"Diena nezināmajā"

"Financial Times"

— 2000.03.29.

Kamēr pasaule vēl tikai noraugās, ko īsti darīs Vladimirs Putins, Rietumiem ir jābūt uzmanīgiem un jāietur distance.

Krievijas tauta, kā jau tas bija gaidāms, ir ievēlējusi savu noslēpumainības miglā tīto līderi. Vladimirs Putins, VDK virsnieks, tagad kontrolē Krievijas prezidentūras ārkārtējo varu. Bet Putina kungs ir ievēlēts cars papīra impērijai. Grūtības, ar kurām sastopas Krievija, nosaka tas, ko spēj vai nespēj Putins: viņš ar likumu palīdzību var vadīt valsti, bet nevar paļauties uz paklausību, viņš var izpostīt Čečeniju, bet nevar samaksāt savas valsts ārstiem. Civilizētu valsti pārvalda likums, Krievija tam ir antitēze. Krievijas vājumam ir divi iemesli: pirmais ir "oligarhi", šie meistari apgrūtināt un izmantot valsti savās interesēs. Kā raksta Ārējo sakaru padomes darbinieks Lī Voloskī Ārējo sakaru izdevuma aprīļa/marta numurā: "Oligarhi ar vērienīgas krāpšanas un nelikumīgas īpašuma piesavināšanās, palīdzību, īpaši naftas sektorā, dominē Krievijas sabiedriskajā dzīvē." Viņu izmantotais biznesa modelis ir sabiedrisko īpašumu privatizācija. Šī izlaupīšana tiek piesegta ar neatkarīga uzņēmuma izkārtni. Oligarhu bagātības priekšā likums ir bezspēcīgs.

Otrs iemesls ir ekonomikas demonetarizācija, dodot priekšroku bezskaidras naudas uzkrājumiem. Kā pēdējā Krievijas ekonomikas apskatā atzīmē Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācija, 1998. gada augustā 200 rūpnieciskajos uzņēmumos bezskaidrās naudas ieņēmumi pārsniedza 50% no kopējo ieņēmumu summas, pagājušā gada aprīlī tie nokritās līdz 43%.

Kā atzīmē jau pieminētā organizācija, Krievijas bezskaidrās naudas ekonomikā īpatnējs ir tas, ka "patēriņa priekšmetu barters un kompensācijas cenas ir gandrīz vienādas un aptuveni 40 - 50 procentu augstākas par skaidrās naudas cenām".

Kāpēc uzņēmumi izvairās no skaidras naudas? Lūk, dažas atbildes: ar bezskaidrās naudas darījumiem tiek maskētas subsīdijas, īpaši enerģētikā. Šie darījumi reģionālajām pašvaldībām ļauj apkrāpt federālās varas iestādes, darbojoties bez banku norēķiniem.

Oligarhu lielā vara un demonetarizācija ir iemesls šodienas izkropļotajai un tikai daļējai tirgus ekonomikai. Tas viss ved uz valsts sabrukumu. Kā savā pamfletā raksta Krievijas valdības Ekonomisko reformu centra direktors Vladimirs Maus, "Krievijas postkomunistisko reformu galvenā iezīme ir tā, ka tās tiek īstenotas vājas valsts varas laikā". Radikālas pārveides vāja režīma valstī ir revolūcijas definīcija, jo tas ir process, kuru neviens nekontrolē. Padomju Savienības sabrukums bija gan valsts, gan impērijas, gan ideoloģijas gals. Kā polemizē Vladimirs Maus", ekonomiskā politika, kuru kritizē dažādi sociālie slāņi, nevar būt stabila un pastāvīga". Vismazāk šīs lietas bija jūtamas, kad valdības galva bija Boriss Jeļcins.

Putins nav Jeļcins. Bet kas viņš ir? Un, lai kas Putins arī nebūtu, vai viņam ir cerības ieviest kārtību tajā haosā, kas daudz lielākā mērā ir 80 gadu komunisma nekā 10 gadu neveiksmīgu reformu auglis? Skaidrs ir tas, ka viņš ir vai nu laimīgais izdzīvotājs Jeļcina muzikālo ministru krēslu spēlē, vai nu ieguvējs ciniskajā intrigā, kad tika izmantota "antiterorisma apkarošana", lai aizstāvētu elites vairākumu.

Ņemot vērā augstāk minēto, cerības uz nozīmīgu stāvokļa uzlabošanos ir visai vājas. Jau Boriss Berezovskis, viens no postkomunistiskā haosa visveiksmīgākajiem izmantotājiem, ir brīdinājis, ka turpmākajā Putina Krievijā "lielkapitāla" ietekme tikai augs. Ja ir tā, tad iespējas Krievijai pārtapt par valsti, kuru pārvalda likums, ar funkcionējošu valsts pārvaldes aparātu un monetāru ekonomiku, ir visai niecīgas.

Taču uzdevumi vismaz ir jādefinē. Valdībai ir jāatgūst valsts labklājības avoti, tas arī mazinās oligarhu varu. Ir jāpaaugstina nodokļi un pienācīgi jāmaksā ierēdņiem, lai samazinātu korupciju. Valdībai ir jāiedibina efektīva tiesu sistēma ar reāli funkcionējošām īpašuma tiesībām. Šajā procesā ir jārada normāla, monetāra ekonomika.

Tomēr, ja Putins vēlas sasniegt kādu no šiem mērķiem, viņš var rēķināties ar dažām priekšrocībām. Viņa personīgā autoritāte ir ārkārtīgi liela, prezidenta aparāta vara arī ir vairāk nekā pietiekama. Arī ekonomiskā situācija ir mazliet uzlabojusies, pateicoties naudas devalvācijai pēc 1998. gada augusta un augstajām naftas cenām. Svarīgi, ka finansiālā krīze pretēji izteiktajām bažām nav izjaukusi makroekonomisko stabilitāti. Cenu stabilitāte bija 1990. gada ekonomikas lielākais sasniegums, tāpat kā tā laika vēlēšanas, lai cik arī manipulējamas tās nebūtu, bija dekādes svarīgākais politiskais notikums.

Tagad tikai no Putina ir atkarīgs, vai viņš izmantos savas priekšrocības. Dažos punktos viņš var būt arī sekmīgs. Bet tas, vai cilvēkam, kurš nāk no VDK, organizācijas, kas uzskatīja, ka valsts drošība ir augstāka par likumu, ir kaut mazāka nojausma par tādiem jēdzieniem kā brīvība un tiesiskums, ir stipri apšaubāmi. Šī iemesla dēļ, lai arī draudzīgi, Rietumiem tomēr būtu jāievēro zināma distance. Ārvalstis var tikai novēlēt 20. gadsimta nežēlīgākās un stulbākās ideoloģijas upuriem veiksmi viņu centienos pārvarēt šo pagātnes mantojumu. Pašlaik Rietumi sastopas ar aizvainotu valsti un aizdomīgu eliti, kas pārvalda tikpat kā nefunkcionējošu valsti ar sagrautu ekonomiku.

Martins Volfs