INTERVIJAS. SARUNAS

“LB”: no zālītēm pļavā līdz balzamam galdā un dzīvē

Valdis Bīmanis, PVAS “Latvijas balzams” komercdirektors, un Jānis Mažis, liķieru ceha vadītājs,— “Latvijas Vēstnesim”

“Latvijas balzams” — uzņēmums, kuram pirms nosaukuma ir burti PVAS (privatizējamā valsts akciju sabiedrība). Tas nozīmē, ka uzņēmums vēl pieder valstij. Taču tūdaļ arī “Latvijas balzamu” skars process, kas saucas mums jau tik pierastajā vārdā “privatizācija”. To apstiprināja uzņēmuma komercdirektors Valdis Bīmanis :

— Mūsu uzņēmuma privatizācijas noteikumi jau ir publicēti — ir konstatēts, kāda būs publiskā piedāvājuma akciju pakete, kāda būs nedalāmā investoru pakete, kāda akciju daļa būs darbiniekiem. Konkrēti akciju sadalījums būs šāds: nedalāmā pakete — 25 procenti, darbiniekiem un pensionāriem — 19,5 procenti, publiskajam piedāvājumam — 20 procenti, valsts sociālajai apdrošināšanai — 5 procenti, uzņēmuma vadībai — 19,914 procenti, “Latvijas Krājbankai” — 10 procenti, uzņēmuma rezervei — 0,086 procenti un privatizācijas rezervei — 0,5 procenti. Nav noslēpums arī tas, ka pēc nākamā gada 10. janvāra tiks veikta nedalāmās akciju paketes izsole.

— Noteikti uzņēmuma darbiniekus interesē, kas varētu būt potenciālie nedalāmās akciju paketes pircēji. Vai pašmāju biznesmeņi un finansu grupas, varbūt ārzemnieki?

— Visi interesenti dodas uz Latvijas Privatizācijas aģentūru, un tikai tie, kas ir guvuši LPA rekomendācijas, nāk pie mums un apskata privatizējamo objektu. Nenoliegšu, ka ir interese no ārvalstu investoru puses, kuri labprāt ieguldītu savu naudu attīstītā un perspektīvā Latvijas uzņēmumā. Turklāt “Latvijas balzama” akcijas varētu labi kotēties Latvijas vērstpapīru tirgū, tādēļ interese par mūsu uzņēmumu ir saprotama. Uzņēmums ir saistošs arī Latvijas biznesmeņiem. Taču galavārds — kas nopirks nedalāmo akciju paketi, tiks pateikts izsolē nākamā gada janvārī.

— Vai šī neziņa tieši Ziemassvētku laikā neveido skumju noskaņu?

— Nule uzzinājām privatizācijas noteikumus un esam paspējuši savā kolektīvā tos pārspriest, bet par noskaņu vēl pateikt grūti. Bez šaubām, uzņēmuma darbinieki ir ieinteresēti savas akcijas iegūt par sertifikātiem, un tādu iespēju rada privatizācijas noteikumi — visiem, kas ir nostrādājuši ilgāk nekā vienu gadu. Protams, ir neziņa attiecībā uz nedalāmās paketes ieguvējiem, taču tie ir tikai 25 procenti akciju, kas ne tuvu nav kontrolpakete. Tā ka uzņēmuma likteni arī turpmāk veidosim kopīgi — saimnieki, vadība, darbinieki. Taču šķiet, ka labvēlīgāka attieksme varētu būt pret savējiem — Latvijas biznesmeņiem. Savējais ir savējais — tuvāks un saprotamāks. Taču izsole rada vienādus spēles noteikumus visiem akciju paketes gribētājiem.

To, ka privatizācijas neziņa ļoti iespaidotu tuvos un skaistos ziemassvētkus, apgalvot negribētu. Šāgada pavasarī ir noslēgts kolektīvais līgums, un tas ir rakstīts arī privatizācijas noteikumos, ka turpmākos trīs gadus ir jāsaglabā uzņēmuma profils, darbinieki un to atalgojums līdzšinējā apmērā. Tā ka krasas izmaiņas būt nevar. Taču te varētu runāt par to, ka cilvēki varētu mainīt attieksmi pret darbu: varētu sākt strādāt vēl radošāk, ar lielāku atdevi, apzināties sevi par līdzīpašniekiem. Privātais sevi nemānīs un neatlaidīgi darīs visu, lai iegūtu labāku pasūtījumu, palielinātu produkcijas noietu, uzturētu firmas labo vārdu visādā nozīmē — gan produkcijas kvalitātes ziņā, gan arī “neieķēpāsies” tādās afērās kā ar valsts uzņēmumos pazudušajiem miljoniem. Privātā uzņēmumā šādas lietas nenotiek.

— Taču šajā ziņā, šķiet, “Latvijas balzamam” nav nekādu sirdēstu?

— Jums taisnība. Uzņēmumam šobrīd nav nekādu — ne ārējo, nedz iekšējo parādu. Vienmēr esam labi ieredzēti no patērētāju puses gan tepat Latvijā, gan arī ārzemēs. Esam palielinājuši eksporta apjomu — šogad valstīm, ar kurām sadarbojamies, piepulcējušās vēl trīs. Tas labvēlīgi ietekmē iekšējo klimatu — darbinieki saņem prēmijas, tās paredzamas arī svētku priekšvakarā un nenoliedzami vairos svētku noskaņu. Par saviem darbiniekiem jādomā un viņi jānovērtē. Arī materiāli.

— Kādas ir “Latvijas balzama” attiecības ar ISO sertifikāciju?

— Mēs ieviešam uzņēmumā ISO — 9000 kvalitātes standartus. Šajā sakarībā jau ir bijušas divas auditorfirmu pārbaudes. Protams, bija kļūdas, kam sekoja norādījumi, kā labāk ieviest kvalitātes standartus, kā tas pareizāk veicams. Taču nekļūdās jau tikai tas, kas neko nedara. Jā, kvalitātes standartu ieviešana ir plašs birokrātisks process, kad cilvēkiem pašiem jāizanalizē, jāuzlabo un jāapraksta savs veicamais darbs. Tas nav nemaz tik vienkārši, kā varētu šķist. Taču šis process palīdz sakārtot ne tikai mūsu darbu, bet arī mūsu dokumentus un domas darba līmenī. Tas, ko cilvēks ir pats izdomājis un uzrakstījis, tiek daudz labāk ievērots un arī izdarīts.

— Šoruden labības iepirkšanas laikā bija lieli uztraukumi. Kā “Latvijas balzams” nodrošināja sevi ar graudiem?

— Visumā labi. Nevarētu teikt, ka labības iepirkšana bija izcili veiksmīga, bet mēs darījām visu, lai izpildītu saistības ar tiem mūsu zemniekiem, ar kuriem pavasarī bija noslēgti līgumi. Esam gandarīti, ka graudus iepirkām tikai no Latvijas ražotājiem, kaut arī bija piedāvājums no citu valstu labības tirgotājiem. Piedāvājums bija lielāks nekā mūsu iespējas un nepieciešamās graudu rezerves. Labības iepirkšanā uzņēmumam palīdzēja mūsu bijusī filiāle Iecavā, kas jau ir privatizēts un patstāvīgs uzsņēmums.

— Vai uzņēmumam nav radušās problēmas ar valstī it kā lielos daudzumos ienākušo kontrabandas spirtu?

— Jā. Tiesa, problēmas, kaut arī netiešas, mūsu uzņēmumam rodas. Rodas pārējiem legālajiem alkohola ražotājiem un tirgotājiem, un skāde ir arī valsts budžetam. Kādēļ? Par nelegāli ievesto alkoholu netiek maksāts akcīzes nodoklis, ievedmuita un pievienotās vērtības nodoklis. Parēķiniet: akcīzes nodoklis ir 4 lati par vienu litru bezūdens jeb simtprocentīgā spirta; uz puslitru 40 procentu alkohola tas iznāk 80 santīmu. To maksā pilnīgi visi — gan importa, gan pašmāju alkohola realizētāji. Plus vēl ievedmuita apmēram 50 santīmi un PVN, kas ir piektā daļa no pamatcenas. Kopā iznāk vairāk nekā lats no vienas degvīna pudeles, kas jānomaksā valsts budžetam. Lūk, ar kādiem naudas līdzekļiem var operēt kontrabandisti un nelegālie tirgotāji. Nav noslēpums, ka zināmas aprindas arī iegādājas šo lēto spirtu, un savukārt pieprasījums rada arī šī nekvalitatīvā dzēriena piedāvājumu. Nemaz nerunājot par to, kādi draudi tiek radīti cilvēku veselībai un pat dzīvībai. Nekad netiek pārbaudīta šo dzērienu kvalitāte. Gluži pretēji — noteicošais ir cena un iespējamā peļņa. Un cīņa ar šo nelegālo alkoholu atgādina cīņu ar vējdzirnavām. Mūsu sapnis par nelegālā spirta neieplūšanu valstī tā arī ir un paliek sapnis.

Vēl jo vairāk tādēļ mums nav saprotama Saeimas deputātu nostāja attiecībā uz spirta tirgošanu vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā. Tas ir atklāts lobisms. Ja jau tagad, kad spirta tirdzniecība ir aizliegta, to iespējams brīvi nopirkt visu pilsētu visos tirgus laukumos, kas notiks tad, kad šo tirdzniecību oficiāli atļaus? Tad iespējas ievest šo lēto dzērienu un tirgot, visvisādi ar to darboties kļūs daudzkārt lielākas. Un diezin vai momentā uzlabosies spirta kvalitāte, taču būs iespējas notušēt daudzus nelikumīgus darījumus. Un pārbaudīt apmēram 8000 veikalus, kuros pārdod alkoholu, jau ir pilnīgi nereāli. Mēs jau redzam, cik neveiksmīga ir spirta tirgotāju ķeršana tirgos, kuru skaits ir nesalīdzināmi mazāks.

— Šobrīd Latvijā ir salīdzinoši daudz alkohola ražotājfirmu. Kādas ir jūsu attiecības ar saviem konkurentiem?

— Jā, “BerLat”, “Veta”, “JaunAlko”, “Dzintarlāse”, “Internacionālie vīni”, mūsu senais un vislielākais konkurents — “Rīgas vīni”, tiesa, citā “svara kategorijā”. Ja nemaldos, šobrīd licences par alkoholisko dzērienu ražošanu Latvijā ir izsniegtas 20 firmām. Lielākā daļa no tām ir nelieli uzņēmumi. Taču pagaidām mums lielu uztraukumu nav, jo Latvijas tirgus daļa no mūsu valstī saražotajiem dzērieniem, ko piepilda “Latvijas balzams”, ir aptuveni 60 procentu. “Rīgas vīni” aizpilda kādus 25 procentus tirgus. Rēķiniet, kas paliek pārējiem uzņēmumiem.

Pret visiem uzņēmumiem mēs izturamies kā jau pret konkurentiem. Cīnāmies līdzvērtīgi un labvēlīgi šajā biznesā, un, ja kāds vēlas mūs vinnēt, uz priekšu!

Ja runājam par vinnestiem, tad bija cīniņš arī ar bijušo uzņēmumu “Sojuzplodimport” (“SPI”) Krievijā par preču zīmes “Stoļičnaja” un “Moskovskaja” lietošanu. Bija iedomājušies, ka viņiem pieder teritoriālas tiesības uz šo nosaukumu. Taču šī reģistrētā preču zīme vienmēr ir bijusi mūsu uzņēmuma monopols neatkarīgi no vietas Latvijā, kur šis degvīns ticis savā laikā pārdots. Un pircēji šo produktu pazīst tikai kā mūsu uzņēmuma ražojumu. Līdz ar to šī zīme ir mūsu īpašums neatkarīgi no “SPI” darboņu it kā starptautisku tiesību pasludināšanas un šīs preču zīmes pārdošanas dažādām firmām ārzemēs.

— Kurās valstīs pazīst “Latvijas balzama” ražojumus?

— Vedam savu produkciju uz Igauniju, Lietuvu, Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu, arī uz Nīderlandi, Beļģiju, Dāniju, Zviedriju, Austrāliju, Poliju, Izraēlu, Amerikas Savienotajām Valstīm. Dažas firmas no ārvalstīm mūsu produkciju eksportē vēl tālāk uz citām valstīm — Čīli, Itāliju, Spāniju. Tradicionāli tas ir “Rīgas melnais balzams”, dažādi degvīni, dabīgie liķieri. Atsauksmes ir labas. Un patīkami ir būt ārvalstu izstādēs, kur pazīst mūsu produktus jau pēc iesaiņojuma. Arī tad ja nepazīst, bet pagaršo un atzīst šo produktu par labu,— tas ir patīkami. Līdz ar to nāk tirdzniecības piedāvājums.

Novembra pēdējā nedēļā bija Latvijas tirdzniecības dienas Baškīrijā. Mums bija daudzas tikšanās, un visi, kas ieraudzīja “Rīgas melno balzamu”, sāka smaidīt un izteica atzinību. Nebija neviena, kas to nepazītu. Un daudzu Baškīrijas uzņēmumu direktori atzinās, ka sociālisma laikos tieši mūsu balzams bijis tas dzēriens, kas palīdzējis kārtot lietas Maskavā. Tas tikai liecina par to, ka šis produkts, vienalga, vai tieši no Rīgas vai no kādas citas republikas vests, tika vērtēts kā laba lieta, kas mīkstina nomenklatūras darboņu pretestību.

— Vai jūs neesat domājuši arī par jau pierastā iesaiņojuma mainīšanu? Ne “Rīgas melnajam balzamam”, ne arī jaunajai produkcijai, kurai iesaiņojums ir skaists, bet tieši par tradicionālo pudeļu maiņu?

— Tas prasa lielus finansu līdzekļus, tādēļ krasu maiņu šobrīd neplānojam. Taču šo to domājam gan. Šobrīd ir stabilizējies četru veidu tilpuma iesaiņojums: 0,125; 0,3; 0,5 un 1 litrs. Ārzemnieki ir pieraduši pie 0,375 un 0,75 litru tilpumiem, un tos mēs sūtām galvenokārt uz ASV un Izraēlu, kur alkoholu mēra pintēs. Vēl mēs pildām “Rīgas melno balzamu” trīslitrīgās krūkās. Tieši balzāmam esam domājuši par iesaiņojuma uzlabojumu. Ne visiem patērētājiem tīk laka, kas birst un nereti sabirst tur, kur to vismazāk vajadzētu. Arī korķkoka aizbāznis pēc attaisīšanas sadrūp vai kļūst sačervelējies, un to var būt grūti atkal iedabūt pudeles kakliņā. Balzama pudeļu atkorķētājam, lai viss veiktos izcili, jābūt krietni pieredzējušam. Mēs esam iecerējuši korķīti papildināt ar cepurīti — lai tas ir viegli attaisāms un lai ar to var viegli darboties (ja ņem vērā, ka balzamu parasti lieto mazās devās). Bet hermētiskumu nodrošināsim ar īpašu stilizētu plastmasas uzbāzni, kam būs visi nepieciešamie un pierastie zīmogi, bet kas būs daudz ērtāks lietošanai. Pircējs pēc savas gaumes varēs izvēlēties vai nu tradicionālo, lakoto, vai arī jauno aizkorķējumu.

— Cik atzinības medaļu šajā gadā ir jūsu uzņēmuma kontā?

— Visās izstādēs nav produkcijas vērtēšanas un prēmēšanas. Šogad mēs piedalījāmies divās izstādēs, kurās tika rīkots konkurss alkoholiskajiem dzērieniem, — “Rīga Food '97" septembrī Ķīpsalā, kurā piedalījās pieci mūsu dzērieni un visi ieguva godalgas: “Allažu ķimelis” — 1. Grand Prix, “Dzērveņu liķieris” — zelta medaļu, “Šarlote ar balzamu” un “Kristāldzidrais” — sudraba medaļas un “Monopols” — bronzas medaļu. Otra izstāde bija nupat Pēterburgā “Rudens gadatirgus '97", kur konkursā piedalījāmies ar četriem dzērieniem, kas visi arī ieguva: “Šarlote ar balzamu” — zelta, “Šarlote ar brendiju” — sudraba un “Jāņogu” un “Dzērveņu” aromatizētie degvīni — bronzas medaļas.

Šogad pavisam piedalījāmies 11 ārvalstu izstādēs un 3 izstādēs tepat Latvijā, kas jau ir tradicionālas un specializētas dzērienu izstādes ar lielu apmeklētāju skaitu un potenciālām iespējām uzsākt konkrētas sarunas par sadarbības līgumu noslēgšanu. Taču, lai arī mums pamazām sāk atvērties Rietumu tirgus, tomēr lielākais noiets neapšaubāmi būs Austrumu tirgū, kur mūs ar nostalģiju atceras un ar prieku atkal ierauga.

— Kam priekšroku dod Latvijas patērētājs?

— Vietējiem ražojumiem. Visvairāk — degvīniem, apmēram 50 procenti no mūsu ražojumu tirdzniecības ir tieši dažādiem degvīniem. Tā varētu būt gan tradīcija, gan arī diezgan skaidri atspoguļo mūsu iedzīvotāju pašreizējo pirktspējas līmeni: lietot labu vīnu un alu ir dārgāk nekā lietot labu degvīnu. Apmēram 10 procenti pārdotās produkcijas ir dabīgie liķieri, brendijs, džins. Ļoti liels noiets ir abu veidu “Šarlotei”, ko ražojam, ražojam — reizēm pat nespējam nodrošināt pieprasījumu.

— Vai jūsu uzņēmums kā īpaši sagaidīs nākamo — 1998. — gadu?

— Atzīšos, ka šāgada pēdējā dienā, 31. decembrī, būs Lielās Latvijas Balzama Kāzas ar romantisku mūziku, dāvanām, mičošanu un uguņošanu. Tās notiks izstāžu zālē Ķīpsalā, kur likumīgā kopdzīvē tiks ievadīti divi mūsu jaunieši — viskijs “Aleksandrs” un liķieris “Šarlote”. Šiem diviem dzērieniem saplūstot kopā, rodas labsajūta, ko var pārbaudīt ikkatrs.

Viskijs “Aleksandrs” uzņēmumā mitis jau labu laiciņu un ir izturēts vīrs. Tas gatavots pēc tradicionālās viskija tehnoloģijas — darināts no rudziem, bet raudzēts un turēts četrus gadus ozolkoka mucās. Šā viskija radīšanu uzsāka Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta zinātnieki, taču, lai to ražotu rūpnieciskām vajadzībām, talkā nāca “Latvijas balzams”. Šīs sadarbības rezultātā viskija cienītāji var baudīt arī Latvijā dzimušu dzērienu. Taču lielumlielu “Latvijas balzama” produkcijas recepšu autors ir liķieru ceha vadītājs Jānis Mažis. Arī šobrīd viņa “virtuvē” pašu pēdējo pārbaudi iztur jauni dzērieni, kas vēl šogad varētu parādīties atklātībā. Taču — nerunāsim pirms laika, lai nerodas “preses pīle”. Paklausīsimies, ko par jaunu recepšu rašanos saka pats autors Jānis Mažis .

— Ir divi stimuli: vai nu ir izejviela, no kuras var ko izveidot, vai arī mūsu tirgū ienāk kas jauns un interesants. Piemēram, ieceri izveidot aromatizētos degvīnus — dzērveņu, citronu, jāņogu, upeņu, ķimeņu — radīja tieši tirgus pieprasījums. Arī pirmos mūsu dabīgos liķierus radījām pēc tam, kad mūsu tirgu pārpludināja no Vācijas ievestie dažnedažādie liķieri, kuri nebūt ne visi bija gatavoti no dabīgām izejvielām. Tirgus bija, un — kādēļ gan mums neradīt konkurenci ievestajai precei, ja mūsu produkcija nenoliedzami nav sliktāka? Latvijā ir pietiekami daudz melleņu, brūkleņu, upeņu, zemeņu un citu dažādu ogu — tieši tas, kas vajadzīgs, lai radītu jaunus dzērienus. Arī tas ir dzinulis recepšu veidošanai.

Taču jebkurš dzēriens prasa diezgan ilgu laiku, kamēr top tāds, ko var piedāvāt patērētājam. Un reāli Latvijā arī izejvielu piedāvājums ir daudz lielāks, nekā tās iespējams apstrādāt.

— Latvijā ražo liķierus, degvīnus, vīnus, aperitīvus, brendijus, tagad arī viskiju. Taču kā ir tirgū ar labu, izturētu, aromātisku konjaku?

— Ražot — nē. Mēs varam saņemt šos izturētos materiālus un no tiem arī izgatavot savas buķetes konjaka šķirni. Ja atceraties, mēs ražojām konjaku “Baku” vēl padomju laikos, tas bija ļoti populārs, arī šodien to var iegādāties, un to gatavojam pēc tādas pašas tehnoloģijas. Patiesībā par konjaku drīkst dēvēt tikai to dzērienu, kas ražots no īpašā vietā audzētām īpašu šķirņu vīnogām pēc īpašas raudzēšanas un izturēšanas tehnoloģijas. Tās ir senas tradīcijas, ko ievēro visā pasaulē. Taču mums ir atļauja “Baku” saukt par konjaku.

Mēs esam domājuši arī par citas buķetes, piemēram, franču, konjaka ražošanu. Azerbaidžānu konjakam “Baku” ir cita garšas buķete nekā franču konjakiem. Taču šās toņkārtas konjaku nebūtu pieļaujams izliet vienkāršā tarā. Tālab vispirms jāatrisina tieši noformēšanas jautājumi, un tad, domāju, mēs varētu arī ražot franču konjaku.

— Cik ilgi jūs veidojat jaunu dzērienu receptes?

— “Latvijas balzamā” strādāju kopš 1974. gada, bet receptūras manā ziņā ir kopš 1985. gada. Tad alkohola ražotājiem bija ļoti sūra ekonomiskā situācija — valsts no katriem 100 rubļiem 92 — 93 rubļus atstāja sev. Par tiem atlikušajiem 7 — 8 rubļiem labākajā gadījumā varēja sajaukt spirtu ar ūdeni, bet vēl taču bija vajadzīgas citas piedevas — ogas, cukurs, kafija utt., utt. Rūpnīca strādāja ar milzīgiem ekonomiskiem zaudējumiem. Astoņdesmito gadu beigās arī Latvijā sāka vest iekšā milzums daudz importa dzērienu, un mums bija jādomā, kā turēties pretim. Un tā nu arī nebija citas izejas.

— Un kāpēc tieši jūs? Vai jums bija īpaša Dieva dzirksts?

— Dieva dzirksti un alkoholu jau nu gan kopā jaukt nevar. Vienkārši — kādam tas bija jādara. Arī domājot par Eiropu. Man šķiet, ka mēs drusciņ par daudz skrienam tai pakaļ. Vismaz spirta un alkohola nozarē, uzskatu, Padomju Savienība bija vienas no labākajām un kvalitatīvākajām tehnoloģijām.

— Bet kā ar dzēriena viendabību, par ko ļoti daudz runā Rietumu speciālisti?

— Pat nezinu, kā lai sāk uz šo jautājumu atbildēt. Izdarīju eksperimentu. Apzināti nopirku uzticamos veikalos somu aromatizēto dzērveņu degvīnu “Finlandia” no dažādām partijām dažādos laikos. Tad vienā laikā degustējām. Un rezultāts bija pārsteidzošs. Šis ārkārtīgi vienkāršā sastāva degvīns no dažādām partijām stipri atšķīrās. To pašu darījām arī ar “Absolut” degvīniem. Tas pats. Sarīkojām slēgto degustāciju, kurā pārbaudījām gan ievesto, gan mūsu dzērienu viendabību no dažādām partijām. Un visi kā viens varam apgalvot, ka mūsu dzērieniem nekad nav tik lielas atšķirības kā ievestajiem.

Taču arī tajā mazajā pieļaujamo atšķirību strēķītī dzērieniem savu toni var uzdot pilnīgi no mums neatkarīgas lietas. Piemēram, zālītes, kas ir neatņemama “Rīgas melnā balzama” sastāvdaļa, nekad nav vienādas, jo tās tiek lasītas visā Latvijā. Tātad — atšķirīga augsne, atšķirīgs nokrišņu un saules daudzums, atšķirīgi vākšanas laiki, kas arī ir būtiska lieta. Taču galaproduktā nekad atšķirības nebūs tik jūtamas, lai to varētu dēvēt par neviendabību. Pat sajaucot spirtu ar ūdeni, var būt atšķirības, ko nosaka ūdens sastāvs.

Arī ar ogām ir trakumi. Kas notiek, ja ir negaidīti sausa un saulaina vasara? Ogas ir absolūti citādas nekā tad, ja līst vienā līšanā. Arī svaigi sagatavotas (saspirtotas) ogas ir citādākas nekā tās, kas nedaudz pastāv. Un produktam, ko bauda no tikko atvērtas pudeles, garša ir nedaudz citāda nekā tad, ja dzēriens kādu laiku tiek glabāts hermētiski nenoslēgtā traukā.

Mūsu dabīgo liķieru tehnoloģijas priekšrocība ir tā, ka mēs svaigās ogas uzreiz iestrādājam liķierī. Kā notiek daudzās citās ražotnēs? Ogas parasti izspiež sulās, ko pēc tam fermentē, filtrē un ietvaicē jeb iekonservē, jeb koncentrē, jeb iebiezina — sauciet, kā gribat. Ogas aplejam ar spirtu, noturam un iegūstam izvilkumu, ka ir daudz bagātāks un pilnīgāks nekā sulas koncentrāts. Ar šo tehnoloģiju, es uzskatu, mēs iegūstam garšas ziņā daudz augstvērtīgāku dzērienu. Jā, ir problēma, ka šāds dzēriens ir nestabilāks, taču tajā ir tāda buķete, kādu nedod neviens koncentrāts.

Ja mēs salīdzinām krējuma un kafijas liķierus — mūsu ražotos un ievestos —, tad mūsu liķieriem ir daudz izteiktāka krējuma un kafijas garša. Ārzemniekiem varbūt ir citādas garšas prasības vai izjūtas, taču viņu liķieru garša ir tikai tuvināta krējumam un kafijai. Ja neticat man, salīdziniet paši. Noteikti jutīsit.

Mēs ļoti daudz strādājam, pētām savus ražojumus, regulāri rīkojam degustācijas, lai dzērienus izvērtētu un saglabātu tajos paredzēto buķeti. Dzērieniem pastāvīgi tiek veiktas organoleptiskās pārbaudes garšai, krāsai un smaržai, proti, tiek kontrolēts cukura un skābes saturs, stiprums un ekstrakta daudzums. Laboratorijā tiek veiktas analīzes pēc 10 ballu sistēmas, lai produkts atbilstu paredzētajai receptūrai. Šiem jautājumiem pievēršam ļoti lielu uzmanību, un tas ir nepieciešams, lai saglabātu ražojumu viendabību.

— Bet ko jūs darāt tajos gadījumos, kad atšķiras, piemēram, spirta kvalitāte?

— Uzņēmumā mēs saņemam jēlspirtu, tad to retificējam jeb attīrām. Taču spirta kvalitāti mēs ļoti stingri kontrolējam. Uzņēmumā ir viens no spēcīgākajiem aparātiem, pirmā gadā, kad to iegādājāmies, tas bija labākais Eiropā, ar ko ienākošajam jēlspirtam ļoti precīzi tiek noteikts sastāvs, bet šo aparātu piemānīt nav iespējams. To varētu saukt par spirta “kardiogrammu”, kas noteiktu laiku glabājas arhīvā.

— Vai jūsu produkciju ietekmē arī modes tendences?

— Nezinu, vai to var saukt par modi, bet ļoti strauji kritās liķieru realizācija. Ja mēs plānojām, ka šogad pirks upeņu un aveņu liķieri, tad tos nepirka it nemaz. Kas tam par vainu? Varbūt tādēļ, ka parādījās aromatizētie degvīni. Varbūt kas cits... Tātad šos liķierus vienkārši neražosim, kaut Latvijā būtu nezin cik daudz upeņu un aveņu. Dzēriens, tāpat kā cilvēks, nodzīvo savu laiku. Kad vairs tam nav pieprasījuma, tad ir klāt brīdis to noņemt no ražošanas un veidot ko jaunu. Šobrīd nav pilnīgi nekādu problēmu ar izejvielām. Gada laikā mēs izveidojam vidēji 10 jaunus dzērienus.

— Kā dzērieni tiek pie saviem nosaukumiem?

— Rīkojam iekšējo konkursu. Piemēram, “Aleksandram” tika piedāvāti apmēram 150 nosaukumi.

— Jūsu darbs balstās uz nemitīgu salīdzināšanu. Vai neveidojas pieradums, atkarība no alkohola?

— Teikšu citādi. Veidojas imunitāte. Acīmredzot. Kā jebkurā profesijā. Piemēram, vai tad dakteri, kas visu laiku ir saskarē ar slimniekiem, katru dienu slimo?

— Vai jūsu darbu iespaido gaidāmā uzņēmuma privatizācija?

— Kā lai pasaka. Tieši ne. Man ir darbs, ko daru un kas jāpadara. Darbs, kas man patīk. Ja šobrīd — valsts uzņēmumā — strādāju apmēram 11 stundas dienā, tad — vai privātā uzņēmumā es strādāšu azartiskāk? Bez tam mūsu dzērienu pašizmaksa ir diezgan liela, tas saistīts ar tehnoloģiju. Vai privātā uzņēmumā atbalstīs šādas tehnoloģijas? Protams, viss būs atkarīgs no saimnieka un no viņa izpratnes par kvalitāti, par peļņu, par uzņēmuma prestižu. Tas ir sarežģīts jautājums, par ko vēl negribētu spriest. Laiks rādīs. Taču, piemēram, Lietuvā, cik man zināms, stipro alkoholu drīkst ražot tikai un vienīgi valsts uzņēmumos. Varbūt arī mums vajadzētu par to padomāt?

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības

nozares virsredaktore

Valdis Bīmanis

Jānis Mažis

Foto: A.F.I.