Problēmas

Pelnītājs viens. Cik ar karoti?

Latvijas iedzīvotāju vecums un tā loma tautas saimniecībā

Dr. oec., profesors Bruno Mežgailis — “Latvijas Vēstnesim”

Attiecinot bērnu un pusaudžu grupu (0–14 gadu) pret darbspējas vecumā esošajiem (15–65 gadi) var noskaidrot nākamo darbinieku īpatsvaru pret tagad strādājošajiem.

Latvijā sākumgrupu īpatsvars pret vidējās grupās esošajiem, sākot ar 1970. gadu, samazinās. Sevišķi tas konstatēts 1979. un 1997. gadā, gados, pirms kuriem samazinājās dzimstības līmenis. Jo zemāks sākumgrupu īpatsvars pret darbspējīgo skaitu, jo nākamajās paaudzēs būs mazāk cilvēku, kas stāsies tagadējo strādājošo vietā. Ja šīs proporcijas ir zem 30%, jākonstatē, ka tagadējā strādājošo paaudze tiks nomainīta nepietiekami. Te ir par ko padomāt.

Attiecības, kas izveidojušās starp vecāko cilvēku skaitu (65 gadi un vairāk) pret darbspējīgo daļu (15–64 gadi) raksturo darbspējīgās vecumgrupas noslodzi ar valstī esošajiem vecajiem cilvēkiem. Saprotams, jo mazāks veco cilvēku īpatsvars pret strādājošo kopumu, jo sabiedrībai tas ir izdevīgāk.

Vecumgrupu proporcijas rāda, ka agrāk vai vēlāk arī mums būs jāpārskata vecuma pensijas sākumlaiks līdzīgi tam, kā tas ir lielākoties citās Eiropas valstīs. Ja tagad Latvijā pensionāri veido 25% no visiem iedzīvotājiem, tad, pensionāru skaitam vēl palielinoties, šī slodze strādājošajiem (nodokļu maksātājiem) būs par lielu.

Ja pirms kara un vēl 1979. gadā vecumgrupa 65 gadi un vairāk pret 15–64 gadu vecumgrupu bija 13,7–13,8%, tad 1997. gadā šī slodze jau pārsniedz 20%. Tā ir pārāk augsta.

Izmantojot klasisko iedzīvotāju vecumsastāva dalījumu jaunākajā, vidējā un vecākajā vecumgrupā (pēc Eiropā pieņemtajiem standartiem), var konstatēt, ka vidējās grupas (15–64 gadi) noslodze ar pirms un pēc darbspējas vecumgrupām vairumā aplūkotajos gados ir ap 50%, izņemot 1959. gadu, kad tā bija augstāka, un 1979. gadu — zemāka nekā pārējos gados.

Ņemot vērā Latvijas nelabvēlīgo vecumsastāvu, arī samērā garais ražīgās grupas gadu skaits — 50 gadi (15–64 gadi) ir pārāk noslogots ar vecumgrupām pirms un pēc šī vecuma. Turklāt kopš 1979. gada šī noslodze sistemātiski paaugstinās un jau pārsniedz 50%, t.i., mazāk cilvēku ir strādājošo, nevis nestrādājošo vecumgrupās.

Ir svarīgi noskaidrot arī proporcijas starp atsevišķām vecumgrupām, to attiecības un pārmaiņas.

Vispirms izpētīsim proporcijas starp galējām vecumgrupām. Kā vecākā grupa noslogo jaunāko, kādas pārmaiņas šajā ziņā notikušas laika gaitā?

Protams, sabiedrībai ir izdevīgāk, ja vecākās grupas īpatsvars ir mazāks pret jaunāko vecumgrupu, un otrādi. Palielinoties vecāko grupu īpatsvaram pret jaunāko, situācija kļūst nelabvēlīgāka.

65 gadus veco un vecāko iedzīvotāju īpatsvars Latvijā pret 0–14 gados esošajiem vislabvēlīgākais bija 1935. gadā, kad vecāko cilvēku grupa pret jaunākajiem tikai nedaudz pārsniedza vienu trešdaļu (36,9%). Tas saistāms ar samērā labvēlīgo dzimstības līmeni un ne pārāk garo tā laika mūža ilgumu. Vidējais jaunpiedzimušo mūža ilgums Latvijā 1934.–1936. gadā vīriešiem bija 55,4 gadi, sievietēm — 60,9 gadi.

Savukārt visnelabvēlīgākā aina Latvijā veidojās pēc Otrā pasaules kara, 1959. gadā, sakarā ar pēckara zemo dzimstību un imigrantu pēckara pieplūdumu vecākajos gadagājumos.

Vēlākajos gados stāvoklis nedaudz līdzsvarojās, taču pirmskara proporcijas neizveidojās.

Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados proporcijas starp 65 gadu grupu un vecākajiem iedzīvotājiem pret 0–14 gadu grupu kļuva vēl nelabvēlīgākas.

Galarezultātā (60 gadu laikā) no trešdaļas jaunākās vecumgrupas noslodzes ar veco cilvēkgrupu pirms kara tā tagad ir divas trešdaļas (1997. gadā). To nosaka zemā dzimstība deviņdesmito gadu sākumā un samērā prāvā vecāka gadagājuma cilvēku grupa. Jaunāko vecumgrupu apjoms ir pārāk mazs pret arvien lielāko vecāko vecumgrupu īpatsvaru. Tieši jaunāko vecumgrupu nākotnes izredzes kļūst aizvien sarežģītākas.

Vēl raksturosim divas piecu gadu vecumgrupas, proti, piecus gadus pirms 65 gadu vecuma (60–64 gadi) un piecus gadus pēc darbspējas vecuma iestāšanās (15–19 gadi). Jo zemāks būs vecākā piecgadu grupas īpatsvars, jo pozitīvāks vecumsastāvs būs perspektīvā skatījumā.

Latvijā sabiedrība šo abu (vecāko un jaunāko) piecgadu grupu salīdzinājumā vienādi sliktā situācijā bija gan 1935. gadā, gan no 1989. līdz 1997. gadam, kad vecākā grupa pret jaunāko grupu bija vairāk nekā 80%. Šajā ziņā nedaudz labāk bija 1979. gadā, arī 1959. gadā.

Šādas vairāk vai mazāk labvēlīgas šo abu piecgadu grupu (60–64 un 15–19 gadi) attiecības veidojušās dažādu samērā īslaicīgu faktoru ietekmē. Vieni (jaunākā grupa) ir darbspējīgā vecumā ienākošie, otri — no tās tikko aizejošie. Pēdējos gados (1989., 1997.) ienākošo skaits ir pārāk mazs pret aizejošajiem, darbspējas vecumā esošie turpmāk saņems mazāku papildinājumu, nekā tie bija uz vecāko gadagājumu (pirms 65 gadiem) rēķina.

Līdz šim savā analīzē balstījāmies uz ANO vecuma klasifikāciju, kurā vecāko gadagājumu grupu veido 65 gadus vecie un vecākie. Latvijā vēl līdz šim pastāv dalījums: līdz darbspējas vecumam (0–14 gadi), darbspējas vecumā (vīrieši 15–59 un sievietes 15–54 gadus veci) un virs darbspējas vecumam (60 gadus un vecāki vīrieši, 55 gadus un vecākas sievietes). Šī klasifikācija vēl saglabājusies no iepriekšējā perioda, pieskaņota tā laika cilvēku veselības stāvoklim, kas neatļāva garus gadus pavadīt darbā.

Tā kā tagadējā Latvijas statistikā un publikācijās vēl tiek izmantots iepriekšējā perioda vecumsastāva sadalījums, raksturosim Latvijas iedzīvotājus šajās trijās vecumgrupās 2. tabulā.

Līdzīgi, kā to jau konstatējām iepriekš, zināmas, pat konsekventākas pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju vecumsastāvā vērojamas pēdējos 60 gados.

Vismazāk šīs pārmaiņas skārušas vidējā darbspēju vecumā esošās grupas. Vienīgi 1979. gadā tās īpatsvars visu iedzīvotāju skaitā nedaudz samazinājās. Visos pārējos uzrādītajos gados darbspējas vecuma grupa ir 56–57% visu iedzīvotāju. To var uzskatīt par pietiekami augstu īpatsvaru.

Pārmaiņas vairāk skārušas kā pirms, tā pēc darbspējas vecumgrupu īpatsvarus.

Par nevēlamu jāuzskata fakts, ka visā šajā periodā iedzīvotāju sastāvā samazinās bērnu un jauniešu (0–14 gadi) īpatsvars. 1996. un 1997. gadā pirmo reizi visā šajā periodā jaunākās vecumgrupas īpatsvars ir zemāks par vecākās grupas īpatsvaru. Tas ir sevišķi satraucošs rādītājs. Vecuma grupa virs darbspējas vecuma savukārt regulāri savā īpatsvarā aug: no 17% 1935. gadā tā palielinājusies līdz 23% 1996. gadā un tagad ir lielāka par pirmās grupas īpatsvaru. Tas prasa sabiedrībai mainīt savu attieksmi. Vispirms jādomā, kā paaugstināt dzimstību. Tas nepieciešams visu demogrāfisko problēmu dēļ. Tālāk — vai sabiedrība var sev atļauties veidot tik lielu pensionāru “korpusu”. To mūsdienās neatļaujas daudz bagātākas valstis par mums. Arī pensijas sākuma vecuma pārskatīšana līdz 65 gadiem vai pat līdz 70 gadiem (kā tas ir Norvēģijā, Islandē, arī citās valstīs) atļautu sabiedrībai būt stabilākai. Arī pensionāru stāvokli ar to varētu uzlabot, paaugstinot pensiju lielumu, jo pensionāru skaits kļūtu mazāks.

Par to, kādas ir attiecības starp trim galvenajām vecumgrupām, liecina dati par darbspējas vecuma noslodzi Latvijā no 1971. līdz 1997. gadam (3. tabula).

Dati rāda, ka caurmērā katriem 1000 cilvēkiem darbspējas vecumā Latvijā deviņdesmitajos gados jāuztur 730–760 cilvēku līdz un pāri darbspējas vecumam. Šī slodze nav maza.

Zināma slodze kā ģimenē, tā sabiedrībā gulstas uz katru strādājošo, tā var gan būt lielāka vai mazāka.Taču Latvijā satrauc tas, ka, sākot ar astoņdesmitajiem gadiem, sistemātiski samazinās bērnu un jauniešu skaits, kamēr vecāko cilvēku īpatsvars arvien palielinās.

Lai gan kopējā darbspējīgo noslodze nav sevišķi mainījusies, tas, ka tagad vairāk noslodze palielinās ar vecāko iedzīvotāju grupu, iepriekšējo paaudzi, nav tas pats, kas gādāt par nākotni — bērniem, jauniešiem. Ja rūpes par jauno paaudzi vairāk gulstas uz ģimeni (vecākiem), tad rūpes par pensionāriem gandrīz pilnībā gulstas uz valsts, visas sabiedrības pleciem.

Lūzums Latvijā šajā ziņā notika, sākot ar 1993. gadu. Ja līdz tam — septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados — lielāko noslodzes daļu prasīja paaudze līdz darbspējas vecumam, tad deviņdesmito gadu vidū lielāko smagumu sagādā virs darbspējas vecumā esošie. Bērnu, jauniešu īpatsvars nekad pēdējās desmitgadēs nav bijis tik nospiedošs, kāds pēdējos gados ir vecākajā gadagājumā — uz 1000 darbspējīgajiem ir 400, t.i., 40% pensionāru.

Vienmērīga vidējās (darbspējas) grupas slodze ar jaunāko un vecāko gadagājuma cilvēkiem nav arī teritoriāli. Laukos tā ir lielāka nekā pilsētās.

1996. gadā uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem laukos kopējā noslodze veidoja 879 cilvēkus, no kuriem 442 bija līdz darbspējas vecumam esošie un 437 virs darbspējas vecuma. Pilsētās šie noslodzes dati bija 708, 325 un 385 cilvēki, galvaspilsētā Rīgā — attiecīgi 697, 299 un 398 cilvēki.

Dažāda vidējās vecumgrupas noslodze laukos un pilsētās ir samērā viegli izskaidrojama. Daļa laukos dzimušo un jaunākos gados esošo pēc skolas pabeigšanas pāriet uz dzīvi (tālākām mācībām, strādāt) pilsētās, sevišķi uz galvaspilsētu. Tas pilsētās palielina un laukos samazina vidējās grupas īpatsvaru visu iedzīvotāju kopskaitā. Laukos dzimstības intensitāte ir augstāka nekā pilsētās. Tāpēc noslodze (vidējai grupai) ar bērniem un jauniešiem laukos ir augstāka nekā pilsētās (sevišķi maza tā ir Rīgā). Savukārt noslodze ar vecāko vecuma grupu laukos gan ir augstāka nekā pilsētās, bet tā ir mazāka nekā noslodze ar bērniem. Pilsētās, sevišķi Rīgā, ir vecākās grupas pārsvars pār jaunāko grupu (vidējās grupas noslodzes ziņā).

Jautājumam par darbspējas vecuma grupu noslodzes pārdali ir aktuāls jau sen. Latvijā tas sācies ar pensijas vecuma sākuma pakāpenisku pagarināšanu sievietēm pēc 55 gadu vecuma. Jādomā, ka drīz tas tiks pagarināts arī vīriešiem.

Par pensijas vecuma sākumu dažādās domās ir gan demogrāfi, gan mediķi, gan sociālo specialitāšu pārstāvji. Jāizšķir bioloģiskais un ražošanas vai ekonomiskais vecuma sākums. Vecuma (pensijas) sākumu ekonomiskajā nozīmē reglamentē valstī pieņemtie likumi, kuros noteikts, no kāda vecuma sāk izmaksāt pensijas. Latvija šajā ziņā pārņēma kārtību, kāda te pastāvēja pirms 1990. gada. Rietumeiropā ir citādi, katra valsts lemj, raugoties no sava viedokļa.

Pensijas sākuma vecuma pagarināšanai ir objektīvs pamats. Tā ir iedzīvotāju sastāva novecošanās, t.i., process, kad iedzīvotāju sastāvā jaunāko vecumgrupu īpatsvars kļūst mazāks, bet vecāko gadagājumu īpatsvars palielinās.

Iedzīvotāju novecošanas procesa pamatā ir dzimstības samazināšanās, kā arī cilvēku mūža pagarināšanās. Tas nozīmē, ka bērni nāk klāt (iedzīvotāju sastāvā) mazāk, nekā saglabājas cilvēku skaits un īpatsvars vecumā pēc darbspējīgā.

Lai gan Latvijā iedzīvotāju novecošanās process šajā gadsimtā, īpaši pēc Otrā pasaules kara, norisinājās strauji, tajā nav pats vecākais iedzīvotāju sastāvs. Vecāks iedzīvotāju sastāvs nekā Latvijā ir samērā daudzās Eiropas valstīs — Austrijā, Anglijā, Beļģijā, Bulgārijā, Dānijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Itālijā, Norvēģijā, kur 65 gadus veco un vecāko iedzīvotāju 1995. gadā bija 15–16%, kamēr Latvijā šis īpatsvars bija 13,6%. Taču arī Latvijā tas ir augsts un pārsniedz daudzas valstis.

1. tabula

Dažādu iedzīvotāju vecumgrupu savstarpējās proporcijas

(procentos)

0-14 65 un 0-14 un 65 un 60-64

pret vec. 65 un vec. pret

15-64 pret vec.pret pret 15-19

15-64 15-64 0-14

1935 37,0 13,7 50,7 36,9 83,4

1959 37,0 17,7 68,6 85,5 55,9

1970 32,8 18,1 50,1 55,1 76,4

1979 29,1 13,8 42,9 47,4 48,9

1989 32,1 17,7 49,7 55,2 80,4

1996 30,8 20,7 51,5 67,1 82,4

1997 30,0 21,1 51,1 70,3 81,9

2. tabula

Iedzīvotāju sadalījums

galvenajās vecumgrupās

(procentos no kopsummas)

Visi no tiem

iedzī- līdz darb- virs

votāji darb- spējas darb-

spējas vecumā spējas

vecumam vecuma

1935 100 25,7 57,3 16,9

1959 100 23,4 56,2 18,4

1970 100 23,1 56,1 20,7

1979 100 21,8 53,3 19,9

1989 100 22,8 56,5 20,7

1996 100 20,3 56,9 22,8

1997 100 19,9 57,7 22,4

3. tabula

Līdz un virs darbspējas vecuma iedzīvotāju slodze uz 1000

darbspējas iedzīvotājiem

Kopējā tai skaitā

noslodze līdz darb- virs darb-

spējas spējas

vecumam vecuma

1971 729 373 356

1975 701 359 342

1980 675 342 333

1985 707 381 346

1990 733 372 361

1991 739 374 365

1992 746 375 371

1993 757 374 383

1994 761 370 391

1995 761 365 396

1996 758 358 400

1997 732 344 388