MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Ar Spīdolas daili un gaišumu — Alūksnes novadā

Turpinājums no 1. lpp.

Ar tautas dziesmu virteni un Ārijas Elksnes dzejas rindām māksliniece pateicās par šo augsto uzticības un mīlestības apliecinājumu, piestarojot zāli ar cildeno tēvutēvu gudrību un saucot atmiņā neskaitāmos dzejas sarīkojumus visās Latvijas malās, kas palīdzēja tuvināt Atmodu un pastāvēt grūtību priekšā.

Pirmo reizi tika pasniegta arī balva, ko a/s “Ventspils nafta” pērn iedibināja par sasniegumiem ekonomikas zinātnē un tautsaimniecībā. Šo apbalvojumu izpelnījušies Latvijas Universitātes profesori, habilitētie ekonomikas doktori Jakovs Beļčikovs un Valērijs Praude par grāmatu “Menedžments”, ko laidis klajā apgāds “Vaidava”. Kā sacīja ekonomistu apvienības “2010” prezidents Ojārs Kehris, uz šo balvu pretendējuši vairāk nekā 20 pazīstami valstsvīri, uzņēmēji, pašvaldību vadītāji un uzņēmumi. Kultūras fonds un ekonomistu apvienība, konsultējoties ar ekspertiem, balvu piešķīrusi par šo grāmatu, kas ir pirmais tik liela atvēziena darbs latviešu valodā un vispusīgi izgaismo vadības teoriju un praksi.

Par izciliem sasniegumiem mākslā Spīdolas balva piešķirta dzejniecei Vizmai Belševicai — par grāmatām “Bille” un “Bille dzīvo tālāk” (apgāds “Jumava”). Pati laureāte nebija ieradusies, balvu viņai nodos “Jumavas” pārstāve Kristīne Sadovska.

Par izciliem sasniegumiem humanitārajās zinātnēs balvu saņēma filozofs Andris Rubenis — par grāmatām “Ētika XX gadsimtā. Teorētiska ētika”, “Ētika XX gadsimtā. Praktiskā ētika” un “Viduslaiku kultūra Eiropā”, ko laidis klajā apgāds “Zvaigzne ABC”.

Spīdolas balvas laureātu pulks kuplojas. Kopš 1993.gada to saņēmuši Ēvalds Mugurevičs un Ābrams Feldhūns, Jānis Graudonis un Jaunais Rīgas teātris, Jānis Apals, Roze Stiebra un Andris Bērziņš, Dainis Kalns un Maija un Rihards Kūļi. Aizvien saturīgākas un krāsainākas kļūst arī balvu pasniegšanas svinības, ko allaž ievada Kultūras fonda akadēmiskā sanāksme. Šoreiz tajā referēja Ministru prezidents Guntars Krasts un Alūksnes rajona padomes priekšsēdētāja Veronika Jurča. Sanāksmes dalībniekus uzrunāja kultūras ministre Ramona Umblija. Sarīkojumu vadīja Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis.

Aicinot sanāksmes dalībniekus turpināt sarunu pie kafijas tases, Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētājs Ventis Mikuda uzsvēra, ka alūksnieši aizvien skaidrāk apzinās kultūras lielo spēku un lomu, saprotot ar to ne vien pašdarbības un amatniecības tradīciju uzturēšanu, bet arī cilvēku savstarpējo attiecību un cilvēka un vides attiecību kopšanu. Lai apturētu ekonomikas lejupslīdi un smadzeņu aizplūšanu uz Rīgu, mazpilsētās un lauku rajonos pats galvenais ir iedrošināt un izglītot vidējā posma vadītājus, zemniekus un uzņēmējus.

Kā tika teikts no tribīnes — ja Spīdola būtu mūsu vidū, viņa noteikti būtu izglītības darbiniece. Un par malēniešiem jau arī pasaule zina tikai pusi — ka viņi ir muļķi, nes gaismu ar maisiem istabā. Otru pusi — ka malēnieši ir gudri — pasaule vēl nezina. Un ne jau katrā maisā gaisma turas.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Ministru prezidenta Guntara Krasta runa

Godājamie Kultūras fonda akadēmiskās sanāksmes dalībnieki!

Man ir patiess prieks uzrunāt jūs sanāksmē, kas ik gadu iezīmē svarīgākos notikumus un tendences Latvijas kultūras dzīvē.

Kultūras fonda piešķirtās Spīdolas balvas, kurām šogad pievienojušās vēl divas ārkārtīgi nozīmīgas nominācijas, iemantojušas autoritāti, jo tās apvieno gan plašu sabiedrības viedokli un simpātijas, gan profesionālu ekspertu vērtējumu.

Es apliecinu dziļu cieņu šī gada Spīdolas balvu laureātiem. Viņu veiksmīgais darbs un atzinība, ko šim darbam izsaka sabiedrība, vienlaikus ir arī jauna iespēja valstij un līdzpilsoņiem, pozitīvs atgādinājums par to, cik daudz mēs spējam.

Īpaši priecājos par to, ka pēc ekonomistu apvienības “2010” ierosmes Spīdolas un Kultūras fonda redzeslokā līdzās mākslai un humanitārajām zinātnēm nonākusi ekonomika un tautsaimniecība. Bez šaubām, jau tādēļ, ka šāds sastatījums ir daudz pareizāks un auglīgāks nekā pretstatījums. Šī ir jauna iezīme Kultūras fonda darbībā, kuras pozitīvo rezultātu es redzu nepārtrauktā dialoga uzturēšanā starp uzņēmējiem, pašvaldībām, māksliniekiem, zinātniekiem, novadu kultūras darbiniekiem. Tas ir kaut kas vairāk nekā tikai līdzekļu piešķiršana uz izdevīgiem noteikumiem, no vienas puses, un elitāra pašreklāma, no otras puses. Vairāk nekā “roka roku mazgā”, pašpietiekamas attiecības, un šajā ziņā Kultūras fondam ir vispozitīvākā ietekme uz valsts dzīvi kopumā.

Dialogs, vēlme sarunāties un sadzirdēt ir tās pamatvērtības, uz kuru bāzes attīstās savstarpēja sapratne un auglīga sadarbība.

Atgriežoties pie ekonomikas, jāatzīst, ka es vēlos redzēt šīs zinātnes jomas paātrinātu attīstību, jo Latvijā netrūkst izglītotu ekonomistu un valstij ir nepieciešama apsteidzošā domāšana.

Jaunā nominācija nav vienīgais iegansts, kas mudina mani šobrīd uzsvērt domu par dažādu valsts dzīves jomu savstarpējo integrāciju.

Pārāk bieži ir šķitis, ka kultūrai tiek piedēvēta nebeidzama patērētāja loma citu nozaru vidū. Bet šogad esam īpaši spilgti izjutuši kultūras pozitīvo pienesumu gan Latvijas ārpolitikā, gan tautsaimniecības perspektīvu paplašināšanā.

Tieši caur tādu prizmu varētu vērtēt arī Rīgas kā jūgendstila arhitektūras pilsētas iekļaušanu UNESCO pieminekļu sarakstā. Iniciatīva, kuras mērķis ir iesaistīt latviešu kultūru plašākā apritē, panākot Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa piešķiršanu Rīgai, jau ir sasniegusi plašāku mērķi — tā ir kalpojusi kā aktīvs politisks pamudinājums un mūsu kvalitāšu apliecinājums Eiropas Savienībai.

Atverot durvis daudzām ar Rīgas astoņsimtgadi saistītām norisēm mūsu galvaspilsētā, mēs līdz ar kultūru ielaidīsim pa šīm durvīm arī naudu.

Nevar nepamanīt faktu, ka Rīgas astoņsimtgades koncepcija, kas aizsākās kā nevalstisku organizāciju, tai skaitā Kultūras fonda, iecere, pārauga plašā valsts programmā, veiksmīgi sadarbojoties pašvaldībai ar Kultūras ministriju.

Līdzīgs rīcības mehānisms šķiet valstiski perspektīvs un vēlams, arī runājot par novadu kultūras iniciatīvām. Atbalsts ir jākoncentrē tur, kur ir vietējā iniciatīva un pašvaldības līdzdalība. Mums ir jāpārvar ieilgušais “rīgcentrisms”. Šajā ziņā valsts kultūras politikas un tautsaimniecības mērķi pilnīgi sakrīt.

Un, visbeidzot, es gribu vērst jūsu uzmanību uz situāciju, kuras apzināšana un apjēgšana varbūt ir tas, ko gribētos sagaidīt no latviešu humanitārās domas uz XXI gadsimta sliekšņa.

Latvija ar tās salauzīto un samezgloto attīstības trajektoriju faktiski nav paspējusi uz šo gadsimtu. Tiesa, tā bija spiesta izdzīvot visas XX gadsimta Eiropas lielākās fiziskās, ārējās destrukcijas — karus un politiskos apvērsumus, kā arī reaģēt uz laikmeta mentālās attīstības ārējām izpausmēm — modēm, dzīvesstiliem, politiskajām doktrīnām, daudzējādā ziņā šī reakcija bijusi līdzīga spoguļattēlam. Tas bija XX gadsimta attēls uz XIX gadsimta virsmas, un to, kāds šis attēls veidojas, noteica ne vien atspoguļojamā fenomena, bet arī paša spoguļa īpašības.

Tādēļ arī Latvijā izpratne vai izjūta par to, ko tad īsti nozīmē šis gadsimts, iespējams, būtu atšķirīga no Rietumu domātāju fiksētās, ja vien tā tiktu precīzi formulēta. Šobrīd, kad XX gadsimts tuvojas beigām, joprojām var teikt, ka Latvijā vēl nav beidzies deviņpadsmitais. Protams, tas nenozīmē, ka mūsu nav bijis vai mēs neesam dzīvojuši. Nevar arī apgalvot, ka mūsu situācija šajā ziņā būtu pilnīgi unikāla — tādi mēs Austrumeiropā neesam vienīgie. Taču pat dižais šā gadsimta sasniegums — mūsu valstiskums, vēsturisku apstākļu aizkavēts, ir tipisks XIX gadsimta produkts, kura kļūšanu par pašsaprotamu vērtību un pāraugšanu no mērķa par līdzekli, citi vēsturiski apstākļi ir izstiepuši visa gadsimta garumā. Kamēr citur pasaulē mūsdienu sabiedrību dēvē par postindustriālu, Latvijas saimnieciskajā dzīvē spēcīgi darbojas industriālas sabiedrības mehānismi, un ik pa brīdim pusnopietni, bet ne bez pamata tiek minēta laucinieku atslīgšana naturālajā saimniecībā.

Deviņpadsmitā gadsimta priekšstatiem ir vērā ņemamas pozīcijas mūsu vērtību sistēmā, un iepriekšējā gadsimtu mija joprojām iemieso ticību harmoniskam cilvēkam, par spīti asiņainajiem kariem, kas tai sekoja. Taču īsais mirklis ir izrādījies simt gadus garš.

Varbūt būs mazliet pārspīlēts, tomēr teikšu, ka XXI gadsimtam esam vairāk piemēroti.

Globālā attīstība kā liels zaķis met cilpu cilpas, lai atnāktu un atkal aizietu, lai izdzīvotuÉ

Tur, kur stāvam mēs ar savu mazliet vecmodīgo pasaules izjūtu, iespējams, gribētu būt daudzi, jo mums ir iespēja atteikties no strupceļiem, kurus viņi jau ir izjutuši.

Mēs varam paspēt uz XXI gadsimtu, ja ļaujam visam notikt vienlaikus. Mēs varam vienlaikus būt globālajā informācijas plūsmā un zināt bez datu bāzes starpniecības tautasdziesmu, kas atnākusi tieši līdz mums pa asinsradniecības un tradīcijas saiti. Runājot Jāna Kaplinska eseju terminoloģijā, mēs vēl varam samērot pieprasījuma un piedāvājuma valodu, spēli ar darbu, jo, ieilgstot mūsu politiskajai tapšanai, cilvēksabiedrības pārtapšana par patērētājsabiedrību šeit nebūt vēl nav nepārsūdzami notikusi. Mēs, izrādās, vēl varam pārdot Indrānu ošus, tos nemaz nenocērtot, un paši turpināt dzīvot to pavēnī.

Un tomēr XX gadsimts mums ir absolūti nepieciešams, mēs varam par to domāt, lai dzīvotu jau nākamajā.

Alūksnes rajona padomes priekšsēdētājas

Veronikas Jurčas runa

Kad ieminējos savai kolēģei, ka ikgadējā Kultūras fonda Spīdolas balvas pasniegšanas svinīgajā sēdē vēlos teikt runu “Kāpēc es gribu dzīvot Latvijā?”, viņa man jautāja, vai tas domāts ar humora pieskaņu. Es domāju, ka šis fakts vien ir pietiekams, lai būtu vērts par to runāt.

Es nedomāju, ka daudzi bijuši tiešas izvēles priekšā, kad fiziski ir jāizlemj — vai palikt šajā zemē, vai doties citur un kādi būtu tie argumenti, kas būtu sev jāsaka, lai pieņemtu to vai citu lēmumu. Taču strādājot šai zemē, vienalga kādā amatā, laikam visproduktīvāk un efektīvāk var strādāt cilvēks, kas zina, kāpēc viņš dzīvo šajā valstī un kas viņu šeit tur.

“Kāpēc es gribētu dzīvot Latvijā?” — šis jautājums varētu tikt uzdots tiem simtiem un tūkstošiem emigrācijas tautiešu, kuri tagad brīvi ierodas šeit, apmeklē un atgūst savus dzimtas īpašumus un tomēr lielākoties, noraušot nostaļģijas asaru, atgriežas savās mītnes zemēs, jo tur ir mājas, iekopta dzīve un bērni, kuri lielākoties ir tikai asimilējušies savās dzimtenēs, ka ļoti retais tiešām vēlas paliekoši atgriezties savu vecāku jaunu dienu zemē. Tas ir mūsu tautas zars, kas laikmeta griežos nākamajās paaudzēs būs reāli zaudēts Latvijai.

“Vai es varētu dzīvot Latvijā?” — šis jautājums, ko uzdod latviešu emigranti Austrumos, vēl arvien nav atradis pietiekami dzirdīgas ausis mūsu varas gaiteņos, lai rastu atbildi ar attiecīgu reālu pamatojumu. Tēlaini sakot, ieinteresētība svešatnes tautiešu nākšanai atpakaļ ir apgriezti proporcionāla attiecīgo valūtas vienību skaitam pēc maiņas kursa un tieši proporcionāla vēlmei to konvertēt. Un Čikāgas piecīši dzied: “Mums trūks zilo linu mārku šajā krastā, nedzird, ka pār mežābelēm te kāds dzied, mums trūkst somu pirts ar jautrām izdarībām, bet — visvairāk trūkst mums smilgu, kādas Iļģu ciemā zied”.

“Kāpēc es gribu dzīvot Latvijā?” — valsts svētkos 18.novembrī radio žurnālisti šo jautājumu uzdeva daudziem jauniešiem. Atbildes vairāk vai mazāk bija apstiprinošas: “Jā, protams, es gribu dzīvot Latvijā. Es taču esmu latvietis. Šeit ir mani radi un draugi, es nevaru iedomāties dzīvot citur.” Es nezinu, vai tās var saukt par pārdomātām atbildēm un vai tās var pārliecināt kādu, kurš nav latvietis un kuram nav radi vai draugi Latvijā.

Šis pats jautājums kļūst vēl aktuālāks, Latvijai tuvinoties Eiropas Savienībai. Vai brīvās pārvietošanās un darba iespējas Eiropā un tālāk pasaulē neliks jauniešiem doties tālēs zilajās?

9.decembra laikrakstā “Diena” Vita Pētersone rakstā “Jaunā emigrācija — smadzeņu eksports” stāsta par jauniešiem, kuri pēdējos gados ir devušies mācīties ārzemēs. Citāts: “Strauji aug tādu jauniešu skaits, kuri paši meklē un atrod iespēju braukt studēt ārzemēs. Kas ar viņiem notiek tur un kas pēc tam — te?” un tālāk “Daudzi, kas no Latvijas tagad brauc uz ārzemēm, zina, ka tur paliks...” vai vēl šajā pašā rakstā saka Gatis Bašbauers, tehnisko zinātņu maģistrs: “Lielākā daļa jauniešu, pēc mācībām atgriezušies Latvijā, strādā ārzemju firmās. Tā viņi palīdz Latvijā veidot civilizētu biznesu un stimulē saimniecisko dzīvi. Ārzemju firmas spēj labāk novērtēt izglītību, kuru esam ieguvuši. Tajā pašā laikā mana alga nāk no ārzemēm, tātad es eksportēju savus pakalpojumus. Varētu ieviest jaunu terminu — smadzeņu eksports.”

Es nedomāju, ka jauniešiem pārāk efektīvs arguments būtu tīri nacionālpropogandas metodes ar apelēšanu pie latviskās sirdsapziņas, tautas skaitliskā mazākuma, senčiem un tā tālāk. Es negribu teikt, ka jāmazina būtu jauniešu vēlme un iespējas apgūt svešvalodas un iegūt labu izglītību pasaules avangarda zinātnēs, taču jāapzinās, ka tas, nedodot līdztekus pietiekami būtiskus priekšnosacījumus veiksmīgai darbībai Dzimtenē, veicinās nespēju pretoties nesalīdzināmi vilinošākiem alternatīviem piedāvājumiem ārzemēs.

Jau minētajā rakstā klarnetists Mārcis Kūlis, kas četrus gadus studējis Vācijā, saka: “Manuprāt, nevajadzētu tik ļoti paļauties un gaidīt citvalstu stipendijas, bet pašai Latvijai dot kredītu studentu stipendijām ārzemēs, tā investējot naudu vienā cilvēkā, kuram pēc tam jāatstrādā noteikts laiks Dzimtenes labā”.

“Neatkarīgās Rīta Avīzes” 10.decembra numurā Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis rakstā “Mainīsies dzīve un uzskati”, pieskaroties minētajam jautājumu lokam, raksta: “... arī turpmāk paredzams smadzeņu eksports. Jaunajai paaudzei parasti ir pretenzijas pret iepriekšējo paaudžu radīto situāciju valstī. Tomēr Latvijā ir saasināta situācija. Kamēr pastāvēs tāda sociālā realitāte kā pašlaik, kaut kādi politiķu, skolotāju, armijas virsnieku ideoloģiskie centieni kaut ko mainīt audzināšanas ceļā, veidot politiski pozitīvo tēlu dos ļoti maz. Galvenais — ir jāmaina sociālā realitāte.”

Jautājums “Kāpēc es gribu dzīvot Latvijā?” noteikti būtu jāuzdod arī tiem krievu, poļu, igauņu, ukraiņu, lietuviešu, ebreju un vēl daudzu citu tautību iedzīvotājiem, kuri dzīvo un strādā, piekopj biznesu un cieš trūkumu kopā ar mums. Daudzi bija ar mums kopā uz barikādēm 1991.gada janvārī un augustā. Kā mēs te varam izvērtēt “īpašos nopelnus”? Šajā sakarā neizprotama liekas “Tēvzemiešu” reakcija uz Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runu mūsu valsts svētkos, kad viņš teica: “Latvijai būs droša nākotne tikai tad, ja labi jūtīsies ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš savu dzīvi vēlas saistīt ar mūsu valsti un būs tās nākotnes veidotājs.” Nerodot iespēju cittautiešiem integrēties, nevis asimilēties Latvijā, mēs nevaram gaidīt, ka Latvijā dzīvojošais krievs teiks — viņš grib dzīvot Latvijā, lai justos kā latvietis. Būtu laiks pārskatīt dažas absurdas vietas valsts normatīvajos dokumentos par naturalizāciju, kas, piemēram, neparedz iespēju atbrīvot no rakstiskā eksāmena kārtošanas valsts valodu zinošu cilvēku, kurš zaudējis labo roku. Tas pats attiecas uz cienījama gadagājuma sirmgalvjiem, kādreiz strādniekiem un kolhozniekiem, kuri, pat saņemot pensiju, parakstās ar pūlēm. Viņu pensija tikai nedaudz pārsniedz samaksu par iespēju naturalizēties. Vai mēs nedosim beidzot iespēju lojāliem, latviešu valodu zinošiem līdzpilsoņiem pieklauvēt pie naturalizācijas durvīm?

Tas tikai vairos savstarpējo sapratni un likvidēs nevajadzīgo spriedzi. Turpinoties šādai nenoteiktībai naturalizācijas procesā, var gadīties, ka liela daļa no nepilsoņiem pieņem tās valsts pilsonību, kuru dabūt arī šobrīd nav nekādu grūtību. Prognozēt lielvalsts politiskās aktivitātes lielāka skaita savas valsts nu jau pilsoņu interešu aizstāvēšanai nav grūti. Un, ja netālā pagātnē krievu skolās mācīja dziesmu: “Kur tu teci, gailīti manu...”, tad, attīstoties notikumiem līdzšinējā garā, nez vai tiks dziedāts: “Te ir mana Dzimtene, smilšainais krasts...”

Un tātad — Kāpēc es gribu dzīvot Latvijā?

Es varētu minēt vairākus iemeslus:

Pirmkārt. Neatkarīga, brīva Latvija.

Pats galvenais priekšnoteikums. Latvija neatkarīga, Latvija ar savu valdību, kuru var arī lamāt, bet savu. Latvija ar savu karogu. Barikāžu laika mērķis, kas ir kļuvis par īstenību un dod ievirzi jebkuram demokrātiski domājošam cilvēkam vēlēties darboties un veidot šo valsti.

Otrkārt. Iespējas ekonomiskai labklājībai.

Lai kā mēs gaustos par nebūšanām valstī, sociālo neaizsargātību, korupciju un tā tālāk, laikam vajadzētu būt nelabojamam pesimistam, lai teiktu, ka virzība Latvijā iet atpakaļgaitā un regresā. Protams, ir nomainīta sabiedriskā iekārta, kas nebūt vairs nav sociālistiska, kas prasa no cilvēka daudz lielāku izturību, izveicību un pielāgošanos citiem spēles noteikumiem. Tāpēc es saku — ir iespējas, nevis garantijas ekonomiskai labklājībai. Šajā aspektā mēs esam daudz tuvāk Amerikas kapitālismam nekā Zviedrijas demokrātiskajam sociālismam. Tikpat lielas iespējas kā citur pasaulē ir arī Latvijā nodrošināt sev ekonomisko labklājību.

Taču tikpat daudz iespēju ir to neizdarīt un gausties.

Treškārt. Dzīve Latvijā ir interesanta.

Neapšaubāmi, šeit dzīvot ir interesanti. Interesanti gan kā politiskam cilvēkam, gan biznesa cilvēkam, gan kultūras cilvēkam. Latvija ir pietiekami liela, lai nebūtu pavisam provinciāla un ir pietiekami maza, lai nekļūtu necilvēcīga. Tiek privatizēti uzņēmumi, tiek zagti miljoni, tiek putinātas bankas, tiek rīkoti operas svētki, un tagad mēs visi dzīvojam Rīgas 800 gadu jubilejas gaidās.

Austrumos esot lāsts “Lai tev būtu jādzīvo pārmaiņu laikā!” Varbūt tas arī ir taisnība, un daudzi man pārmetīs, ka nekas tur tik interesants nav, ja tā ir tava dzīve un tavas grūtības, kurām ir jāiet cauri.

Taču, ja mēs atceramies barikāžu laikus un tam sekojošos juku laikus — ja tos tā var saukt, — mēs esam dzīvi liecinieki tam, par ko vēlāk vēstures grāmatās aprakstīs gari un plaši, bet tam sekojošos 30 gadus izteiks pāris teikumos.

Ceturtkārt. Latviskās īpatnības.

Ko tad ietver sevī jēdziens — būt latvietim? Protams, tā ir dziedāšana koros un piedalīšanās dziesmu svētkos. Tā ir arī Līgo svētku svinēšana, tās ir lauku kāzas ar kaimiņiem, radiem, draugiem un daudzas citas latviskas īpatnības. Es ar nolūku teicu “latviskas īpatnības”. Ir daudzas lietas, ko veicināt un attīstīt nepalīdzēs ne Eiropas Savienība, ne Apvienotās Nācijas — neviens cits, tikai mēs paši, dzīvojot šajā zemē, kultivējot savas latviskās īpatnības un paši gūstot prieku un baudu no tā.

Un daudzu ārzemnieku acīs tās ir un paliks īpatnības.

Kultūras fonda organizēto Spīdolas dienu ietvaros satikušies literāti uz jautājumu “Kāpēc es gribu dzīvot Latvijā?” ar retiem izņēmumiem savās atbildēs uzsvēra tieši šīs īpatnības, kas raksturīgas tikai mums un daudziem no svešatnes liekas dīvainas un brīžiem neizprotamas.

Dzejniece Skaidrīte Kaldupe teica: “Es gribu dzīvot Latvijā mūsu traģiskās vēstures dēļ...”. Tā ir mūsu vēsture, un, kādu mēs to veidojam, vērtēs nākošās paaudzes.

Advente ir miera un pārdomu laiks. Tad mēģināsim šai laikā nonākt pie domām, kas darīs gaišākus Ziemassvētkus un Jauno gadu gan mums tuvākajiem, gan mums pašiem!

No kreisās: alūksniete Aija Grīnvalde un arheologi Zigrīda un Jānis Apali

Spīdolas balvas laureāti profesori Valērijs Praude un Jakovs Beļčikovs

Alūksnes domes priekšsēdētājs Ventis Mikuda, Guntars Krasts ar kundzi

Spīdolas balvas laureāts filozofs Andris Rubenis

Runā Veronika Jurča

Iespaidos dalās Vilnis Baltiņš un Dainis Kalns Foto: Arnis Blumbergs, “LV”