MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Balsu zvejošanas karstumā

Pusotru nedēļu pirms prezidenta vēlēšanām Lietuvā

Viens no priekšvēlēšanu plakātiem. Apakšā uzraksts: labāk — pieredze!

Lietuvas plašsaziņas līdzekļi aizvien lielāku uzmanību un vairāk vietas atvēl prezidenta vēlēšanām, kas mūsu kaimiņzemē risināsies 21. decembrī, kad vēlētājiem nāksies izšķirties starp septiņiem valsts vadītāja amata kandidātiem.

Sabiedriskās domas izpētes organizāciju veiktās aptaujas rāda, ka vairums vēlētāju dod priekšroku juristam Artūram Paulauskam (32,2%), otrajā vietā ir ekologs Valds Adamkus (30,4%), bet no līderiem pagaidām atpaliek Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis (11,5%). Nav šaubu, ka tieši šīs trijotnes vidū jāmeklē nākamais Lietuvas prezidents, lai gan ko noteiktāk prognozēt Lietuvā pagaidām neviens neuzdrošinās, jo pārlieku daudz ir nezināmo. Trūkst pieredzes, jo iepriekšējo reizi uz augsto amatu pretendēja tikai divi kandidāti un viss izšķīrās jau pirmajā kārtā. Šoreiz, šķiet, nevienam no kandidātiem 21. decembrī neizdosies iegūt vairāk kā pusi no vēlētāju balsīm. Tad pēc divām nedēļām varētu būt jārīko vēlēšanu otrā kārta. Tomēr sabiedriskās domas barometrs dažkārt mēdz izdarīt neparedzētus lēcienus, daudz ko var izšķirt svārstīgie vēlētāji, kas savu izvēli izdara pēdējā mirklī. Galaiznākumu spēj ietekmēt pat laika apstākļi — vai vēlētāju aktivitāte būs augsta vai zema.

Līdztekus sociologu aptaujām dažādās aprindās vēlētāju noskaņojumu mēģinājuši noskaidrot arī preses izdevumi. Studentu vidū vispopulārākais ir Artūrs Paulausks, bet laikraksta “Lietuvos rytas” lasītāji Internetā viņu atstājuši trešajā vietā, dodot priekšroku Valdam Adamkum un Vītautam Landsberģim.

Laikrakstos iespiestas intervijas ar visiem septiņiem prezidenta amata kandidātiem, publicētas arī pretendentu uz valsts vadītāja posteni programmas. Reklāmas materiālu daudzumu par katru kandidātu acīmredzot galvenokārt noteicis šīs preces pasūtītāju maka biezums. Visbiežāk par sevi atgādina Artūrs Paulausks, Valds Adamkus un Vītauts Landsberģis. Pēdējais savai reklāmai talkā aicinājis arī karikatūristus — avīzes puslapas lieluma zīmējumā attēloti trīs zemledus makšķerētāji: Artūram un Valdam zivju nav, toties Vītauts jau izvilcis vairākus prāvus makanus. Zem karikatūras retorisks jautājums: “Kurš tad ir tas labākais zivju ķērājs?”

Laikrakstā “Respublika” problēmapcerē “Pie vēlētājiem — valsts automašīnā” mēģināts parādīt dažas pretrunas likumdošanā, kas daļai kandidātu, šķiet, rada kaut kādas priekšrocības. Bet tas tikai vēlreiz pierāda neapstrīdamo patiesību, ka visu nekad vienā likumā nevar aptvert un paredzēt.

Vairāki valsts prezidenta amata kandidāti — ne savas vainas dēļ — riskē pārkāpt Ierēdņu likumu — viņi vēlas priekšvēlēšanu cīņu savienot ar saviem dienesta pienākumiem, bet darba līdzekļus likt lietā vēlēšanu mērķiem.

Ierēdņu likums aizliedz “nodarboties dienesta telpās ar blakuslietām”, “izmantot darbalaiku un rīcības iespējas mērķiem, kas nav saistīti ar tiešo uzdevumu veikšanu”.

Visvairāk neērtību šī likuma prasības rada Seima deputātiem un prezidenta amata kandidātiem Vītautam Landsberģim, Vītenim Andrjukaitim, Kazim Bobelim un Rimantam Smetonam.

Viņi vērsās pie Seima vadības, lūgdami atvaļinājumu uz vēlēšanu laiku. Taču, lai gan Prezidenta vēlēšanu likums kandidātiem garantē divu mēnešu atvaļinājumu, parlamenta deputāti to nevar izmantot, jo tas nav paredzēts ne Seima statūtos, ne Seima deputātu darba līguma noteikumos.

Seima Ētikas un procedūru komisija apsolīja, ka parlamenta locekļiem, kas kandidē uz prezidenta amatu, netiks samazināta alga par neierašanos uz Seima sēdēm, jo viņiem jāorganizē vēlēšanu kampaņa. Vītauts Landsberģis pat nolēmis atteikties no parlamenta priekšsēdētāja algas par to laiku, ko viņš nebūs piedalījies Seima darbā. Pēc Seima Juridiskās nodaļas vadītāja Vītauta Sinkeviča domām, deputātam neviens nevar aizliegt tā rīkoties.

Taču Seima priekšsēdētājs un arī citi deputāti, kas kandidē uz prezidenta amatu, izmanto citas likumdevēju privilēģijas, piemēram, viņi brauc pie vēlētājiem Seima automašīnās.

Rimants Smetona, lai būtu ērtāk doties pie vēlētājiem, palūdza personisko apsardzi, ko garantē Prezidenta vēlēšanu likums. Deputāts atzinās, ka viņam pēc tikšanās ar vēlētājiem būtu grūti un bīstami pašam stūrēt braucamo. Taču valdības apsardzes departamenta darbinieki ne tikai rūpējas par kandidāta drošību, bet arī vada automašīnu.

Seima kanclers Jurģis Razma nesaskata nekā nosodāma, ka prezidenta kandidāti izmanto valsts transporta līdzekli: “Jo viņi taču brauc tikties ar vēlētājiem. Un pēc tikšanās tiek pārrunātas arī Seima aktivitātes, tālab būtu sarežģīti nošķirt šīs lietas.” Turklāt arī valsts budžets no kandidātu izbraucieniem neciešot, jo papildu finansējums šim nolūkam netiekot piešķirts.

Viļņas universitātes rektors Rolands Paviļonis paša vēlēšanu kampaņas norisi kārto no savas darbavietas. Lai gan viņam patiesi nav sava štāba, tomēr gan pašu kandidātu, gan viņa vēlēšanu štāba vadītāju universitātes lietu pārvaldnieku Sigitu Sunelaiti var sastapt universitātē.

“Rektors nav domājis ņemt atvaļinājumu. Universitātes fakultātes un nodaļas ir pietiekami patstāvīgas, lai pašas rīkotos, kā nepieciešams, ar vēlēšanu lietām vairāk noņemamies pēc darba,” tā stāsta Sigits Sunelaitis. Viņš pats esot paņēmis bezalgas atvaļinājumu tajās dienās, kad vajadzējis savākt 20 000 vēlētāju parakstu kandidāta atbalstam. Bet kopš tā laika esot sakrājies tik daudz darbu, kurus neviens cits lietu pārvaldnieka vietā nevarot izdarīt. Turklāt šobrīd ne Rolandam Paviļonim, ne Sigitam Sunelaitim neesot kam uzticēt savus pienākumus, jo divi prorektori esot izbraukuši uz ārzemēm. Savienot darbu universitātē un vēlēšanu štābā esot ļoti grūti, bieži vien diena sākoties jau sešos no rīta, bet pie naktsmiera izdodoties tikt ne agrāk kā vienos naktī.

Sigits Sunelaitis neuzskata, ka viņš pārkāpj Ierēdņu likumu, jo pa tālruni bieži zvanot viņam, bet viņš pats to nedarot. Pie vēlētajiem tiekot braukts ar personisko transportu.

Tajā pašā laikā Rolands Paviļonis ir atklāti paziņojis, ka pie vēlētājiem dodas ar universitātes dienesta automašīnu.

Lietuviešu emigranta Valda Adamkus vēlēšanu štābā strādā celtniecības un pilsētbūvniecības ministrs Aļģis Čapliks. Viņš žurnālistiem stāsta, ka nav grūti savienot ministra pienākumus ar darbu štābā, jo viņš neesot no tiem, kas griež priekšvēlēšanu karuseli — diena paejot ministrijā, bet par vēlēšanām atliekot vaļas padomāt tikai pēc darba.

Vītauta Landsberģa vēlēšanu štāba vadītājs sakaru un informācijas ministrs Rimants Pleikis ir atvaļinājumā jau trešo mēnesi. Viņa bezalgas atvaļinājums beigsies pēc prezidenta vēlēšanām.

Dažas nedēļas pirms vēlēšanām jurists Artūrs Paulausks pasludināja, ka viens no viņa vēlēšanu programmas autoriem ir prezidenta referents Petrs Vaitiekūns. Pats referents apgalvo, ka nav pārkāpis Ierēdņu likumu, jo programmu nav rakstījis darba laikā, arī atlīdzību par šo izpalīdzēšanu nav saņēmis. Pēc Petra Vaitiekūna domām, tieši ārpolitika esot tā nozare, kurā nepieredzējušajiem kandidātiem noteikti vajadzētu izvairīties no kļūdām. Viņš šajā laukā būtu bijis gatavs palīdzēt arī citiem kandidātiem, ja vien viņi referentam būtu to lūguši. Turklāt tā esot pasaules prakse, ka valsts vadītāja amata kandidātus konsultē valsts iestāžu ierēdņi. Tā noticis Lielbritānijā, kur valdības vadītājam Tonijam Blēram pirms vēlēšanām palīdzēja Ārlietu ministrija, līdzīgu atbalstu pirms vēlēšanām saņēmis arī Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis.

Prezidents Aļģirds Brazausks par sava referenta palīdzību Artūram Paulauskam uzzināja viens no pēdējiem, taču valsts vadītājs teica, ka “ierēdņiem nav aizliegts līdzdarboties tāda veida lietās”.

Lietuvas žurnālisti biežāk nekā citkārt prezidenta vēlēšanu sakarā ir uzdevuši jautājumus arī visu septiņu kandidātu dzīvesbiedrēm. Katra no viņām ir pārliecināta, ka tieši viņas vīrs būtu vislabākais Lietuvas prezidents un spētu visvairāk izdarīt valsts labā.

Tomēr iespējas kļūt par valsts vadītāju ir tikai vienam. Kuram tauta dāvās savu uzticību? Tas izšķirsies pēc pusotras nedēļas. Ja arī būs vajadzīga vēlēšanu otrā kārta, neveiksminieki tomēr tiks atsijāti. Un arī līderi būs zināmi. Ne vairs pēc aptaujām, bet pēc vēlēšanu rezultātiem.

“Lietuvieši ir apsviedīgāki nekā latvieši”

Lietuvas mājsaimniecību budžeti liecina — ļaudis dzīvo turīgāk

Pēc Eiropas Savienības statistikas dienesta EUROSTAT izstrādātas metodikas jau divus gadus Lietuvas Statistikas departaments pētī valsts mājsaimniecību ieņēmumus un izdevumus. Laikrakstā “Lietuvos aidas” apkopoti 1997. gada trešā ceturkšņa mājsaimniecību budžetu izpētes rezultāti.

Valstī trešajā ceturksnī izlases veidā tika izraudzītas 2670 mājsaimniecības, lai trīs mēnešus līdz pēdējam sīkumam pētītu to budžetus — ienākumus un izdevumus, visu pirkto un pārdoto, dāvināto un dāvanās saņemto, pat guvumu, kas radies no zvejas lomiem, sēņu lasīšanas un ogošanas. 578 mājsaimniecības, kas iekļuva šajā izlases tīklā, no līdzdalības izpētē atteicās — ne jau visi uzdrošinās savu pieticību vai turību nolikt kā zem mikroskopa. Tomēr Statistikas departamenta Mājsaimniecību pētījumu nodaļas priekšniece Zita Šņukštiene ir pārliecināta, ka vairāk nekā divtūkstoš dalībnieku sniedz pietiekamu pārskatu par mājsaimniecību stāvokli visā valstī, lai pētījumu varētu uzskatīt par reprezentatīvu. Jo izlases pētījumā ir iekļauti dažādu mājsaimniecību tipi, kas pieder pie dažādām sociālajām un saimnieciskajām grupām, kuras raksturo dažāds ienākumu iegūšanas avots, apgādājamo ģimenes locekļu skaits utt. Jāpiebilst, ka ieņēmumos ir ieskaitīta visa veida atlīdzība par darbu gan naudā, gan natūrā, ienākumi no saimnieciskās un uzņēmējdarbības, amatniecības, radošajiem darbiem, tāpat arī pensijas, stipendijas, pabalsti, dividendes, rente, viss līdz katram centam.

Un tātad kopumā trešajā ceturksnī Lietuvā katrs mājsaimniecības loceklis caurmērā mēnesī ieguva reālo ienākumu 383,4 litus (viens lits — Ls 0,147); pilsētnieks — 419,5 litus, bet laucinieks — 301,3 litus.

Vai tas ir daudz vai maz, to var noskaidrot, tikai salīdzinot. Pērnā gada pirmajā ceturksnī, kad pirmo reizi tika apkopoti šāda pētījuma rezultāti, viens mājsaimniecības loceklis mēnesī reāli saņēma 301,1 litu; pilsētnieks — 335,1 litu, bet laucinieks — 280,4 litus. Citiem vārdiem, ikviena lietuvieša ienākumi pusotra gada laikā ir palielinājušies par 82 litiem mēnesī.

Papētot, kā šie ienākumi veidojas, jāsecina, ka galvenais iztikas avots ir darba alga un atlīdzība par paveikto. 1997. gada trešajā ceturksnī katrs no pētījumā ietvertajiem cilvēkiem caurmērā mēnesī nopelnīja 314,8 litus; pilsētnieks — 367,9 litus, laucinieks — 194,2 litus. Redzams, ka lauku iedzīvotāju saņemtais naudas ienākums ir krietni mazāks, taču to daļēji kompensē pašu ražotā un pašu uzturā patērētā kvalitatīvā pārtika, aplēsts, ka šo naturālo ienākumu veidā ikviens laucinieks mēnesī reāli iegūst 107,1 litu.

Kā stāsta Zita Šņukštiene, salīdzinot ar otro ceturksni, katra lietuvieša ienākumi ir palielinājušies par 44 litiem jeb 13 procentiem. Pilsētnieku ieņēmumi pieauguši par 10 procentiem, bet laucinieku — pat par 17 procentiem. Par to nevajag brīnīties, jo zemkopji šajā laikā ir saņēmuši naudu par jauno ražu — par labību, dārzeņiem, augļiem. Statistikas dati liecina, ka trešajā ceturksnī vissparīgāk kāpuši darba ienākumi — par 15 procentiem. Pakāpeniski palielinās arī ļaužu ienākumi no sava īpašuma. Otrajā ceturksnī to pieaugums bija 3,9 liti, bet tagad — jau 13,5 liti. Tas pierāda, ka valsts tautsaimniecība attīstās, liela daļa peļņas izmaksāta dividendēs par akcijām.

Statistiķi izpētījuši arī, kā ieņēmumi tiek likti lietā. Lauvas tiesu visu izdevumu — gandrīz 202 litus mēnesī — ikviens Lietuvas iedzīvotājs izdod par pārtikas precēm. Apģērbam un apaviem mēnesī tiek tērēti 29 liti, par dzīvokli, kurināmo un enerģiju katram mēnesī jāizdod 41,3 liti (ceturtajā ceturksnī, sākoties ziemas sezonai, šie izdevumi krietni pieaugs). Ik mēnesi 33,9 liti aizripo par transporta pakalpojumiem, citiem vārdiem, tiek nobraukti. Izklaides un kultūras mērķiem caurmērā mēnesī tiek iztērēti tikai 11,9 liti. Smēķētāji arī uz nepīpmaņu rēķina mēnesī izkūpina gaisā 4,8 litus, bet alkoholisko dzērienu pirkšanai, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, tiek izdoti 9,7 liti. Pilsētnieki alkoholu mēnesī caurmērā pērk par 10,2 litiem, laucinieki — par 8,7 litiem.

Kā rāda pētījuma dati, mājsaimniecību ieņēmumu un izdevumu ailēs ir lielas atšķirības. Pēc reālā ienākuma uz vienu mājsaimniecības locekli visas mājsaimniecības tika sadalītas desmit grupās. Pirmajā deciļgrupā ar viszemāko ienākumu iekļuva iedzīvotāji, kas mēnesī caurmērā reāli saņem tikai 178,9 litus, bet desmitajā deciļgrupā, visturīgākajā, — tie, kam caurmēra ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli ir pat 838,2 liti, t.i., 4,7 reizes vairāk. Ievērojami atšķiras arī izdevumi. Trūcīgie iedzīvotāji pārtikai mēnesī caurmērā var atļauties tērēt tikai 83,2 litus, bet turīgākie mēnesī uzturam atvēl pat 363 litus.

Uz jautājumu, kā lietuvieši vērtē savu dzīves līmeni, vairāk nekā puse ir atbildējuši, ka tas ir viduvējs, 7,7 procenti — diezgan labs, 0,4 procenti — ļoti labs, 26,6 procenti — slikts, bet 6,5 procenti iedzīvotāju savu dzīves līmeni uzskata par ļoti sliktu. Visgrūtāk klājas ģimenēm ar bērniem līdz 18 gadu vecumam un pensionāriem.

Pētījumā bija arī jautājums — cik liels ienākums mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli būtu uzskatāms par pietiekamu? Lauksaimnieku atbilde — 409 liti, algādžu — 646 liti, uzņēmēju — 754 liti, pensionāru — 492 liti. Tātad, lai gan tiek vairāk pelnīts un ienākumi aug, tomēr visu vajadzību apmierināšanai to aizvien ir par maz.

Bet, rēķinot pēc ilglaicīgas lietošanas priekšmetu daudzuma, kas caurmērā ir mājsaimniecībā, var teikt, ka ļaudis Lietuvā dzīvo diezgan pārtikuši. Uz simt mājsaimniecībām ir 36 automašīnas, 77 radiouztvērēji, 78 krāsu un 49 melnbaltie televizori, 95 ledusskapji, 75 veļas mazgājamās mašīnas. Lietuviešu kaimiņiem, latviešiem, uz simt mājsaimniecībām ir 24 automašīnas, 61 radiouztvērējs, 72 krāsu un 31 melnbalts televīzijas aparāts, 91 ledusskapis, 73 veļas mazgājamās mašīnas. Ne velti kāds pasvalietis, uzzinot par šiem datiem, teicis: “Lietuvietis ir apsviedīgāks nekā latvietis.” Bet, ne jau pār kaimiņu žogu lūkojoties atnāks pārticība pašu sētā. Viss atkarīgs no darba. Jo kliņģeri no debesīm birst tikai pasakās.

Lietuvas mājsaimniecības caurmēra patēriņa izdevumi (procentos)

No pūralādes kāpj dziesmas un mūzika

Lietuviete Aurēlija Anužīte un latvietis Ivars Kalniņš ar stabulīti un ģitāru

Raiņa un Aspazijas muzejs Rīgā, Baznīcas ielā 30, ir kā sala lielpilsētas straumē. Tas aicina allaž steidzīgos rīdziniekus uz brīdi piestāt, palūkoties uz sen it kā zināmo ar citām acīm, pakavēties atcerēs un ielūkoties arī rītdienā.

Svētdienā, kad Latvijas kapsētās, godinot aizgājušos, iedegās tūkstošiem svecīšu, dreboša liesmiņa rada tuvības sajūtu arī telpā, kur pie vienas sienas ir Aspazijas portrets, pie otras — Raiņa. Sanākušo runā brīdi pa brīdim mijās valodas — te latviešu, te lietuviešu, jo vairums klātesošo izbrīvējuši pēcpusdienas stundu, lai tiktos ar lietuviešu (nu jau arī latviešu) aktrisi Aurēliju Anužīti un viņas dzīvesbiedru Ivaru Kalniņu.

Raiņa saikne ar Lietuvu un lietuviešiem vijas cauri visam dzejnieka mūžam. Laiku pa laikam sasaucamā attālumā līdzās kaimiņtautai ritējušas bērnu dienas, studiju gados ceļi krustojušies ar lietuviešu un latviešu filologu un etnogrāfu Eduardu Volteru, vēlāk bijis darbs Viļņas apgabaltiesā, vēl pēc kāda laika — cietums Panevēžā. Skaidrs, ka visi šie līkloči, saskare, dzīvošana lietuviešu vidē un vidū sekmēja ieklausīšanos un ielasīšanos brāļu tautas valodā. Mūža nogalē dzejnieka dienasgrāmatā vairākkārt atzīmēts, ka lasīta avīze “Rytas”, arī citi izdevumi lietuviešu valodā.

Divdesmito gadu vidū dzejnieks raksta: “Vai mēs pazīstam Lietavu pašu un viņas vienkāršos, sirsnīgos, mīļos ļaudis? Un taču lietavieši ir mums ciltsbrāļi un asinsradi.

Svētkos mēs satiekamies un pazīstamies, bet darbdienās mēs esam sveši — un darbdienu ir sešreiz vairāk nekā svētdienu.”

Un mazliet tālāk šajā pašā rakstā, apcerot attieksmi pret lietuviešu gara darbiem: “Mēs neesam ziņkārīgi, mēs neesam arī mantkārīgi pēc mantām, ko rūsa nemaitā un kodes neēd. Un te būtu tik daudz mantu, ko iegūt.”

Ir aizritējuši gadu desmiti pēc abu dzejnieku aiziešanas mūžībā, bet nevarētu teikt, ka Raiņa paustās atziņas būtu zaudējušas savu aktualitāti.

Tomēr to nevar attiecināt uz šo svētdienu un cilvēkiem dzejnieku dzīvokļa viesistabā.

Vispirms tikšanās ar namamāti un namatēvu. Ne tikai ar attēliem pie sienas, bet arī videolfilmā uz televīzijas aparāta ekrāna. Protams, Raiņa un Aspazijas dzīves laikā video vēl nebija — filmu 1927.gadā uzņēmis kinooperators Mārtiņš Lapiņš, bet mūsdienu tehniskās iespējas toreizējās celuloīda lentes attēlu ļāvušas pārveidot videoversijā.

Rainis puszviļus gultā raksta. Vingro. Pieņem apmeklētājus. Aspazija ir turpat līdzās, bet kadrā pavīd daudz retāk. Gluži kā literatūras vēsturē, kur dzejniece allaž palikusi sava vīra ēnā. Lai gan nav noliedzams — bez Aspazijas uzupurēšanās, pat atsacīšanās mums nebūtu arī tāda Raiņa, kādu to zinām šodien.

Ivars Kalniņš runā Raiņa dzeju, ar lietuviešu dzejas vārsmām iepazīstina Aurēlija Anužīte. Tad Ivars Kalniņš ņem rokās ģitāru. Dzied viens, otrs, abi kopā, brīžiem ģitāru nomaina stabulīte. Skan mazdzirdētas latviešu un arī kādas lietuviešu tautasdziesmas, mūsdienu latviešu skaņražu darbi, arī “Nes mani vēl” no jaunās latviešu kinofilmas “Likteņdzirnas”, kas nupat sākusi savu ceļu tautā.

Skan lieliski, interesanti, valdzinoši. Vai tiešām tas viss apgūts bez iepriekšējiem mēģinājumiem un, kā Ivars Kalniņš skaidro, muzicējot draugiem? Šķiet, ka darbs tomēr ielikts lielāks, jo uzstāšanās nobeigumā aktieru pāris muzejam dāvina kaseti un kompaktdisku, kur ieskaņotas Aurēlijas Anužītes un Ivara Kalniņa dziedātās dziesmas. “Pūralāde”, kā nosaukta šī programma, šoreiz sevī slēpj vērtības, ko rūsa un kodes nemaitā.

Pēc pēdējiem akordiem vēl jāatbild uz klausītāju jautājumiem, kā abi iepazinušies? Pie kā patlaban strādā? Vai nav paredzēts tikko dzirdēto programmu izvērst, veidojot koncertizrādi teātrī?

Ivaram Kalniņam nav laimējies piedalīties kādā lietuviešu filmā, allaž viss beidzies ar tā sauktajām kinoprovēm. Un abi viens otru ieraudzījuši Latvijā, kur Aurēlija atbraukusi, nezinādama svešādo valodu (nu viņa latviski runā gandrīz bez akcenta). Ģimenē aug trīsgadīgs dēls Mikus. Aurēlija Anužīte: “Šis vārds ir vidusceļš starp lietuviešu Mikas un latviešu Miks...” Ivars tikko beidzis filmēties jau pieminētajā Jāņa Streiča darbā “Likteņdzirnas”, Aurēlija strādā Jaunajā Rīgas teātrī, ir darbs izrādē “Kaija”, citos uzvedumos. Abi viņi varot dziedāt arī trīs stundas no vietas, bet koncertizrādei vajadzīgi lieli izdevumi reklāmai, tāpēc varbūt šo duetu kādreiz dzirdēs vienīgi kafejnīcas “Hamlets” apmeklētāji Vecrīgā.

Citiem interesentiem atliek meklēt “Pūralādi”, no kuras kāpj dziesmas un mūzika. Un varbūt arī tas ir vidusceļš ģimenē starp sievu lietuvieti un vīru latvieti.

Jaungada dāvana — algu pielikums

Minimālā alga Igaunijā būs 1100 kronu

Valdība, darba devēji un arodbiedrības ir parakstījušas līgumu, ka minimālā darba alga, sākot no 1. janvāra būs 1100 kronu (viena krona — 0,0415 Ls).

Valdības delegācijas vadītājs sociālo lietu ministrs Tīju Aro apliecināja, ka pārrunas neesot bijušas smagas un kompromiss esot rasts viegli. Līdzīgās domās bija darba devēju apvienības delegācijas vadītājs Henns Perns. “Mūsu arodbiedrības ir ļoti prātīgas,” uzslavēja Perns. Pēc viņa izteikumiem, darba devēji saprot, ka zemākās algas noteikšana ir valsts prestiža jautājums. “Līdzšinējās 845 kronas, kas ievērojami atpalika no mūsu iztikas minimuma, bija darba devējiem nedaudz apvainojošas,” teica viņš. Iztikas minimums, pēc pēdējām statistikas aplēsēm ir 1045 kronas. Arodbiedrību galvenais pārstāvis Raivo Pāvo teica, ka panāktā vienošanās ir apliecinājums sekmīgai Igaunijas algu politikai, tomēr pavisam apmierināts ar jauno minimālās algas lielumu viņš neesot. “Bet mēs zinām arī to, ka daļa cilvēku strādā par zemāko darba algu,” piebilda Pāvo. “Tas nozīmē, ka viņiem no 1. janvāra būs 250 kronu liels algas paaugstinājums.”

Pēc Pāvo izteikumiem, arodbiedrībām ir nodoms turpmāk risināt jautājumus, kas saistīti ar beznodokļu minimumalgas un bezdarbnieku pabalstu paaugstināšanu. Viņš teica, ka arodbiedrības vēlas vienādot beznodokļu minimālalgu ar zemākās algas lielumu un bezdarbnieku pabalsta lielumu noteikt minimālās algas pusi, tā kā tas ir kā nerakstīts likums vairākās Eiropas valstīs.

Henns Perns runāja tieši par pretējo — par algas paaugstināšanas iesaldēšanu. “Domāju, ka mums izdosies kopā ar arodbiedrībām izvirzīt kopēju mērķi, kas paaugstinās Igaunijas ražojumu un pakalpojumu konkurētspēju. Ceru, ka arodbiedrības sapratīs — ar algas pielikuma eskalāciju mēs nodarīsim ļaunumu gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem.”

Kā arodbiedrību pārstāvji, tā darba devēju pārstāvji uzskata, ka Igaunijā trūkst īstas algu politikas. Pāvo un Perns abi apstiprināja, ka darba atalgojuma un dzīvei nepieciešamo preču proporcijas nav samērīgas.

Perns teica, ka bieži tiekot runāts par caurmēra algas straujāku paaugstināšanu, bet nekad netiek analizēts, uz kāda ekonomikas attīstības pamata šis pieaugums varētu notikt. “Tieši caurmēra alga mums ir daudz nozīmīgāks rādītājs nekā zemākā alga,” teica Perns.

Caurmēra un zemāka alga Baltijas valstīs (kronās)

Igaunija

3659 (II cet. 1997) 845 4,3

Latvija

2744 (II cet. 1997) 925 3,0

Lietuva

3011 (aug. 1997) 1432 2,1

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane