"Franču universālisms un kanādiešu multikulturālisms"

"Le Monde"

– 2000.04.06.

Multikulturālisms ir vārds, kuram Francijā ir rūgtuma pieskaņa.

Kopš 1988.gada tā ir Kanādas oficiālā doktrīna. Tādēļ varētu būt interesanti salīdzināt abu valstu attieksmi pret savām minoritātēm. Šis jautājums bija Parīzē organizētā kanādiešu kultūras centra apaļā galda sanāksmes centrā: tā pulcēja abu valstu parlamentāriešus un intelektuāļus.

Republikāniskais universālisms ir francūžu mentalitātes pamats. Savukārt Kanāda sevi definē kā multikulturālu sabiedrību. 70. gados tās premjerministrs Pjērs Trudo pavēra tam ceļu, tādējādi izraisot antagonismu starp franciski un angliski runājošajiem, vēl vairāk nostiprinot Kvebekas suverēnistus. Vēl vairāk tas tika veicināts reizē ar multikulturālisma likuma pieņemšanu 1988.gadā. Tā tekstā ir rodams apstiprinājums: "Federālā valdība atzīst Kanādas iedzīvotāju daudzveidību attieksmē pret to nacionālo, etnisko, reliģiskās piederības izcelsmi, nosakot, ka tā ir Kanādas sabiedrības raksturīgākā pamatiezīme."

Sanāksmes dalībnieki konstatēja pamatatšķirību starp vienu valsti – Kanādu, kas sevi labprātīgi ir definējusi kā imigrācijas zemi, un otru – Franciju, kas nevēlas par to runāt. Skaidri ir saskatāma nevēlēšanās atzīt patiesību.

Francija kopš tūkstoš gadiem ir kalpojusi par galamērķi miljoniem imigrantu. Bez viņiem valstī būtu par 12 miljoniem iedzīvotāju mazāk. Katrs ceturtais Francijas iedzīvotājs ir imigrējis un ir ārvalstu izcelsmes pārstāvis.

Jau ir aizmirsts notikušais ar vāciešiem un beļģiem ap XIX gs. beigām, vai itāliešiem un portugāļiem, kā arī armēņiem pēc 1915.gada; ar poļiem laika posmā starp diviem pasaules kariem, spāniešiem 1939.gadā pēc republikāņu sakāves. Vieni vai otri ir dziļi iesakņojušies francūžu sabiedrībā. Jauns vilnis nāca reizē ar afrikāņu un magrebiešu imigrantiem, kuri ieradās Otrā pasaules kara laikā. Viņu bērni, kuri ir dzimuši Francijā, nav spējuši vai vēlējušies pakļauties kultūras asimilācijai.

Simboliskas tiesības. Muluds Aunī, kas ir dzimis 1953.gadā Kabulā, Francijā ieradās pavisam agrīnā vecumā, un kopš 1987.gada viņš ir "Kustības pret rasismu un par tautu draudzību" (MRAP) ģenerālsekretārs. Viņš apgalvo, ka esot jārunā nevis par "multikulturālismu", bet gan par "interkulturālismu".

Sociālistu deputāte un Sociālistu partijas cilvēktiesību nodaļas sekretāre Sesila Ellī apgalvo, ka "diskriminācijas problēma franču sabiedrībā jau ilgstoši ir kļuvusi tabu." Tā kā vienlīdzības princips ierakstīts republikas dibināšanas dokumentos, jautājums esot nokārtots. Viņa uzskata, ka vairāk jāstimulē tādi pasākumi kā balsošanas tiesības ārzemniekiem, kā arī sistēmas izveide, kas veicinātu minoritāšu pieeju valsts funkcijām.

Parīzes universitātes profesors Ibērs Perjē ir ironiski pieprasījis, lai franču sociālisti tik daudz nerūpējas par "simbolisku tiesību sadali", bet vairāk apzinātos kulturas atšķirības.

Kanādieši ir lepni, ka nav pieļāvuši tādas rasu nesaskaņas, kādas ir piedzīvojušas Savienotās Valstis kopš 60. gadiem. Savus panākumus viņi saista ar multikulturālisma politiku.

Dominika Dombrē