi vien bija. Vai šodien kāds var iedomāties “Aldari” bez Vitālija Gavrilova?

Diezgan ilgu laiku TTP turējās uz Zālīša iestrādātās kārtības pamatiem. Turklāt ik gadu pēc Savienības sadales Rīgā ienāca jauni čehu tramvaji un trolejbusi, “piesedzot” vecos, kas bojāti krājās depo pagalmu nomalēs. Priekšnieki mainījās, bet TTP grima, līdz bija jāveic glābšanas pasākumi.

1991. gada ziemā Aleksandru Zālīti uzaicināja TTP par konsultantu uzņēmuma jaunas saimnieciskās darbības koncepcijas izstrādei jeb reanimēšanai. Viņš bija šokā, ieraudzījis pārskatus par ritošā sastāva tehnisko stāvokli, ražošanas izmaksām, par strādājošo zemo atbildības slieksni. Bet pēc gada viņš atkal bija ierastajā kabinetā un — pie savu jaunības un brieduma gadu pūliņu gruvešiem. Un ne tikai. Vienlaikus sākās inflācija, elektroenerģijas cenu celšanās, uzņēmuma saimnieciskā patstāvība un, protams, tika pārtrauktas jaunās tehnikas piegādes no Krievijas puses.

Aleksandram Zālītim ir augstlēcēja iedaba — arī viņš saviem uzdevumiem liek maksimāli augstu robežu. Un, lai maksātu ko maksādams, tā jāpārvar. Jāteic — nekad dzīvē viņš nav sevi pievīlis. Bet 1992. gadā bija laiks, kad pirmo reizi nomāca bezspēcības apjausma — laikam šoreiz nevarēs. Nu nevarēs vairs savu TTP dabūt uz pekām. Pagāja trīs mēneši, pusgads — un trešā daļa tramvaju joprojām bojāti, remonti smagi un dārgi... Joprojām — bojāti 95 vagoni... Ar trolejbusiem arī nekas labāks. Tomēr, kaut lēni un neticami smagi, pienāca lūzuma brīdis, pūliņi nesa augļus, un tagad šādu remontējamu vagonu ir kādi 10 — 12, tramvaju un trolejbusu tehniskās gatavības koeficients — kā TTP ziedu laikos, kad tehnika vēl bija jauna. Brīnuma vai noslēpuma šeit nav nekāda — viņš atkal uzspieda darbiniekiem savu nežēlīgo darba tempu, samazināja štatus, ieviesa jaunas tehnoloģijas un tehnoloģisko disciplīnu, prasīja atbildību no ikviena. Dzelžaini, samērojot ar sevi un savām spējām. Un rēķinot uz melnās tāfeles, lai visi redzētu un saprastu.

Aleksandrs Zālītis uzskata, ka šobrīd Tramvaju un trolejbusu pārvalde darbojas normāli. Tas nozīmē — atbilstoši reālajiem apstākļiem un vēl pakāpi augstāk. Viņš uzskata — valstij un pilsētai nav līdzekļu, lai palielinātu dotācijas sabiedriskajam transportam, tālab ir jācīnās pašiem. Nav tādas vides, kurā nevarētu vēl kaut ko ietaupīt — degvielu, siltumu, elektroenerģiju, un, galvu labi palauzot, var atrast metodes, kā ietaupīt darbietilpīgumu un ražošanas izmaksas. Taču — ne tikai taupīt, bet arī uzlabot, veidot no jauna. Tie paši tramvaju un trolejbusu mūžvecie remonta cehi, kuros ziemā sala ūdens, kur vīri staigāja eļļainos vateņos un kirzas zābakos, tagad spīd un laistās. Tur puķes zied. Kāds ārsts un deputāts, to ieraudzījis, pārsteigumā pat izsaucies: “Te taču lielāka kārtība un spodrība kā operāciju zālē!”

Ir tāds prieka stariņš, ka nākamgad par Pasaules bankas kredītu Latvijā pienāks trīsdesmit jauni trolejbusi. Kaut arī tikai 8 procenti no trolejbusu kopskaita, tas būs jūtams atspaids, jo tramvajnieki septiņus gadus nav tikuši ne pie viena jauna elektrobraucamā. Kredīts pašiem būs jāatpelna, un Aleksandrs Zālītis ir tam gatavs. (Rīgas Domes dotācija šobrīd sedz tikai 8 procentus no TTP izdevumiem.) “Dome nav atradusi zelta dzīslu, lai visiem varētu palīdzēt. Nē, patlaban mēs nedrīkstam viņiem neko vairāk prasīt, “ tā viņš uzskata.

Cik neierasti tas izklausās uz vispārējo žēlabu fona! Neteikšu, ka viņa līdzgaitniekiem būtu viegli. Varbūt, ka senāk ar bijību piesauktais Zālīša oreols šodien ne vienam vien saistās ar negācijas zīmi. Dzirdēju pat sakām: “Jā, viņš pats skrien kā negudrs un arī mūs visus izdzen, taupīdams valsts naudu trakāk par savējo!” Var jau būt, ka tad, ja strādātu sliktāk, ja tramvaji un trolejbusi Rīgā pavisam vairs neietu, valdībai vieglāk atrastos kāds miljons satiksmes glābšanai... Varbūt — ja tāpat kā Zālītis domātu daudz vairāk cilvēku, mēs šobrīd arī savādāk dzīvotu...

Reiz viņš bija viens no jaunākajiem uzņēmumu vadītājiem Rīgā, tagad, iespējams, vecākais. Gribas teikt — visu laiku fanātiskākais tramvajnieks. Ja mūža gadus varētu atskaitīt kā ciparus uz melnās tāfeles, varbūt viņš tagad būtu veiksmīgs uzņēmējs vai bankas prezidents...

Nezīlēsim, jo viņš gan labprāt stāstīs par dzīves ārējām, virspusējām norisēm, dziļākās atstājot neskartas. Var vien iztēloties, ka viņš ir stipri mīlēts un arī nīsts. Viņš vienlīdz spoži citē no galvas Leņinu un Čaku. It kā vēsa prāta cilvēks, apdomīgs un pareizs, taču savā mūžā pieredzējis vairāk īpašu notikumu nekā lielākie dēkaiņi. “Pa sētas durvīm” ar drauga palīdzību iekļuvis Nirnbergas procesa tiesas zālē, kur savām acīm redzējis un dzirdējis, kā spriež tiesu Ribentropam, Rozenbergam un kara jūrniekiem; šeit arī iepazinies ar akadēmiķi Orbelli; vēlāk Ļeņingradā viesojies pie viņa kā Ermitāžas direktora. Uz vienu nakti pat arestēts un noturēts “čekas” pagrabos Stabu ielā. Francijā iepazinies ar kņazu Jusupovu, Rasputina galētāju. Tas arī vēl nav viss. Tas tā, tikai piemēra pēc.

Ir kāda emocionāla stīga (bet varbūt tieši intelekta spēks?), kas ļāva būt Leo Kokles, Janīnas Pankrates, Aleksandra Lemberga, Veltas Vilciņas un Antas Klints tuvo cilvēku vidū. Viņa paziņu lokā joprojām Kārlis Zariņš, Džemma Skulme un citi slaveni mākslas pasaules cilvēki. Brīvo vakaru lielākais baudījums — opera. Bet tālāk neiesim. Tālāk ir dvēseles durtiņas, pa kurām ļauts ieiet tikai retajam.

Mudīte Luksa, “LV”

Foto no A.Zālīša ģimenes albūma