Ar katru Adventes sveci — vairāk gaismas un prieka

Rīgas 1.kristīgās skolas audzēkņi nodarbību laikā

Skolas vadītāja mākslas maģistre Vera Volgemute

Turpinājums no 1.lpp.

Skolas direktore Vera Volgemute atgādināja, ka pie kristīgās izglītības šūpuļa Latvijā stāvējušas svētdienas skolas. Pirmo viņa kopā ar mācītāju Juri Rubeni izveidojusi savā dzimtajā pusē — Liepājā jau pirms Atmodas:

— Tas bija 1987. gadā, kad tādu legālu svētdienas skolu vēl nebija ne Lietuvā, ne Igaunijā. Tagad svētdienas skolas darbojas visos Latvijas novados. Ir arī divpadsmit dažādu konfesiju kristīgās skolas. Esam izveidojuši šo skolu asociāciju un uzņemti starptautiskajā kristīgo skolu asociācijā, kuras centrs atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs. Mums izveidojušies ļoti cieši kontakti ar asociācijas vadību un daudzām skolām. Jau divus gadus esam piedalījušies reliģijas mācības skolotāju vasaras sesijās. Mūsu skolas pārstāvji viesojušies arī slavenajā Stonibrukas ( Stony Brook ) skolā netālu no Ņujorkas, kur mācījušies visi ASV prezidenti. Es pati tikko atgriezos no Vācijas. Tur Reliģiskās izglītības centrā ieguvu vērtīgu informāciju, kā trīs gadu laikā sagatavot augsti kvalificētus skolotājus. Tas mums ir ļoti svarīgi, jo ar jauno mācību gadu visās valsts skolās tiks mācīta ētika vai kristīgās reliģijas mācība.

Rīgas 1. kristīgajā skolā pašlaik 1. — 9. klasē mācās 180 bērnu. Ar nākamo gadu tā sāks augt par ģimnāziju. Lai atvērtu 10. klasi, nepieciešams paplašināt mācību telpas, šai nolūkā izbūvējot vēl vienu stāvu. Tas kļuvis iespējams, saņemot Rīgas Domes atbalstu un materiālu palīdzību no Ziemeļelbas baznīcas. Ar saviem skolotājiem direktore pamatoti lepojas — 80 procentiem no viņiem ir maģistra grāds, visi skolā strādā saskaņā ar savu iekšējo aicinājumu un pārliecību.

Par to, ka skolai ir daudz draugu, liecina arī pamatīgā viesu grāmata un daudzie suvenīri. Visvairāk — eņģeļu izskatā. Jo draugi zina, ka eņģeļi ir Veras Volgemutes vājība.

— Es mīlu debesis. Tieši mīlu. Man patīk ļoti ilgi skatīties debesīs. Es nevaru aizmigt, neredzējusi debesis. Manas pirmās atmiņas no bērnības: ziedošs kartupeļu lauks ar lielu debess plašumu. Tā ir mana skaistākā bērnības vīzija.

Bet eņģeļi? Tie ir tas vārdos neizsakāmais, ar acīm netveramais brīnums, bez kura cilvēks būtu daudz nabagāks.

Ziemassvētki ir tas laiks, kad ik cilvēkam būtu jāatgriežas bērnības pasaulē, un direktore man svētkos uzdāvina brīnišķīgo grāmatiņu par putniem tautasdziesmās, kurā apdziedāts arī ķikuts:

Vai, vai, vai, vai, ķikutiņi,

Tavu vāju vasariņ'!

Vienu pašu olu dēja,

Tā palika vanckarā.

Jā, izniekota vasara, izniekota dzīve var gadīties arī nabaga putnam...

Šo laicīgo grāmatiņu gribējās īpaši pieminēt tāpēc, ka visā skolas gaisotnē jūt elpojam pašu dzīvo dzīvi ar lielu vēlēšanos pasniegt roku, parādīt, pastāstīt, dalīties, kopā priecāties.

— Jā, kristīgo skolu nevajadzētu uztvert tikai kā reliģijas apgūšanu. Kristīgā skola nozīmē augsta līmeņa izglītības standartu. Tā zināšanas, vispārējo izglītību harmoniski līdzsvaro ar garīgo izglītību, vienlīdz attīstot un skolojot gan prātu, gan dvēseli.

Savā Ziemassvētku apsveikumā Vera Volgemute atgādina, ka šajā Adventes laikā mēs katrs esam aicināts kļūt par eņģeļiem — prieka vēsts nesējiem, un novēl: “Saglabāsim un izstarosim šo prieku un gaismu ap sevi arī pēc tam, kad Ziemassvētku zvani būs apklusuši, dāvājot vismaz vienu prieka stariņu katrā 1998. gada dienā!”

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”