AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa kavalieris Harijs Liepiņš Raiņa Tots. Loma mūža garumā

Dzīvesgājums

Mans pirmais skaļais uzgavilējums šai baltajai pasaulei atskanēja 1927.gada 15.decembrī Ternejas pagasta “Zaspertu” kalpu istabiņā. Pirmā atmiņu aina ir no pusotra gada vecuma, kad Jurģos zirdziņš mani cauri simtgadīgu liepu un ozolu gatvei grumbuļoja uz jaunu gājēju dzīves vietu — Ipiķu pagasta “Vidusigaļiem”. Mana māte Emma Ženija drīz vien atgriezās Rīgā, kur strādāja par die- nestmeitu, un ar to brīdi sākās mana un mīļās, labās vecmāmiņas Grietas Liepiņas ilgilgā nešķiramā savienība. Vecmāmiņas rokās izraudāju pirmās sāpju asaras, viņai boksterēju priekšā ābeci, svētdienas rītos kopīgi pilnā balsī dziedājām garīgās dziesmas un ne vienu vien reizi kopā nospēlējām arī pirmo teātri — Bierna un Lipsta skatu ar Tēvu no “Zelta zirga”, ko abi zinājām no galvas. Viņa bija mana pirmā lielā partnere dzīvē un mākslā un, kad 1935.gada rudenī devos pie mātes uz Rīgu, lai sāktu skolas gaitas, ceļa maizē deva man līdzi vēlējumu: “Nedar' nekad otram to, ko tu negribi, lai otrs tev dar'” un “Tā debess valstība nav ne še, ne tur, tā ir iekš tevim.”

Pa taciņu, kas ved uz pamatu pamatu — rūpīgu darbu un skaistuma izzināšanu — mani Rīgas pilsētas 28.pamatskolā tālāk vadīja pirmais audzinātājs Oto Lācis un mūzikas skolotāja Paula Līcīte. Četrdesmitie gadi sašķaidīja manu bērnību. Pabeidzis ģimnāzijas pirmo klasi, savos sešpadsmit gados tiku iesaukts vācu gaisa spēku izpalīgos, pieredzēju asinis, līķus un izmisumu, piedzīvoju mirstam kara biedrus. Pēc Lielvācijas kapitulācijas nonācu Vorkutas ogļu raktuvēs, izsalkums, insekti, uzraugu patvaļa un aukstums, kas reizēm svilināja pat pāri 50 grādiem. Šahtā gandrīz katru dienu notika nelaimes un pat nāves gadījumi. Liekot stutes, kas bija pats bīstamākais darbs, mūsu septiņpadsmit vīru brigāde piedzīvoja lielu nobrukumu, kas draudēja mūs uz visiem laikiem atstāt pazemē. 1945.gada 15.oktobrī, kad mūs pēc divpadsmit stundu ilgas meklēšanas pusdzīvus izvilka no melnā sprosta, uzskatu par savu otro dzimšanas dienu.

Noskranduši, utaini un jautri 1946.gada rudenī sākām ceļu uz Latviju cerībā, ka dzimtene, “grēkus” piedevusi, gaida, lai mēs ar godīgu darbu nolīdzinātu pagātnes kļūdas (Viļa Lāča uzruna, uz stacijas perona sagaidot izsūtītos leģionārus).

No maniem astoņpadsmit gadiem pēdējie divi norakstīti “reiham” un “rodinai”. Ko darīt tālāk? Jau pamatskolā biju izpelnījies piezīmes “par izrādīšanos”. Šī izrādīšanās kāre mani desmit gadu vecumā aizveda uz Nacionālo operu, kur statista lomiņās nopelnīju 20 santīmus par vakaru un pilnīgi ļāvos operas krāsu, gaismu un mūzikas pasaulei. Un nu, stāvot dzīves krutscelēs, atkal jutu sevī kņudam pēc mākslas. Ar Vorkutas zīmogu dokumentos saņēmis vilka pasi Operā, kur cerēju tikt par skatuves strādnieku, un arī ceļojošajā teātrī, gandrīz vai nejauši nokļuvu Dailes teātrī.

1947.gada 1.aprīlī direktors Jānis Palkavnieks man nolika priekšā kontrakta lapu un es kļuvu par 4.kategorijas aktieri. Garderobē vietu trūkuma dēļ man ierādīja stūrīti pie nākamā audzinātāja Emīla Mača galdiņa. Diendienā biju kopā ar Filipsonu, Šmitu, Pabriku un citiem apustuļiem, kas izrādījās jauki cilvēki un nebūt neraudzījās uz mani kā no Sinaja kalna augstumiem. Rudenī mani uzņēma Dailes teātra studijas otrajā kursā. Mācījos kopā ar Viju Artmani, Rasmu Rogu, Eduardu Pāvulu, Valentīnu Skulmi un citiem. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm mākslas pasaulē mūs vadīja Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere, Ērika Ferda, visa fascinējošā Dailes teātra atmosfēra.

Jau no pirmās dienas teātrī esmu mācījies no saviem kolēģiem, gan vērojot viņus no aizkulisēm, gan izbaudīdams laimi būt ar viņiem partneros. Meistaru skatiens, viņu mistiskā pārtapšana gāzās pār mani kā mīlestība. Ja pretī bija Lilitas Bērziņas vai Luija Šmita acis, nevarēju atļauties, un tas nemaz nebija iespējams, piespēlēt viņiem slikti.

Esmu daudz strāpēts, un daudz man ir piedots. Par mani tumšajās rindās ir raudājuši un smējušies. Vai tas nāk atpakaļ kā bagātība? Jā, nāk. Ne tik daudz aplausi un tulpes kā kopējā elpa. Vienota pauze ar publiku pirms izelpas ir mans augstākais gandarījums, tās dēļ es strādāju.

Harijs Liepiņš

Sauc man prieku!

Spēlē man!

Kopš 1956.gada sezonas, kad Dailes teātris skatītājus aicināja uz Raiņa “Spēlēju, dancoju” ar Hariju Liepiņu Tota lomā, viņš bijis gan neaizmirstams Romeo, Ričards un Hamlets, gan kņazs Miškins un Andrejs Bolkonskis, gan leitnants Lukašs un barons Minhauzens. Kā dažkārt mēdza teikt — kamēr citos teātros nomainījušās savas trīs mīlētāju paaudzes, Dailē sieviešu sirdis joprojām lauž Harijs Liepiņš. Tomēr spēlmanītis Tots šķiet visciešāk saaudzis ar paša mākslinieka būtību. Un ne tikai tāpēc, ka Totu viņš sāka spēlēt nepilnu trīsdesmit gadu vecumā un spēlēja vēl pie sešdesmit gadu sliekšņa. Kad Atmodas sākumā, toreizējā arhibīskapa Kārļa Gailīša aicināts, Harijs Liepiņš teica svētrunu Torņkalna baznīcā, tā bija Tota ugunīs rūdītā un pārkaltā sirds, kas līdz ar tautu lūdza par Latvijas nākotni:

Kaļat bruņas, kaļat sirdis

Briesmas ciest, kuras nāks, —

Kamēr sirdīs tapsat brīvi:

Laimi tvert, kura nāks!

Mākslinieks tais lielajās dienās tautu uzrunāja ar Raiņa un Čaka dzeju, bet uzklausīts tapa kā patiesi liels mākslinieks un stājā nelokāms vīrs.

Lai labāk nāve skan,

Nekā neskan mana dzīve!

Arī pats mākslinieks domā, ka katrā no viņa vairāk nekā simt lomām, kas šajos gados spēlētas Dailes teātrī, ir bijis kaut kas no Tota. Lai spēlmanīša kokle iegūtu stīgas, kas skan kā “zemes, pekles un saules balsis”, aktierim bija jāiziet visi zemes, pekles un saules loki. Kā varam lasīt arī grāmatā “Pēr, tu melo!”, tas bijis velnišķīgi grūti, bet svētīgi:

Tanīs stīgās vairāk skaņu

Nekā visas dzīves laimes,

Kādas mūži vēl tev dotu.

Sveicot mākslinieku dzimšanas dienā, novēlam viņam grūto spēlmaņa laimi:

Prieks tavs — iet saules ceļu.

Nesauc vaidus, — paši nāk.

Sauc man prieku! Spēlē man!

Labāk par Raini jau to nevar pateikt.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto Jānis Lerhs (1904–1967)

no Sigizmunda Timšāna arhīva

Barons Minhauzens M. Zīverta lugā “Minhauzena precības”

Romeo Šekspīra lugā “Romeo un Džuljeta”

Virsleitnants Lukašs Hašeka “Šveikā”

Mākslinieka Laimdoņa Grasmaņa darbnīcā