RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

Dr. art. Ruta Čaupova: Mūsdienu mākslas vērtējumi un pētniecības jautājumi

Foto: Māris Kundziņš

Mūsdienu mākslas izpausmju, parādību un konceptuālo aspektu novērtējumā jūtamāk nekā senāko periodu izpētē parādās dažādu analīzes un metodoloģisko principu nepietiekamā izkoptība. Jautājumus par to, cik lielā mērā akadēmiskas mākslas vēstures izpratnes kritērijus ir iespējams attiecināt uz neseno mākslas attīstības posmu un aktuālās mākslas procesu izvērtējumu, mūsu mākslas zinātnieki nav skatījuši stratēģiski plašākā kontekstā un pietiekami vispusīgi iztirzājuši profesionālās diskusijās.

Protams, mēs zinām, ka pastāv visai plūstoša robežjosla starp to sākotnējo faktu un interpretāciju uzkrājumu, kuru ar saviem elastīgāk un brīvāk ievirzītiem paņēmieniem būtu jāveic mākslas kritikai, un tiem analītiska vērtējuma aspektiem, kuri stājas spēkā izvērstākos mākslas zinātnes pētījumos. Kultūras dokumentēšanai daudzmaz labvēlīgos apstākļos starp aktuālo mākslas kritiku, ja tā patiešām ir orientēta uz profesionālu izvērtējumu, un mākslas zinātni vai vēsturi ar šo disciplīnu teorētisko prasību kopumu vajadzētu veidoties savstarpēji apzinātām un nostiprinošām kopsakarībām. Vajadzētu būt tā, ka tūlītējā un tiešā mākslas parādību dokumentēšana un to sākotnējā, dažkārt varbūt pat pretrunīgā, dažādu viedokļu sadurēs fiksētā izvērtēšana rada zināmu faktu un materiālu apjomu un bāzi turpmākajiem pētījumiem. Stabilā kultūrvidē ar pārredzamu un pietiekoši daudzveidīgu mākslas kritikas tekstu publicēšanas iespēju nodrošinājumu šāda saikne darbojas pašsaprotami, veidojot pētniecības un izvērtēšanas darbam nrepieciešamo sākotnējo faktu un interpretācijas variāciju uzkrājumu.

Pārejas kultūrsituācijā, ekonomikas nepietiekamības un spriedzes apstākļos, vērtību sajukuma laikā šī dabiskā saikne sarūk, deformējas, pakļaujas citu, ārpus mākslas un kultūras stāvošu faktoru ietekmēm. Latvijā pēdējo septiņu gadu laikā kultūrpolitika diemžēl nav bijusi tā ievirzīta, lai garantētu finansiālu atbalstu kultūras un mākslas preses un periodiskajiem izdevumiem, katalogu, tai skaitā zinātnisku katalogu, un citu dokumentējošu izdevumu publicēšanai. Daži uzņēmīgākie mākslinieki, saņemot zināmu finansējumu Kultūras ministrijas projektu konkursa ietvaros vai arī no Sorosa mūsdienu mākslas centra, savām izstādēm ir spējuši izveidot pat diezgan apjomīgus katalogus. Tomēr liela daļa no daudzajiem izstāžu dzīves notikumiem Rīgā un citur Latvijā paliek nefiksēti, bez dokumentālām liecībām un bieži vien arī bez atsauksmēm presē.

Jau ilgāku laiku, sarūkot un pārtrūkstot žurnāla “Māksla” darbībai un sakarā ar preses izdevumu ierobežoto, galvenokārt žurnālistiski informatīvo mākslas notikumu pasniegumu, nav iespējams izstrādāt un publicēt plašākus teorētiskus rakstus un profesionāli analītiskus pārskata materiālus par mūsdienu mākslas attīstības jautājumiem, problēmām un personībām. Ir paredzams, ka attiecībā uz laikposmu kopš 1990.gada nākamajiem pētniekiem būs jāsastopas ar daudz lielāku nefiksētu faktu un parādību apjomu nekā citos latviešu mākslas līdzšinējās attīstības cēlienos.

Diskusiju un mākslas zinātnes tekstu publicēšanas ierobežotās iespējas ir nomācoši izjūtamas arī tāpēc, ka šajā pārejas un krasu izmaiņu laikā daudzi izpratnes un vērtējuma aspekti attiecībā uz XX gadsimta otrās puses mākslas parādībām, jo īpaši attiecībā uz padomju laiku, ir būtiski jāpārskata, jāpārspriež.

Padomju laikos, kā mēs visi labi zinām, nebija iespējams objektīvi raksturot daudzas parādības un stilistiskās izpausmes, jo īpaši tad, ja tās sasaucās ar modernās mākslas strāvojumiem. Tapa aizšifrēti, klišeju tipa terminoloģiskie apzīmējumi un skaidrojumi, kurus bez attiecīgiem komentāriem ir grūti iesaistīt plašākā mākslas kontekstā. Jāizkopj un jānostiprina kritiska attieksme pret to patētisko frāžainību, kas sastopama daudzos tālaika tekstos, jo īpaši oficiālās mākslas raksturojumos.

Latvijas XX gadsimta otrās puses mākslas izpausmju precīzāks, teorētiski izvērstāks un daudzveidīgāks samērojums ar modernās mākslas virzienu un strāvojumu vispārējām ievirzēm un sakarībām ir viens no uzdevumiem, kas mākslas zinātnei jāveic letonikas pētījumu ietvaros.

Protams, ka šai sakarā savlaicīgi jādomā par speciālistu sagatavotību un iespējām. Diemžēl jāatzīst, ka, neraugoties uz starptautisko sakaru paplašināšanos, gan studentiem, gan praktizējošiem mākslas zinātniekiem ar viņu gauži pieticīgajiem, bieži vien praktiski neesošajiem ienākumiem un līdzekļiem ir ļoti ierobežotas iespējas iegādāties nopietnus pētnieciskus izdevumus par XX gadsimta modernās mākslas teorētiskajiem jautājumiem. Arī bibliotēkas nespēj papildināt savus krājumus ar jaunākajiem speciālās zinātniskās literatūras izdevumiem. Mākslas zinātniekiem ir grūti sagādāt līdzekļus ārzemju braucieniem vai komandējumiem.

Pievēršoties tiem centriem un arī materiālu apkopotājiem un pētniekiem, kas devuši un dod zināmu ieguldījumu mūsdienu mākslas procesu un parādību apzināšanā, jāmin Literatūras, folkloras un mākslas institūta Tēlotājas mākslas nodaļas pētnieku grupa, kas iepriekšējos gados izstrādāja tēmu “Žanri un veidi XX gadsimta Latvijas mākslā” un turpina individuālos pētījumus projektam “Latvijas māksla XX gadsimta starptautisko sakaru kontekstā”. Pētījumu lokā ietilpst jūgendstila inspirētās gadsimta sākumposma mākslas izpausmes, bet atsevišķos grafikas un tēlniecības tehniku un žanru attīstībai veltītos pētījumos ir ietvertas arī pēckara posma un mūsdienu mākslas parādības. Savukārt šī institūta pētnieku grupa, kas sastāda historiogrāfijas datu bāzi, ir apkopojusi publikācijas arī par pēckara periodu. Šīs ievirzes un iestrādes var kļūt par zināmu pamatu tam, lai, izveidojoties Letonikas centram, varētu paplašināties un pilnveidoties nepieciešamie mūsdienu mākslas pētniecības un teorētiskās izvērtēšanas atzari.

Arī Latvijas mākslas muzeji, rīkojot izstādes un kārtojot kolekcijas, savu iespēju robežās veic mūsdienu mākslas procesu daļēju apzināšanu un datu uzkrāšanu.

Šai sakarā nevar neminēt arī kādu visai kuriozu situāciju. Mākslinieku savienība, būdama sabiedriska organizācija, kam praktiski nav līdzekļu muzejisku funkciju veikšanai, šobrīd savā aprūpē uztur vienu no lielākajām un vērtīgākajām pēckara mākslas darbu kolekcijām, kas sastāv no 16 000 vienībām — visu nozaru mākslas darbiem. Šī kolekcija ir pienācīgi sakārtota un atkārtoti inventarizēta, pieejama interesentiem un pētniekiem. Tomēr tā nevar kļūt par bāzi plašākiem pētījumiem un ieiet kultūras apritē, jo tās aprūpe atrodas vienas darbinieces rokās un nav iespējams algot personālu, kas plašākā mērogā nodarbotos ar šī krājuma zinātnisku apstrādi.

Diezgan plašu faktu, materiālu, interpretāciju un atziņu uzkrājumu par mūsdienu mākslas veidiem, procesiem un personībām veido Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas zinātnes nodaļas studentu diplomdarbi, kuri parasti top saziņā ar māksliniekiem, un arī mākslinieki, pretendējot uz maģistra grādu, kļūst par pētījumu un apcerējumu autoriem. Svarīga loma materiālu uzkrāšanā ir LMA Informācijas centra veikumam un mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes darbam vairāku nozīmīgu izdevumu un publikāciju — grāmatu un katalogu — sagatavošanā, kuros vispusīgi atspoguļota LMA darbība un pedagogu radošais devums. Būtiska nozīme ir arī LMA pedagogu zinātniskajam darbam, jo īpaši profesora Eduarda Kļaviņa publikācijām, kas izgaismo XX gadsimta modernās mākslas virzienu iezīmes, latviešu mākslas strāvojumu estētiskās nostādnes un stilistiskās īpatnības, norādot uz to saiknēm ar mākslas vispārējām tendencēm.

Kopš 1993.gada faktoloģisko un anotāciju materiālu uzkrājums par XX gs. otrās puses un pašlaik aktuālās mākslas pārstāvjiem un izcilākajām personībām tiek veidots Sorosa mūsdienu mākslas centrā (SMMC). Ir jau izveidoti un tiek papildināti datu un materiālu vākumi par vairāk nekā 50 māksliniekiem. Būtu jākliedē dažkārt maldinoši paustais priekšstats, ka SMMC šajā dokumentācijas procesā ietver tikai instalāciju veidotājus un izteikti avangardiskas ievirzes māksliniekus. Te ir izveidoti detalizēti materiālu apkopojumi par Ansi Artumu, Jāni Pauļuku, Georgu Šēnbergu, Ausekli Baušķenieku, Aleksandru Dembo, Ilmāru Blumbergu un vairākiem citiem māksliniekiem, kuri ir strādājuši un strādā glezniecībā, tēlniecībā, grafikā — tātad tradicionālo mākslas veidu ietvaros. Šie materiāli ir pieejami gan Latvijas, gan ārzemju speciālistiem un interesentiem, tie var sniegt diezgan būtiskus ierosinājumus turpmākajiem pētījumiem.

Veidojoties Letonikas centram, viens no tā darbības uzdevumiem acīmredzot būs labāk koordinēta informācijas apmaiņa un pētniecības iespēju saskaņošana.

Atzīmējot atsevišķas tēmas, kuras jau kopš Atmodas sākuma ir izvirzījušās pastiprinātas uzmanības lokā, jāmin tās padomju laika represīvās sistēmas un ierobežojoši reglamentētās oficiālās mākslas politikas izvērtējumi, kas ietekmēja un laikposmā līdz 70.gadu sākumam pat krasi deformēja gan mākslas attīstību, gan mākslinieku radošā darba iespējas. Materiālu un liecību apsekošanas darbs šajā virzienā daļēji ir veikts 1988.gadā Dzintaros sarīkotajā mākslas zinātnieku seminārā, iztirzājot represīvo un mākslas administrēšanas paņēmienu izpausmes dažādos mākslas veidos. Pateicoties toreizējā mākslas zinātnieku sekcijas priekšsēdētāja Zigurda Konstanta iniciatīvai, šajā seminārā nolasītie Māras Markevičas, Aijas Nodievas, Veltas Lapacinskas, Veronikas Kučinskas un vairāku citu mākslas zinātnieku referātu teksti, kuri ievada kultūras apritē plašu arhīvu krātuvēs rodamu dokumentālu materiālu klāstu, tika publicēti 1991.gadā izdotajā rakstu krājumā “Doma” pirmajā laidienā.

Tagad, kad jau varētu veidoties distancētāka attieksme pret 50.—90.gadu mākslas parādību pretrunīgo kopumu, kurā ir arī ne mazums patiesu vērtību, būtu nepieciešams šo laiku skatīt ciešākā saistībā ar socioloģiskas ievirzes analītiskiem vides un sabiedrisko attiecību vērtējumiem. Diemžēl mūsu mākslas zinātnē socioloģiskas ievirzes metodes līdz šim nav bijušas izkoptas. Pagaidām vēl ir diezgan grūti rast teorētisko pamatojumu un tādus izpētes rakursus, kas ļautu objektīvāk aplūkot gan tos apstākļus, kuri, neraugoties uz oficiālo spiedienu, tomēr veicināja atzīstamu mākslas vērtību rašanos, gan šajā periodā acīmredzot dažādu ārpusmākslas faktoru, konjunktūras apsvērumu un ideoloģisko klišeju lomu.

Šajā kontektā kā sevišķi būtiska tēma iezīmējas to mākslinieku stājas, darbības un radošo principu novērtējums, kuri tā vai citādi nepakļāvās oficiālajām prasībām. Svarīgs ir to parādību loks, kas liecina par nekonformistiskās mākslas pozīcijām un īpatsvaru šajā periodā. Šādā skatījumā par būtisku notikumu var uzskatīt 1996.gadā veidoto mākslas zinātnieces un kuratores Helēnas Demakovas koncepciju, Latvijas kolekcijas atlasi un kataloga tekstu Varšavā un Sanktpēterburgā notikušajai Baltijas valstu nekonformistiskās mākslas izstādei “Personīgais laiks”.

Jāatzīst, ka arvien lielāku nozīmi iegūst prasme ar Latvijas mākslas izpētes materiāliem un atziņām savlaicīgi pieslēgties tādām tēmu un problēmu ievirzēm, kas izraisa interesi plašākā starptautiskā kontekstā. To izjutām, piemēram, 1996.gada rudenī sarīkotajā starptautiskajā konferencē par jūgendstilu. To apliecina arī Igaunijas un Lietuvas pieredze vairāku vērienīgu projektu īstenošanā. Piemēram, Lietuva ar plašu izstādi Mākslas muzejā Viļņā, ar pamatīga kataloga izveidi un dažādiem citiem pasākumiem, pat ar baroka dienu sarīkošanu skolās iesaistījās Eiropas baroka pētniecības problēmu kontekstā. Savukārt igauņi ir novērtējuši to, kāda interese mūsdienu mākslas faktu apzināšanā, avangarda un arī disidentu kustības izpētē ir par radošo kontaktu un ideju strāvojumiem, kas visā XX gadsimtā iezīmējušies Eiropas Rietumu–Austrumu virzienos ap savā laikā konceptuāli iezīmētajām asīm Berlīne–Maskava, Maskava–Parīze. Apliecinot savu nozīmīgo vietu un lomu pēckara laika avangarda kustības un disidentisko pretestības noskaņojumu izplatībā, igauņi ir izdevuši pamatīgu, ar teorētiskiem komentāriem, autentiskām liecībām un pētījumiem bagātinātu katalogu “Tallina–Maskava”. Ar šī patiešām aptverošā izdevuma sagatavošanu un publicēšanu igauņi šī posma mākslas parādību sistematizētā pasniegumā un to ievadīšanā starptautiskā apritē ir jūtami apsteiguši mūs, latviešus, kaut gan arī mēs varētu uzrādīt diezgan daudzus līdzīgā aspektā saistošus faktus un materiālus.

Ir zināms, ka postsociālisma zemēs, strauji iekļaujoties Rietumu kultūras paradigmu lokā, paātrināti apgūstot tos aktuālos un arī eksperimentālos mākslinieciskās izteiksmes veidus, kuri Rietumu pasaules kultūras centros ir veidojušies un attīstījušies zināmā secīgumā, rodas diezgan izteikta dalīšanās starp tradicionālu tēlotājas mākslas uztveri un tām jaunrades izpausmēm, kas pievēršas citādai kontekstualitātes, formrades un telpisko attiecību izpratnei. Latvija šai ziņā nav izņēmums. Arī mēs izjūtam un pārdzīvojam šādu dalīšanos, kas visai bieži izpaužas asos, krasi pretnostatītos uzskatu demonstrējumos un secinājumos. Ir skaidrs, ka, darbojoties ar netradicionālu vizuālās mākslas izpausmju analīzi vai skaidrojumu, skarot arī mūsdienu tehnisko iespēju — videomākslas, dažādu multimediālo mākslas formu — tapšanas un izplatības jautājumus, mākslas zinātniekam ir nepieciešama citāda pieredze un ir vajadzīgs arī citāds profesionālo zināšanu apguves ievirzījums.

Ir skaidrs, ka, vērtējot latviešu un Latvijas mākslas attīstības centienus — gan vēsturiski secīgi, gan dažādu teorētiskā skatījuma rakursu ietvaros —, mākslas zinātnes pētniecisko uzdevumu lokā ir un būs jāiekļauj arī katra laikposma avangarda kustības strāvojums, jāskata arī netipiskās, šķietami “ķecerīgās”, varbūt pat marginālās parādības. Pašlaik ir vērojama lielāka interese par XIX—XX gs. mijas, jo īpaši par šobrīd pastiprinātas ievērības lokā iekļuvušo jūgendstila mākslas parādību un stilistisko izpausmju izpēti. Uzmanības lokā arvien ir bijuši un joprojām ir latviešu nacionālās mākslas jautājumi, jo sevišķi 20.—30.gadu mākslas sasniegumi. Visai aktīvi apzināta un pētīta latviešu modernās mākslas ģenēze — to atspoguļo, piemēram, mākslas zinātnieces Irēnas Bužinskas organizētās konferences un publicētie materiāli par Voldemāra Matveja darbību. Samērā daudz publikāciju veltīts arī klasiskā modernisma virzienu (kubisma, konstruktīvisma u.c.) izpētei. Ir tapuši diezgan detalizēti pētījumi par atsevišķiem māksliniekiem: Jāņa Kalnača publikācijas par Kārli Padegu, Zigurda Konstanta grāmata par Jāni Pauļuku, Māra Branča monogrāfija par Jāni Robertu Tilbergu u.c. Turpretim mūsdienu mākslai veltīto pētījumu apjoms un interese par mūsdienu mākslas pētniecības iespējām un metodiku pašreizējā posmā visā šajā kopainā ir pieticīgāk izvērsta un attīstīta salīdzinājumā ar gadsimtu mijas un 20.—30.gadu mākslas pētniecību. Tāpat kā mākslas zinātnei veltītajiem letonikas pētījumiem kopumā mūsdienu mākslas teorētiskai apzināšanai un izvērtēšanai ir nepieciešams nopietns atbalsts valsts kultūrpolitikas un zinātnes attīstības perspektīvu ietvaros.

Referāts nolasīts ZA “Letonikas” sēdē 1997.gada 7.maijā. Publicējam saīsināti.

Dr.art. Elita Grosmane:

Viduslaiku arhitektūras un mākslas pētniecība Baltijā

Foto: Māris Kundziņš

Uzsākot viduslaiku mākslas un arhitektūras pētniecību, nav iespējams aprobežoties tikai ar Latvijas pieminekļiem. Izmantojam Igaunijas un Lietuvas viduslaiku mantojumu kā salīdzināmo materiālu vai ne, tā tuvo klātbūtni nav iespējams ignorēt, piemēram, pētot kādreizējās Livonijas viduslaiku baznīcu arhitektūru, nevaram izvairīties no jautājuma par Rīgas Doma arhitektūras skolas izplatības areālu.

Jau 1975.gadā tika izdots Igaunijas mākslas vēstures pirmais sējums, kurā ietverts viduslaiku materiāls un analizēti par hrestomātiskiem atzītie mākslas darbi. Augstais viduslaiku pieminekļu popularitātes līmenis Igaunijā cieši saistīts ar aktivitāti profesionālajās aprindās un interpretācijas daudzveidību, kas ļauj secināt, ka šie mākslas un arhitektūras pieminekļi kļuvuši par neatņemamu igauņu kultūras dzīves sastāvdaļu.

Lietuviešiem savukārt nozīmīgs bijis 1987.gads. Politiskā atkušņa sākumu ievadīja divi apjomīgi izdevumi: Lietuvas arhitektūras vēsture no senākiem laikiem līdz XVII gadsimta vidum un Lietuvas mākslas un arhitektūras vēsture, kas aptver periodu no vissenākajiem laikiem līdz 1775.gadam. Šie izdevumi veido stabilu bāzi turpmākajam darbam.

Latvijas mākslas vēsturē viduslaiku problemātika nav tik izvērsta. Kā vienota laikmeta parādība viduslaiku māksla un arhitektūra pēdējās desmitgadēs gandrīz nav analizēta, līdzšinējās publikācijas pārsvarā skārušas vai nu kādu noteiktu objektu (Rīgas Doms, Pētera baznīca, Melngalvju nams), vai pieminekļu grupu, piemēram, piļu arhitektūru, vēl mazāk publikāciju par viduslaiku tēlniecību, bet gandrīz nekas nav rakstīts par glezniecību, lai gan tieši šajā jomā ir bijuši visunikālākie atklājumi, piemēram, Ventspils pils gotiskās freskas.

Vai tā tas bijis vienmēr? No arhitektūras vēstures viedokļa, pirmais, 1884.gadā rakstot par Rīgas Domu, viduslaikiem pievērsās universitātes arhitekts Reinholds Guleke. Trīs gadus vēlāk 1887.gadā tika izdota Vilhelma Neimaņa Livonijas, Igaunijas un Kurzemes mākslas vēsture. Šo grāmatu mēdz saukt par Baltijas pirmo mākslas vēsturi. Vērtējot šo izdevumu kā kultūrvēsturisku fenomenu, jāatzīst, ka tieši viduslaiki tajā izstrādāti vispilnīgāk.

Nākamais plašākais pārskats par viduslaikiem Latvijā saistāms ar prof. Vilhelma Purvīša redakcijā sagatavoto un 30. gados iespiesto “Mākslas vēsturi”. Nodaļas par gotiku Baltijā rakstījuši Jūlijs Biķis (arhitektūra) un Maija Cielens (tēlniecība). Jāsaka, ka parādību interpretācijas līmenis ir ļoti vispārējs. Attieksmi pret vēsturisko mantojumu raksturo citāts: “Celtņu tipi un formas ienāk no ārienes, no Eiropas nomales, kas pati uzņem lielās Rietumu arhitektūras ietekmes ar pussimts gadu nokavēšanos. Latvijā šīs ietekmes ieplūst vēl vēlāk. Šobrīd, kad Eiropas mākslas vēsturē stipri mainījušies lokālo parādību vērtējuma kritēriji, šāds uzskats izskan kā pārsteidzīgs apgalvojums, ko izteicis vietējā materiālā neieinteresēts augstskolas pasniedzējs, kurš šo laikmetu pazīst tikai caur Eiropas šedevru prizmu. Vērtīgākais ieguldījums 20. — 40.gados bija monogrāfiskie, materiālu apkopojošie pārskati par lielākajām Rīgas viduslaiku būvēm. Pieaugošo nacionālisma uzplūdu iespaidā politizējās arī mākslas vēsture, arvien biežāk viduslaiki tika klasificēti kā vāciska māksla un palika pārsvarā vācbaltu un citzemju pētnieku pārziņā. Vienīgais latviešu valodā sagatavotais materiāls bija Borisa Vipera raksts “Dažas lappuses no Rīgas tēlniecības vēstures”, kurā, sekojot tālaika modei, izvērstas formālās analīzes bieži pakļautas sakara meklējumiem “ar senajām arhaiskajām tautas mākslas tradīcijām”.

Antagonistiskais vāciskās un latviskās mākslas pretstatu mīts turpināja dzīvot padomju okupācijas laikā, no kā cieta, tika apzināti un neapzināti postīti, iznīcināti vai no nevērības paši gāja bojā arī viduslaiku mākslas un arhitektūras pieminekļi. Lai cik dīvaini tas būtu, plašākie pārskati par mākslas attīstību Latvijā tika rakstīti pēc Maskavas pasūtījuma un tur arī izdoti, kā, piemēram, $Bcreccndj cnhfy b yfhjljd vbhf> Bcnjhbz bcreccndf yfhjljd CCCH$ u.c. Šos tekstus sacerēja tolaik vadošie Latvijas mākslas zinātnieki, kuru priekšstati par viduslaiku mākslu bāzējās iepriekšējās publikācijās, nevis padziļinātās materiāla studijās, kultivējot noapaļotu “viszinīša stilu”. Šī tendence izrādījās neparasti dzīvīga un ieviesa mākslas zinātnē vēl šobaltdien piekopto skaisto un dziļdomīgo frāžu metodi, ignorējot zinātniskās pētniecības nozīmi.

Tajā pašā laikā tepat Rīgā gandrīz kā pagrīdē restaurācijas vajadzībām tika apkopots milzīgs empīriskais materiāls. Roberts Malvess, Rūdolfs Šīrants, Aleksandrs Jansons bija daudzu biezu sējumu autori. Šis apjomīgais pētījumu klāsts tagad izmētāts pa dažādām iestādēm, nozīmīga tā daļa glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas reto grāmatu un rokrakstu fondā. Pa brīžam pavīd priekšlikumi no visa tā kaut ko publicēt. Jāsaka, ka laiks ir ienesis savas korekcijas, daudzi vispārinājumi ir novecojuši vai nepilnīgi, pētījumus sacerējuši pēc izglītības vēsturnieki, tādēļ vēsturiskais skatījums dominē, bet mākslinieciskās kvalitātes ne vienmēr izceltas.

Sekojot tālākai viduslaiku pētniecības gaitai, nonākam Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta (kā to sauca 70.gadu beigās, tagad Literatūras, folkloras un mākslas institūts) Tēlotājas mākslas daļā, kur šai laikā aktuāla kļuva ideja par Latvijas mākslas vēstures sagatavošanu un izdošanu. Uzsākts šis darbs tika nevis ar pirmo, bet otro sējumu, kas aptvēra laikposmu no 1860. līdz 1940.gadam un tika izdots. Tālāk vajadzēja sekot pirmajam sējumam, kurā būtu ietverti viduslaiki. Mākslas zinātnieces Skaidrītes Cielavas vadībā darbs tika uzsākts, un 1986.gadā sāka iznākt “Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei”. Publicēti vairāki pētnieciski un problemātiski raksti, pēdējā — ceturtajā burtnīcā — jau sniegti sākotnējie vispārinājumi. Tomēr šis projekts netika realizēts. Tam bija gan objektīvi, gan subjektīvi cēloņi. Pie objektīvajiem būtu pieskaitāms autoritāšu trūkums. Kļūt par kvalificētu viduslaiku mākslas un arhitektūras pazinēju, pētnieku un interpretētāju nevar ar gribas palīdzību vien. Nepieciešama speciālās terminoloģijas pārzināšana, Viduseiropas, Zie- meļeiropas, Baltijas un Latvijas pieminekļu pazīšana un pārskats par arhīvu materiāliem. Nemaz nerunājot par orientēšanos Eiropas un pasaules mākslas vēstures speciālajā literatūrā, daudzo publikāciju un hipotēžu klāstā, nošķirot pamatpublikācijas no gadījuma rakstura sacerējumiem. Subjektīvi — vēl pilnībā nav pārvarēta līdzšinējā vulgārsocioloģiskā attieksme pret pagātnes mantojumu, kas skar nozari kopumā, bet tā vietā jau nāk jaunais merkantīlais stils. Nezināšana vai zināt negribēšana pieļauj vērtību devalvāciju, piemēram, nupat piešķirti līdzekļi XIX — XX gadsimta mijas Rīgas Doma dienvidu sienas vitrāžu rekonstrukcijai, bet tajā pašā laikā sliktās hidroizolācijas dēļ pamazām iet bojā XIII gadsimta Kapitula zāle.

Pēc visa teiktā rodas jautājums — vai mēs nestāvam pie “sadauzītas siles”? Kaut kādā mērā tā tas ir, jo arī augstskolu apmācības sistēmas ietvaros mediaevisti pie mums netiek gatavoti, un tas arī nav nepieciešams tik mazā valstī kā Latvija. Tomēr dažiem, pat tik šauras nozares speciālistiem, jābūt. Stāvoklis nav arī pilnīgi bezcerīgs. Aktīvi pie Latvijas viduslaiku piļu izpētes ķērusies mākslas zinātniece Ieva Ose, arī es pati neesmu atmetusi cerības sagatavot monogrāfiju par Rīgas Domu.

Lai to paveiktu, nepietiek tikai ar “lielu dūšu”, ir nepieciešamas zināšanas un ilgstošs, skrupulozs darbs. Ne mazāk svarīgs ir finansiālais pamats. Ir jāapzinās, ka eiropeiskā mākslas zinātne tālu aizgājusi uz priekšu. Pieaugusi specializācija, lielas iespējas viduslaiku pētniecībā pavērusi jaunākā tehnoloģija. Apmeklējot viduslaiku arhitektūras un mākslas pieminekļus Rietumos, tikpat viegli iegādāties tūristiem paredzētus prospektus, kuru tekstus bieži rakstījuši vai nu pazīstami speciālisti, vai arī vērā ņemtas jaunākās atziņas, datējot un interpretējot mākslas darbus. Šāds uzziņas materiāls ir noderīgs gan ierindas apmeklētājam, gan var kalpot ierosmei viduslaiku mākslas pazinējam. Pie mums šāda prakse vēl nav nostiprinājusies. Kļūdaini un pavirši sastādīti pieminekļu prospekti nevienai valstij godu nedara, bet citi nevar rasties bez pamatotas un izvērstas zinātniski pētnieciskās bāzes. Nopietna attieksme pret šiem jautājumiem sekmētu arī tūrisma industrijas attīstību.

Varbūt tagad, XX gadsimta nogalē, aizraušanos ar viduslaikiem var skatīt kā “stikla pērlīšu rotaļu”? Nozares ietvaros iespējama šaura specializācija, tiek piedāvātas daudzas pētnieciskās metodes no formālās un ikonoloģiskās analīzes līdz feministiskajam skata punktam. Lai gan vispirms būtu nepieciešama elementāra materiāla pārzināšana un sakārtošana. No otras puses, sabiedrības interese par viduslaikiem nebūt nav mazinājusies, pat otrādi. Austriešu mākslas zinātnieks Hanss Zedlmairs un itāļu semiotiķis, rakstnieks Umberto Eko ir padarījuši viduslaikus par aktuālu moderno mediju un diskusiju tēmu.

Savu ieguldījumu viduslaiku pētniecībā varētu dot mūsu mākslas zinātne, jo Latvijai, pirmkārt, ir tā priekšrocība, ka tai ir savi viduslaiki. Otrkārt, mākslas zinātne kā nozare ir pietiekami spēcīga un stabila ar jau veselu gadsimtu senām tradīcijām un savu apmācības sistēmu, kas ļauj cerēt uz panākumiem nākotnē.

Referāts nolasīts ZA “Letonikas” sēdē 1997.gada 7.maijā. Publicējam saīsināti.