koncepcijas

Latvijas augstskola. Rīt

Par “Latvijas Republikas augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālo koncepciju”

Profesors Pēteris Cimdiņš, Augstākās izglītības padomes eksperts, — “Latvijas Vēstnesim”

Šī gada 21.novembrī Latvijas Universitātes Mazajā aulā pulcējās Latvijas augstskolu rektori, ministriju pārstāvji un Latvijas Augstākās izglītības padomes locekļi, lai spriestu par “Latvijas Republikas augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālās koncepcijas” projektu (“LV” — nr.285, 286, 287/288, 289).

Konferences mērķis bija plašāk diskutēt par tiem priekšlikumiem un atsauksmēm, kas radušās, apspriežot koncepciju augstskolās, profesionālajās apvienībās un valsts institūcijās. Pirms konferences šī koncepcija jau bija publicēta “Latvijas Vēstnesī”, galvenās tēzes arī “Izglītībā un Kultūrā”, 62 koncepcijas eksemplāri laikus tika izsūtīti augstskolām, ministrijām u.c. institūcijām. Konferencē tika analizētas tās atsauksmes, kas saņemtas pirms konferences, kā arī tika uzklausīti speciālistu viedokļi diskusijā, kas radās konferences gaitā. Augstākās izglītības padome joprojām saņem atsauksmes par šo koncepciju, šīs atsauksmes, tāpat kā konferencē izteiktie viedokļi, tiks rūpīgi analizēti un nepieciešamības gadījumā koncepcijā izdarīti papildinājumi vai precizējumi.

Šajā īsajā pārskatā minēšu tikai tos būtiskākos jautājumus koncepcijā, kuriem pievērsta uzmanība atsauksmēs un kuri rosināja uz diskusiju konferences gaitā. Vispirms pozitīvi jāvērtē fakts, ka interese par koncepciju ir bijusi patiešām liela, koncepcija lasīta rūpīgi, dažkārt izteikti ierosinājumi, lai koncepcija būtu jau likumu vai normatīvo aktu veidā. Tas būs nākošais posms, kuru veiks Izglītības un zinātnes ministrija pēc šīs koncepcijas akceptēšanas Ministru kabinetā un Saeimā. Koncepcija nav normatīvo aktu krājums augstākajā izglītībā, tā ir stratēģiskās vadlīnijas Latvijas augstākās izglītības sistēmas attīstībai. Nepārsteidza tas, ka lielais vairums atsauksmju un priekšlikumu joprojām balstās izpratnē par bijušo — uz plānsaimniecību orientēto — izglītības modeli, vāji vai gandrīz nepārzina ES un OECD valstīs pastāvošo izglītības statistikas, indikatoru un klasifikācijas sistēmu, nemaz jau nerunājot par EP Augstākās izglītības un zinātnes komitejas (CC-HER) rekomendācijām, kuras Latvijai orientācijā uz ES ir tik aktuālas. Neizpratni un nezināšanu par šiem indikatoriem un klasifikāciju izrādīja arī vairums Eiropas valstu (it īpaši bijušās PSRS un Austrumeiropas bloka valstu) eksperti nesen (no 16. līdz 18.novembrim) Bonnā notikušajā EP seminārā par zinātnes politiku un zinātnes lomu universitātēs. Tā ka Latvija nav uzskatāma par izņēmumu tajā nozīmē, ka joprojām vāji orientējas Eiropā notiekošajos procesos, pat savā profesionālajā laukā t.s. eiropeiskā dimensija ir vāji attīstīta.

To, ka arī Latvijā pastāv iespēja sekot līdzi notikumiem izglītības sistēmā Eiropā un pasaulē, parādīja Finansu un Ekonomikas ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas (kas ir pavisam loģiski),Transporta attīstības un izglītības asociācijas, Latvijas banku akadēmijas, mācību centra “Turība” atsauksmes. Domāju, ka citos gadījumos un diskusijā konferencē tieši nepietiekamā informētība par augstākās izglītības sistēmu ES un tās attīstības tendencēm ir devusi pamatu pārsvarā subjektīvam vērtējumam, kurš izpaudās visnotaļ pozitīvā atsauksmē par koncepciju un turpat arī sekojošajā atrunā, ka vēl vajadzētu diskutēt, pētīt un nepavisam nebūtu pieņemams, ka koncepcijā ierosinātās pārmaiņas skartu arī atsauksmes autoru tieši, viņa pārstāvēto augstskolu vai tās struktūrvienību.

Konferenci atklāja Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja prof. Baiba Rivža, sniedzot ievada pārskatu par koncepcijas nozīmi augstākās izglītības reformā. Eksperti prof. Pēteris Cimdiņš un prof. Egons Lavendelis apkopoja un analizēja saņemtās atsauksmes. Te minēšu tikai tās atsauksmes, kuras tika saņemtas laikā, jo vēlāk saņemtās atsauksmes vēl tiks rūpīgi analizētas.

Ekonomikas ministrija pozitīvi vērtē citu valstu pieredzes izmantošanu, taču akcentē divus priekšlikumus: 1) atbilstību Latvijas reālajai situācijai (Latvijā joprojām ir nepietiekams zināšanu līmenis par tirgus ekonomiku uzņēmējdarbības vadību, starptautisko tirdzniecību un mārketingu), šis ierosinājums ir būtisks, un tas tiks ņemts vērā, plānojot par budžeta līdzekļiem studējošo skaitu; 2) neesot pieļaujams tuvākajos gados samazināt studējošo skaitu matemātikas un datorzinātņu nozarē, nav pamata dubultot medicīnas studentu skaitu, jo ārstu skaits Latvijā tiek samazināts. Te komentārs pretrunas novēršanai — attiecībā uz matemātiku un datorzinātni tas ir universitātes līmeņa (tātad uz fundamentāliem pētījumiem orientētas maģistra un doktora grāda līmeņa studijas un pētījumi) studējošo skaits, kuru arī Latvijā ieteikts attīstīt OECD vidējā līmenī — līdz 5% no universitāšu studentu kopskaita. Nenoliedzami, ka darbinieki informācijas tehnoloģiju firmām ir jāgatavo, un datorzināšanām profesionālo studiju programmu ietvaros ir jādod vairāk vietas un līdzekļu. Medicīnas studiju virziens ES tiek traktēts plašāk — te studē ne tikai topošie ārsti, lielāko daļu veido veselības zinātnes pārstāvji, t.s. ekoloģiskās medicīnas pārstāvji, un šajā nozarē Latvija ar pašreizējiem 3,3% ievērojami atpaliek pat no pārējām divām valstīm, kurās šis studējošo skaits ir mazs (Igaunijā un Slovēnijā — 6%). Loģiski būtu pārsniegt 8% no studējošo skaita un tuvināties 12%. Ar pašreizējo izpratni par veselību un attieksmi pret to būs grūti kļūt par ES valsti.

Finansu ministrija uzskata par nepamatoti augstu ieteikumu palielināt finansējumu augstākajai izglītībai līdz 1,8% no IKP (Pašreizējo 0,97% vietā). Pamatota ir FM analīze par finansējumu industriāli attīstītās valstīs, kā Zviedrijā — 1%, Vācijā — 0,93%, Somijā — 1,9% no IKP. OECD valstīs — vidēji 1,4% no IKP, taču šīs analīzes vienlaikus norāda arī uz to, ka tieši pārejas periodā uz tirgus saimniecību finansējumam izglītībai ir jāpieaug, jo vienlaikus jānodrošina augsta kvalitāte (un daudzviet jaunas programmas, kas nebija nepieciešamas plānsaimniecībā) strauji pieaugošajam studētgribētāju skaitam, jāmodernizē studiju un pētījumu bāze. Attīstītās valstīs šo jautājumu risina, piesaistot arī trešējos (ne tikai budžeta) līdzekļus augstskolām, kuru apjoms nereti ir 40—60% no augstskolu kopējā finansējuma. Jautājums par motivāciju finansiāli atbalstīt augstskolas ir risināms valsts pārvaldes institūcijās. Kad izglītības sistēmā reformas galvenajos vilcienos paveiktas un tā var attīstīties stabili, tad finansējuma daļa no IKP parasti samazinās (kā Vācijā) un tam visbiežāk seko studentu streiki (kā Vācijā 1997.gada novembrī Frankfurtē, Gīsenē, Marburgā). FM piezīmes par studiju programmu izmaksu koeficientu lietošanu Latvijā, par personāla struktūras modeli un augstskolu tipiem, par skaidrāku diferenciāciju (akadēmiskās, profesionālās augstskolas un studiju programmas) ir pamatotas. Tās dažādos aspektos satrauc arī augstskolas — šie jautājumi koncepcijā tiks vēlreiz izvērtēti un precizēti.

Augstskolu sabiedrībā jaušams satraukums par koncepcijā paredzēto studiju programmu un augstskolu tipu diferenciāciju (kaut gan to paredz jau Augstskolu likums, visi joprojām grib nodarboties ar visu un negrib vai nevar veidot savu profilu). Neviena valsts nevar nodrošināt augstai studiju kvalitātei, lielam studējošo skaitam un ilgām studijām nepieciešamo finansējumu — Latvija te nebūs izņēmums. Tāpēc būs jāīsteno ieteikums līdzšinējos 76% universitāšu studentus jeb studiju programmas pakāpeniski orientēt arī uz profesionālo augstāko izglītību, uz īsa laika koledžu tipa profesionālo izglītību, jo pretējā gadījumā kritīsies izglītības līmenis un loma sabiedrībā. Jau minētajā seminārā Bonna, kur tika gatavoti arī Latvijai saistošie EP ieteikumi universitāšu attīstībai, par šiem jautājumiem tika runāts daudz kategoriskākā formā, īpaši akcentējot universitāšu un to doktorantūras misiju valsts un zinātnes attīstībā un vienlaikus augstas kvalifikācijas profesionāļu sagatavošanu, kuri spētu šīs jaunās, universitātēs radītās teorijas pārvērst reālos projektos un produktos.

Jāaplūko arī divas ārzemju atsauksmes. Lejassaksijas zinātnes un kultūras ministrija kopumā atzinīgi vērtē koncepciju, īpaši akcentējot nepieciešamību tuvāko gadu laikā sasniegt stāvokli, kad 25% attiecīgā gadagājuma jauniešu studē augstskolās, pārejas periodā augstskolu, it īpaši universitāšu, modernizēšanai un profesionālo augstskolu attīstībai nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus — būtu ieteicams finansējums augstākajai izglītībai 2% no IKP, nepieciešams, lai 10% no attiecīgā gadagājuma varētu iegūt augstāko profesionālo izglītību, nepieciešams skaidrs dalījums akadēmiskajā un profesionālajā izglītībā, īpaša vērība jāveltī reālai zinātnes un augstākās izglītības integrācijai, universitāšu doktorantūras attīstībai, kā arī sniedzot lielāku atbalstu sievietēm augstākajā izglītībā un doktorantūrā.

Saņemta arī atsauksme no prof. G.Ķeniņa-Kinga.

Konferences noslēgumā vienīgi Latvijas Jūras akadēmijas rektors Jānis Bērziņš skāra jautājumu par studējošo sociālo stāvokli kā vienu no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē studiju kvalitāti. Ja neskaita šo uzstāšanos, tad studiju finansēšanas jautājumi atsauksmēs gandrīz netika skarti. Protams, ir Finansu ministrijas pārdomas par maksas studijām un studiju finansēšanu, taču domāju, ka jautājums par maksas studijām ir cieši saistāms ar nodokļu un investīciju politiku valstī un tiesības uz bezmaksas augstāko izglītību parasti tiek fiksētas valstu satversmēs. Tā ka jautājumā par maksas studijām būs vajadzīgs politisks lēmums Saeimā.

Konferencē pārskatu par koncepciju sniedza Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis, iesakot vēlreiz kompetentu speciālistu lokā izvērtēt visas pamatnostādnes un tad virzīt šo dokumentu apstiprināšanai.

Profesors Gundars Ķeniņš-Kings, Pacifika Luterāņu universitātes Biznesa fakultātes emeritēts dekāns

Kopā ņemot, tas ir labākais, ko esmu lasījis no nākotnes plāniem Latvijas izglītībai.

Savā ziņā žēl, ka šie plāni neaizved līdz vismaz vienai apvienotai universitātei, ko kādreiz iecerēja organizācijas komiteja vēlākā profesoru Paula Dāles, mana mātes brāļa, vadībā. Tā bija īsta klasiskā universitāte ar visām tardicionālām un modernām fakultātēm. Atcerieties, ka klasiskā universitātē tradicionāli ir trīs profesionāla rakstura fakultātes: teoloģijas, tieslietu un medicīnas, kā arī sākotnējā filosofijas jeb vispārējo zinību fakultāte. Tā bija. Es saprotu, ka jāsāk no tās vietas, kur pašreiz esat, bet ceru, ka vēlāk izveidosies vai nu Latvijas Universitātes sistēma, vai arī kas līdzīgs. Šāds aranžējums palīdzētu fakultātēm tuvināties un sastrādāties kopā.

No tālienes skatoties, man šis un tas nav ne pilnīgi skaidrs, ne pilnīgi pieņemams. Taču, ja ir runa par visu paketi, tad es labprāt pieņemtu to tādu, kāda tā ir. Vienkārši sakot, nav vērts vairāk kavēties, jo katrs gads, katrs mēnesis, pat katra diena dārgi maksā mūsu tautas intelektam un mūsu valsts attīstībai. Uzlabojumus var izdarīt arī vēlāk, jo tādi noderēs vienmēr. Citiem vārdiem, liels paldies par paveikto! Labas sekmes tālākajā darbā!

Latvijas augstākā izglītība vienmēr raksturosies ar jau agrāk iemantotām īpašībām. Galvenā ir tradicionāli visas tautas, tagad īpaši mūsu jauniešu, cenšanās pēc izglītības. Šie centieni jāveicina. Latvija nevar atļauties pati sevi piekrāpt! Latvija būs bagātāka un laimīgāka, ja šie jaunieši tiešām iegūs labu, šim laikam piemērotu augstāko izglītību. Lai nu tā kļūtu arvien labāka, lai tā tiešām attaisno vārdus “augstākā izglītība” un “augstskolas”!

Otra no raksturībām ir no senčiem mantotie ideālisma un praktiskuma savienojumi, ko nedrīkstētu mākslīgi atdalīt vienu no otra. Citādi vietām var rasties tāds tiešām vairāk sastindzis arodnieciskums kā elastīgs un inteliģents praktiskums. Vēl viena raksturība ir lielā valsts loma izglītības veidošanā un uzturēšanā. Ja tā ir šodien nepieciešama, es ceru, ka tā ar laiku nodils.

Jums ir izdevies daudzos AABS Amerikas komisijas ieteikumus integrēt kopīgā plānā, kas labi sasaucas ar to, ko prasa šis laiks. Jūsu plāniem ir arī labas iekšējās saskaņas. Man tomēr svarīgākais liekas tas, ka viss plāns dod itin skaidru ieskatu uz nepieciešamo, vēlamo un arī iespējamo. Citādi būtu grūti stādīties priekšā to, kā daudz ko var sasniegt ar lielākiem, taču pieticīgākiem, līdzekļiem!

Atgriežoties pie iebildumiem, es šeit pieminēšu tikai trīs galvenos.

Pirmais ir, manuprāt, nevajadzīga augstskolu dalīšana akadēmiskās un, liekas, it kā zemāka līmeņa, profesionālās augstskolās. Es pieņemu, ka te ir padomju mantojums un vecās Eiropas, īpaši Vācijas, tradīciju apvienojums. Ja nu gribam mācīties no Napoleona “lielo skolu” pieredzes, tad profesionālām augstskolām ir jābūt ļoti labām, lai attaisnotu faktisko izolāciju no intelektuālās pasaules. Manuprāt, profesionālais ir gan augstākās izglītības papildinājums, bet ne aizvietotājs. Ja augstskolām savi studenti ir jāsagatavo visam mūžam, tad šīs atšķirības mazināsies. Kas paliks, būs dažādas augstskolas ar saviem atzītiem mērķiem un īpatnējām raksturībām, tradīcijām un pieejām akadēmiskā darbā. Uz to jau rāda pēdējo desmit gadu attīstība Rietumeiropā.

Otrs iebildums ir apšaubāmas vērtības vēlme visiem piedāvāt augstāko izglītību par brīvu. Nevienā sabiedrībā nekas nerodas par brīvu; kāds par to vienmēr samaksā! Jau tagad redzam, ka praktiski tā noved jeb pietur visu sistēmu pie intelektuālās un materiālās nabadzības. Te rodas drīzāk zema, nepietiekama augstskolu kvalitāte. Es pieņemu, ka Latvijā vēl darbojas kāds savāds un absolūts egalitārisms, kas citos apstākļos bērnam liktu akmeni uz galvas, lai tas nepāraugtu citus, vai arī visiem Latvijas iedzīvotājiem katru dienu dotu pa klaipiņam pelavmaizes. Rezultāti nebūs iepriecinoši. Katrā ziņā es daudz vairāk priecātos par valsts stipendijām mazturīgiem studentiem (un tādu netrūkst) gan valsts, gan privātās skolās. Tajā pašā laikā es vēlos teikt, ka visi izcilie studenti ir pelnījuši balvas un atzinību!

Trešais iebildums ir vēlēšanās pēc lielākas skaidrības par izcilo studentu izvietojumu augstskolās. Ja Amerikā te ir liela nozīme izlases privātām universitātēm, tad Latvijā arī jāatrod veidi, kā dot labāko izciliem studentiem. Agrāk daži no tiem skolojās Maskavā, šodien daži iet Rīgas Ekonomikas augstskolā. Ja pirmajā vērojams izlases princips, tad otrā nāk klāt arī novitātes svira un vienkārši augsta līmeņa sasniegumi. Ir svarīgi atrast veidus, lai visas šīs trīs raksturības būtu apvienotas dažās iestādēs, varbūt “E-centros”.

Es nevēlos daudz komentēt jūsu darba sīkākās detaļas un pievienotās tabulas. Dažas piezīmes būs pievienotas šai vēstulei. Apskatot tabulas, man tomēr jāatgriežas pie budžetiem un algām. Protams, mums abiem ir skaidrs, ka šo budžetu pamatdoma nav vienkārši nodrošināt mācībspēku labklājību (par to jau labākie ir parūpējušies paši) vai aizvilināt jauniešus no ielas (arī šīs lietas jaunieši nokārto paši). Te ir runa par ieguldījumiem tautas izglītībā un valsts attīstībā.

Nākošo 10—15 gadu attīstību mēs visu nevaram droši mērīt latos. Varbūt šeit noder kāda cita salīdzinoša pieeja. Tad, kad Amerikas Ārlietu ministrija aizsūtīja mani uz Tunisiju izvērtēt dažu augstskolu attīstību, arī pacēlās jautājums par algām un līdzīgiem ieguldījumiem. Ņemot vērā to, ka tunisieši labprāt atgriežas mājās pēc savām studijām un prakses gadiem Francijā, piemērotākie salīdzinājumi likās būt vietējie. Ja nu arī neliekas, ka visiem profesoriem pienāktos ministru alga, labākie tam bija ļoti tuvu, apmēram departamenta direktoru līmenī. Caurmēram tīri labi noderēja parastās pilsētnieku algas, pareizinātas pusotras reizes.