"Smadzeņu sturmēšana"

"Argumenti i fakti"

— 2000.04.05.

Paldies Dievam, jaunajam prezidentam rekomendāciju netrūkst.

Šajā darbā piedalās arī Ārējās un aizsardzības politikas padome (ĀAPP). Četrpadsmit mēnešu vairāk nekā 40 autoru ar aptuveni 300 ievērojamu politiķu un ekspertu līdzdalību rakstīja grāmatu "Stratēģija Krievijai: darba kārtība prezidentam — 2000". Tagad tā parādījusies ĀAPP mājas lapā internetā, un vēl pēc dažām dienām ar to iepazīstinās prezidentu un visu Krievijas publiku.

Prezidents Putins saņem mantojumā valsti, kas pārsteidzoši atšķiras no tās, kuru vadīja Gorbačovs vai Jeļcins. Tā ir valsts, kurā ir pusmonarhistiska konstitūcija un nav spēcīgas opozīcijas. Valsts, kur MIL kļuvuši mazāk brīvi nekā 90. gados un kuras iedzīvotāji tiecas pēc "stipras rokas", turklāt ar viņiem ir viegli manipulēt. Tā ir valsts, kurā lielākā daļa valdošās šķiras ir demoralizēta vai satrūdējusi, bet pilsoniskā sabiedrība ir ārkārtīgi neattīstīta.

Vārdu sakot, jaunais prezidents uzradies Krievijā, kas lielā mērā atgādina Veimāras republiku. Vienīgā nopietnā atšķirība ir tā, ka pie mums nav spēcīgas ultranacionālistiskas partijas. Starp citu, tas netraucē kārtējo reizi caurkritušajai Krievijas inteliģencei saldi biedēt sevi ar draudošajām totalitārisma un represiju šausmām.

Problēma tomēr ir tāda, ka draudus rada nevis prezidents (kaut gan Putinam ir daudz lielāka rīcības brīvība nekā viņa priekštecim), bet gan pats sabiedrības stāvoklis. Tā objektīvi grūdīs un vilks prezidentu uz aizvien lielāku autoritārismu, jau tā niecīgo brīvību ierobežojumiem.

Lūk, kādēļ izaicinājums jaunajam prezidentam ir ne tikai atjaunot izpildvaras vertikāli, cīnīties ar noziedzību, korupciju. Varbūt vēl grūtāks uzdevums ir atbalstīt sabiedrības dzīves demokrātiskos pamatus. Pretējā gadījumā valsts viegli iekritīs stingri autoritārā, postošā režīmā.

Lūk, kādēļ ir nepieciešama daļēja konstitūcijas reforma, tiesu reforma, vietējās pašvaldības orgānu reforma, vārda brīvības, daudzpartiju sistēmas atbalsts.

Tikpat sarežģīts un iekšēji pretrunīgs ir jaunā prezidenta uzdevums ārpolitikā. Valdošā šķira un ievērojama daļa iedzīvotāju likumsakarīgi prasa no viņa stingrāk aizstāvēt Krievijas intereses pasaules sabiedrības priekšā. Pastāv kārdinājums panākt iekšēju mobilizāciju uz pretrietumu pamata. Tomēr ir skaidrs, ka bez iesaistīšanās pasaules ekonomikā, bez ārzemju investīciju pieplūduma panākt kaut cik jūtamu ekonomisko izaugsmi un saglabāt lielvalsts statusu Krievija nespēs. Ārpolitikas uzdevums ir "ekonomizācija", stingra orientācija uz apstākļu radīšanu ekonomiskam pacēlumam. Un tas ir vēl viens izaicinājums parezidentam.