Mēs savā zemē un laikā

Grāmata par laiku, kad raudājām un gavilējām, jo modāmies

“Tas ir Māras kalendārs. Māras centienu un Māras iespaida dienas. Svinīgi, noturīgi likteņbrīži tautas laikā,” ar šādiem vārdiem Imants Ziedonis ievada Māras Zālītes runu un rakstu grāmatu. “Kas ticībā sēts”. “Karoga” apgādā iznākušajā žurnālā varam vienkopus lasīt tikpat kā visus Māras Zālītes rakstus, kas publicēti avīzēs, žurnālos vai grāmatās no 1979. līdz 1997. gadam, un runas, kas šajā laika posmā teiktas svētkos, sarīkojumos un tautas manifestācijās. Māras Zālītes ievadvārdi:

— Ar šo grāmatu sniedzu lasītājiem un vēsturei dokumentālu liecību par laiku, kurā tika sēta, pumpuroja, uzziedēja un augļus nesa latviešu tautas Trešā atmoda.

Es ceru, ka, nebūdama ne pirmā, ne pēdējā, šī liecība palīdzēs atsaukt un saglabāt mūsu kopīgajā atmiņā gan konkrētus nozīmīgus brīžus, gan gaisotni, kas tajos valdīja.

Es ceru, ka šī grāmata kaut nedaudz atainos vēsturisko notikumu emocionālo fonu — laikā, kad kultūra bija ne vien politiskā procesa konteksts, bet arī tā neatņemama sastāvdaļa.

Hronoloģiskā secībā sakopotie raksti, runas un esejas ir pilnīgi autentiskas, tās atdodu kopīgajā vēstures arhīvā nelabotas un nesvītrotas. Ar visām varbūtējām kļūdām, izlūzijām un maldiem. Arī tie pieder pie patiesības.

Jāņa Rozes grāmatnīcā sarīkotie grāmatas iznākšanas svētki bija tiešām svētki. Tos ievadīja Māris Čaklais :

— Šodien ir tāda īpaša diena, kad tai literatūrai, tai ideoloģijai, kuru nes Skalbes “Mazās piezīmes” un Akuratera sacerējumi, kuri palīdzējuši ļoti daudziem ikdienas cilvēkiem un politiķiem, pievienojas arī Māras Zālītes grāmata. Es to izlasīju pilnīgi jaunām acīm, un es pilnīgi saprotu, ka Māra tur neko nav mēģinājusi labot. Nevar labot vakardienu. Grāmatā ir daudz sprieguma, kas staro uz šodienu un, domāju, staros arī uz nākamību.

Mākslas zinātniece Lilija Dzene atcerējās Annas Brigaderes jubilejas vakarus Nacionālajā teātrī 1986.gadā. Tos ievadīja Māras Zālītes eseja. Pilnā zāle ar aizturētu elpu klausījās tās pēdējos vārdus:

“Es esmu daļa no tā lēnā spēka. Mēs esam daļa no tā lēnā spēka.”

Tā tas bija 25 vakarus. 25000 ļaužu to noklausījās, sabalsojās un piekrita.

Šī grāmata liek atcerēties, ka mūsu dzīvē ir bijis tāds laiks, kad mēs redzējām savu tautu vienotu un skaistu.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš atgādināja, ka pirmo Latvijas Republiku izdomāja rakstnieki un mākslinieki. Pirmie par neatkarīgu Latviju runāja Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Edvarts Virza un citi 1916. un 1917. gadā, kad politiķi vēl bija visai piesardzīgi. Arī Trešajā atmodā radošā inteliģence bija liels spēks. Māra Zālīte ienāca mūsu ideoloģijā ar dzejoļu ciklu “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”, kas bija iespiests žurnāla “Karogs” 1980. gada 7. numurā. Māra Zālīte paņēma karogu no Vizmas Belševicas rokām un nesa to tālāk.

Savu uzrunu Jānis Stradiņš beidza ar vārdiem:

— Šī grāmata izved uz neatkarīgu Latviju. No mums ir atkarīgs, kā to tālāk veidosim. Es gribu mudināt Māru rakstīt tālāk šo hroniku, tāpat godīgi atspoguļojot visu, kas pie mums notiek, kas mums būtu jādara un par ko mēs varam kļūt. Es ceru, ka mūsu bērni būs laimīgāki, es esmu absolūti pārliecināts, ka Latvija pastāvēs un tā būs labāka Latvija. Bet tas nenāks bez mums, bez mūsu rakstniekiem un māksliniekiem. Un es ceru, ka inteliģencei un gara vērtībām Latvijā tiks ierādīta pienācīgā vieta.

Domu turpināja Imants Ziedonis :

— Māra ir komandas cilvēks, un lielie spēki, kas te pulcējušies, to apliecina. Tāda kompānija reti sanāk. Ir tomēr kāda formula, kāds sauklis, kas šos cilvēkus tur kopā. Mēs runājam par patriotismu, bet ir vēl tāds jēdziens, kas izgājis no mūsu šodienas sabiedriskās domāšanas, un tas ir — kopu labums.

Māra Zālīte pateicās sponsoriem, kas ziedojuši naudu, lai šo grāmatu saņemtu katra Latvijas bibliotēka.

Un vēl Māra Zālīte sacīja:

— Man ir sajūta, ka tā nav mana grāmata, man ir sajūta, ka tā ir mūsu grāmata. Es vēlētos, lai arī lasītājs to tā uztvertu. Man tā nav parasta grāmata. Tā ir viena daļa no mana mūža. Iespējams, ka skaistākā daļa. Bet varbūt arī ne. Varbūt, ka viss vēl priekšā.

Kā man, tā jums.

Jānis Rozenieks —

“Latvijas Vēstnesim”

Ejot uz Dziesmu svētkiem

Tuvojas gadu mija un jaunais gads — mūsu lielo dziesmu svētku gads. Tie būs pēdējie dziesmu svētki šajā gadsimtā un arī gadu tūkstotī. Tāpēc lielā dziedātāju saime Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā un Amerikā tiem gatavojas ar sevišķu atbildību. Tieši pirms divdesmit gadiem — no 1978.gada 30.jūnija līdz 4.jūlijam Bostonā notika 6. vispārējie latviešu Dziesmu svētki Amerikas Savienotajās Valstīs. Andrejs Eglītis tiem veltīja cildenu rakstu “Dziesmu, dziesmu vēl!, kas arī šodien skan mūsdienīgi (skat. zemāk). Citējam to no Edmunda Zirnīša grāmatas “Andrejs Eglītis”. “LV”

Dziedam dziesmu dziedādami,

Raudam raudas raudādami!

Ko nevar izraudāt,

To var dziesmā izdziedāt.

“Dziesmu svētki. Dziesmu svētki ir mūsu tautas dvēseļu svētki — visdaiļākā dziļuma rotāšanās dziesmā iz tautas sacensības dainu Dieva — tautas ģenija radītāja pūra — pāri gadu simteņiem un to sanestām sāpēm un priekiem nemirstīgajā tautas dvēselē. Nemirstīgajā tautas dvēselē pārbagātā ar spītību un salauztu vairogu un zobenu šķindu atskaņām, izejot pretī naidniekam savas valsts brīvības tempļu robežas sargājot — pārspēka varā krītot un daļai aizklīstot svešumā un Krievzemes iznīcībā. Dziesma. Melnā likteņdziesma. Lai tad dziedam kā brīvi vīri, sievas, meitas un dēli brīvības dziesmu dvēselēs kopā ar latviešu tautu tēvzemē, aiz kuras muguras stāv Maskavas vagara runga abās Daugavas pusēs, lai mēs ieejam dziesmā kā vienota tauta un vienota no dziesmas iznākam atkal savas brīvās, neatkarīgās valsts gaismas apmirdzēti!

Nomazgāsim savu dzēseli dziesmā — acu zīlītes, redzamos un neredzamos putekļus, kas aplipuši ap mums svešumā pavadītos gados, lai mēs topam baltāki un redzīgāki un protam atšķirt ienaidnieku no drauga, viltnieku no patiesības vīra!

Dziesmu, dziesmu vēl!

Dziedam dziesmu dziedādami,

Raudam raudas raudādami!

Ko nevar izraudāt,

To var dziesmā izdziedāt.

Dziesma — tās ir mūsu debesis, kur varam ieiet un iznākt no savas skumību ielejas — stiprināti.

Dziesma — mūsu kareivis nemitīgā cīņā par tautas brīvestības alkām, nerimtīgā mīlestībā, spītā, naidā un piedošanā.

Dziesma — tu esi mūsu līgava ar skaidrības vainagu šķīstībai un reizē mūsu māte un aukle pāri laiku laikiem. Dzīvo un mirušo pirmais un pēdējais šūpulis. Dziesma.

Dziesma — tu esi mūsu svētku un ikdienas krāšņā maize un vīns, neredzams acu nēzdogs bāru bērniem un ceļa spieķis ceļiniekam.

Dziesma — tautas dziļākais un skaidrākais avots, noskumšanas pastarās veldze, caur tevi mēģinām nomesties ceļos sava Dieva priekšā.

Dziesma — tu esi reizē arī mūsu tēvu zeme svešumā un mūsu pazaudētā valsts, un mūsu ceļš uz tēvu zemi, brīvu un laimīgu.

Dziesma — mēs ieiesim tevī kā krāšņā Dieva namā savās greznākās dvēseles drānās, ieiesim pa aizreibušu Jāņu nakti, aizziedējušām ievu lejām, caur vasaras saules žilbinošiem vārtiem un druvu briešanu un pilsētu murgainiem tvaniem, caur saviem sapņiem un labā un ļaunā cīnīšanas spēku un nespēku uz savas tautas brīvības pusi, caur savu mīļo kapenēm.

Dziesmu, dziesmu vēl!

Uzņemsim dziesmu dziedāšanai, ko auklē vētras padebeši, klinšu pierēm pretī dzīti, spītībā; uzvaras sudraba sapņu mirgās aiz neizbristiem nakšu murgiem dus mūsu rīti. Dziesmu!”

Rīga müsdienu måkslå

Sagaidot mūsu galvaspilsētas 800 gadu jubileju, Rīgas Dome sadarbībā ar Latvijas Mākslas galeriju asociāciju un Mākslinieku savienības galerijām rīko tēlotājas un lietišķās mākslas konkursu “Rīga mūsdienu mākslā”.

Konkursa tēmas: Vecpilsēta, jūgendstils Rīgas arhitektūrā un pilsētvidē, pieminekļi pilsētā, pilsētas ainava, portreti. Gleznas, grafikas darbi, skulptūras, tekstilijas un instalācijas bija izstādītas vairākās mākslas galerijās. Žūrijas komisija darbus jau novērtējusi. Piešķirtas Rīgas Domes naudas prēmijas un veicināšanas balvas.

Apbalvoto mākslinieku vidū ir dažādu paaudžu pārstāvji: Džemma Skulme, Gunārs Krollis, Maija Tabaka, Aivars Gulbis, Kristaps Zariņš un arī daudz jaunu vārdu.

Konkurss atsevišķos posmos ilgs līdz 2001.gadam, kad prēmētie un žūrijas komisijas ieteiktie darbi veidos Rīgas jubilejai veltītu mūsdienu mākslas kolekciju.

Aina Adermane