MĒS SAVĀ LAIKĀ UN ZEMĒ

Kas ir latvietis?

Pirms varavīksnē vērtē krāsas

Šodien, 11. decembrī, Izglītības informācijas birojā Rīgā, Vaļņu ielā 2, godinās talantus — skolēnu radošo darbu konkursa “Kas ir latvietis?” uzvarētājus. Konkursu rīkoja Izglītības un zinātnes ministrijas Pieaugušo izglītības atbalsta centrs.

Kas ir latvietis? It kā vienkāršs jautājums, uz ko atbilde nav kabatā jāmeklē. Un tajā pašā laikā mūžsens un neizdibināms, jo — cik cilvēku, tik patiesību, bet tā īstā, vienīgā ir aiz katra latvieša, katras ģimenes, dzimtas, aiz tautas.

“Jauniešus varētu salīdzināt ar varavīksnēm — viņi ir jauni un vēl nenoguruši no dzīves, pilni tās krāšņuma un arī pelēcības. Jaunieši vēl veido savu latviskumu. Viņiem ir pa pilienam no visa, ko viņi redzējuši...” — tā raksta konkursa dalībniece līvāniete Aija Siliņa.

Žūrijai nācās izvērtēt vairāk nekā 200 skolēnu veikumu. Nosacīti radošo darbu tematiku var nošķirt vairākās sadaļās:

— pētnieciskie darbi par laikmetu, personībām;

— savas dzimtas koka izpēte;

— pētījumi par latviešiem kā tautu un tās izdzīvošanas fenomenu;

— likteņstāsti;

— esejas, dzeja, balādes, pasakas.

Konkursā bija pārstāvētas visu Latvijas novadu skolas. Būtiskākie skolēnu radošie darbi tiks apkopoti atsevišķā izdevumā.

Bet, pirms izskanējis žūrijas spriedums un jaunības talantu varavīksnē novērtētas krāsas, “LV” lasītājiem ieskatam dažu konkursa dalībnieku atbildes uz vienkāršo un mūžseno jautājumu: “Kas ir latvietis?”

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors

Sandra Mauriņa, Rīgas 99.vidusskolas 12.klases skolniece:

Latvietis. Balts, sarkans, zaļš. Latvietis. Zeme, maize, jūra. Latvietis. Koks, piķis, medus. Latvietis. Tīrs ielāps uz grīdas lupatas. Latvietis. Kukainis debesīs. Latvietis. Nost un prom! No visa.

Kāpēc tu apstājies? Tā lēnām varējām iet uz priekšu līdz bezgalībai. Latvietis. Plus mīnus bezgalība. Latvietis. Arī cilvēks. Tāds kā citi. Kāpēc latvietis? Piedzima tur, kur citi latvieši? Citi piedzimst tur, kur poļi. Citi nepiedzimst, bet arī ir latvieši.

Man ir pase. Tur tas vārds ir ierakstīts. Vēl daudziem cilvēkiem ir ierakstīti tādi vārdi. Cik garlaicīgi. Latvieši pie vienas sienas, pārējie — pie otras. Ellē jau tāpat nešķiros. (Ellē sliktāk nebūs.) Pases ar laiku sapelē. Garantijas laiks nav norādīts.

(Piesvied man kādu pagali, es sāku apdzist!)

Kas — vietniekvārds, nosauc to, ko es nezinu;

ir — darbības vārds, citi domā, ka saitiņa, atgādina par eksistenci;

latvietis — lietvārds, pasu nodaļā man teica — tautība, apzīmē kaut ko gaisīgu, dažiem — garīgu. Netveramu, netaustāmu, nesitamu, nesperamu, nerunājamu un visādi citādi ne. Kas pie tiem nepieder, paiet nost.

Šeit ir daudz cilvēku — latvieši un citi. Man ir daudz paziņu — latvieši un citi. Mēs, latvieši, ar tiem citiem.

Nē, man tā nepatīk. Labāk tā — es esmu latvietis. Bet tu gan tikai latvietis.

Ziemeļi — dienvidi, auksts — karsts, nepiederošiem ieeja aizliegta — ieeja brīva, karš — miers, plus — mīnus, latvietis — latvietis.

Latvietis pret latvieti. Latvietis aiz latvieša un tā bez gala. Latvietis līdzās latvietim.

Latvieši neesot vienota tauta. Vācieši bija vienota tauta, un Hitlers apšāva pārējos, jo viņš bija liels patriots. Dažreiz viņš šāva arī uz savējiem, jo bija liels vadonis. Kāds tam sakars ar latvieti? Sakarus var atrast vienmēr.

Nešaujiet latviešus! Mums viņu nav daudz. Pasē daudz kas rakstīts. Ne viss, kas rakstīts, ir taisnība. Visam nevajag uzspiest zīmogu. Dažām lietām nepiestāv zīmogi. Latvietim.

16.10.97.

Aija Siliņa, Līvānu vidusskolas 12. klases skolniece:

Pelēkais — ikdienas latvietis

Ikdienas latvietis — latvietis ikdienā. Pelēks kā noputējuši māju jumti, kā nobružāti kāpņu pakāpieni, durvju rokturi un tramvaja sliedes. Jā, gluži kā tramjava sliedes — pelēkas, vienmuļas un nemitīgi stiepjas tālumā. Uz priekšu, uz priekšu, bet galu galā nonāk atkal tajā pašā sākuma pieturā.

Pajautājiet jebkuram pretimnācējam uz ielas: “Vai jūs esat latvietis?”

“Protams,” viņš atbildēs, “godīgs Latvijas pilsonis, godīgi eju uz darbu, godīgi maksāju nodokļusÉ”

“Bet vai jūs pazīstat tramvaja sliedes?”

“Kas par dumju jautājumu! Tramvaja sliedes ir mana dzīve.”

Jā gan, tā ir mana dzīve. No rīta iekāpj tramvajā, uz darbu braucot.

Ap pieciem vakarā atkal tramvajā — pelēkā, uz pelēkām sliedēm, caur pelēku tumsu, ar pelēku latvieti iekšā. Vienīgi pretimbraucošo mersedesu ugunis ielec acīs kā nepanesami mirdzošas zvaigznes. Apžilbina uz mirkli un ir jau prom.

Ko dara latvietis mājās? Vai viņš nomazgā tramvaja putekļus? Vai iededz dzeltenu sveci uz galda?

Nekā tamlīdzīga. Viņš ieslēdz televizoru un skatās “Hameleonu rotaļas”. Un tad vēl “Panorāmu” un “Slepenās lietas”. Un, ja vēl nenāk miegs, tad katram gadījumam uz naktsgaldiņa mētājas arī kāda grāmata.

Bet pajautājiet Pelēkajam latvietim: “Vai jūs esat apmierināts?”

“Jā, droši vien. Man ir darbs, nauda un televizors, un arī ģimene.” Bet pēc brīža viņš piebildīs:

“Nē, tomēr ne. Nodokļi pārāk lieli, alga pārāk maza, apkuri nepieslēdz, dzīvoklis auksts, bērni neklausa, tramvajos kontrolieriÉ”

Tā ir pilsētas un dzīves pelēcība, kas viņu nomāc. Pat latvieša vārds un sirds ir apbiruši pelēkiem putekļiem. Taču tā ir un pukst dziļi krūtīs. Un pajautājiet viņam vēlreiz, atmodiniet viņā sirdi:

“Vai jūs esat latvietis?”

“Protams!” viņš sacīs. “Man taču ir pilsonība!”

Jā, sirds viņam ir pelēka, tomēr latvieša sirds. Īsta latvieša — pilsoņa jau kopš dzimšanas. Un šādus latviešus nav grūti atrast — iekāpiet jebkurā tramvajā, tur viņi ir.

Melnbaltais latvietis — ministrs

Tā ir īpaša latvieša šķira, varētu teikt — pasuga. Arī viņi skatās “Panorāmu”, taču pelēki gan viņi nav. Drīzāk balti — staigā baltos kreklos ar melnu kaklasaiti. Un vismaz cenšas būt balti, bet citus atkal nomelnot. Šo latviešu krāsa atkarīga no citiem. Ja kāds viņus paslavē, viņi ir balti, ja kāds nomelno — kļūst melni. Tā ir ārējā krāsa, ko viegli uzkrāsot, un arī noberzt to var, ja labi papūlas.

Taču šo melnbalto latviešu iekšējo un patieso krāsu neviens nezina — tas, kurš ir balts, varbūt slēpj azotē tumšu un viltīgu sirdi. Bet citu aptraipītais melnais aiziet mājās un stāda dzeltenus īrisus gar žogmali. Un tur jūnija sākumā uzplaukst viņa sauleskrāsas dvēsele.

Un tomēr visi — gan melnie, gan baltie ir latvieši, jo sirdis, kā tas zinātniski ir pierādīts, latviešiem vienmēr ir bijušas.

Zemeskrāsas latvietis

— zemnieks

“Zemeskrāsa — tā taču ir melna,” jūs teiksiet. Jā, melna gan, taču pagaidām vēl neviens šīs krāsas nozīmi nav sapratis citādāk kā vien kaut ko sliktu, ļaunu un briesmīgu. Tāpēc es nesaku “melnais latvietis”, jo tad neviens to nesaprastu. Šie latvieši, par ko runāšu, ir pavisam savādāki.

Viņi nestaigā pa asfaltu, bet pa zemi, un, paskatoties debesīs, saka: “Re, tur zosis aizlido uz siltajām zemēm,” nevis: “Re, tur BOEING 700 aizlidoja. Laikam uz Londonu.”

Nedomājiet, ka šie cilvēki ir tādi kā brāļu Kaudzīšu Tenis vai Oļiņtēvs. Nē, arī ne tādi kā Andreja Upīša Brīviņu Mārtiņš. Tie ir mūsdienu latvieši — Latvijas lauku ecētāji, Latvijas pļavu sukātāji, Latvijas padebešu skalotāji.

Protams, viņi nav vienādi, nosacīti varētu tos dalīt jaunsaimniekos un vecsaimniekos. Taču atšķiras viņi tikai ar savu darba filozofiju — vieni ar zemi un darbu pelna, otri zemi un darbu mīl. Vieni strādā ar traktoru, otri arī ar traktoru, taču kūtī viņi tur zirdziņu, ko mīlēt. Bet priecājas viņi vienādi —

pavasarī par bezdelīgām,

vasarā par labi augošiem rudziem,

rudenī par skaistu ābolu ražu,

ziemā par to, ka zemei ir silti,

tik silti no sniega, no kura citiem ir auksti. Jā, viņi prot sasildīties arī ziemā. Un priecāties Ziemassvētkos par sveču liesmiņām. Un tic viņi Dievam un Jēzum Kristum kā labajam, stiprajam sargātājam. Dievs viņiem palīdz dzīvot un redzēt dzīvi skaistu — bez nodokļiem un bez apkures problēmām (jo dzīvo taču katrs savā mājiņā ar bērza malku kurināmā). Bet ministru ķīvēšanās skan kā zvirbuļu plūkšanās, kaut arī caur televizora ekrānu. Un aiz loga zied baltas rozes. Tas viņus atšķir no citiem — rozes dārzā aiz loga. Un zied vēl oktobrīÉ

Bālais — Amerikas latvietis

Tas ir bieži dzirdēts teiciens — Amerikas latvietis. Nu, protams, latvietis nespēj noturēties savas mazās Latvijas robežās. Citu aizdzen vācietis, citu — krievs, cits pats aizbēg.

Latvieši nav karotāji, un tāds likums pastāv arī dabā — stiprais cīnās, mazais bēg vai slēpjas. Tagad es jūtos droši savā Latvijā, taču toreiz, kara laikā, kad visur viltīgas acis spīdēja gan no Austrumiem, gan Rietumiem, latvieši zināja, kā paglābties, lai tauta netiktu iznīcināta. Latvieši izklīda, lai apmulsinātu ķērājus, bet pēc tam atkal savāktos kopā un atjaunotu savu spēku.

Tā daudzi latvieši nonāca Amerikā un ir vēl joprojām tur. Varbūt dzīvot tur ir izdevīgāk un vieglāk, atgriešanās Latvijā vairs nav iespējama — kur tad paliks, te atkal nokļuvis, bez zemes, bez īpašuma?

Tomēr arī Amerikas latviešiem krūtīs ir latviešu dvēseles, varbūt vēl latviskākas nekā dažam labam šejienietim.

Var jautāt — kur gan Amerikā lai meklē latviskumu — starp Amerikas cilvēkiem, cigaretēm, Amerikas valodu un dzīves stilu un tradīcijām? Kā gan latvietis tur var būt latvisks?

Iespējams, ka nevar. Amerika jebkurā latvietī pamazām izdzēš un notrulina latviskumu. Un latvietis kļūst bālāks un bālāks, un pieņem Amerikas krāsu toni.

Bet, kad riet saule, tad pēkšņi sārti iekvēlotais padebesis iededz neizdzēšamu dzirksti latvieša acīs — tāda pati saule taču riet arī Latvijā, tikpat sarkana un spožaÉ Tā ir atblāzma, ko latvietis sajūt kā siltu atmiņu pieskārienu.

Un viņš nekad nepazaudēs šo dzirksti, bet izies savas villas priekšā un iestādīs baltu rozi pie lieveņa. Un vēstulēs dzimtenē palikušajām māsas bērnu ģimenēm rakstīs: “Es esmu vēja rauta lapa, kas aiznesta pasaulē un velti gaida Austrumvēju, kas nestu mani atkapaļ uz Latviju.”

Varavīksnes latvietis — jaunietis

Jauniešus varētu salīdzināt ar varavīksnēm — viņi ir jauni un vēl nenoguruši no dzīves, pilni tās krāšņuma un arī pelēcības. Jaunieši vēl veido savu latviskumu. Viņos ir pa pilienam no visa, ko viņi redzējuši — gan debesu zilums, gan ielu pelēkums, gan lauku zaļums, gan pilsētas spilgtums. Vecmāmiņas tiem māca mīlēt Dievu un zaļo zemīti, tēvi — ievērot likumus un balsot par LNNK, bet pašu sirdis velk uz spožās gaismās mirdzošiem naktsklubiem.

Kas veidos viņu latviskumu — ģimene, draugi, skolotāji vai pašu spēks?

To vēl neviens nezina, to viņi paši arī vēl nenojauš. Kas paliks pāri no varavīksnes — vai saulaini dzeltenā vai zāles zaļā, vai debesu zilā krāsa?

Bet varbūt viss sajauksies virpulī un, kā fiziķi ir secinājuši, iznāks arī kāds īsti balts latvietis?

Arī es esmu varavīksnes cilvēks un veidoju savu latvietību. Ceru, ka tā nebūs tikai pelēka un putekļaina, bet krāsaina un labestīga. Gribētos, lai visi jaunieši domātu par savu dzīvi un veidotu to, nepaļaujoties uz skarbo likteni.

Baltais latvietis

Baltā krāsa — tā rodas, visām citām sajaucoties kopā. Tāpēc baltais latviskums ir ikkatrā no mums. Kaut kas taču vieno visus pasaulē esošos latviešus. Domāju, ka tas varētu būt šis baltais latviskums.

Pirmkārt, tā ir valoda.

“Tik skaidra volūda

Kai yudins olūtā.”

(A. Rancāne)

Tā dzied latgaļi par latgaliešu valodu, bet latgalieši taču arī ir latvieši, vai ne? Un valoda tiešām ir skaidra un skaista, un dzidra, un skanīga. To ir pratuši parādīt ne tikai izcilie rakstnieki un dzejnieki, bet arī ikkatrs no mums to prot — vajag tikai sevī sajust īstu, Baltu latvieti, un tad Balta būs arī valoda.

Otrkārt, balta ir latvieša mentalitāte. Tā ir labestība, kas, dažkārt ārēji apslēpta, tomēr mājo ikkatrā latvietī.

Ja lauku saimniece pasper ar kāju kaķi, kas paslepus uzlēcis uz galda, tad gotiņu kūtī viņa samīļo un noglauda kā dārgāko, kas tai pieder.

Ja skolas puika runā necenzētiem vārdiem un rupjībās, tad iemīlējies viņš top par džentlmeni un mīļoto meiteni nes uz rokām pāri pavasarī pārplūdušam strautam.

Tāpēc mēs visi esam Baltie latvieši. Baltā valoda un baltā labestība mūs tādus dara.

Kādreiz senlatviešiem piemita arī Balts tikums, ar ko varēja lepoties. Par to arī tautasdziesmas mums vēl atgādina:

“Balta nāca tautumeita

Kā ar sniegu apsnigusi;

Nav ar sniegu apsnigusi,

Nāk ar savu tikumiņu.”

Tagad retajam latvietim ir Baltais tikums, taču nav neiespējami to atkal atjaunot. Neaizmirsīsim to, saglabāsim šo tautas vērtību un celsim to atkal saulītē!

Ingars Kozuls, Cesvaines ģimnāzijas 12.klases skolnieks:

Kas ir latvietis? Šo jautājumu uzdodu sev simtiem un tūkstošiem reižu, dodoties pārdomu ceļojumā — rudens zelta meklējumos.

Acis slīd gar zeltaino bērzu sprogām un ausīs dun: “Kas ir latvietis?”

Biksēre. Kuļmašīnas dampis. Cik daudz vecmamma stāstījusi par kulšanas talkām jaunībā! Cik liela māksla bijusi pareizi ielaist labības kūlīti mašīnā, lai nenorautu siksnu! Kuļmašīnas siksna. Domas atsauc atmiņā dzirdēto par vienu no Cesvaines draudzes mācītājiem — latvieti, kurš, izgājis karas ceļus Mandžūrijā, kā armijas kapelāns atgriezies Cesvainē un kādā kulšanas talkā nosists ar šādu pasprukušu lentu. Nevienā vietā nav sīkumu. Visam, ko jau izsenis darījis latvietis, bijusi sava vieta, laiks un gudrība. Sarkaņi. Akmens celtnes. Skola. Tai pretī — barona laika Sarkanās muižas ēka, kura jau sen vairs nav! Akmens. Akmentiņ(i)s, ūdentiņ(i)s... Tie dzīvoja Saules mūžu. Ar šādām celtnēm bagāta Vidzeme. Arī mūsu Cesvaines pils — akmens krāvums. Katrs milzenis sver ne vienu vien kilogramu. Cik sviedru, pūļu un mākas, lai uzceltu šīs ēkas! Ne dienai, ne divām, bet mūžam. Ne vienam, ne diviem, bet... Madona. No pirmā acu uzmetiena necila pilsēta. Taču uzņēmums pēc uzņēmuma virknē savas reklāmas gar abām centrālās ielas malām. Ir ticība un cerība sev un savam šodienas darbam un prātam.

Ceļš vijas kalnā un tad pa labi, gar mazdārziņu zonu, uz Kusas pusi! Šie mazie dārzu pleķīši, kur katrs solis apmīļots, liek domāt, ka latvietim tiešām nepieciešama zeme. Kā maize, kā ūdens. Lai cik, bet ir! Iekoptu lauku zaļums mijas ar nepļautās zāles rūsganumu. Šur tur pavīd “Latvijas kokvilnas” lauki un piecdesmit gadu glabātie kultūras pieminekļi — pamestās fermas.

Ezeru virkne Liezēres pusē. Latvijā katrs ezers teiku un dainu apvīts. Kaut kas teiksmains jau ir šajos ūdeņos. Nekad nezini, kas tur īsti iekšā ir.

Lāčplēsis. Nogrimušas pilis. Vērtības. Kam tās pieder? Kas spēs pilis augšā celt?

Alfrēds Vinters ir teicis: “Kas bij vakar, nav vairs šodien, kas ir šodien, nebūs rīt.”

Piebalga. Alauksts un Inesis. Teika par brāļiem. Arī man ir brālis. Šobrīd tālu, bet vai arī sirdij tālu?

Robežu stabiņi, kupicas. Vai tās raktas bez strīdiem un naida starp brāļiem? Cik jaunu salu radies šajos zemes pārmērīšanas laikos?

Baznīca. Jau krietni paslējusies no drupām. Latvietim vienmēr bijusi vajadzīga ticība.

Ticība Dievam, sev, zemei. Ernests Brastiņš droši un nemaldīgi apgalvo: “Vienā ziņā mēs esam laimīga tauta. Labāk nekā kura cita tauta mēs esam saglabājuši tos tautas sacerējumus, ko varam dēvēt par savas dievestības pieminekļiem. Mūsu dainas satur desmitiem tūkstošu dziesmu par Dievu, dievībām un dievestību.”

Ceļa rādītājs vēsta — “Saulrieti”. Tātad Kārlis Skalbe. Pirmais prātā nāk Kaķītis, padzīts no savām dzirnavām, pasaules priekus un bēdas iepazinis, atkal tās atgūst. Naids un atriebība nekad nav bijuši latviešu sabiedrotie. Slātavas un Čangalienas novads vairojas Gaujas krastos, kur vienlīdz labi sadzīvo Ķenči, Pāvuli, Oļiņietes un Prātnieki. Jā, arī viņi ir latvieši. Grāmatu lappusēs ienākuši no dzīves. No Gaujas un Daugavas krastiem. Piebaldzēni caur krievu, zviedru, poļu un vācu kultūrām spējuši savu kultūru saglabāt. Šādi amatnieki ir tikai Piebalgā!

Šobrīd, raugoties uz zviedru, dāņu, vācu interjeru, būvniecības un stila paraugiem, rodas šaubas — vai latvieši izturēs? Šīs šaubas jau 1936.gadā nodarbināja Ernestu Brastiņu: “Baidos, vai mūsu tauta būs diezgan liela, lai panestu āriešu mantojumu. Vai viņa īsti spēs padarīt savu vienīgo patieso dzīvestības ideju par savas cilvēces notikumu?”

Bērzakrogs. Te nopērkama garšīga maize. Malkojot tasi kafijas vai tējas, satiekos ar tādiem pašiem ceļotājiem kā es. Visiem viens mirdzums acīs — uz priekšu! Kur nu kurais, bet — uz priekšu!

Priekuļi. Kartupeļi. Šeit no ārzemēm atvestais garšīgais bumbulis ieguvis sev jaunus “radiniekus”.

Cēsis. Neviļus ausīs sāk dunēt pakavu klaboņa, zirgu krākšana, zobenu šķindoņa un sprādzienu troksnis. Mirt, bet nepadoties, neliekties, nepazemoties, nekalpot svešām varām! Skolnieku rota brīvības cīņās un karš. Kaut kas tāls un svešs! Bet, ja man būtu rokās jāņem ierocis un jāiet nogalināt? Kā vārdā? Kāpēc? Cik bieži latviešu puišiem ir bijis jāuzdod sev šis jautājums!

Ceļš uz Valmieru. Meži, lauki, meži... Izcirsti, saglabāti, lai izdzīvotu. Cilvēks. Mežs. Daba. Kas izdzīvos? Kurš izdzīvos?

Mazsalaca. Salaca. Klintis. Koka tēli. Velna ala, Eņģeļu ala, Kurbada taka, Sapņu kāpnes, Skaņais kalns. Ar teikām un leģendām apvītas vietas. Bagātas vietas. Rakstā “Savējais un svešais” E.Brastiņš atzinis: “Ir divējādas vērtības un bagātība: ir vērtības, kas atmirdz kā sudrabs un zelts, bet ir arī tādas, kam nav dārgmetālu skaņas un spožuma. Un tomēr šīs pēdējās mēdz vērtēt augstāk par zeltu.”

Visa pamatā milzīga vēlēšanās būt laimīgam, labam, mīlētam. Ticēt. Vēlēties un saprast, ka nekas netiek dots par velti. Jāmaksā — ar darbu, ar sapratni, ar mīlestību.

“Kas ir latvietis? Latvietis, latvietis, latvietis...” — atskan Skaņā kalna priedēs.

Kas ir latvietis? Atbildi sniedz Edvarts Virza: “Kas tad nu ir īsts latvietis? Tas, kas apzinās, ka viņu veidojušas neskaitāmas paaudzes, kas dzīvojušas mūsu zemē, kas visu cienību un godbijību, uz ko cilvēks spējīgs, dāvina savai tēvu zemei.”

Ceļš ved mājup. Domas, domas... Bet vai mums ir jāpaliek latviešiem? Iespēju taču tik daudz! Tautietis Viesturs, svešumā esot, ir teicis: “Kādēļ mums jāpaliek latviešiem? Ir trīs iemesli, kas katram īstam latvietim liek palikt pie savas tautas. Tie ir uzticība Dieva noteiktai sūtībai, mīlestība pret saviem tuvākiem un cieņa pret sevi pašu.” Mājas. Manas mājas. Mājas, kur varu būt laimīgs, labs, mīlēts, kur varu strādāt, saprast un mīlēt. Kur varu būt es.

Es — latvietis.

Agnese Matisone, Grobiņas vidusskolas 12. klases skolniece:

Apceļojusi tikai nelielu daļu Latvijas, secinu, ka skaistākas vietas neatrast. Latgale — zilo ezeru zeme, Vidzeme rudenī kā vecmāmuļas spilgtā sega, Kurzeme — jūras rūdītā, stipro vēju auklētā, Zemgale sildās pašā Latvijas vidū.

Kas ir Latvija? Bagātība. Ne politiskā, ne materiālā, ne tā, kas lielās pilsētās. Bagātība, kas vēl cilvēka roku neskarta. Nepārveidotā, saglabātā, iekoptā pēc dabas likumiem. Nepieradinātā bagātība.

Kas ir latvietis? Latvijas iedzīvotājs. Arī es esmu latviete. Man patīk būt pie jūras, uz kāda pakalniņa, mežā, kādā alā, pie strautiņa, kas izčalo man savu dzīves stāstu. Priecājos par pavasarīgo atdzimšanu, vasaras gribasspēku un siltumu, rudenīgo krāšņumu un nelielajām skumjām, par ziemas šķīstumu un mieru. Man bail, ka man to atņems, un nav vairs svarīgi, kas tas būs — latvietis vai kādas citas tautības pārstāvis. Viņš viennozīmīgi būs Bagātības nodevējs un nīcinātājs. Es vairs nepazīstu latvieti. Viss ir tik ļoti saplūdis, un es nezinu, kas ceļ kārtējo benzīntanku man pie loga.

Kas ir latvietis? Tikai nesakiet, ka tāda vairs nav. Ir, sirmās, dzīves gudrību pilnās galvas, kas nav tālu jāmeklē, jo līdzās dzīvo mūsu vecvecāki, no kuru dzīves pieredzes bieži vien nāk izcilu enciklopēdiju vērti padomi, arī jaunās, zinātgribošās —, kuras izmanto katru iespēju, lai papildinātu savas zināšanas un pilnveidotu sevi. Jaunieši nebaidās doties prom no dzimtenes, lai iepazītu citas tautas un novērtētu savas mājas — Latviju.

Mehanizētajai, jaunajai pasaulei nāksies krietni pasvīst, lai atņemtu mums pakalnus, košās kļavas, urdzīgos strautus, straujās un krāčainās upes, dziļās gravas, vecpilsētu bruģu atmiņas.

Mūs, latviešus, neiznīcinās, ja vien paši to nedarīsim. Ikdienā satiekoties, runājot, redzot latviešus, secinu, ka mūsos ir liels rūgtums. Tas saēd mūs un apņem arī mūsu bagātību, mūsu Latviju. Nebrīnīsimies, ja drīz vairs nečalos, nevīteros, nešalkos mums apkārt!

Latvieti, es zinu, kāds tu esi! Tu esi spēcīgs, jo akmens un koks un ūdens tev palīdz, tu tikai pieglaudies un sadzīvo ar savas zemes bagātību, tu būsi vēl spēcīgāks nekā līdz šim! Latvieti, tu esi savas zemes mīlēts un auklēts, tagad pienākusi tava kārta nepārveidot, saglabāt un iekopt pēc dabas likumiem nepieradināto bagātību — Latviju!