PIE PIRMAVOTIEM

Janis Rozentāls. Cilvēks vēstulēs un vēsturē

Ar vērienīgu un skaistu izdevumu sevi pieteicis Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja apgāds “Pils”. Tā varonis ir gleznotājs Janis Rozentāls — viena no spilgtākajām personībām latviešu kultūras vēsturē. Viņa veikums vērtēts un apcerēts monografijās un citās publikācijās, par viņa dzīvi sarakstīti romāni. Jaunajā grāmatā “Dzīves palete” apkopota mākslinieka sarakste. Tās ir 134 Jaņa Rozentāla rakstītas un 139 viņam adresētas vēstules, kas attiecas uz laika posmu no pagājušā gadsimta beigām līdz 1915.gadam. Šo bagātību gadu desmitiem cauri saglabājusi mākslinieka ģimene — dēls Miķelis Rozentāls un mazmeita Ieva Rozentāle, kura to arī nodeva muzejam. Vēstules tiek publicētas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītājas Anitas Putniņas—Niedras un bijušās darbinieces Intas Pujātes sakārtojumā.

Grāmatas nosaukums ņemts no Jaņa Rozentāla jaunības gadu dzejas rindām:

Dzīve kā palete raiba un krāsaina,

Teic, kas no tevis gan atliekas?

Tas, kas no dūmiem iz cigāra lāsaina,

Smarža tik — sapnis no laimības.

Vēstules rakstītas latviešu, vācu, somu, zviedru, krievu un franču valodā. Iepriecina tulkotāju darbs, kas tās ļauj lasīt labā latviešu valodā, tāpat arī precīzie un bagātīgie komentāri.

Pirmā grāmata izdota ar Sorosa fonda — Latvijā atbalstu. Kādas ir apgāda nākotnes ieceres? Muzeja galvenā fondu glabātāja Anna Egliena zina stāstīt, ka fondos sakrājies ļoti daudz kultūrvēsturisku vērtību — vairāk nekā pusmiljons vienību. Tur ir dokumenti, fotoattēli, dienasgrāmatas un arī nepublicēti literāri darbi — bagāti latviešu rakstniecības, teātra, tēlotājas un lietišķās mākslas un mūzikas vēstures izpētes avoti. Tomēr muzeja prestižam atbilstošu publikāciju līdz šim bijis maz. Šai ziņā arī pirms kara nekas ievērības cienīgs neesot paveikts. Tāpēc arī muzejs izveidojis savu apgādu. Kāpēc “Pils”? — Muzejs ilgi mājoja Rīgas pilī, fondi vēl tagad tur glabājas. Bet nosaukumu var saistīt arī ar Sapņu pili un Gaismas pili.

Ieceru ir papilnam. Paredzēts izdot Veronikas Strēlertes trešo dzejoļu grāmatu “Mēness upe”. Tā bija pirmā grāmata, ko 1945.gadā Zviedrijā izdeva apgāds “Zelta ābele”. Tā kļuvusi par īpašu bibliogrāfisko retumu. Literatūrzinātniece Andra Konsute ķērusies pie Mirdzas Ķempes un Ērika Ādamsona sarakstes sagatavošanas publicēšanai.

Lai “Pils” stāv stingri un mirdz spoži! Bet lasītājiem piedāvāsim dažus Jaņa Rozentāla vēstuļu fragmentus. Viņš sarakstījies ar daudziem pazīstamiem kultūras cilvēkiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Vēstules dod ieskatu mākslinieka personības tapšanā un daudz ko pasaka par viņa laikabiedriem un laikmetu. Smalkas dvēseles stīgas skartas vēstulēs dzīvesbiedrei Ellijai Rozentālei. Latviešu mākslinieka sabiedriskie uzskati un pārliecība atspoguļojas vēstulēs, kas rakstītas Popes muižas baronam Kārlim Bēram un Rūdolfam Blaumanim. Ar rakstnieku viņi bieži apmainījušies vēstulēm un nebūt nav bijuši visās lietās vinisprātis.

Jānis Rozenieks — “Latvijas Vēstnesim”

Janis Rozentāls — Ellijai Rozentālei

Rīgā 1906.gada 8.(13.) jūlijā

Vai nu mēs esam kvitā — mīļo sieviņ?...Es jau zinu, ka Tev šādas pauzes panest ir daudz vieglāk, jo es Tev esmu vienaldzīgāks nekā Tu man, un bez tam pie Tevis atrodas bērni, kas Tev ir gan aizstājēji, gan mērķis, kamēr es esmu tikai starpnieks; —turpretī man jūs bijāt viss. Tomēr Tev gan vajadzēja zināt, cik jūtīgs es esmu un cik intensīvi pārdzīvoju vissīkākās mūsu mīlestības barometra svārstības. Lai mūsu laulības dzīve nekļūtu pavisam nelāga, Tev būtu jāpacenšas to mazliet smalkjūtīgāk un uzmanīgāk pasargāt un pieskatīt.

Var jau būt, ka ir vājība tā nodoties sievai un bērniem, bet es nu reiz esmu cilvēks ar radošu fantāziju, un Tu nu reiz esi mana ideāla mēdijs, esmu pieradis caur Tevi redzēt un caur Tevi dzīvot, un tālab Tev vajadzēja būt uzmanīgākai un šai fantāzijai tik bieži nedot belzienus, kas to ar laiku var iznīcināt. Tā ir ļoti trausla, to vajag piesardzīgāk uzmanīt un dziļāk izjust.—

Zinu gan, ka bieži esmu bijis skarbs un neiecietīgs, un ārēji bieži vien varēja likties, ka rīkojos netaisni, taču nekad tas nav noticis bez iekšēja pamatojuma. Tu bieži vien itin nemaz necenties izprast, kas Tu īstenībā man esi, kas Tu esi manai dvēselei, un bieži, nemaz negribēdama, esi to ievainojusi, tā aptumšodama skaisto gleznu, kuru es no tevis biju izveidojis un kurai es dzīvoju. Tas bieži vien mani saērcināja, un es kļuvu nesavaldīgs, jo man bija laupīts iekšējais miers, kāds nepieciešams darbam un bez kura viss ir bezcerīgs. (..)

Janis Rozentāls — Kārlim Bēram

Ķemeros 1895.gada 26.augustā (7.septembrī)

(..) jaunlatviešu tādā jēgumā, kā to septiņdesmitajos gados ieskatīja vācieši — kā revolucionārus vācu nīdējus —, tādu tagad vairs nav; ir tikai izglītoti un neizglītoti latvieši. Bet šie pirmējie ir savas literatūras, preses un sabiedriskās dzīves tiktāl apgaismoti, ka virza savus centienus uz miera, mīlestības un draudzīgas satiksmes nodibināšanu starp kopējās dzimtenes abām nācijām.—Es teicu, ka vācieši un latvieši nespēj saprasties, un pie tā es palieku, jo šinī vasarā es vairāk nekā jebkad dabūju par to pamatīgi pārliecināties. Vācietis pārāk maz interesējas par saviem līdziedzīvotājiem, ar kuriem viņam taču jāsadarbojas, ar kuriem kopā viņš apdzīvo šo zemi. Tiroliešus un šveiciešus viņš pazīst labāk nekā savas zemes ļaudis. Viņš jūsmo par tiroliešu un šveiciešu literatūru, apmeklē viņu tautas teātrus un svētkus un visu to atrod par skaistu un aizraujošu, kamēr paša dzimtene un tās iedzīvotāju garīgā dzīve viņam parasti ir grāmata ar septiņiem zieģeļiem. Tomēr ne jau pie manis paša radusies šī pieredze, jo esmu tik daudz sirsnības izbaudījis, ka es šiem laipnīgajiem cilvēkiem nekad to nevarēšu atlīdzināt.

Daudzos gadījumos viņš /vācietis/ nemaz neprot latviešu valodu un, ja arī prot, tad izmanto tikai tālab, lai sazinātos ar saviem padotajiem. Nevar būt runas par to, ka viņš lasītu latviešu literatūru, viņu periodiku un dienas presi, jo vācietim tā šķiet neinteresanta un prasta — tās taču ir latviešu tautas grāmatas! — Sekas ir tās, ka vācietis itin nemaz nepazīst ne tautas sabiedrisko, ne garīgo dzīvi, tās garīgās attīstības pakāpi un tās vajadzības šinī sakarībā, — vai arī saprot to visu aplam. Pierādījums šai kļūmīgajai situācijai ir tas, ka vācietis ikvienu nacionālu izpausmi no latviešu puses uztver kā naida izrādīšanu. Turpretim katrs izglītots latvietis prot vācu valodu, pazīst viņu literatūru un mākslu, līdz ar to viņš pazīst arī vāciešu gara dzīvi, viņu noskaņojumu un domāšanas veidu.

(..) Izglītotais latvietis, kurš vācu sabiedrības dzīvi pazīst kā no literārām studijām, tā no paša pieredzes,— tas vācieti pārpratīs daudz mazāk, nekā vācietis pārprot latvieti un kā nemācītais zemnieks vācieti, jo zemniekam ar vācieti, kas runā pavisam citā valodā, nav nekādas intīmākas saskares un tas viņam vairāk vai mazāk paliek tikai svešinieks, ar kuru viņu nesaista nekas kopīgs, — pretstatā izglītotajam latvietim, kuram ar vācieti ir daudz kas kopīgs, kaut gan tas diemžēl tiek atzīts tikai no vienas puses, kamēr pretējā puse ar viņu apietas kā ar niknāko ienaidnieku. Ikviens cilvēks, kas mīl savu tēvzemi un savu tautu, var būt tikai labs cilvēks, un tāds mīlēs arī savu tuvāko, vienalga, pie kādas tautības tas piederētu. Īstais patriots ir ideālists, nesavtīgs cilvēks, no kura neko ļaunu nevar sagaidīt. Sliktie — tie ir remdenie un atkritēji, kuriem nekas nav svēts, kuri pat Dieva nebīstas.

Barona kungs man piedos, ka es uzdrošinos Jums uzbāzties ar savu pārdrošo uzskatu izklāstu, pie tam vēl manā sliktajā rokrakstā, bet no Jūsu rakstītā izskanēja gandrīz kā apvainojošas aizdomas par visu latviešu tautisko kustību, un, tā kā es atļaujos būt par to citādos uzskatos, tad nevarēju nociesties, Jums to neizklāstījis. Bez tam es ticu, ka šis jautājums nebūt nav skarts lieki un ka tas ir interesants, jo tas taču būtiski attiecas uz katru baltieti, un, tā kā es, būdams mākslinieks, vairāk vai mazāk esmu kosmopolīts un saejos ar visām abu tautību kārtām, par kurām man ir brīvi, neviena neietekmēti uzsakti, tad atļaujos pieņemt, ka esmu spējīgs dot par to objektīvu spriedumu.

Janis Rozentāls — Rūdolfam Blaumanim

Pēterburgā 1898.gada 28.decembrī (1899.gada 9.janvārī)

Mīļais Rūdolf. —Vispirms pieņem Jaungada sveicienu, lai tad tas būtu nokārtots un man vēl atliktu vieta, kur lamāties. — Pirmām kārtām Tev jāzina, ka es karaliski nosirdījos par mākslas notici jūsu lapā. Te nu es Tev bez aplinkiem prasu — kurš idiots tad pie jums raksta par attēliem Mēnešrakstā? (..) Kad kaut kur kādā muižā tiek rīkota teātra izrāde, balle, koncerts vai jautājumu un atbilžu vakars ar sekojošu plūkšanos “no leelajiem tautas vireem”, tad gan, protams, nevar vien pieteikami ātri šo dižo svarīgo notikumu izziņot tautai par sirds uztaisīšanu un avīzēs piepildīt veselas slejas ar šī interesantā gadījuma iztirzājumiem (..). Bet, kad turpat blakām īsts dieva apdāvināts mākslinieks, kurš atzīts par lielāko starp modernajiem krievu ainavistiem, kura vārdu labākie Eiropas gleznotāji piemin ar visdziļāko cieņu un kurš turklāt vēl ir latvietis un pirmo reizi izstāda savas gleznas dzimtenē, tad taču būtu jādomā, ka vismaz no latviešu puses kaut kas tāds tiks godināts kā rets un dižš notikums, tomēr nekā tamlīdzīga — to tikpat kā neliek vērā salīdzinājumā ar gadījumu, ja kāds kurpnieka vai skrodera zellis uzved taeteri ar zaftigam kuplejam vai kāds nožēlojams reklāmists, kuram pieklājīgs mākslinieks pat virsū nespļauj un kurš mākslas pūļa vidū ir guvis popularitāti ar pielīšanu pie galma un dažādiem veikliem trikiem. Kaut ko tādu redzot, nudien jānokaunas būt latvietim. Viņi nudien nav pelnījuši, ka viņiem būtu kāds tiešām dižens vai apdāvināts cilvēks, un dievs viņus ar to arī soda, ka viņiem tāda nav, jo labākie pagriež viņiem muguru. Es nesen par to runāju ar Ēdelfeltu — viņš izteicās — “Ja , piemēram, norvēģiem būtu tāds Purvītis, tad viņš būtu vispopulārākais gleznotājs pasaulē.” Tieši tāpēc, ka visa tauta stāv aiz saviem vīriem un gādā par viņu popularitāti un sapratni citu tautu vidū. Tā ir tauta, kas uzticas pati sev un saviem vīriem, tauta, kas ir pietiekami nobriedusi un drīkst paļauties uz pašu prātu un pašu jūtām, tauta, kas seko tam, ko tā izjūt labu un patiesu esam, un nesaka vis: “Ko ta nu mēs, tee mazee muļķiši.”

(..) pastāvot šādiem apstākļiem, kad šāds ir mūsu literatūras un avīžniecības stāvoklis, jūs vēl te man murgojat par literatūras fondiem un rakstnieku pabalstiem. Es jums labprāt vēl atņemtu to, kas jums ir. Un izdzītu tuksnesī, lai jūs tur mirstat badā un mācāties strādāt, ko jūs savā rakstnieka arodā nekad neesat pratuši. Tur tad jūs varētu šo to pārdomāt par savu rakstnieka uzdevumu un mācīties ieskatīt, ka tautu nedrīkst paturēt tumsībā, bet gan pašam jābūt kaut cik apmācītam, lai varētu mācīt tautu. Citādi viņi tā arī sēž savā mucā un tiek pa spundi baroti. Retais kāds no viņiem ir ziņķāri izbāzis degunu tālāk nekā no Rīgas līdz Lestenei, toties ausis gan viņiem stiepjas “pāri visam cilvēciskajam”. (..)