Atceres. Atgādnes

Godinot Andreju Upīti 120. dzimšanas dienā

Andrejs Upīts ar dzīvesbiedri Olgu. Fotoreprodukcija

Sarīkojumā piedalījās rakstnieka mazdēls jurists Aivars Upītis un mazmazmeita zooloģe Anita Upīte

Runā Zigmunds Skujiņš

Foto: Žanna Žaka

Skrīveros atklāta jauna kultūras zīme, kas godina Andreju Upīti un viņa zemnieku dzīves epopeju “Zaļā zeme”. Zigfrīds Kalniņš (pa labi) un Pēteris Jansons

Dzimumdienas zelts Rīgā

Kā zelts, kas gadu ritumā nezaudē savu mirdzumu, Andreja Upīša 120. dzimšanas dienas daudzajiem ciemiņiem rakstnieka Rīgas muzejdzīvoklī 4. decembrī tika rādīti viņa rokraksti. Par mūsu dzīves pārejošām un nepārejošām vērtībām rosināja domāt Imanta Skrastiņa veidotais romāna “Zelts” radioiestudējums un Reiņa Ādmīdiņa vadītā saruna ar šī iestudējuma dalībniekiem, kurā iesaistījās arī rakstnieks un publicists Zigmunds Skujiņš, literatūras zinātnieks Ilgonis Bērsons un vairāki citi sarīkojuma dalībnieki.

Visnotaļ atzinīgi novērtējis Andreja Upīša “Zaļo zemi” un it sevišķi — devumu noveles žanra izkopšanā, atgādinājis, ka meistars agri saskatījis, piemēram, Vizmas Belševicas talantu un arī viņam veltījis kādu atzinīgu vārdu, Zigmunds Skujiņš piebilda: “Tikai pasmaidīt viņš neprata. Man ir auksti no viņa smaida.” Dzintra Klētniece savukārt teica, ka viņu līdz nemaņai smīdinājuši gan Tāravas Anniņas dzejoļi un feļetoni, gan “Peldētāja Zuzanna” un citas komēdijas.

Dažādi pie mums nācis Andrejs Upīts, dažādi katru uzrunājis. Dina Kuple teicās jau skolas gados izlasījusi ne vien “Zaļo zemi”, bet arī “Plaisu mākoņos”, Uldis Dumpis savukārt neslēpa, ka viņam Andreja Upīša garie teikumi un pārlieku nesteidzīgais stāstījums skolā bijis nepārvarams šķērslis. Toties Upīša noveli, ko bija stāstījis uzņemšanas komisijai, stājoties teātra fakultātē, atceras vēl šodien. Un jaunajā “Zaļās zemes” uzvedumā neviens cits kā Uldis Dumpis ir Brīviņu saimnieks. Vai pats viņš dzīvē šādu Brīviņu sastapis? — Tieši tādu ne, bet tas varētu būt vairāku tādu saimnieku koptēls, kam rakstnieka spalva devusi miesu un asinis.

Ozolu birzs Skrīveros

“Zaļā zeme” ar dziļi tverto zemniecības tēlojumu, personāžu dzīvīgajiem raksturiem un sulīgo valodu, ar tiešumu un situāciju konkrētību ir viens no tiem darbiem, ko Nacionālais teātris uzskata par sava repertuāra stūrakmeņiem. Izmantojot paša autora dramatizējumu, “Zaļā zeme” pirmo reizi tika inscenēta 1948. gadā, piedzīvojot ļoti bagātu skatuves mūžu. Kad pirms trim gadiem radās doma par godu teātra 80 gadu jubilejai veidot nozīmīgāko iestudējumu retrospekciju, līdz ar “Cepli”, “Dullo baronu Bundulu” un “Zvejnieka dēlu” tajā nolēma iekļaut arī “Zaļo zemi”. Jauniestudējuma autors, teātra galvenais režisors Edmunds Freibergs kopā ar direktora vietnieku Zigfrīdu Kalniņu un režisoru un aktieri Oļģertu Šalkoni 5. decembrī piedalījās Andreja Upīša piemiņas sarīkojumā Skrīveros.

Pirmais gājiens — uz ozolu birzi pie Kalniņu mājām, kur kārts Andreja Upīša šūpulis. Pirmos ozoliņus rakstnieka simtgades pavasarī te iestādīja Lidija Freimane, Velta Līne, Jānis Kubilis, Kārlis Sebris, Alfrēds Videnieks un citi Nacionālā (toreiz — Drāmas) teātra aktieri, lielākoties — “Zaļās zemes” uzveduma dalībnieki. Tā to arī nosauca — par “Zaļās zemes” birzi.

Arī toreiz galvenais rīdzinieku organizētājs bija Zigfrīds Kalniņš. Jo tā nu ir viņa stihija — uzturēt dzīvus kontaktus ar skatītājiem visās Latvijas malās. Skrīveros šī sadarbība izvērtās sevišķi ražīga, jo uzreiz atradās domubiedri gan zinātniskās pētniecības institūtā, saimniecībā un skolā, gan iedzīvotāju vidū. Kociņu stādīšanu izplānoja un vadīja galvenais agronoms Jānis Auseklis, viņam talkā nāca ilggadējais skolas direktors Haralds Juhņevičs ar savu saimi, tāpēc arī ozoliņi labi ieauguši un pa šiem gadiem krietni sakuplojuši. Bet fizikas skolotājs Leonīds Antons skolēnus “saindējis” ar novadpētniecību un taku veidošanu. Pa kalniem un lejām gar abiem Dīvajas krastiem vijas takas, kas ved uz visām “Zaļajā zemē” aprakstītajām birzīm, mājām un notikumu vietām. Skrīveru pagasta vecākais Pēteris Jansons domā, ka pašlaik ar jaunu taku veidošanu varbūt pat jāpiebremzē un vairāk jāpiedomā par to izkopšanu, piemiņas zīmju uzlikšanu, atpūtas vietu iekārtošanu. Pašlaik tiek gatavotas lielas, mākslinieciski veidotas taku shēmas, ko paredzēts uzstādīt pie skolas un Klidziņas. Liela un pamatīga piemiņas zīme tika atklāta arī šajā dienā. Pelēkais laukakmens paaudžu paaudzēm vēstīs, ka ozolu birzs pie Andreja Upīša dzimtajām mājām stādīta par godu viņa zemnieku dzīves epopejai “Zaļā zeme”.

Bija Andrejam Upītim “Bezsaules noriets” ar tendenciozu latviešu trimdas literatūras vērtējumu, bija noliedzoša attieksme pret romantismu un pārlieka nodošanās sociālistiskā reālisma literatūras teorijai un praksei, bet paliekama vieta ir mākslinieciskajām liecībām par latviešu tautas, īpaši zemniecības likteni laikmeta griežos, ko rakstnieks atstājis savās novelēs, romānos, komēdijās un vēsturiskajās drāmās. Spožas satīras pērles viņš uzšķīlis ar savu ušņu duramo. Nezūdoša vērtība ir kopā ar Rūdolfu Egli sarakstītajai “Pasaules rakstniecības vēsturei” un monogrāfijai “Romāna vēsture”.

Andreja Upīša muzeja speciālists Jānis Kalve literārajā pēcpusdienā Skrīveru tautas namā izteica pārliecību:

— Laiks ir vislabākais režisors. Atkal atgriežoties pie īstajām vērtībām, sabiedrība pienācīgi novērtē arī Andreja Upīša radošo veikumu, viņa lielo ilglaicīgo pienesumu nacionālajai kultūrai. Rīgas muzejdzīvoklī jau 20 gadus tiek uzturēta tradīcija — ikgadējie prozas lasījumi. Tie ir tikpat daudzpusīgi, cik daudzpusīgs savā jaunradē bija Andrejs Upīts, un skar tikpat dziļus dzīves slāņus, kā to darīja rakstnieks savos darbos.

“Tik daudz mirdzošu, zinātgribošu acu!” — priecājās Oļģerts Šalkonis, uzrunājot skrīveriešus viņu gaišajā, siltajā un svētkiem sapostajā tautas namā. Un varēja tiešām apbrīnot to vērību, aizturēto elpu, ar kādu pilnā zāle, kur bija arī tik daudz bērnu un jauniešu, tvēra ik vārdus — gan par savu novadnieku Andreju Upīti, gan viņa literāro varoņu gaitām teātrī. Dzirdīgas ausis un atvērtas sirdis kāri tvēra gan Sūnu ciema zēnu atziņu, ka nekāds Laimes lācis mums nepalīdzēs, ja paši sev negribēsim palīdzēt, gan vecās Osienes izmisuma saucienu “Bijuši man spārni!”.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Harijs Burmeistars