PĒC NOTIKUMA

“Sējēja – 97” pļaujasreizē

Pēcpusdienā visus — dalībniekus un viesus — savā paspārnē uzņēma Rīgas Latviešu biedrības nams. Pirmajā stāvā savus darinājumus no vilnas apskatei piedāvāja Smiltenes lauksaimniecības tehnikums, bet linu izstrādājumus rādīja akciju sabiedrība “Larelini”. Trešajā stāvā vērtējumam un garīgam un fiziskam baudījumam sārtus sānus spīdināja SIA “Pūres dārzi” un Dobeles dārzkopības un selekcijas izmēģinājumu saimniecības āboli, saldētie dārzeņi, ievārījumi un Ogres meristēmu laboratorijas dažnedažādie krāšņie ziedi, spraudeņi un sīpoli.

Tad arī tas lielais brīdis bija klāt. Ar labiem vārdiem, sirsnīgām svētku uzrunām, LLU pūtēju orķestra spēli, LLU deju ansambli “Kalve”, ZM vīru vokālo grupu “Arājs”, līdzjutēju sarūpētiem ziediem. Konkursantiem dāvanu bija sarūpējusi arī Hipotēku un zemes banka — veiksmes simbolu — portfeli, kurā cītīgi krāt panākumus. Tā sakot — neliels atgādinājums arī turpmākai veiksmīgai sadarbībai. Divu saimniecību — “Mežacīruļu” un “Krastmaļu” īpašnieki, kas ir šīs bankas klienti vēl no “Laukkredīta” laikiem, saņēma īpašu dāvanu — ceļojumu uz Kopenhāgenu, lai apskatītu lauksaimniecības izstādi.

Apbalvošanas laikā ieskanējās arī skumja nots. Mūža loks ir noslēdzies Ritai Grīnbergai, kura saimniekoja Liepājas rajona Nīcas pagasta zemnieku saimniecībā “Rukši”. Balvas pasniegšanā viņa nolūkojās jau no aizsaules...

Konkursa rīkotājus apsveikt un prātus pareizajā virzienā iegrozīt ieradās arī viesis no Čangalienas — tālu ceļu mērojušais Ķenča kungs. Ar spēkpilnu Čangalienas maizi, štengru “Tīģerpienu” (jo govs pienam cenas jau tiktāl normalizētas, ka nekas cits neatliek, kā pāriet uz tīģera pienu), no kura prāts apskaidrojas, un prātīgiem padomiem. Lai arī citugad, miesā un prātā striprinājušies, varētu lopiņus apmīļot un līdumus pārstaigāt un lai arī turpmāk pietiktu spēka šādas vērtēšanas un saiešanas ļaudīm uzrīkot. Bet Valsts prezidentam Ķenča kungs teica: “Reti jau mēs tiekamies, bet dziļā mīlestībā gan. Lai Dievs dod tev vēl ilgi valdīt, tādēļ ēd Čangalienas maizi un stiprinies! Un tad uz nākošo gadu arī mani neaizmirsti, kad būs lielā apbalvošana. Un arī to vietiņu man valdībā pataupi, jo bez mana prāta un padoma jau īstas kārtības vienumēr nav.”

Pēc apbalvošanas visi — nama saimnieki, viesi un arī pats godājamais Ķenča kungs — “vienojās kopīgā dziesmā” un arī dejā līdz pat pirmajiem gaiļiem.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — “Latvijas Vēstnesim”:

Tūdaļ pēc ābolu degustēšanas, kas bija ieskaņa konkursa noslēguma pasākuma pēcpusdienai, Valsts prezidents Guntis Ulmanis atbildēja uz “Latvijas Vēstneša” jautājumiem:

— Ja atmiņa neviļ, jūs bijāt viens no tiem, kas pirms daudziem gadiem piedalījās šī konkursa atjaunošanā?

— Jā, tas bija 1989. gadā. Es tiešām biju viens no šī konkursa atjaunošanas organizētājiem un līdz 1991.—1992. gadam arī ļoti aktīvs “Sējēja” veidotājs. Tad mans ceļš aizgāja nedaudz sānis un — konkursam arī. Tas drīz vien, pēc pāris gadiem, pārgāja ministriju paspārnē.

Šodien ar lielu prieku atgriežos atkal atpakaļ pie “Sējēja”— gan ne kā organizētājs — un gribu salīdzināt, kā šajā laikā konkurss ir izveidojies, kādu ceļu gājis. Tas man ir interesanti.

— Ar katru gadu “Sējējs” iegūst aizvien lielāku nozīmi sabiedrības vērtējumā un ne tikai lauku cilvēku vidē. Vai arī jums tā šķiet?

— Domāju, ka jā. Tiesa, savā attīstībā konkurss mainās, kaut kas no sākotnējās ieceres ir zudis un tā vietā ir nācis kas cits. Varbūt nedaudz ir izbalējis zemnieka gars, zemnieka būtība, jo tas konkurss, ko mēs veidojām, vairāk tika vērsts uz zemniecības kā idejas atjaunošanu Latvijā. Toreiz, 1989. gadā, bija lielsaimniecības — kolhozi un padomju saimniecības, zemnieku sētas bija tikai kā atsevišķas saliņas. Gribētu, lai šajā konkursā līdzās lieliem naudas apbalvojumiem par izciliem sasniegumiem lauksaimniecības zinātnē un praktiskajā lauksaimniecībā nezustu tādas vērtības kā bērna nozīme laukos, lielas ģimenes nozīme, skaistu saimnieču un skaistu puķu dobju nozīme. Par to balvu deva Latvijas pirmās neatkarības laikā, un arī, konkursu atjaunojot, mēs ļoti uzsvērām ģimenes un sakoptības nozīmi. Ceru, ka šodien redzēsim šo skaistumu un vērtību kopā ar izcilajiem sasniegumiem lauksaimnieciskajā ražošanā.

Zemkopības ministra Andra Rāviņa runa:

— Cienījamais prezidenta kungs, cienījamās dāmas un kungi!

Pirms daudziem gadiem sētā “Sējēja” sēkla ir kritusi auglīgā augsnē. Arvien vairāk zemnieku, lauku uzņēmēju domā par “Sējēju”, jo arvien vairāk ir ko rādīt, ir rezultāti, ar kuriem var lepoties. Gan tie, kas ir šajā zālē, gan arī daudzi kolēģi, kas ir piedalījušies konkursā, ir pierādījuši, ka laukos izveidojies nopietns spēks, kas ir spējīgs veidot mūsu lauku likteni. Panākumu pamatā ir grūts ikdienas darbs — ne tikai fizisks, bet arī garīgs. Noteicošais ir zināšanas un spēja pieņemt savā saimniecībā pareizus lēmumus, spēja, ja nepieciešams, arī vilties.

Pagājušajā gadā pieņemtais Lauksaimniecības likums, izstrādātās lauku atīstības pamatnostādnes, lauksaimniecības attīstības koncepcija un pašreizējais darbs pie lauku atbalsta politikas nākamajiem un turpmākajiem gadiem ļauj teikt, ka mūsu kopīgais darbs turpmāk būs mērķtiecīgāks. Ja kāds nesaprot subsīdiju būtību un valsts politiku laukos, tad teikšu tā: sociālisma laiku plānu nebūs, kad noteica, cik daudz un kas jāsēj. Es teikšu tikai vienu: uz priekšu un pie darba, kungi!

Esam vienojušies, ka valsts lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir izveidot lauksaimniecību par tādu nozari, kas spētu integrēties Eiropas Savienībā. Jāpanāk, lai mēs ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā. Es šeit apzināti kā galveno prioritāti neminu iestāšanos Eiropas Savienībā, jo ne par velti saka: ar varu mīļš nekļūsi. Arī pašlaik Eiropas Savienība mūs vēl negrib uzņemt savā pulkā. Ne jau tāpēc, ka mēs kā cilvēki būtu citādi, bet gan tāpēc, ka mēs tam vēl neesam gatavi. Arī šovakar šis jautājums tiek lemts, bet, lai mēs šo mērķi sasniegtu, patiešām ir daudz un nopietni jāstrādā. Jāstrādā, lai sevi sakārtotu.

Šodien esam te pulcējušies, lai jums teiktu “paldies” par lielo darbu, kas ieguldīts laukos. Ikvienam no jums, šāda darba darītājiem, kas nevis slinkojot un pūstot, bet gan ikdienas darbā ir veidojuši mūsu laukus, mūsu Latviju tādu, kādu mēs gribam to redzēt!

Pašvaldību lietu valsts ministra Ērika Zundas runa:

— Lai uz kuru pusi Latvijā arī brauktu, mēs vienmēr nonāksim kādas pašvaldības teritorijā. Un tieši tas atšķir vienu teritoriju no otras — vai apkārtne ir sakopta, vai ir jūtama saimnieka roka, vai arī viss ir pamests savā vaļā un saimnieka rūpes nav jūtamas. Man gribētos, lai Latvijā būtu tāda situācija, ka visas pašvaldības sakopj savu teritoriju un mēs pēc šīs pazīmes nevaram noteikt, vai mēs esam vienā vai citā pagastā. Lai vienu pagastu no cita atdalītu tikai pagasta robežzīme. Vēl gribu vēlēt, lai vairāk Latvijā būtu “Sējēja” laureātu. Veiksmi jums!

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runa:

— Godātie Latvijas zemes kopēji, godātie ministri — bijušie, esošie un nākamie, kas ir šajā zālē! Domāju, ka nu atkal ir reize, kad mēs visi kopā paskatāmies un domājam par saviem laukiem. Ne tikai par to, kā mēs tos aram un sējam, bet par to, kā mēs tos kopjam un veidojam kā Latvijas svarīgāko, Latvijas dārgāko, Latvijas vērtīgāko daļu Šodien, skatoties zemnieku darinājumos, kas bija foajē, ienāca prātā salīdzinājums, ka pašlaik Latvija ir tajā posmā, kad viss ir jāsaauž tiešos dzīparos. Ir pagājuši nepilni septiņi gadi kopš atmodas, ir iziets caur uguni un ūdeni, ir pieņemti likumi, esam daudz strīdējušies, daudz apšaubījuši, bet nu vairs tam laika nav. Nu ir jāveido Latvijas dzīpari un meti uz laiku laikiem — uz stingriem pamatiem un ar drošu nākotni.

Zemkopības ministrs šeit teica, ka šovakar Eiropas Savienībā daudz kas izšķiras. Domāju, ka jā — zināmā mērā tiek veidotas Eiropas nākotnes konstrukcijas, cik Eiropa būs liela, cik stipra un — cik ievērojusi Baltijas krastus. Taču šie lēmumi mums kā zemes saimniekiem, kā zemes apstrādātājiem neko kardināli negrozīs. Mums būs tas pats darbs, tie paši smalkie un reizē smagie aprēķini, tā pati paļaušanās pašiem uz sevi un doma, lai lauki kļūtu daudz sakoptāki.

“Sējējs” ir dzimis 30. gadu otrajā pusē, un tas bija zemkopības, zemniecības un lauksaimniecības patriarha Kārļa Ulmaņa garabērns. Kārlis Ulmanis ar šo ideju gribēja pacelt — un viņš arī to izdarīja — zemnieku tik augstu, lai to redzētu visa valsts, lai dzirdētu visa valsts un spētu novērtēt. “Sējēju” mēs esam iznesuši laikam cauri — 1989. gadā jau sākās šī konkursa atjaunošana un atkalatzīmēšana. Sākuma periodā tas nebija saistīts tik daudz ar pašu sējēju, kā ar visām jukām un pārmaiņām. Taču šodien sējējs atkal ir stiprs.

No tā “Sējēja”, kas bija 30. gados un ko mēs atjaunojām, man gribētos novēlēt stiprināt vienu konkursa šķautni, par ko mēs šodien mazāk runājam. Tā bija galvenā tolaiku konkursa šķautne: lai laukos būtu kuplas ģimenes, lai dzimtu daudz bērnu, lai būtu sakopti dārzi, skaistas puķu dobes, dižas mājas, vāgūži, šķūņi, klētis un vēl daudz un daudz kas. Lai būtu skaisti un stipri cilvēki. “Sējēja” doma un ideja, kas paliek arī šodien pamatā, ir — parādīt, ka Latvijas lauki ir skaistākie lauki visā Eiropā. Ka Latvijas produkcija ir visgaršīgākā un vislabākā visā Eiropā. Ka Latvijas produkciju mēs spēsim un varēsim ražot un pārdot tik, cik Latvija to var saražot. Tā ir mana pārliecība, un es zinu, ka tā ir jūsu, “Sējēja” laureātu un dalībnieku, pārliecība.

Piedaloties pirmo atjaunoto konkursu vērtēšanā un apbalvošanā, es šodien redzu, cik milzīga ir starpība starp dalībniekiem 1989. un dalībniekiem 1997. gadā. Šodien jau Latvijas “Sējējam” ir pārliecība, spēks, droša gaita. Mazliet vēl ir ticība un arī prasības mūsu valdībai, mūsu politiķiem un politiskajām partijām, kurām vēl ir jāieliek šis tas likumu bāzē, lai visi Latvijas sējēji justos tā, kā šodien jūtaties jūs. No sirds pateicos jums par jūsu gada devumu, par jūsu darbu un par to, ko jūs esat veikuši. Tādas pašas veiksmes jums arī turpmākajos gados!

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Anatolija Gorbunova runa:

— Esot šeit kopā, acīmredzot mēs domājam par to, kas mūs var vienot un kas — celt augšup. Es neko jaunu jums nepateikšu. Taču gribu atgādināt to, ka mums Latvijā ir vienkāršas un mūžsenas vērtības — mūsu mīļā, skaistā Latvijas daba, mūsu darbs un mūsu ticība sev un saviem bērniem. Un neizpaliks arī rezultāts. Lai tas arī mūs visus kopā vieno un ceļ augšup!

Latvijas Hipotēku un zemes bankas valdes priekšsēdētāja Ineša Feifera runa:

— Kad nācu šurp, tad domāju, ka patiešām teikšu skaistu runu, kaut ko liesmojošu. Bet, godīgi sakot, ko lai te daudz runā. Jūs esat cilvēki, kas pieraduši ar savu darbu pierādīt, ka dzīvē vēl daudz kas nav sasniegts un mazāk ir jārunā, bet vairāk jāstrādā.

Skatoties uz jums un vērojot, kā jūs strādājat — gan ar kredītiem, gan arī iztiekot bez tiem, redzu, ka jūs esat tas punkts, uz kuru var balstīties. Jūs saprotat, kā attīstīsies mūsu valsts, un valstij ir vajadzīgi šādi konkrēti dzīvi piemēri, kuri parāda, ka, par spīti grūtībām un reizēm pat dziļajam izmisumam, var ar savu darbu izrauties. Mēs esam panākuši to, kas mēs esam, un būsim tie, kas mēs būsim, ja daudz strādāsim. Tas ir pamats mūsu stiprumam, mūsu dzīvei, mūsu un mūsu bērnu laimīgai nākotnei. Noliecu jūsu priekšā galvu, un visa Hipotēku un zemes bankas kolektīva vārdā izsaku pateicību par jūsu darbu — par to, ka esat balstījuši un veidojuši šo valsti, jo valsts esat jūs paši un neviens cits.

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš — “Latvijas Vēstnesim”:

— Domāju, ka “Sējējs”ir konkurss, kurā tas pats raženākais un diženākais ir gara bagātība, ko mēs šodien šeit redzam. Svarīgs ir ģimeniskums, ko uzsvēra arī Valsts prezidents, un ļoti daudzās zemnieku sētās redzējām, ka bērni ir tiešie darba un tradīciju turpinātāji. Tā ir mūsu varēšanas un mūsu spēka parādīšana, un jaunajiem, nākamā gada “Sējēja” pretendentiem gribu novēlēt: lai veicas!

Saeimas deputāts, bijušais zemkopības ministrs Roberts Dilba,— “Latvijas Vēstnesim”:

— Pagājušajā gadā jūs stāvējāt zāles priekšā, apbalvojāt un spiedāt zemniekiem rokas. Kā jūs skatāties uz “Sējēju” šodien?

— Nenoliedzami — ar nostalģiju. Un — ar prieku un gandarījumu, ka konkurss savu darbu turpina un ka konkursa rezultāti ir lieliski. Pastāvīgajiem konkursa dalībniekiem klāt ir nākuši jauni, un tas liecina, ka ražošanas līmenis laukos aug. Tas ir patīkami: tātad laukos ir rezerves, ir potences.

Jūtu, ka ir pieaugusi cilvēku aktivitāte un vēlēšanās līdzdarboties, augusi interese par “Sējēju”. Protams, šo konkursu nedrīkst padarīt par sava veida standartu vai par tādu konkursu, kurā piedalīšanās jau pati kļūst garantija laureāta nosaukumam. Tas būtu nepiedodami, jo “Sējēja” diploms ir pateicība un balva par labi paveiktu ikdienas darbu un par īpašiem sasniegumiem. Šobrīd, šķiet, “Sējēja” diploms tiek turēts goda vietā gan zemnieka sētā, gan kopsaimniecībā, gan zinātnieka darbistabā. Un konkursa noslēguma pasākums — tā ir vecuvecā vieta, kur visiem satikties un kopīgi vienu vakaru pelnīti atpūsties ārpus ikdienas rūpēm. Tas ir ļoti, ļoti vajadzīgs.

Rīgas Latviešu biedrības vadītājs Pēteris Pētersons — “Latvijas Vēstnesim”:

— Jūs šovakar esat namatēvs. Kādas ir jūsu izjūtas, redzot šos skaistos un sapostos lauku cilvēkus te, Rīgā, Latviešu biedrības namā?

— Joprojām es uzskatu mūsu laukus par vienīgo, drošāko un cerīgāko mūsu atdzimšanas potenciālu, atdzimšanas rezervi. Tā ir klēts, kurā glabājas sēkla, kas varētu Latviju vērst citādu — gudrāku, labāku, tīrāku. Neticu pilsētas intelektuāl —umam vai —ismam , sauciet kā gribat, visiem šiem spriedelējumiem par daudzajiem aizgūtajiem principiem utt. Es ticu atdzimšanai no iekšpuses. Jau sen man ir veidojusies pārliecība, ka laukos ir pavisam cita atmosfēra, citi vērtību kritēriji. Tādēļ, skatoties uz šiem cilvēkiem, kas saņēma apbalvojumus, es centos ieskatīties viņu sejās un domāju — kāda ir viņu iekšējā pārliecība, ar ko viņi dzīvo? Acīmredzot šie cilvēki ir daudz inteliģentāki un kulturālāki par mums, pilsētniekiem. Viņu inteliģence izpaužas sava darba misijā. Nezinu, kas sākas aiz šiem laureātiem. Var jau būt, ka drīz vien sākas kaut kas dramatisks, traģisks un pat bezcerīgs, un tā jau ir visas mūsu valsts traģēdija. Bet, ja mēs zinām, ka Latvijā sensenos gados mēra laikā lielā apgabalā ir bijuši atrodami pāris cilvēku, tad varētu ticēt, ka no darīt gribošo cilvēku šūnām varētu rasties jauna lauksaimniecība. Nedomāju, ka tās godājamās, bet dziļi nelaimīgās vecās sievas, kas dzīvo kaut kur nomalē, var šodien uzsākt jaunu lauksaimniecību. Ir bijuši gari 50 gadi, kuru laikā viņu dzīves ir totāli sagrautas. Prasīt no viņām komerciālu, tehnisku, eiropeisku vai kādu vēl tur ražošanu? Tas jau ir daudz, ja viņas varēs izdzīvot, tas ir augstākais, ko mēs varētu vēlēties. Taču prieks, ka ir cilvēku grupa, kas sāk un veido šodienas apstākļiem atbilstošu lauksaimniecisko ražošanu, un mums ir jācer, ka šī grupa kļūs lielāka. Un ka arī tas gara spēks, ko viņi izstaro, kļūs vēl pamatīgāks. Tas ir vēl vairāk nekā lauksaimnieciskās zināšanas. Šis caururbjošais gara spēks, šī ticība, šī ētika, šis darba tikums. Tās ir īpašības, ko nevar skolā iemācīties, tas ir sevī atrodams tālu senču mantojums, kas tikai ģimenē var atraisīties. Šodienas konkursa dalībniekos to es sajutu. Un mani ilgi sildīs “Sējēja” medaļa un goda diploms, kura pasniegšana man bija liels pārsteigums.

Zemkopības ministrijas Pētījumu un izglītības departamenta direktors Pēteris Lībietis, kura vadītā departamenta ziņā ir viss, kas saistīts ar konkursu “Sējējs”,— “Latvijas Vēstnesim”:

— Rīgā, protams, šādu lielu pasākumu kā “Sējējs” vienmēr ir grūtāk sarīkot. Te ir transporta problēmas, un gribētu pat teikt, ka latvietim Rīgā dažkārt nav vietas. Bet — viss nu ir paveikts, pasākums tuvojas beigām, cilvēki ir smaidīgi un dejo, un mēs nu varam arī vairs neuztraukties. (Taču tas Ķencis gan bija labs, vai ne?!)

Kas bija savādāk nekā citus gadus? Tas ka šogad līdztekus prēmijām nebija konkrētu ministrijas dāvanu, bet gan dāvanu kartes, ar ko saņēmēji varēs iet uz konkrētu veikalu jebkurā pilsētā un iegādāties to, ko sirds kāro noteiktās summas ietvaros. Tā, uzskatu, ir veiksme.

Patīkami, ka šogad “Sējēju” ar savu klātbūtni pagodināja Valsts prezidents.

Ļoti gribu pateikties tiem, bez kuriem pasākums nemaz nevarētu notikt,— mūsu sponsoriem akciju sabiedrībām “Uzvara”, “Rīgas vīni”, “Latvijas balzams”, “Aldaris”, “Sviesta, siera eksports”, “LatFood”, sabiedrībai “Berlat” un Rīgas Domei, kā arī LLU Studentu klubam. Bez viņu atbalsta mēs pasākumu tik jauku nevarētu izveidot.

Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības stratēģijas un kooperācijas departamenta direktore Velta Feodorova, kuras vadītā departamenta speciālisti ir konkursa dalībnieku ražošanas sasniegumu vērtētāji,— “Latvijas Vēstnesim”:

— Svētki — tā ir viena lieta. Svētki, balvas, diplomi ir šī darba rezultāts. Es tomēr gribu atskatīties, kāds ir bijis šis darbs. Pāršķirstīju “Sējēja” katalogu, pārlūkoju dalībnieku sasniegto. Taču — patīk tas kādam vai ne — man gribas redzēt šos rezultātus labākus. Jo — izslaukumi virs 5000 kg piena bija tikai dažiem laureātiem. Protams, “Sējēja” laureāti nav visa valsts, bet tā ir noteikta mūsu valsts daļa. Daļa, kas nenoliedzami nav tā sliktākā. Es no savas puses gribu vēlēt nākamajā gadā labākus rezultātus!

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

virsredaktore

Konkursa laureāti — Latviešu biedrības namā 1997.gada 12.decembrī

Ministru prezidenta biedrs vides aizsardzības un reģionālās attistības ministrs Anatolijs Gorbunovs

Kopā ar “Mērnieku laiku” ķenci Valsts prezidents Guntis UlmanisÉ

Zemkopības ministrijas Valsts sekretārs Jānis Lapše.

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš un eksministrs Roberts Dilba

Konkursa laureāti: televīzijas raidījuma “Savai zemītei” veidotāja Daina Bruņiniece, Pēteris PētersonsÉ

Zemkopības ministrijas Pētījumu un izglītības departamenta direktors Pēteris Lībietis; Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības stratēģijas un Kooperācijas departamenta direktore Velta Feodorova un Zemkopības ministrijas Kooperācijas valsts eksministrs Atis Slakteris Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ar Jāzepa Vītola vārdu — pasaulī

Beidzies 3. Jāzepa Vītola starptautiskais pianistu konkurss,

kas no 3. līdz 13. decembrim notika Rīgā

Konkursa laureāte Sanita Šablovska Foto: A.F.I.

— Jāzepa Vītola konkurss noritēja atbilstoši visstingrākajiem starptautiskajiem kritērijiem un īpaši izcēlās ar to, ka finālā pianisti muzicēja kopā ar simfonisko orķestri, — atzina konkursa žūrijas komisijas priekšsēdis profesors Lazars Bermans (Itālija – Krievija).

Salīdzinājumā ar iepriekšējo konkursu, kas notika pirms četriem gadiem, caurmēra līmenis varbūt bijis pat augstāks, domā žūrijas komisijas loceklis profesors Teofils Biķis. Taču nav bijušas spilgtas zvaigznes, kas īpaši izceltos virs šī līmeņa. Tāpēc arī Lielā balva (Grand Prix) netika piešķirta.

Par laureātiem kļuva četri no 32 dalībniekiem. Pirmo vietu un prēmiju (2000 ASV dolāru) izcīnīja Latvijas Mūzikas akadēmijas IV kursa studente Sanita Šablovska . Viņa dzimusi 1974. gadā Tukumā. Beigusi J.Mediņa Rīgas mūzikas koledžu. Mācās profesora Teofila Biķa klasē, piedalījusies vairākos starptautiskos konkursos un meistarklasēs. Šogad viņa ieguva 3. vietu starptautiskā pianistu konkursā Izraēlā.

Otro vietu dala Jānis Zilbers (Latvija) un Aleksejs Guļenko (Moldova). Katrs saņēma 1500 dolāru prēmiju. Trešajā vietā — pati jaunākā konkursa dalībniece — Viktorija Jermoljeva no Ukrainas (1000 dolāru prēmija).

Specbalvas par labāko Jāzepa Vītola skaņdarba interpretāciju saņēma S.Šablovska (“Viļņu dziesma”) un Jānis Zilbers (variācijas par latviešu tautas dziesmas “Ej, saulīte, drīz pie Dieva” tēmu). Viņš tika uzaicināts arī nākamā gada vasarā piedalīties pianisma zvaigžņu festivālā Liepājā. Firmas “Bechstein” speciālo prēmiju (500 vācu marku katrs) saņēma Mareks Vilba no Igaunijas un Konstantins Prjadejevs no Krievijas.

Kā atzīmēja Eiropas konservatorijas (Parīze) profesore Mūza Rubackīte, kvalitātes ziņā Vītola konkurss varētu iekļauties arī starptautiskajā konkursu federācijā, kur no pasaulē notiekošajiem 4000 konkursiem pašlaik uzņemti tikai 98 (arī Čurļoņa konkurss Lietuvā). Viņa izteica novēlējumu:

— Mēs pasaulei varam būt interesanti ar savu īpatnību, taču mums nevajadzētu visu reducēt tikai uz specifiski nacionālo. Ja latviešu pianists spēlē Šopēna mūziku, arī tā ir latviešu kultūra. Nacionālajam elementam jābūt saprātīgā līdzsvarā ar universālo.

Profesors Bermans augstu novērtēja latviešu jauno mūziķu sagatavotību un orķestra līdzdalību konkursā. “Man atklājums bija pati Jāzepa Vītola mūzika. Es gan jau sen zināju, ka viņš ir slavens komponists, Rimska–Korsakova skolnieks, bet viņa mūziku nepazinu. Tagad pārliecinājos, ka tā ir profesionāli uzrakstīta, tēlaina un melodiska mūzika. Savdabīga un pietiekami grūti izpildāma. To vajadzētu spēlēt arī ārpus konkursa, un ne tikai Latvijā.”

Apņēmību popularizēt Jāzepa Vītola mūziku pasaulē izteica arī Mūza Rubackīte.

Pēc diviem gadiem Rīgā notiks Jāzepa Vītola vokālistu konkurss, bet pēc četriem — IV pianistu konkurss. Izskanēja novēlējums tam sākt gatavoties jau tūlīt, domājot par dalībnieku loka paplašināšanu, ieinteresējot par to vismaz tuvākos kaimiņus — zviedru, somu, dāņu un norvēģu mūziķus.

“LV” informācija

Pirmssvētku noskaņā

Svētā Pētera baznīcā skatāma sakrālā māksla, kas atkal ieņēmusi savu vietu mūsu kultūras apritē. Adventes laikā atklātajā izstādē piedalās ap 30 dažādu paaudžu mākslinieku, arī tādi pazīstami meistari kā Rita Valnere, Jāzeps Pigoznis, Ilze un Uldis Zemzari, Imants Vecozols un Māra Rikmane. Gleznās, grafikas lapās un koktēlniecības darbos atainojas gan reliģiskā tematika, gan ziemassvētku noskaņas dabā un cilvēku dzīvē.

Aicinot cilvēkus pieklust dzīves steigā, sakrālās mākslas darbi mudina iedziļināties gara dzīves vērtībās, un tā iezīmē ceļu uz apskaidrību, uz piepildījumu.

Izstāde būs atvērta līdz 11.janvārim. Ziemas vidū, vistumšākajā laikā tā var dāvāt gaišu prieku ikvienam.

Aina Adermane

Foto: Harijs Burmeistars

U.Zemzaris, “Roze un Svece”