"Karš, kurā Krievija nevar uzvarēt"

"Der Standard"

— 2000.04.06.

Septiņus mēnešus pēc otrā Čečenijas kara sākšanās Krievija ieslīgst arvien lielākās pretrunās — kauju norisē, kā arī politiskajā līmenī.

Par to nav nekādu šaubu: attēlu ar izsalkušajiem krievu karavīriem sporta kurpēs, kādus varēja redzēt pirmā Čečenijas kara laikā, vairs nav. Šoreiz krievu vienības ir apgādātas labāk un tās vada komandieri, kuri pirms četriem gadiem jau ieguvuši pieredzi Kaukāzā. Taču eksistē pretrunīgi fakti: septiņos kara mēnešos, saskaņā ar oficiālo informāciju, ir krituši vairāk nekā 2000 krievu karavīru un vairāk nekā 4000 ievainoti. Tie ir daudz lielāki zaudējumi nekā tajā pašā laika periodā pirmajā Čečenijas karā.

Kāpēc? Militārā vadība par to klusē, taču apgalvo, ka Čečenija, kas ir uz pusi mazāka nekā Šveice, tiekot pilnībā kontrolēta. Dumpinieku pretestība esot salauzta, bet viņu bāzes iznīcinātas. Taču realitāte šķiet citādāka. Pagājušajā nedēļā jau trešo reizi viena mēneša laikā vesela militārā vienība nokļuva lamatās, turklāt 40 karavīri ir nogalināti.

Pēc Groznijas krišanas, ko krievu militāristi svinēja kā lielu uzvaru, dumpinieki paziņoja, ka tikai tagad sākas konflikta otrā fāze, partizānu karš. Taču Krievijas militārā vadība to negrib atzīt. Un acīm redzamu iemeslu dēļ: Afganistānā ārkārtīgi varenā padomju armija zaudēja karā pret islāmiskajiem partizāniem. Militāri partizānu karā uzvarēt nav iespējams, un tas ir rakstīts visās krievu militārajās mācību grāmatās.

Maskava apgalvo, ka Čečenijas iedzīvotājiem "teroristi" ir apnikuši, un viņi krievu karavīrus apsveic kā atbrīvotājus. Ja tā būtu, tad Krievijas valdība "atbrīvotajos apgabalos" ar Iekšlietu ministrijas vienību palīdzību jau būtu varējusi izveidot vietējo administrāciju. Taču tieši šiem policijas spēkiem aiz frontes līnijas ik dienu uzbrūk čečenu dumpinieku vienības. Un tas var notikt tikai tāpēc, ka iedzīvotāji atbalsta dumpiniekus.

Krievija mēģina iedzīvotājus dabūt savā pusē, solot viņiem atkal atjaunot infrastruktūras (apgādi ar gāzi un strāvu, skolu atvēršanu, pensiju un algu izmaksāšanu). Cilvēki uz to cer. Taču, lai tas patiesi notiktu, Krievijai būs jāizdod milzīgas summas. Taču, kas tādā gadījumā notiks ar kaimiņos esošajiem Dagestānas, Ziemeļosetijas, Karačajas - Čerkesijas un Stavropoles apgabaliem, kur tāpat ir slikta sociālā un ekonomiskā situācija? Viss Ziemeļkaukāzs ekonomiskās atpalicības un etnisko konfliktu dēļ ir kā pulvermuca. Taču Maskavā to nesaprot.

Kā būtu jāpārvalda šī Kaukāza republika, kas grib atdalīties? Tiek meklēts čečens, kurš būtu lojāls pret Krievijas vadību un kuram vienlaikus uzticētos arī iedzīvotāji. Taču tāda nav. To zina arī Kremlis. Tāpēc Maskava jau vairākas nedēļas mēģina sākt slepenas sarunas ar Čečenijas prezidentu Aslanu Mashadovu. Ar to pašu Mashadovu, ko Krievijas tiesību iestādes meklē kā "kriminālnoziedznieku". No savas puses Mashadovs jau vairākkārt ir paziņojis, ka ir gatavs sarunām tikai ar tādu neatkarīgo starptautisko organizāciju kā Eiropas Drošības un sadarbības padome (EDSO) piedalīšanos. Taču to noraida Maskava.

Maskavai uzticamie čečeni aicina Republiku pakļaut tieši prezidentam. Šāda tiešā pārvalde, kas balstās uz ārkārtas stāvokļa pasludināšanu un kas tiek realizēta ar militāro komandantu palīdzību, nevarētu ilgi pastāvēt, jo dumpinieki izliktu jaunas lamatas, iznīcinātu atjaunotās infrastruktūras un katru nakti uzbruktu krievu vienībām.

Taču arī separātisti šodien saprot, ka neatkarīgā Čečenija viena pati nebūtu spējīga izdzīvot. Viņi sapņo par "Vainahas republiku", kā sauc Ziemeļkaukāza apgabalu starp Kaspijas un Melno jūru. Maskavai vissvarīgākais iemesls atkārtotam iebrukumam Čečenijā bija šausmu scenārijs, ka tā reiz varētu pazaudēt svarīgo priekšposteni starp Eiropu un Tuvajiem Austrumiem.

Kremlis Kaukāzā tiek konfrontēts ar pretrunām, kas var ietekmēt visas valsts nākotni. Kā gan Krievija var palikt uzticīga demokrātiskajiem principiem, uzturēt labas attiecības ar pārējo pasauli un vienlaikus pārvaldīt Kaukāzu? Uz šo jautājumu ir jāatbild Putinam, kas par prezidentu tika ievēlēts asiņainā otrā Čečenijas kara fonā.

Romans Bergers