Viedokļi

Jaunais Bībeles tulkojums. Vai labāks un latviskāks ?

Dr. philol. Maija Baltiņa, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Atšķirot jebkuru no mums pieejamiem Bībeles izdevumiem, redzam, ka arī tulkotājs vienmēr centies ietvert tekstā sava laika valodisko aromātu. Izprast un izjust, kurš no vārdiem nākotnē būs jauns enerģijas avots un kura vārda forma kļūs par nedziedējamu brūci, nav viegli. Droši vien tāpēc vēstules autors jautā — vai būtu grūtāk tagad Bībeles jaunajā tulkojumā atgriezties pie kaut kā labāka un pareizāka?

Tas ir nopietns jautājums, jo tajā ietverta kāda būtiska nianse, kas saistīta ar attieksmi un pieeju tulkojuma valodai. Jādomā nevis par atgriešanos, bet gan par to, kā turpināt labi iestrādāto, kā sekot labi iesāktajam, kā nepazaudēt laika gaitā labi un latviski iekrāto. Labāk, pareizāk, latviskāk izpaudīsies tad, ja tiks domāts par priekšdienām. Nopietns šis jautājums arī tāpēc, ka sauciens pēc atgriešanās pie zaudētā pagātnē šodien ir spēcīgi motivēts. Tas nav tikai konkrētās vēstules autora vienpatnīgs mudinājums. Kultūrfilozofiskas ievirzes apcerējumos tiek diskutēts par to, kas ir progress, par šo jauno tieksmi, kas parādījusies informācijas laikmeta sabiedrībā, tieksmi izprast progresu arī kā atgriešanos pagātnē, atgriešanos pie zaudētā. Vēstule rakstīta Losandželosā, tātad tajā planētas pusē, kur no laika gala viss jaunais izpaudies brīvāk un spēcīgāk.

Prasījums — labāk un latviskāk — ietver arī attieksmi pret pareizrakstības normām, jo tieši šo jautājumu risinājumā parādās spēja izprast valodas attīstības gaitu, spēja to saprātīgi samērot ar citām kultūrvides parādībām un, pats galvenais, spēja vienoties problēmu situācijās.

Šobrīd esam problēmsituācijā — pastāv divas pareizrakstības sistēmas, precīzāk, tendences — t.s. trimdas (arī Endzelīna, arī brīvās Latvijas laika) un pēc Otrā pasaules kara Latvijā iedibinātā. Vieglāk ir tiem, kuri izšķīrušies, kādu tendenci atbalstīt. Grūti tiem, kuri meklē vienīgās pareizās atbildes par neskaidriem pareizrakstības un pareizrunas jautājumiem. Vēl grūtāk tiem, kuriem šī paralēlo pareizrakstību situācija šķiet absurda.

Bībeles tulkojuma vēsture rāda, ka šī teksta ietvaros visiem problēmgadījumiem ir meklēts risinājums un ka to var izdarīt, bet tas saistīts ar būtisku iezīmi — ar pieeju sāpīgajām vietām latviešu valodas gramatikā, un proti. Bībeles tulkojums un pareizrakstība tajā ir tikai saprātīgā risinājuma rādītājs, bet nevis pati pareizrakstības reforma. Bībeles tulkojuma valodai reformas statuss piemita pašos pirmajos izdevumos 17. un 18. gs., kad šis teksts bija rakstu valodas normu avots un paraugs. Mūsdienās situācija taču ir pilnīgi cita un nepiespriedīsim Bībeles tulkojumam to, kas tam nepienākas. Mūsdienās ir radītas institūcijas, kuras ir spējīgas vai kurām ir jābūt spējīgām risināt visu latviešu valodas pareizrakstības jautājumu kopumu.

Bez tam Bībeles tulkojuma vēsture liecina par kādu interesantu lietu. Līdz pat šim brīdim un vēl ilgu laiku nākotnē Latvijā cilvēki lasīs 1965. gada Londonas izdevumu, kas ir atkārtoti pavairots un plaši izplatīts. Bet kas tad ir Londonas izdevums? Londonas izdevums ir dzīvs un tautā izplatīts apliecinājums, ka vienlaikus pastāv divas pareizrakstības sistēmas — trimdas un Latvijas. Un vienlaikus Londonas izdevums ir liecinājums, ka pastāv viena rakstība — jo 1946. un 1952. gada lēmumi par ortogrāfiju neskāra Bībeles tekstu, kuru šobrīd lasa Latvijā. Un te, lūk, tas, uz ko mūs mudina vēsture — jaunais tulkojums kā iespēja vienoties. (Piebildīšu, ka par to šo rindu autore ir izteikusies jau pirms vairākiem gadiem un par to varēja lasīt arī presē, piemēram, “Svētdienas Rīts” 1993.g. 10.nr., “Latvijas Jaunatne” 1995.g. 11. febr.)

Bībeles tulkojuma ietvaros pareizrakstības normu jautājumos vienmēr atrasts risinājums. Tā, lai izvēlētā rakstu norma būtu piekļāvīga dzīvajai tautas valodai, lai neizjauktu intīmo kontaktu starp cilvēku un vārdu, jo tāds taču sākotnēji ir iekodēts cilvēka un valodas attiecībās.

Vēstulē izskan bažas — vai pie tulkojuma pieaicināti pietiekami kompetenti valodas konsultanti, vai konsultanti nav no primitīvu sociolingvistu kārtas.

Latviskā tulkojuma principus 19./20. gs. mijā iedibināja latviešu mācītāji. Tie bija, precīzāk, ir: 1) teksts jātulko kā kanonisks teksts; 2) kā literāras valodas teksts; 3) kā baznīcas stila teksts. Visos prasījumos īpaša vieta valodai, bet, neskatoties uz to, jautājums par valodu tika vēl īpaši formulēts, ka tai Bībeles tekstā resp. tulkojumā jābūt gramatiski pareizai, literāri pieņemamai un daiļai. Šie prasījumi ir spēkā, un tas, kurš uzņem valodas palīga pienākumus pie jaunā tulkojuma, uzņemas grūtu uzdevumu, jo nepieciešamas ne vien zināšanas par tulkojuma vēsturi, īpatnībām, bet arī izpratne un izjūta, jo teksta tulkotāji ir gan teologi, gan dzejnieki. Kā varētu atmaskot primitīvos sociolingvistus, ja tādi pielavījušies pie šī darba? Piemēram, pārbaudīt viņu zināšanas par to, kā tulkojuma pamatprincipu labāk un latviskāk izprata Fr.Adamovičs, K.Kundziņš, T.Grīnbergs, E.Zicāns, E.Blese, J.Sanders? Par kādiem baznīcas terminiem (un kuri teologi) diskutēja Irlavas ticības mācības kursos 1913.gadā? Kādus jautājumus un kādu viedokli par latviešu valodu Kurzemes mācītāju sinodē 1865.gadā izsaka A.Bīlenšteins? Vai zināms, ka viņa raksts “Latviešu valoda un kristīgi jēdzieni” ir sinodē teiktās runas pārstrādājums. Ja primitīvais sociolingvists zina šos vēstures sīkumus un vēl ielauzījies arī, piemēram, senebreju poētikas labirintos, un viņam jau ir savs viedoklis, kā latviski labi un raiti atveidot stilistiskās figūras senebreju dzejā, piemēram, sinonīmisko paralēlismu, emblēmas paralēlismu, sintēzes paralēlismu, pakāpenisko paralēlismu, intraverto paralēlismu un vēl milzum daudz citu, tikai ar Bībeles tekstu saistītu stilistisku, leksisku, sintaktisku īpatnību? Ko tad?

Tāpēc, nevis ļauties pesimistiskam paredzējumam par tulkošanas darbu iespējamā primitīvu nekompetentu valodnieku aplenkumā, bet ļauties cerībai, ka jaunais Bībeles tulkojums varētu būt par svētību visai latviešu valodai.

Laikam ir tikai viens vienīgs gadījums Bībeles tulkošanas vēsturē, kad liels darbu daudzums sagūla uz valodnieka pleciem. Tas bija prof. E.Blese un viņa veikums pie Londonas izdevuma, par ko viņu tagad gan pelnīti slavē, gan nepelnīti peļ. Bet tie bija ekstremāli apstākļi.

Šķiet, lielākas bažas ir par ko citu. Ir pavīdējusi prasība pēc vienkārša tulkojuma, pēc tik saprotama, ka tas nesagādātu nekādu piepūli, citiem vārdiem, tāda, kas nesagādā garīgas rūpes. Prasība pēc atvieglota teksta. Teksta, ko var viegli lietot. Lūk, kā varā mēs visi esam neatkarīgi no tā, vai auguši un izglītojušies koptā un civilizētā vidē vai nīkuļojuši un kādas zinību druskas sagrābājuši tepat. Un tieši valoda savā patiesumā parāda mūsu jaunos nomaldus lietu un lietošanas pasaulē. Arī atklātās vēstules virsraksts “Kādu valodu lietosim?” vēstī par to, kādiem valgiem šodien esam savaldzināti pie jautājuma par labāku un latviskāku valodu. Tāpat kā šie vārdi valgs un valdzināt maz pamazām ir attālinājušies savās nozīmēs un — senais saistījums kļuvis nepazīstams, tāpat gluži nemanot esam jauniem valgiem pievaldzināti pie jaunas kultūras situācijas — perfektu lietu pasaulē perfekti lietošanas noteikumi. Noteikumus par lietu lietošanu, ziņas lietu mēriem, efektivitāti utt. mēs saņemam ar perfekti izvēlētu komunikācijas līdzekļu starpniecību. Perfekto lietu pasaule ir tie jaunie slazdu valgi, kuros iekrītot, vārdi pārvēršas komunikācijas līdzekļos, vai ja vēlamies nedaudz labāk un latviskāk — saziņas līdzekļos. Ne vairs vārds, bet lieta citu lietu vidū, līdzeklis starp citiem līdzekļiem.

Ko tad saglabāt nākamajām paaudzēm? Vai labus un latviskus saziņas līdzekļus?

Lūk, lietu elpa pielavījusies tik tuvu vārdam, valodai. Bet nepaliksim pie tā. Ir kāda cerība. Vēstules virsrakstā vārds lietot lasāms daudzskaitļa pirmajā personā. Mēs.

Iespējams, ka mēs jaunajā tulkojumā nepazaudēsim neko no valodā iekrātā, tikai vēl dziļāk izjutīsim, ka valoda ir cilvēkam mīļa pasaule. Labs un latvisks vārds patiesi varētu būt tas, kas mūs vienos.