viedoklis

Par Satversmes otro daļu pēc būtības

Pašlaik Saeima konceptuāli lemj jautājumu par Satversmes otrās daļas “Par cilvēktiesībām” nepieciešamību. Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) uzskata, ka šīs daļas pieņemšana būtiski nostiprinātu personas tiesības konstitucionālā līmenī, kas līdz šim Latvijas likumdošanā nav paveikts. Šobrīd spēkā esošais konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” pēc juridiskā statusa tomēr nav uzskatāms par augstākstāvošāku pār citiem likumiem, jo ne Satversme, ne citi Latvijas Republikas likumi neparedz tādu likuma formu kā konstitucionālais likums. Tādēļ jāuzskata, ka konstitucionālais likums pēc sava statusa ir tieši tāds pats kā jebkurš cits likums.

Personas pamattiesībām jābūt ietvertām valsts pamatlikumā, jo tā ir garantija šo tiesību vispilnīgākai aizsardzībai, kas ir valsts galvenais pienākums. Tādēļ jau trīsdesmitajos gados tapa projekts Satversmes otrajai daļai, kurā tiktu garantētas personas pamattiesības. Saeima atkal ir atgriezusies pie šī projekta pēc Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas ierosinājuma, bet šobrīd gan šī komisija, gan Aizsardzības un iekšlietu komisija noraidīja projekta virzīšanu pirmajam lasījumam.

Šī gada pavasarī tika izveidota speciāla Saeimas komisija, kas veica galveno darbu, lai izveidotu Satversmes otrās daļas projektu un apkopotu priekšlikumus. Pašreizējais likumprojekts ir tapis šaurā lokā bez plašākas diskusijas. VCB uzskata, ka jaunas valsts pamatlikuma daļas pieņemšana ir ievērojams notikums valsts dzīvē un tā saturs ir jāapspriež ne tikai profesionālu juristu vidū, bet iespējami plašā sabiedrībā.

Pastāv arī citi būtiski argumenti, kas nosaka Satversmes otrās daļas nepieciešamību. Pirmkārt, pieņemot Satversmes otro daļu, skaidri būtu noteikta likumdošanas normu hierarhija Latvijas Republikā, kas līdz šim nav garantēta un rada grūtības likumdošanas piemērošanā normu kolīzijas gadījumos (projekta 89. pants). Otrkārt, tiktu atvieglots Satversmes tiesas darbs, izskatot tos pieteikumus, kuros skarti personas tiesību aizsardzības jautājumi.

VCB atbalsta Satversmes otrās daļas konceptuālu pieņemšanu, lai gan atzīst, ka pašreizējais Saeimā iesniegtais projekts nebūt nav ideāls. Pēc ārējās formas projekta autori ir vēlējušies to pieskaņot Satversmes pirmajai daļai, kas ir atbalstāms. Diemžēl šis arī ir galvenais iemesls, kura dēļ nevar teikt, ka Latvijas pamatlikuma otrā daļa atbilstu modernas konstitūcijas konceptam. Ir saprotams, ka otrā daļa nevar būt stila ziņā nesaskaņota ar pirmo, tomēr pastāv iespējas to izveidot tā, lai būtu saprotams, ka šis dokuments ir izstrādāts deviņdesmito, nevis trīsdesmito gadu beigās.

Visi projekta panti ir formulēti pēc iespējas lakoniski, bet ar to ir panākts tas, ka daudzas būtiskas personas pamattiesības šajā projektā nav ietvertas. Piemēram, vienas no būtiskākajām tiesībām — tiesības uz taisnīgu tiesu — ir izteiktas vienā teikumā projekta 92.pantā: “Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses tiesā.” Šis pants neietver personas tiesības uz lietas taisnīgu, atklātu un savlaicīgu izskatīšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā tiesā, kas izveidota atbilstoši likumam, kas ir viena no demokrātiskas valsts pamatpazīmēm, lai persona varētu aizstāvēt savas tiesības un intereses.

Nav noteiktas arī vairākas citas personas tiesības, kas garantē taisnīgu apiešanos, ja persona tiek apvainota vai aizturēta sakarā ar aizdomām kriminālnodarījuma izdarīšanā — nevainības prezumpcija, tiesības uz informācijas par apsūdzību saņemšanu un aizstāvību, princips par to, ka likumam nav atpakaļejoša spēka un ka kriminālatbildība var būt tikai individuāla.

Projekta 96.pants nosaka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un 99.pantā tiek deklarēta domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība, bet neviens no šiem pantiem nemin, ka nevienu personu nedrīkst piespiest atklāt savus politiskos vai reliģiskos uzskatus. Katra cilvēka politiskie vai reliģiskie uzskati ir viņa privātā lieta, ko nav nepieciešams atklāt, ja cilvēks pats to nevēlas un ja šie uzskati neapdraud citu personu tiesības, demokrātisku valsts iekārtu un sabiedrības drošību.

98.projekta pantā ir paredzētas personas tiesības brīvi izbraukt no Latvijas, bet otrais šī panta teikums ir īpaši interesants, proti: “Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārzemēs atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā.” Šis teikums var tikt izprasts arī tā, ka, ja šo Latvijas pasi—pilsoņa vai nepilsoņa — nevar uzrādīt, tad šī persona neatrodas valsts aizsardzībā. Otrkārt, šajā pantā ir noteikts arī tas, kas Latvija neizdod savus pilsoņus ārvalstīm, bet nav ietverts vispārējais neizraidīšanas princips, kas nosaka, ka neviens nevar tikt izraidīts no Latvijas uz valsti, kurā viņam draud briesmas dzīvībai vai brīvībai. Šāds nosacījums neattiecas uz tām personām, kuras savā vai citā valstī izdarījušas kriminālus nepolitiska rakstura noziegumus. Šī principa ietveršana Satversmē ir būtiska garantija tam, ka Latvijas valsts atzīst patvēruma meklētāju tiesības un starptautiskos principus patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzības jomā. Tā kā jau ir pieņemts likums “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā” un ratificēta 1951.gada Konvencija par bēgļu statusu, tad būtu tikai loģiski, ja šo personu aizsardzība tiktu garantēta arī konstitucionālā līmenī.

Projektā vispār nav iekļautas notiesāto personu tiesības. Notiesāto un aizturēto personu tiesības un to garantijas ir būtiska cilvēktiesību sastāvdaļa, jo šīs personas uzskatāmas par vienu no mazaizsargātajām grupām. Latvijā notiesāto personu skaits, kurām piemērota reāla brīvības atņemšana, jau vairākus gadus ir ievērojams un gandrīz nemainīgs skaitlis — aptuveni 10 000. Tādēļ ir svarīgi un nepieciešami, lai šīs grupas minimālo tiesību aizsardzība tiktu iekļauta Satversmes otrajā daļā.

Likumprojektā nav iekļautas arī ikvienas personas tiesības uz pilsonību. Tiesības uz pilsonību un piederība valstij ir personas tiesības, kas tiek realizētas, ievērojot konkrētus noteikumus, kas noteikti likumdošanā. Latvija ir ANO Konvencijas par apatrīdisma samazināšanu dalībvalsts. Šo iemeslu dēļ būtu jānosaka, ka tiesības saņemt pilsonību likumā noteiktajā kārtībā ir jebkurai personai. Šis princips sīkāk tiek regulēts Pilsonības likumā un nebūt nenozīmē to, ka jebkuram ir jāpiešķir pilsonība tūlīt un uzreiz. Jānorāda arī, ka pilsonība var tikt atņemta tikai likumā noteiktajā kārtībā un tikai tad, ja pēc Latvijas pilsonības atņemšanas persona nekļūst par bezvalstnieku.

Bez šiem būtiskajiem principiem, kas nav ietverti Satversmes otrās daļas projektā, ir jāmin arī tādi nosacījumi kā vecāku pienākums nodrošināt bērnu izglītošanu, personu pienākums maksāt nodokļus, ievērot likumus, cienīt latviešu tautas un Latvijā dzīvojošo etnisko grupu tradīcijas un paražas, vides un dabas aizsardzība. Šeit minētais gan vairāk ietver personas pienākumus, bet būtu jāatceras, ka nekad nepastāv tikai vienas puses tiesības un otras pienākumi. Arī jebkurai personai ir pamatpienākumi pret valsti, lai tiktu radīts savstarpējs līdzsvars personas un valsts attiecībās.

VCB cer, ka cilvēktiesības Latvijā tiks nostiprinātas konstitucionālā līmenī, pieņemot Satversmes otro daļu, kurā pilnībā tiks ietvertas cilvēka pamattiesības un brīvības. Pretējā gadījumā zūd gan likumprojekta ideja, gan saturs.

Valsts cilvēktiesību birojs